Trīs Vienā

Brīnumi

2011-06-17T13:56:00.001+03:00

Mani tomēr nepamet viena doma attiecībā uz jautājumu- kāpēc mēs redzam tik maz brīnumus sev visapkārt? Īpaši tādus brīnumus, kas ir spēcīgi un pat neticīgajam skaidri redzami.

Proti, ja mēs nedarām neko traku Dieva dēļ, tikai dzīvojam miermīlīgu dzīvi, baidoties sašūpot esošo stāvokli, kādu aizvainot, kaut ko nojaukt, kaut ko sabiedrībā (ticīgo sabiedrībā) nepieņemamu izdarīt, kaut ko, kas prasa aklu ticību Dievam bez nekādiem veselā saprāta, fizikas un ekonomikas likumu pamatojumiem, tad arī Dievs neko ārkārtēju mūsu dzīvēs nedara.

Cik miermīlīga ir mūsu ticības dzīve, tik nemanāmi un miermīlīgi ir Dieva brīnumi.

Eh, kā gribas sašūpot kādu laivu !!!!!!!!!!!!!!

Bērni

2011-06-17T10:23:00.000+03:00

Reizēm Dievs ir kā tēvs, kurš ātrumā sajauc, kā kuru bērnu sauc :)
Tu lūdz, lai Dievs parāda, cik ļoti Viņš mīl tavu brāli vai māsu, lai tu arī varētu viņu mīlēt kā Dievs mīl, bet Viņš parāda, cik ļoti Viņš mīl tevi pašu.

Brāļi un māsas

2011-06-03T14:03:00.001+03:00

Ja Jēzus būtu gribējis, lai attiecības starp Viņa draudzes locekļiem būtu tādas, kādas tās ir šodien, nu, vismaz lielākajā daļā luterāņu draudžu, tad JD kristieši netiktu apzīmētu ar vārdiem brālis un māsa vai draugi.
Tad mēs tiktu saukti par vienaudžiem, cilvēkiem ar atsevišķos jautājumos līdzīgiem uzskatiem, vienas ēkas uzturēšanas sponsoriem, viens otra pakauša aplūkotājiem vai tam līdzīgi.
Brālis, māsa, draugi- nu, tas ir kaut kas pavisam cits praktiskā dzīvē, ja tā padomā.

Viena miesa

2011-05-24T23:53:00.001+03:00

Beidzot sapratu, ko tas nozīmē, ka debesīs nebūs precēšanās.
Jau tagad ir rakstīts, ka mēs visi esam viena miesa (Kristus). Tomēr piedzīvot to varam tikai laulībā tikai ar 1 cilvēku. Ar pārējiem šī būšana vienā miesā tomēr vēl ir nepilnīga. Faktiski jau arī laulībā kaut kas traucē pilnībai, bet ne par to stāsts.
Debesīs būs tā, ka mums būs laulība ar visiem- tāda intimitāte un tik dziļas personīgas attiecības ar visiem, kādas šobrīd spējam (daļēji) iedomāties tikai laulībā, jo tik tuvas attiecības nav iespējamas ar daudziem cilvēkiem vīrs zemes. Diemžēl.
Bet debesīs nebūs jāskumst, ka nevaram būt tuvi apkārtējiem. Tāpēc debesīs nevajadzēs laulību. Cilvēka ilgas pēc dziļām attiecībām būs vairāk nekā apmierinātas. Un šī vienotība tad arī ir Kristus.
Mēs esam Viņā. Mēs esam viens gluži kā Jēzus un Tēvs ir viens. Viena miesa. Kristus miesa.
Gribi ar mani precēties? Pagaidi līdz debesīm, tad precēsimies :)

Gani

2011-05-16T09:47:00.000+03:00

Lasu Jauno Derību. Ko darīja Jēzus?
Mateja evaņģēlija 8 nodaļās:

Jēzus atnāk pie Jāņa kristīties
Jēzus aizvests tuksnesī gavē
Jēzus runā ar velnu
Jēzus sludina
Jēzus aicina zvejniekus viņam sekot
Jēzus pārstaigā visu Galileju
Jēzus māca sinagogās
Jēzus sludina Valstības evaņģēliju
Jēzus dziedina slimos un vārgos
Jēzus uzkāpj kalnā un māca ļaužu pūļus
Jēzus dziedina spitālīgo
Jēzus uzteic centuriona ticību
Jēzus dziedina centuriona kalpu
Jēzus pieskaras Pētera sievasmātei un dziedina
Jēzus izdzen garus ar vārdu
Jēzus dziedina visus neveselos
Jēzus atsaka rakstu mācītājam sekot viņam
Jēzus aicina mācekli sekot
Jēzus apsauc vējus un jūru
Jēzus izdzen demonus no cilvēkiem cūkās

Ja tiešām vajag, lai man būtu garīgais vadītājs (lai es nenomaldos herēzēs), tad es gribu tādu garīgo vadītāju, kas dara visas (vairumu) šīs lietas. Ja ne, tad es labāk pati mēģinu tās darīt bez garīgā vadītāja.
Bet man nav vajadzīgs garīgais vadītājs, kurš dara tikai 1 vai 2 lietas no šī saraksta un nemudina savas avis darīt visas šīs lietas.
Es gribu būt kā Jēzus māceklis, kas redz šīs lietas dzīvē, kas mācās no piemēra.
Es negribu par tām tikai klausīties teorētiskus, psiholoģiskus utml. apcerējumus.

2011-05-08T23:42:00.001+03:00

Izdomāju, kāpēc ir tā, ka, lūdzot pēc kādām konkrētām lietām un uzskaitot šīs vēlamās lietas vēlamās īpašības, ja kādu aizmirstas uzskaitīt lūgšanā Dievam, tad, saņemot šo lietu kā atbildi uz lūgšanu, kā likums aizmirstā lieta ir tieši pretēja tam, kādu mēs gribējām. Tas bieži liek domāt, ka ar Dievu kaut kas nav kārtībā.
Man šķiet, ka šeit parādās, ka ar cilvēku kaut kas nav kārtībā. Pirmkārt, kāpēc cilvēkam vispār ir nepieciešams tik smalki uzskaitīt visas īpašības Dieva priekšā? Loģiski, ja tavs bērns tev detalizēti sāktu skaitīt, kādu džemperi viņš vēlas, un aizmirstu patiekt, ka vēlas, lai džemperis būtu viņa izmēra, tu par spīti nepirktu viņam vairākus izmērus par lielu vai par mazu. Tu zinātu, kas vajadzīgs.
Otrkārt, nereti tieši tā izmainītā lieta ir vienīgā iespēja Dievam iedot tev kaut ko patiešām labu, nevis to, ko pats gribi.
Uzticēties Dievam, netaisīt līgumu ar 120.punktiem, kuros visu atrunāt līdz pēdējam punktam.

Patiesā draudze

2011-05-08T23:28:00.002+03:00

Ja es pareizi atceros, tad Vecajā Derībā tika teikts, ka visiem ticīgajiem uz templi jāiet 3 reizes gadā.
Tad sanāk, ka tie cilvēki, kas mūsdienās iet uz baznīcas ēku 3 reizes gadā uz Ziemassvētkiem, Lieldienām un Vasarsvētkiem, pilnībā izpilda dievbijīga cilvēka pienākumu un ir patiesā Dieva draudze.
Kā zināms, Jaunajā Derībā neviens vispār negāja uz Templi. Jo tā tempļa vienkārši vairs nebija, un jaunais Templis ir Jēzus Kristus, proti, visi ticīgie.

Gaidīšana

2011-04-08T22:18:00.001+03:00

Trenniņā, kad trenneris rāda vingrojumus, kurus pildīt- tagad šo, tagad šo un tagad šo, pēc kāda laika liekas, ka esmu pavisam tizla, ka šis trenniņš nav priekš manis. Bet, kad pārejam uz nākamo daļu trenniņā, jādara ir citi vingrojumi, tad vienmēr nodomāju- īstenībā nemaz nebija tik nepanesami, es būtu varējusi vēl kādu laiciņu turpināt, ja es būtu zinājusi, ka beigas pienāks tik ātri.
Tāpat es domāju būs ar Jēzus otro atnākšanu. Kad tas notiks, man liksies, ka īstenībā ir pagājis tikai pavisam īss laika sprīdis un Viņš ir klāt, bet šobrīd liekas, ka gaidīšana ir ilga. Bet kas tad tas ir- 2000 gadi? Ja Jēzus atnāktu rīt, vai tad tas nebūtu drīz? Uz mūžības fona Viņš faktiski atnāktu uzreiz pēc pirmās atnākšanas.

Svētdiena

2011-04-03T19:07:00.002+03:00

Svētdiena ir tāda diena, kuras faktiski nav. Svētdienā netiek darīti nekādi algotā darba darbi, netiek darītas nekādas kalpošanas- pat ja kādai no šīm lietām termiņš spiež. Vienkārši šīs dienas kalendārā nav, un neesošā dienā neviens neko nevar izdarīt, nevar aizpildīt nevienu caurumu. Arī savus hobijus, ko nav sanācis īstenot citās dienās laika trūkuma dēļ, svētdienās nedara. Šīs dienas kā laika resursa vienkārši nav. Šī diena paiet brīvā plūdumā, faktiski neko konkrētu vai plānotu nedarot. Vienkārši- atdusēties.

P.s. Tāpēc reizēm ir svētīgi paslimot- tad tu saproti, ka tomēr tas ir iespējams- veselu dienu neko nedarīt, nedarīt neko no tā, kas jādara. Un pasaule nesabrūk pēc šādas pauzes :)

Gavēnis

2011-03-15T15:51:00.000+02:00

Gavēnis nav nekas cits kā saņemties, apsēsties pretī savam mīļotajam cilvēkam, par kuru dārgāka neviena nav, un kurš tevi mīl un mīlēs, ieskatīties acīs un pajautāt- ko es daru tādu, kas tev īsti nepatīk, vai esmu tevi kaut kā sāpinājusi, par ko neapzinos?
Un tad klausīties- klausīties, kas otram patiešām sāp. Un pārsvarā gadījumu tās nav lietas, ko esam līdz šim paši pamanījuši un par ko uztraucamies. Tās ir pavisam citas lietas. Tāpēc svarīgi uzdot jautājumu un klausīties.

Diēta

2011-03-15T15:47:00.000+02:00

Tas nav nekas viegls- ievērot diētu un atteikties no kādiem pierastiem, garšīgiem ēdieniem.
Viena no labākajām, ja ne pati labākā metode diētas ievērošanai, manuprāt, ir, sev neko neaizliegt, neatteikties no bulciņām vispār, bet gan ierobežot skaitu. Piemēram: dienā apēdīšu 2 bulciņas. Gribas vēl? Nu, dabūšu vēl, tikai jāsagaida rītdiena. Tas nav tik nomokoši kā gaidīt 6 mēnešus, kamēr būs nomests vajadzīgais kilogramu skaits, lai pēc tam beidzot nobaudītu kādu bulciņu.

Tāpat ar uztraukšanos. Jā, ir problēmas, ir grūtības, lietas nenotiek tā, kā gribētos, Dievs nez' kāpēc neatbild, lūgšanas pa tukšo, ticība šķobās, dzīvei nav jēgas, apkārt arī visi dara tikai sliktu, neviens nelabojas. Jā, protams, jāuztraucas. Bet arī to ar mēru: šodien uztraukšos līdz plkst. 18:00, pēc tam vairāk neuztraukšos, šodienas norma ir iztērēta. Ja gribas vēl uztraukties, tad jāatceļ uz nākamo dienu- šodien vairāk ne, rīt no rīta turpināšu. Ierobežojam uztraukšanos (zūdīšanās) apjomu.

Drosme

2010-12-05T20:47:00.001+02:00

Ticīgie tomēr ir drosmīgi cilvēki.
Visiem cilvēkiem ir problēmas, grūtības, sāpes, neatrisināmi jautājumi, kas spiež sirdi.
Kamēr neticīgais izvēlas no tiem visiem dažus, ar kuriem varonīgi ( un viņuprāt atbildīgi atšķirībā no ticīgajiem) cīnās ilgāku vai īsāku laiku, bet pārējos un neatrisinātos jautājumus atstāj kā ir, bet tā kā tie ir sāpīgi, tad izmaina savu viedokli par to, kā lietām vajadzētu būt, jebšu- nocietina sirdi pret grūtībām.
Savukārt ticīgais nemaina savu viedokli par to, kas ir pieņemami un kas ne, bet turpina skatīties sāpei acīs un cerēt...
Un šeit pat nav runa tikai par ticīgajiem uz Kristu.

18.novembris

2010-11-19T16:12:00.002+02:00

Valsts svētku svinību galvenā atziņa:
Katrs pasākums, uz kuru aiziet kristietis, pārvēršas par evaņģelizācijas pasākumu.

movie

2010-11-18T12:00:00.003+02:00

Dievs sēdēja uz dīvāna un skatījās uz pasauli gluži kā filmu- kā cilvēki dzīvoja, kādi viņi bija, kā viņi meloja baltos un melnos melus, kā viņi vērpa intrigas cits par citu, kā viņi nogalināja cits citu pamatotu un nepamatotu iemeslu dēļ, kā viņi padevās savām dabiskajām dziņām un, dzenoties pēc savas laimes, atgrūda savus tuvākos utt. Un Dievs to nevarēja izturēt- uz to skatīties- un Viņš iznīcināja visus ļauna darītājus. Viņš uzsūtīja plūdus, kas to visu aizskaloja.
Bet mēs gan labprāt skatāmies tādas filmas bez problēmām...
/Deivida Vilkersona doma/

2010-11-17T12:10:00.000+02:00

Sātana mērķis:

īsas un neregulāras ikdienas lūgšanas
lūgšanas, ko veicam, paralēli darot kaut ko citu- sadalot uzmanību ar kādu sadzīvisku darbu

sāpinājumi starp kristiešiem, kas bloķē komunikāciju
kristiešu apvainošanās vienam uz otru- un nav svarīgi kāds tam ir iemesls, galvenais, lai apvainojas
kristiešu izolēšanās no citiem kristiešiem- sašķeltība

iestāstīt kristiešiem, ka darbā uzdoto uzdevumu 100% neizpildīšana ir nepieļaujama lieta, pat ja tas prasa upurēt laiku ģimenei un Dievam.

Viņš riktīgi priecājas par katru panākumu, un nav svarīgi, vai tam ir kāds pamatots, racionāls, taisnīgs iemesls vai nē. Galvenais, lai mērķis sasniegts.

2010-11-09T22:54:00.001+02:00

Dievam neviens nav bezcerīgs gadījums.

Sarunas

2010-11-09T10:48:00.000+02:00

Cik labi, ka Dievs neatmet ar roku pūliņiem sarunāties ar mums- kā mēs to darām, kad kādas reizes palūgušies, nesaņemam kārotās atbildes, atmetam ar roku regulārām lūgšanām un tad tikai ar lielu piespiešanos turpinām mēģināt sarunāties ar Dievu. Ja vispār vēl nopietni to kādreiz darām. Cik labi, ka Dievs tik ātri nepadodas savos pūliņos sarunāties ar mums!

Sacensības

2010-11-02T17:49:00.001+02:00

Lūdzu, Dievs, uzklausi mani. Dzirdi manu lūgšanu, esi šajā brīdī ar mani, lai man izdodas izdarīt visu, ko gribu izdarīt.
Lūdzu, Asnate, uzklausi mani. Dzirdi manu lūgšanu, esi šajā brīdī ar mani, lai Man izdodas tev kaut ko pateikt un izdarīt visu, ko Es gribu izdarīt pie tevis un caur tevi.

Kura lūgšana ir biežāk uzklausīta un atbildēta?

Tomēr...

2010-11-02T17:26:00.000+02:00

Tomēr tas ir liels grēks- tik pat liels kā Israēla zūdīšanās tuksnesī-
teikt, ka Dievs ir pārāk nežēlīgs Vecajā Derībā, ka labāk lasīt Jauno Derību, kur atklājas žēlastības Dievs.
Tas ir smags grēks norādīt, ka tas nebija pamatoti, ka Dievs iznīcināja tik daudz cilvēku, kas nepakļāvās Viņa pavēlēm, ka Dievs varēja maigāk ar viņiem apieties.
Jā, tās ir smagas rakstu vietas, bet tas ir pārāk riskanti- kritizēt Dievu par to. Vērtējot Viņa rīcību mēs riskējam ar tādu pašu sodu kā Israēls- maldīties gadu desmitiem pa tuksnesi un tā arī nekad neieiet apsolītajā zemē.
Protams, mēs varam skumt, ka Dievam bija nepieciešams iznīcināt tik daudz cilvēku, mēs drīkstam vēlēties, kaut Israēls būtu bijis paklausīgāks Dievam un nebūtu izpelnījies tādu smagu sodu, tomēr mēs nedrīkstam vērtēt- vai tas bija atbilstošs sods vai nē, un vai vispār Israēls bija jāsoda. Caur to mēs nostājamies Israēla pusē. Un tas ir bīstami nostāties grēcinieka pusē un nevis Dieva pusē.
Brr...bīstami... ļoti bīstami...

Apgrēcināšana

2010-11-01T17:01:00.000+02:00

Sēdēju pie viena galda ar kristieti. Runājām par dažādām tēmām. Nejauši pieskārāmies homoseksuālismam. Viņa norādīja, ka viņa agrāk arī esot bijusi ļoti kritiski un noraidoši noskaņota pret homoseksuālismu, bet tagad vairs ne.
Pavaicāju- kas tad notika, kas mainījās?
Viņa atbildēja, ka viņa iepazinusi dažus homoseksuāļus...
Es nezināju kā reaģēt, tāpēc klusēju, un saruna aizvirzījās citā gultnē.

Šodien domāju par to, cik ļoti mēs esam atkarīgi un ietekmējamies no mūsu tuvākajiem cilvēkiem. Cik liels ir kārdinājums to, ko dara kristieši, automātiski pieņemt par pareizu uzvedību. Mums kaut kā trūkst filtrs pret kristiešu uzvedības normām, kamēr pret neticīgo uzvedību mēs izturamies daudz kritiskāk. Saskaroties ar kristieti, ko mēs labi pazīstam, ko mēs mīlam, bet kurš grēko, mēs būsim pret viņu maigi un iejūtīgi, atradīsim kādu pavisam labdabīgu skaidrojumu viņa rīcībai un pieņemsim, ka galu galā- dažreiz taču var rīkoties arī tā.

Galu galā- šis homoseksuālistu pāris ir tik mīļš un mīlestības pilns, viņi dara tik daudz laba citiem cilvēkiem, un dzīvo tikumīgu dzīvi- kārtīgi strādā, nezog, nemelo, godā vecākus, varbūt par kalpo baznīcā. Cilvēki uz goda. Turklāt var redzēt, ka šīs attiecības tiešām nāk viņiem par svētību. Tāda svētība nevar būt, ja viņus kaut kādā veidā nav svētījis pats Dievs.

Galu galā- šim kristietim ir pilnīga taisnība, kad viņš stāsta par to otru kristieti, ka viņš pārkāpj baznīcas likumus un nepilda savus tiešos darba pienākumus. Tā ir taisnība, to visi zina, ka viņš tā dara. Tad jau par to var runāt un pārrunāt, jo redz, viņš grib pabrīdināt citus, ka šis otrs kristietis ir tāds neuzticams, lai citi savlaicīgi piesargās.

Sviests.
Turklāt bīstams sviests.
Šie ir ātrvilcieni uz brāļu un māsu apgrēcināšanu un pavedināšanu uz homoseksuālisma attaisnošanu un tiesāšanas un aprunāšanas izplatīšanos.

Kritēriji

2010-10-31T23:11:00.002+02:00

Pēc kādiem kritērijiem tu vērtē, vai tava dzīve ir veiksmīga, apmierinoša, atbilstoša labākajiem paraugiem, tāda, kādu tu to vēlies redzēt?
Vai dzīvē viss ir kārtībā tad, kad karjerā paaugstinājums, tad, kad izdevies biznesa darījums, tad, kad foršas izklaides, tad, kad citi tevi apskauž, tad kad Dievs atbildējis lūgšanu par labu dzīvesvietu, veselību vai mīlošu dzīvesdraugu, tad, kad pietiek naudas līdz nākamajai algai?
Vai dzīvi tu novērtētu kā izdevušos, ja Dievs neatbildētu lūgšanu par dzīvokli, veselību, naudu un laulību, kad nepietiktu laika mīļākajām izklaidēm, kad citi uz tevi skatītos ar nožēlu, kad biznesā neveiktos, toties katru dienu tu pavadītu vairākas stundas, lūdzot un lasot Dieva vārdu, slavējot Viņu par to, cik varens un labs ir Dievs? Vai tā būtu izdevusies dzīve?
Dieva acīs tā noteikti būtu izdevusies dzīve....

Sakaru pārbaude

2010-10-31T22:03:00.000+02:00

Ja tev liekas, ka Dievs nedzird tavas lūgšanas, tad ir labs veids, kā pārbaudīt, vai tiešām nedzird, vai tiešām sakari ir iesērējuši.
Proti, lūgt, lai Dievs iededzina sirdi uz šķīstu dzīvi, lai uzrāda grēku, lai iededzina sirdi uz Viņa meklēšanu.
Un tad paskatīties- cik ātri Dievs atbild.
Es saku- šito Dievs atbild ātri. Un tas nozīmē, ka ar sakariem viss ir kārtībā un Dievs nav kļuvis kurls, un Viņš ir dzirdējis visas iepriekšējās lūgšanas, bet ...

Divi reakcijas

2010-10-31T21:59:00.000+02:00

Jebkurai informācijai, kas neatspoguļo Dieva gribu, mērķis ir novērst mani no Dieva.
Tad ir tikai 2 varianti:

Pirmais- aktīvi pretoties šai informācijai- novērsties no informācijas avota, konfrontēt informācijas devēju ar Dieva patiesību, lūgt par ausu un acu šķīstīšanu no šīs informācijas.
Otrais - klusībā uzklausīt, nodomāt, ka īsti labi jau nav, bet tā tas dzīvē notiek.

Neizbēgami otrais variants pakāpeniski panāk to, kas bija informācijas mērķis.

Publicēt ziņu

Matemātika

2010-10-31T21:53:00.001+02:00

Proporcionāli.
Cik nopietni es izturos pret lūgšanu un Bībeles lasīšanu-

vai es lūdzu un lasu katru dienu,
vai es lūdzu un lasu vairāk nekā absolūtais pieklājības minimums,
vai cīnos par lūgšanu un lasīšanu, kad nesaņemu nekādas īpašas sajūtas,
vai es veltu nedalītu uzmanību lasīšanai un lūgšanai,
vai es meklēju veidus kā lasīt un lūgt vairāk,
vai es atsakos no pierastām lietām, lai vairāk laika veltītu Dievam-

tik pat nopietni Dievs izturas pret manu lūgšanu atbildēšanu.
Proporcionāli.

Ja es pavirši izturos pret lūgšanu un lasīšanu, Dievs pavirši izturas pret manām lūgšanām.
Kaut kas jau notiek, bet ne tā, kā Dievs gribētu.

Visu svēto dienas sveiciens

2010-10-31T21:48:00.001+02:00

Tā ir Dieva žēlastība, ka Viņš neļauj mums sastapties ar tiešu, nopietnu sātana uzbrukumu, un ļauj mums dzīvot salīdzinoši mierīgi.
Jo tāda garīgā forma, kāda mums ir, nepaglābtu mūs pat mazākajās vajāšanās, nemaz nerunājot par pārbaudījumiem, ko cietuši svētie.
No otras puses, protams, tas mums ir par nelaimi, ka dzīvojam tik miermīlīgā reģionā. Varbūt tieši tas mūs iemidzina.

Pacelt latiņu!

2010-10-31T15:42:00.001+02:00

Ir laiks pacelt standartus jēdzienam "svēta dzīve" un dzīties tos sasniegt.
Vai tas nozīmē kontrolēt savu muti, kas vieglprātīgi runā nelabas lietas par brāļiem, māsām, pat ja tā ir 100% patiesība.
Vai tas nozīmē pārēšanos viesībās.
Vai tas nozīmē paviršu attieksmi pret lūgšanu.
Vai tas nozīmē laika, kas paredzēts Dievam, atdošanu darbam virsstundās.
Vai tas nozīmē skumšanu par savu dzīvi, par to, ka kaut kas nav tā kā gribētos, kas faktiski ir zūdīšanās.
Vai tas nozīmē skatīšanos un klausīšanos uz bezdievīgām, netīrām, bet jau pierastām lietām un to pieņemšanu par normu
Vai tas nozīmē jebko citu.
Ir laiks izcelties uz pārējo fona Dieva acīs ar savu dedzīgumu.
Ir laiks dzīties pēc desmitnieka uz liecības un nesamierināties ar četrinieku, kas ir pietiekami.
Pat ja nav lielu grēku, vienalga pacelt latiņu svētdzīvei un dievbijībai.

Unikalitāte

2010-10-26T16:53:00.000+03:00

Cik brīnišķīgi ir lasīt kādas gudras grāmatas par cilvēku dzīvi: kā cilvēki tiek pie laba darba vai atrod dzīves biedru, vai vienkārši saprot, kas viņi ir, vai arī klausīties kādus dzīvesstāstus par notikumu attīstību kāda cilvēka dzīvē, un saprast:
nav jēgas vilkt nekādas paralēles ar savu dzīvi, jo es taču esmu pavisam unikāls, nav neviena tāda kā es, un neviens vēl nav izdzīvojis tādu dzīvi, kāda tiek dota man, un neviens nezina kā attīstīsies notikumi manā dzīvē, jo es neesmu līdzīga nevienam :)

Skaistums

2010-10-12T17:45:00.000+03:00

Cilvēks var braukt uz jūru skatīties saulrietu un var arī nebraukt un palikt savās četrās sienās.
Bet vienalga Dievs glezno saulrietu- ar ūdeni apsudrabo krastus, katru vakaru izmēģina citas krāsu kombinācijas mākoņos.
Gleznas.
Pat ja nav skatītāju :)

Sālsūdens un saldūdens

2010-09-26T18:44:00.002+03:00

Redz, ja tu daudz raudi, tad no tevis iztek viss sālsūdens un tu kļūsti par arvien saldāku cilvēku :)

Žēlastība pāri mēram

2010-09-07T20:12:00.002+03:00

Arī viņš (Joahass) darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, jo viņš sekoja Jerobeāma, Nebata dēla, grēku darbiem, ar kuriem tas bija pavedinājis Israēlu uz grēkiem, un viņš no tiem neatkāpās.
Tad Tā Kunga dusmas iedegās pār Israēlu, un Viņš tos nodeva Aramas ķēniņa Hazaēla un Ben- Hadada, Hazaēla dēla, rokā visu laiku.
BET! kad Joahass pielūdza To Kungu, tad Tas Kungs viņu paklausīja.. deva Israēlam glābēju, ka tie izglābās no aramiešu rokas, un Israēla bērni varēja atkal mierīgi dzīvot savās teltīs kā iepriekš. (2.Ķēniņu 13)

Kur vēl lielāks Dievs!!!
Mēs darām to, kas ir ļauns Kunga acīs.
Tad mēs lūdzam no tā paša Kunga palīdzību.
UN!
Viņš uzklausa un palīdz!
Apbrīnojami!

Kristiešu kodētā valoda

2010-09-05T20:18:00.003+03:00

Ja šobrīd dzīvē nav tas priecīgākais brīdis, tad uz jautājumu: "Kā tev iet?" neatbildam vis "draņķīgi" vai "ļoti grūti", bet gan:
"Dievs mani šobrīd nes uz rokām"
(tas no stāsta par diviem un vienu pēdu pāri jūrmalas smiltīs)
:)

P.S. Stāsts šāds. Cilvēks nonāk debesīs. Dievs viņam rāda viņa dzīves ceļu kā pēdu nospiedumus jūrmalā. Visu laiku blakus iet divi pēdu pāri. Cilvēks prasa Dievam- kam pieder tas otrs pēdu pāris? Dievs atbild- es tev vienmēr gāju līdzās. Tad cilvēks skatās tālāk savu dzīves ceļu. Viņš pievērš uzmanību savas dzīves grūtākajiem posmiem un ievēro, ka tad jūrmalā redzams vien viens pēdu pāris. Cilvēks sašutis saka Dievam- Redzi, tad, kad man gāja visgrūtāk, Tu mani atstāji! Un ko Dievs atbild- tajos brīžos, kad tev bija visgrūtāk, es tevi nesu uz savām rokām :)

Mācība

2010-08-16T21:49:00.002+03:00

Nezinu, kā citiem, bet man šķiet, ka galvenā mācība, ko es iemācos no kaut kādiem grūtiem laikiem vai posmiem, kad ir dziļa tumsa, migla un nav nekādas sapratnes, kur ir zeme, kur debess, kur ir Dievs, ko Viņš no manis grib, ko es daru pareizi, ko daru nepareizi, kas vispār būtu jādara, kāpēc nekas nesanāk no tā, ko daru, kāpēc nav nekādas skaidrības, uz kurieni šis viss ved, ir- cik ļoti Dievs mani mīl, žēlo, lolo, lutina un citādi apčubina, un visi šie smagie jautājumi bija tikai izdīgušās nezāles, kuru sīpolsakne ir neticība tam, ka Dievs mani mīl tieši tādu, kāda es esmu bez visām manām pūlēm Viņam izpatikt.
Tagad jau es zinu- kad iestājas tāda migla- viss skaidrs- man jāatlaiž saspringums un jāskatās, cik ļoti vēl Dievs varētu mani mīlēt.
Tad arī migla izklīst daudz ātrāk, nekā kad mēģinu atbildēt uz visiem tiem jautājumiem :)
Ceru, ka citiem ir tāpat :)

Vēl par attiecībām...

2010-08-04T18:27:00.002+03:00

Mēs meklējam attiecības, bet mums saka- meklē Dievu, Viņš vienīgais ir tavs patiesais iepriecinātājs.
Tad nereti mēs nodomājam, ka nav labi meklēt attiecības un cerēt kaut ko saņemt no cilvēcīgām attiecībām, ka viss jāgaida no Dieva.
Bet tie ir meli.
Jā, cilvēki nespēj mūs pilnībā apmierināt, nespēj mūs pilnībā iepriecināt, pilnīgi mīlēt, tā, kā mūsu sirds to ilgojas. Jā, ja mēs visu liekam uz attiecībām ar cilvēkiem, tad mēs viļamies, un mēs viļamies arī ja liekam tikai daļu uz cilvēkiem. Bet tas nav iemesls, lai nemeklētu attiecības, lai nemeklētu tādas attiecības, pēc kādām sirds sauc.
Ja tā padomā, tad arī attiecības ar Dievu nemaz nav tik apburošas un jaukas vienmēr. Tieši tāpat kā ar cilvēkiem, attiecībās ar Dievu es bieži jūtos vīlusies, apvainojos, sadusmojos, gribu novērsties, man ir sajūta, ka Dievs nedod to, ko vēlos. Tomēr es vienalga meklēju attiecības ar Dievu, cerībā ka kādreiz būs tā, kā ir labi.
Tāpat arī ar cilvēkiem- viņi mani sadusmo, apvaino, sāpina, nedod to, ko es vēlos, bet es vienalga veidoju ar viņiem attiecības, cerībā, ka kādreiz būs tā, kā sirds ilgojas vai tā, kā sirdij ir vajadzīgs.
Tas, ka cilvēki nedod pilnīgu apmierinājumu, nav nekāds arguments, lai nemeklētu cilvēkus.
Pasaulē attiecības ar Dievu nedod pilnīgu apmierinājumu. To iegūsim tikai debesīs, kur netraucēs ragi.
Bet protams- bez ciešām attiecībām ar Dievu, bez iemīlēšanās Dievā, nav iespējams iemīlēt cilvēkus un veidot ciešas attiecības ar viņiem :)

Sprechen Sie Deutsch?

2010-08-03T17:19:00.003+03:00

Saka, ka Dievs saprot katru valodu- latviešu, spāņu, zviedru.
Es domāju, ka Dievs nesaprot nevienu no šīm valodām.
Viņš saprot tikai vienu valodu- sirds valodu. Ja sirds runā, tad viņš saprot, un nav svarīgi, ko mute saka, to Viņš tāpat nesaprot.

Žēlastība

2010-08-03T17:18:00.002+03:00

Pasaule ir saldētava.
Sirds ir ledus klucis.
Žēlastība ir saule.
Ūdens ir asaras.
*
Ja debesīs būs žēlastība, tad tur būs raudāšana.
Vienīgā cerība, ka nebūs kam kust un tecēt.

Mīlestības mērs

2010-08-03T17:15:00.004+03:00

To, cik daudz mīlestības Dievs man devis, nevar saprast, sēžot pie altāra un lūdzot pēc mīlestības, bet gan tad, kad pāri saviem spēkiem iepriecini, stiprini un palīdzi citiem. Tad saproti, ka vienīgais iemesls, kāpēc to dari, ir, jo Dievs tevī devis daudz mīlestības, un vienīgais iemesls, kāpēc tu to spēj izdarīt, ir, jo Dievs tevī devis daudz mīlestības.

Akmens, ko pacelt

2010-08-03T16:11:00.002+03:00

Vai Dievs var radīt akmeni, ko pats nevar pacelt?
ar domu- ja Viņš var tādu radīt, tad Dievs nav visspēcīgs, jo nevar to pacelt, savukārt, ja Viņš nevar tādu akmeni radīt, tad arī Viņš nav visspēcīgs.
Tad, lūdzu, jautājums: "Vai Dievs var nebūt?"
Dievs ir, bet vai Viņš var nebūt? Un ja Viņš nevar nebūt, tas nozīmē, ka Viņš nav visspēcīgs. Bet tas ir absurds. Loģiski- ja tu esi, tad tu esi, un tu nevari nebūt. Tas nekādā veidā neparāda Viņa nespēju kaut ko darīt.

Ģetzemene

2010-08-03T16:08:00.002+03:00

Vai Jēzus jutās vientuļš Ģetzemenes dārzā, kad mācekļi viņu atstāja un aizmiga?
Jā.
Kāpēc tad mēs iedomājamies, ka mēs nedrīkstam kā pareizi kristieši justies vientuļi bez cilvēku sabiedrības un mēģinām sev iestāstīt, ka mums jāpietiek ar Dievu vien?

Vējš

2010-08-03T16:05:00.002+03:00

Vienā filmā māte guļ gultā, viņa nevar pakustēties daudz, meita sēž pie loga. Māte prasa meitai: "Ko tu tur skaties?" Un meita atbild: "Es skatos uz vēju."
Tāpat arī ar Dievu. Mēs varam skatīties uz Dievu un (tāpat kā vēju) faktiski neredzēt, bet tajā pašā laikā redzēt- ļoti skaidri redzēt- caur Viņa darbiem.

Panest

2010-08-03T15:46:00.002+03:00

Reiz kāds mācītājs pa radio teica, ka Dievs nekad neuzliek vairāk par to, ko tu vari panest. Un viņa interpretācija bija tāda- tu zini, ka lai kas arī būtu uzlikts, tu ar to spēj tikt galā. Tam savukārt es nepiekrītu. Doma, ka man ar to ir jātiek galā, ka es ar to spēju tikt galā, nozīmē, ka man ir jāprot, ka es spēju tikt galā ar šo situāciju, man ir jāprot atrisināt šī problēma.
Taču tas nav tas, ko Dieva vārds saka. Dieva vārds saka, ka tu to vienkārši vari panest. Tas vienkārši ir jāpanes, tev ir uzlikts, tev ir jātur, tev nekas nav jārisina, tev nav jāmeklē veidi kā tikt no tā vaļā, kā noņemt, kā samazināt, kā izšķīdināt- nekas tam līdzīgs tev nav jādomā. Tev vienkārši ir jātur tas, kas ir uzlikts un viss.
Bet ja ir uzstādījums, ja jau reiz Dievs to ir uzlicis, tad man ar to ir jātiek galā, tad gadījumos, kad es to nespēju atrisināt, tad tā pārvēršas par dubultproblēmu.

Dievs. Cilvēks. Dievs.

2010-07-20T17:05:00.000+03:00

Jo vairāk cilvēks dara labu, neprasot atlīdzību, jo vairāk cilvēks nepelnīti piedod, kad viņu sāpina, jo vairāk parāda laipnību tam , kurš ir stulbs un ļauns,jo vairāk cilvēks piedod un nepiemin, jo mazāk "kačā savas pravas", kad viņam ir tādas tiesības, jo biežāk atsakās no savā stāvokļa privilēģijām - jo vairāk viņš līdzinās Dievam.

Laimīgie

2010-07-19T21:28:00.000+03:00

Laimīgi cilvēki citiem nedara pāri.
*
Darīsim cilvēkus laimīgus! :)

Dieva feivoritā lūgšana

2010-07-18T22:28:00.004+03:00

Reizēm man liekas, ka Dievam no visām manām lūgšanām ir viena mīļākā lūgšana. Un tā ir: "Tēt, iepriecini mani, lūdzu!"
Un katru reizi, kad to lūdzu, tā tiek atbildēta zibenīgā ātrumā un visdažādākajos, visbrīnišķīgākajos veidos. Tāda sajūta rodas, ka Viņš tikai to vien gaidītu, lai es palūgtu, lai Viņš mani iepriecina vai kaut ko uzdāvina.
Vēl ceturtdien ar sajūsmu stāstīju kā man patīk pa verandas logu skatīties milzu lietusgāzes uz meža fona, un še tev- šodien tāds lietus, ka kokus pat īsti nevarēja redzēt cauri. Un vēl lērums visādu sīku iepriecinājumu.
Sailgojos pēc daudz svaigām latviešu ogām- šodien dabūju pa pilnam un vēl ķīseli!
Bija uznācis tāds nogurums, ka gribējās vienkārši gulēt kaut kur pie dabas, bet negribējās ne gluži vienai, nedz arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut kas jādara. Un tā arī dabūju- varēju gulēt, kamēr apkārtējie mierīgi apkārt čubinājās.
Braucu cauri apdzīvotai vietai. Parasti jau ieraugot balto pārsvītroto zīmi palielinu ātrumu tā, lai uz robežas jau būtu 70 km/h. Šodien kaut kā aizgulējos, un zīmi pamanīju tikai tad, kad jau braucu tai pati garām. Pabrīnījos, kāpēc tā aizgulējos, kad nākamajā mirklī 20m attālumā no manis pāri ceļam pārskrēja stirna.
Un vēl miljons visādu iepriecinājumu :)

Slinkā miesa

2010-07-14T18:21:00.003+03:00

Nezinu, varbūt man nav taisnība, bet doma tāda. Tā pat kā reizēm negribas iet uz dievkalpojumu, bet vienalga ir jāaizstumj sava slinkā miesa uz baznīcu, lai vismaz Dievs varētu kaut ko mainīt, ja pats vairs nespēj, tapāt kā labāk ir skaitīt formālas lūgšanas, nekā nelūgt vispār- tā paša iemesla dēļ- arī pie cilvēkiem sava slinkā miesa ir jāvelk, pat ja negribas, jo ne jau sevi mums ir turp jāaizvelk- mums ir Kristus jāaiznes pie viņiem, pat ja paši negribam iet.

Draugi

2010-07-08T19:01:00.000+03:00

Viena no retajām reizēm, kad es apvainojos uz draugiem vai vismaz saskumstu viņu dēļ, ir, kad kāds draugs pret mani izturas kā pret cilvēku, ko ir tikko iepazinis, pret kuru ir jāievēro visas pieklājības normas un jāprasa atļauja par jebko un jāatvainojas par jebko, tāda sajūta, ka uzrunā mani uz "jūs". Man šķiet cieņas izrādīšana slēpjas kaut kur dziļāk- patiesās rūpēs par otru, nevis ārējās pieklājības frāzēs un distances ievērošanā.
Tāpēc domāju, ka reizēm Dievam arī paliek skumji, kad mēs pret Viņu izturamies kā pret superaugstu, supersvarīgu ķēniņu, pret kuru ir jāizturas noteiktas pieklājības robežās, tā vietā lai parunātos ar Viņu kā ar tuvu draugu, ar kuru ir jau daudz gadi nodzīvoti vienā istabiņā.

Ja...

2010-07-07T23:52:00.001+03:00

Ja Pāvils būtu varējis aizbraukt pie visām tām draudzēm, pie kuram viņš gribēja tikt, bet netika tik ātri, cik gribētos, tad mums nebūtu Pāvila vēstuļu ...

Jautājums

2010-07-07T23:27:00.001+03:00

Tēt, kā tas ir? Tu teici, ka esi ar mums līdz pasaules galam. Bet mēs taču dzīvosim ilgāk nekā līdz pasaules galam. Kur tad tu būsi attiecībā pret mums?

Jautājums

2010-07-07T23:24:00.001+03:00

Jēzu, ko tu juti, kad tu lamājies uz farizejiem? Vai tev bija žēl, ka tev jālamājas uz viņiem?

Jautājums

2010-07-07T23:20:00.002+03:00

Tēt, kādas būs attiecības tavu bērnu starpā, kad būs jaunā debess un jaunā zeme?

Greizsirdība

2010-07-06T15:07:00.002+03:00

Greizsirdība. Brīnišķīga īpašība. Piemīt man un dažiem, ko es pazīstu :)
Tu nevari to otru izlaist no skatiena, pat tad, kad tev ir jādara kaut kas pavisam cits, tu vienalga ar vienu acu kaktiņu uzmani, ko tas otrs dara, un ja viņš aiziet aiz stūra, tev steidzīgi ir jāņem pauze savās darīšanās, lai apskatītos, vai gadījumā kāds viesis nekavējās aiz stūra. Ja tas otrs satiekas ar kādu citu- tad pēc tam tu gribi zināt pilnīgi visu, par ko viņi ir runājuši, un tev smadzenes uzvārās, analizējot, vai tur bija kaut kas cits bez pilnīgi garlaicīgas un tehniskas sarunas pieklājības pēc, un ja bija, tad steidzīgi kaut kas jādara lietas labā, lai tas ātri aizmirstos, vai tiktu aizvietots ar kaut ko labāku. Katru cilvēku tu uztver kā draudu, kā potenciāli interesantāku sarunu biedru, kā iespējami tuvāku draugu. Tev ir tā bail atlaist to otru vaļā, ka tu gribētu būt par brillēm viņam uz deguna, kas visu zin, kas ar viņu notiek, un piedalies visā, kur viņš ir. Ka tikai kāds nenolaupa man manu draugu. Ka tikai es nekļūstu nesvarīga viņa acīs. Ka tikai es joprojām saglabāju savu īpašo vietu viņa dzīvē, ka tikai viņš uz mani skatītos pavisam savādāk nekā uz citiem, ka tikai viņš vienmēr būtu izslāpis pēc manis, un pārējie būtu tikai garāmgājēji.
*
Dievs ir greizsirdīgs Dievs. Ļoti greizsirdīgs Dievs. Viņš jebko saredz kā draudu mūsu attiecībām un ātri vien novērsīs visus konkurentus.
Dievs.

Peļņa

2010-07-04T19:39:00.000+03:00

Kamēr pārdodam vairāk nekā iepērkam, tikmēr uzņēmums dzīvo. Ja ilgstoši iepērkam vairāk nekā pārdodam, zūd jēga uzņēmumam.

Tieši tas pats garīgā ziņā.

Kamēr citiem dodam vairāk nekā saņemam no citiem, tikmēr dzīvojam. Ja ilgstoši saņemam vairāk nekā dodam, zūd jēga dzīvei.

Nometnes

2010-06-28T22:56:00.000+03:00

Reizēm ir dzirdēti stāsti par ģimenēm, kur aug pusaugu bērni, kurus vecāki grib aizsūtīt uz kādu nometni vai pie kāda vecvecāka- katrā ziņā kaut kur pie dabas, prom no pilsētas izklaidēm, prom no draugiem, uz kādu garlaicīgu vietu vismaz to konkrēto pusaudžu acīs.
Viņi, protams, pretojas, jo tā šķiet vismokošākā vasaras pavadīšana, visgarlaicīgākā, vissāpīgākā, jo prom no draugiem un ierastajām izklaidēm. Taču ne reti izrādās, ka beigās tas ir visaizraujošākais piedzīvojums viņu dzīvē, kas izmaina daudzas lietas viņu dzīvēs.
Tāpat ar laiku ar Dievu. Viņš vienkārši tevi paņem un noliek uz lāpstiņām un pasaka- viss, tagad tev nebūs vecie draugi, tev nebūs vecās izklaides, tagad es gribu, lai tu parunājies ar mani. Tu spirinies, spirinies, kamēr beigās negribi braukt prom no tās nometnes :)

Mīlestība

2010-06-28T22:52:00.000+03:00

Tas ir kaut kas maģisks- mīlēt Dievu!!!!!!!!!!!!
Tas pilnīgi izmaina domāšanas veidu. Tu iemācies mīlēt, tu iemācies klausīties, tu iemācies nodot sevi, tu iemācies prieku, tu iemācies piepildījumu, tu iemācies mieru- norimtību, tu iemācies jēgu.
Vienkārši mīlēt Dievu. Ne kalpot, bet mīlēt Dievu. Meklēt Dievu. Bet meklēt nevis kā tādu, kas ir tālu un pazudis, un nav zināms, kurā virzienā meklējams, bet kā tādu, kas ir tepat, kas skatās tev virsū, tādu meklēt. Mīlēt Dievu, uzņemt Dievu visā pilnībā sevī, saplūst ar Dievu.
Brīnišķīgi :)

Gaisma

2010-06-28T22:43:00.001+03:00

Tad, kad beidzas vēlme doties pie cilvēkiem, viņus uzklausīt, iepriecināt, sadraudzēties, kad pietrūkst drosmes pirmajai uzrunāt cilvēku un uzsmaidīt viņam, kad sāk gribēties, lai pie manis nāk, lai man piezvana, lai mani iepriecina, bet neienāk prātā doma, ka varētu vienkārši aizbraukt pie kāda ciemos un gan sniegt, gan saņemt prieku, tad ir skaidrs- man pietrūkst laika ar Dievu. Jo, kad ir Dievs, tad to vien gribas:
"..kad mēs spēsim skumjos ielīksmot, lai viņos ielītu prieks... gaismu svinēsim mēs..." :)

Iemīlēšanās

2010-06-26T20:52:00.000+03:00

Iemīlēšanās ir tad, kad tevi interesē tikai tas otrs, kad tevi interesē, ko viņš dara, ko viņš domā, ko viņš jūt, ko viņš grib, ko viņš negrib, kas viņam patīk, kas nepatīk. Tu visu gribi zināt. Un, protams, lai uzzinātu to visu, tu gribi būt maksimāli daudz ar viņu kopā. Ja neesi kopā, tad tas ir tukši nodzīvots laiks. Tev patīk viss, ko otrs dara, tev patīk viss, ko otrs saka. Viss ir super!
Man šķiet, kad mēs iemīlamies Dievā šādā veidā, tad neizbēgami mēs iemīlamies arī visos cilvēkos; nu, labi, vismaz tajos, ar kuriem ir iespējams pavadīt pietiekami daudz laika, lai viņus šādi iepazītu un iemīlētu. Un kad esam iemīlējušies Dievā, tad gribas pavadīt laiku ar visiem, jebkuru cilvēku, jo gribas viņus mīlēt.
Jā, tā ir :)

Varde krējuma krūzē nerullē arī

2010-06-24T13:33:00.000+03:00

Ir vēl viens ļoti populārs stāsts, kas ir dziļi iesēdies vismaz manā apziņā, un tikai tagad saprotu, ka tas man traucē dzīvot.
Proti stāsts par 2 vardēm, kuras abas tika iemestas katra savā krējuma kannā. Viena padevās un noslīka, otra ķepurojās, ķepurojās, kamēr sakūla krējumu sviestā uz izleca laukā.

TV redzēju epizodi no kaut kādas filmas, kur rādīja cilvēkus, kas brauc pa amerikāņu kalniņiem. Nonākuši pašā kalna virsotnē un metoties zemē mežonīgā ātrumā nezināmā virzienā viņi atlaiž rokas un sajūsmā spiedz. Kāpēc viņi atlaiž rokas? Tāpēc, lai izbaudītu to, ka viņus nes, ka viņus ved, ka viņi var ļauties neprognozējamām sajūtām un neplānotiem pagriezieniem. Bet kā? Tas taču ir bīstami- gāzties tādā ātrumā no kalna lejā, nezinot uz kurieni ceļš aizvedīs un kāda būs piezemēšanās! Bet kāpēc tomēr viņi atlaiž rokas?

Kaut mēs biežāk brauktu pa amerikāņu kalniņiem un mazāk sēdētu pie sava 4 riteņu auto stūres, tad varbūt labāk saprastu :(

Stāsts, protams, ir par kontroli. Tas īstenībā ir kaifīgi- palaist rokas vaļā un uzticēties, ka tas vagoniņš nenokritīs, bet tevi droši novedīs līdz lejai un pēc tam atkal pacels augšā. Tik pat kaifīgas sajūtas ir tad, kad dzīves situācijās, kad redzam, ka mūsu ceļš iet pa taisno bezdibenī, un mēs pat īsti neredzam, kur sliedes nogriežas, uzticēties, ka tas, kas izgudroja šo vagoniņu, kas iesēdināja mani tur iekšā, nogādās mani droši līdz tai vietai, kur vajag. Un ka šis īstenībā ir kaifīgs lidojums lejup :)

Vai tad tas būtu kaifīgi- braukt pa amerikāņu kalniņiem, iekrampējoties drošības siksnās vai rokturos? Nē taču. Tam nebūtu jēgas!
Laižam vaļā tās rokas!

Tas varžu stāsts iet pretrunā ar šo, jo liek par katru cenu krampjaini rāpties pa vagoniņu atpakaļ, lai tikai nekristu bezdibenī, bet tur jau ir tā sāls!- krist kopā ar Dievu!
- pat ja arī staigāju tumšā ielejā- taču ļaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis, tava gana vēzda un tavs gana zizlis mani iepriecina!

Gudrība

2010-06-24T13:07:00.000+03:00

Kā lai kļūst gudrs? Gudrs Dieva lietās?
Caur iegūtām zināšanām, atziņām, atbildēm!

Kā lai iegūst atbildes?
Uzdodot jautājumus!

Kur lai ņem jautājumus?
No neskaidrām situācijām!

Kur lai ņem neskaidras situācijas?
Nonākot dzīves problēmās :)))

Vientulība sirdī

2010-06-19T14:36:00.000+03:00

Pirms dažām dienām dikti sapriecājos par frāzi, ko dzirdēju Latvijas Radio 1. Tas bija raidījums, kur runāja par attiecībām un īstā cilvēka atrašanu. Vienā brīdī raidījuma vadītāja gribēja nomierināt klausītājus(-as), ka nevajag gaidīt (pieprasīt) pilnīgu laimi no otra cilvēka. Tas, ko viņa pateica bija: "mums jāatceras, ka cilvēks sirds dziļumos vienalga paliek vientuļš, un šo vientulību neviens nevar piepildīt." Vismaz aptuvens citāts.
Nopriecājos, ka LR1 izskan tik precīza patiesība un tik precīzi formulēta no pasaulīga cilvēka mutes.
Protams, ka cilvēks sirds dziļumos ir un paliek vientuļš neatkarīgi no attiecībām, kādas viņam ir.

Taču tad domāju tālāk. Gribētos teikt, ka attiecības ar Dievu piepilda šo vientulības tukšumu (kā saka Augustīns), taču es tomēr nesteigtos ar tādu apgalvojumu.
Jā, attiecības ar Dievu ļoti lielā mērā piepilda to caurumu, kuru nespēj piepildīt cilvēki, un dod daudz prieka.
Taču pat cilvēkam, kas ir attiecībās ar Dievu, paliek kaut kas, pēc kā ilgoties, kas atstāj tukšumu- proti, ilgas pēc mājām debesīs.

Ziedotāji

2010-06-13T13:38:00.000+03:00

Visi zina no daudzajām filmām un varbūt arī no dzīves, ka ne jau vecāku uzdāvinātais skūteris vai cita dāvana ir tas, kas visvairāk iepriecina mazo, un kas paliks atmiņā uz mūžu. Tas, kas paliks atmiņā, ir laiks, ko vecāki pavada ar mazo, mīlestība, ko dod tiešā saskarē. Ir daudz filmas par bagātiem vecākiem, kuri bērnam nodrošina pilnīgi visu materiāli, bet viņiem neatliek laika vienkārši parunāties ar bērnu, un tik pat bieži redzam bērnus, kuri dzīvo nabadzībā, bez rotaļlietām, bet par to nebēdā, jo tētis katru vakaru bērnu samīļo, un mamma vienmēr ir klāt, kad sāp.Vecāki var pārdzīvot, ka viņi nevar iedot bērnam tādas vai tādas mantas vai drēbes, bet bērns faktiski no tā necieš.
Līdzīgi ir ar populārajām ziedošanas akcijām bērniem. Protams, ja bērnam ir jātaisa dārga operācija, kuru vecāki nevar atļauties, tā ir laba lieta- noziedot.
Taču tajos aicinājumos ziedot, kuros runā par atstātiem bērniem, kuri dzīvo bērnu namos vai līdzīgās iestādēs, un kuriem vajag labiekārtot telpas, tur man paliek skumji. jo bērnam nevajag lai kāds bezpersonisks onkulis vai tante noziedo naudu caur internetu. Bērnam vajag personīgu aprūpi. Tāpat kā augstāk rakstīju par vecākiem, kuri atpērkas no bērniem, tā reizēm man liekas, ziedošanas akcijas arī grib atpirkties no vientuļiem bērniem.

Dieva neapmierinātība

2010-06-13T13:29:00.000+03:00

Lasot Bībeli, mani pārņem sajūta, ka Dievs daudz vairāk pukojas par to, ka cilvēki nemīl viens otru un meklē palīdzību pie gudrajiem (citiem dieviem), nevis pie Viņa, nekā par to, ka viņi neapmeklē dievkalpojumus, nepareizi lūdzas vai neizpilda kādus dievbijīgus reliģiskus rituālus pietiekami bieži.
Un no šādas atziņas, protams, manā galviņā izriet nākamie jautājumi...

Teoloģija

2010-06-13T13:26:00.000+03:00

Mans tīri personīgais, subjektīvais viedoklis:
Teoloģija ir cilvēku mēģinājums pabāzt Dievu zem sava izdomāta dieva tēla tā vietā, lai pieņemtu Dievu tādu, kāds Viņš ir.
Ar šo es domāju tos nebeidzamos disputus, kas it kā cenšas izskaidrot kaut kādus tekstus Bībelē, kas ar loģiskā saprāta palīdzību nav savienojami. Piemēram, "Dievs ir labs, no Dieva nāk tikai labas lietas" un "Dievs uzsūtīja ļaunumu, Dievs nolādēja." Tur nav ko skaidrot. Tas vienkārši jāpieņem.

Templis

2010-04-07T17:32:00.001+03:00

Esmu beidzot atgriezusies pie Vecās Derības studēšanas. Tā sanāca, ka lasīju Samuēla grāmatas, kur Dāvids gribēja, Sālamans uzcēla templi, lasīju Ezras un Hagaja grāmatu, kur trimdinieki atjauno templi. Kopējais iespaids tāds, ka templis tiešām bija kas ļoti īpašs jūdiem. Tā bija centrālā vieta. Vieta, kur tika pienesti upuri Dievam, vieta, kur pats Dievs mājoja. Dievs pats lika ļaudīm celt templi.Templi cēla vairākus gadus, tam atdeva pašu labāko, dārgāko. Tas bija tautas lolojums. Bet protams, pats galvenais- tā bija vieta, kur mājoja Dievs.
Hagaja 2:18-19 "Tad nu raugaities uz to, kas notiks turpmāk, skaitot no šās dienas un vēl drusku atpakaļ, proti, sākot ar devītā mēneša divdesmit ceturto dienu- dienu, kad Tā Kunga namam likts pamats; raugaities un vērojiet uzmanīgi, vai sēklas labība joprojām vēl paliek klētī un vai vīna un vīģes koks, granātābele un eļļas koks arī turpmāk vēl nenes nekādus augļus. Ar šo dienu sākot, Es gribu jums piešķirt svētību." Dievs svētīja tautu tikai tāpēc vien, ka tā atjaunoja templi.
Un tagad- iedomājieties- viens vīrelis no Nācaretes apgalvo, ka noplēsīšot šo svēto vietu un uzcelšot 3 dienās.
Nav nekāds brīnums, ka jūdu mācītāji gribēja viņu piesist krustā un to sauca par zaimošanu. Tiešām to ir viegli saprast. Arī mūsdienās tik bieži aizstāvam kādas lietas kā svētas, un esam gatavi sist kādu krustā, ja kāds uzdrošināsies aizskart šīs svētās lietas, kas patiešām ir svētas- gluži kā templis Jeruzālemē.
Taču galvenais paliek- neļaut templim aizēnot skatu uz Dievu pašu, ka neredzam Kristū Dieva Dēlu, jo esam tik ļoti sakoncentrējušies uz tempļa aizsardzību. Dievs pats pasargās savu templi un atkal to uzcels, ja vajadzēs.

Vīrs plūdos nerullē

2010-04-04T15:37:00.000+03:00

Tās tomēr ir muļķības par to vīru uz jumta, ko Dievs neizglāba no plūdiem, jo viņš nepieņēma sūtītās palīdzības. Bībelē nav piemēru, ka Dievs neizdarītu to, ko plāno, dēļ cilvēka rīcības. Gideons nebija gana labs, Jona bēga no Dieva, Pēteris bija neuzticams, Bībele ir pilna ar piemēriem, kad tieši necienīgie saņem, jo uzticas.
Tam iemesls ir šis- lai par to viss gods pienāktos Dievam, nevis cilvēkam. Vēstulē romiešiem Pāvils raksta, ka tieši tāpēc Dievs ļauj daudziem aiziet pazušanā, lai visiem būtu skaidrs, ka tas nav cilvēku nopelns, ka viņš tiek glābts, bet Dieva žēlastības dēļ. Rom 4:16

Šķīstī mani, Kungs

2010-04-03T13:32:00.000+03:00

Šķīsti mani, Kungs, lai topu es kā zelts un kā vērtīgs sudrabs.
Šķīsti mani, Kungs, lai topu es kā zelts tīrākais.
Ar liesmu nāc šķīstīt mani, Kungs,
...
Dziedot šo un līdzīgas dziesmas ir vērtīgi atcerēties pēdējo reizi, kad Kungs nāca pie tevis ar uguni un šķīstīja. Atcerēties tās sāpes, atcerēties tās grūtības, tās asaras, tos saucienus uz Kungu pēc palīdzības, to aizlūgšanu daudzumu, ko lūdzi no saviem tuvākiem.
Jo tieši tas atkal notiks, ja lūgsi šos vārdus "..ar liesmu nāc šķīstīt mani, Kungs".
Vai tiešām esi atkal kaut kam tādam gatavs?

Dvēseles spogulis a la Dzene

2010-04-03T13:28:00.004+03:00

Biju lūgšanu naktī Matejā, kur gājām cauri 10 baušļiem pēc Bitāna Dvēseles spoguļa jautājumiem.
Tā kā es to iepazinu jau vairākus gadus atpakaļ, tad tie jautājumi gandrīz nemaz mani vairs neķer. Toties tie deva man iedvesmu pierakstīt dažus jaunus jautājumus klāt, kas gan mani ķer:

1.bauslis ..tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā

Ja tev kaut ko atņemtu (darbu, naudu, dzīvokli, bērnu), vai tu varētu tāpat kā Ījābs tiem, kas saka, ka tev ir kaut kas sagājis grīstē ar to Dievu vai arī tas Dievs nav īsti normāls, atbildēt ar vārdiem: "Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu" un "Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Ta Kunga Vārds lai ir slavēts!"
Vai tu pastāvīgi lūdzies un meklē veidus, lai vairāk laika pavadītu ar Dievu lūgšanā un Vārda lasīšanā?
Vai esi apšaubījis Dieva spēju un gribu dziedināt slimības, atbildēt uz lūgšanu, sniegt palīdzību?
Vai netici, ka kādās situācijās pasaules likumi ir stiprāki par Dieva likumiem un tāpēc saprātīgāk ir darīt pēc pasaules likumiem?

2.bauslis ..tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt

Vai tu savu godu un cieņu cilvēku acīs neērtās situācijās neaizstāvi vairāk kā Dieva godu un vārdu?
Vai tici, ka viss, kas rakstīts Bībelē ir patiess? Vai ir lietas, kam nepiekrīti?
Vai tici, ka Dievs tevi mīl?

4.bauslis ...tev būs savu tēvu un māti godāt

Vai piedod vecākiem pāridarījumus pret tevi?
Vai lūdz par saviem vecākiem?

5.bauslis ... tev nebūs nokaut

Vai tici, ka kādu grēku Dievs tev nav piedevis un izdzēsis sodu par to?
Vai neesi tiesājis, izdarījis spriedumus par cilvēkiem?
Vai lūdz par saviem ienaidniekiem?
Vai nenodarbojies ar sevis salīdzināšanu ar citiem Dieva priekšā dievbijībā vai saņemto svētību daudzumā?

Prison Break

2010-04-02T16:16:00.003+03:00

Skatījos filmu Prison Break. Secinājumi divi.

Galvenais dzīvē ir ģimene un mīlestība.
Ļaunais agri vai vēlu sapinas un kļūst pats sev ienaidnieks. Gluži kā Bībelē rakstīts, ja ļaunais ir naidā pats ar sevi, tas kļūst bezspēcīgs. Savukārt labais saliedē. Labā dēļ daudzi gatavi kopā (!) cīnīties. Fenomenāli.

Gavēnis

2010-04-02T16:15:00.002+03:00

Gavēt ir grūti. Gribās ēst, domas ap to vien raisās, ka vajag taču ēst, nevar taču bendēt savu veselību, kāpēc pašam sevi jāspīdzina, Dievs taču ir tepat tāpatās. Tā taču tikai mana izvēle. Pats izvēlējos gavēt, pats varu beigt gavēt.

Bet tad iedomājos, ka tieši tādā pašā veidā, kā mēs gavēnī mērdējam un spīdzinām savu miesu, tāpat ikdienā mēs spīdzinām savu garu, kuram ir vajadzīgas regulāras lūgšanas, Vārda lasīšana un visāda citāda garīga izaugsme, bet nedodam to pietiekamā apmērā.

Pieņem to, ko tev dod

2010-03-25T21:06:00.007+02:00

Pēdējo 3 dienu laikā no gaisa nokrita vairākas lietas, par kurām es sen biju sapņojusi, centusies dabūt un mēģinājusi izdīkt no Dieva. Viena no tām pat bez manas piepūles- pilnīgi nepazīstams cilvēks gandrīz vai uz ielas, nezinot manu vajadzību, piedāvāja risinājumu- tāpat- no zila gaisa.

***

Ir tāds kristīgās māņticības ticējums, ka tās lietas, pēc kurām tu cītīgi ilgojies, piepildīsies tad, kad būsi par tām jau aizmirsis; bet kamēr tu par viņām īdi, tikmēr nenotiek.

Es tam tomēr nepiekristu. Jo patiešām svarīgas lietas tu nevari aizmirst. Bet tas nenozīmē, ka tās nenotiks.

Tāpēc es to formulētu šo principu drusku savādāk. Ja esi situācijā, kurā tev nav tas, pēc kā tu ilgojies, tad iemācies pieņemt šo situāciju un dzīvot tajā. Nomierināties. Nebuntoties savā dvēselē pret savu stāvokli (un Dievu, kurš tevi spīdzina). Ar skumjām sirdī samierināties- samierināties. Un tad jau ar laiku sapratīsi- ka nav jau nemaz tik slikti, var dzīvot arī tā. Un tad jau- ļoti iespējams, ka tas, pēc kā ilgojies, būs pavisam tuvu :)

Un šo es skaidroju ar spēju pieņemt Dieva spēles noteikumus, pieņemt tādu dzīvi, kādu Dievs dod, dzīvot tajā un pateikties par to. Tas Dievam patīk, ja mēs esam pateicīgi un nebuntojamies.

Dievs, ja tu gribi, lai es dzīvoju Saldū- labi.

Ja tu gribi, lai es dzīvoju Rīgā- labi.

Ja tu gribi, lai man ir knapi ar naudiņām- labi.

Ja tu gribi, lai man ir jāsadzīvo ar grūti panesamiem cilvēkiem- labi.

Ja tu gribi, lai es 3 nedēļas sēžu mājās bez darba- labi.

Lai kāda situācija nenāktu, vienmēr to pieņemt tādu, kāda tā ir, un ar pateicību un mieru, ka tā nav kļūda, bet ka tā jābūt. Nemērīt katru situāciju pret savā galvā izstrādāto savas dzīves plānu un neatzīmēt novirzes no tā. Vienkārši dzīvot.

Jautājumi

2010-03-25T20:54:00.004+02:00

Es ticu, ka ticīgajiem ir svarīgi dalīties vienam ar otru tajās grūtībās, ko viņi piedzīvo, cenšoties turēties uz šaurā ceļa, meklējot Dievu utt. Tad nu publiskošu savu problēmu sarakstu:

grēknožēla ir grēknožēla, kad apzinies, ka esi izdarījis kaut ko sliktu, zini, ka tā darīt nevajag un ka nākamreiz tā vairs nedarīsi. Savukārt, ja ir tikai apziņa, ka nebija labi, bet nav motivācijas iespringt, lai nākamreiz tā vairs nedarītu, tad tā vairs nav grēknožēla. Tad nu lūk, man bieži ir tādas lietas, ko es daru, ka saprotu, ka nav īsti pareizi, bet zinu, ka man pietrūks gribasspēka tam nākamreiz pretoties. Es jau tagad to zinu, ka nākamreiz nepretošos. Vai tad tā ir patiesa grēknožēla. Šādā grēknožēlā patiess ir tikai teorētiskais fakta konstatējums, ka tā, kā es uzvedos, nav īsti pareizi. Pārējais paliek pa vecam.
Jāpadomā par piemēriem. Pagaidām neviens nenāk prātā, bet tā sajūta manī ir iespiedusies ļoti dziļi.
Sabats. Tad ir vai nav tas sabats jāievēro. W.Simsons saka, ka Jēzus nekad nepārmeta nevienam sabata neievērošanu, kamēr citu baušļu neievērošanu atzīmēja. Sabats ir diena, kad visu dienu lūdzies? Vai tā ir diena, kad atpūties no darba? Vai tā ir diena, ko pavadi ar ģimeni? Un ko darīt, ja 5 dienas nedēļā strādā, pa vakariem vadi Alfas kursu vai darbojies kādā citā kalpošanā un svētdien kalpo dievkalpojumā? Ir taču vajadzīga diena fiziskai atpūtai, ir vajadzīga diena mājas sakārtošanai un pirkumu izdarīšanai, nemaz nerunājot par radu, draugu un paziņu apciemošanu. Vai svētdiena (ar visu dievkalpojuma kalpošanu) ir uzskatāma par sabatu? Vai sestdiena ir jāatstāj pilnīgi brīva no sadzīviskām rūpēm? Vai sabata diena nozīmē divvientulību ar Dievu, vai vienkārši atpūtu no rosīšanās? Šidlovskis, šķiet, neuztur sabata dienu, tikai ģimene dienu.

Māls

2010-03-25T17:53:00.004+02:00

Tā jau faktiski ir. Ja mēs iedomājamies Dievu kā tādu, kas ir tikai drusciņ atšķirīgs no cilvēka, varbūt ar lielākām spējām darīt kaut kādas īpašas lietas, bet visā visumā līdzīgu mums pašiem, piemēram, kā kolēģi ar talantiem savā jomā, ar domu ,ka Dievs ir kaut kas tāds, par ko mēs varam spriest, vai viņam ir vai nav kaut kādas spējas, vai viņš ir labs vai ļauns, un tad izvirzīt savu spriedumu par viņu un ielikt kādā no savu uzskatu plauktiņiem, tad tādā gadījumā tiešām nav jābrīnās, ka mēs neizjūtam vajadzību pēc Dieva un pēc attiecībām ar Dievu. Turpretī, ja mēs apjēdzam to, ka mēs esam kā māls- ar savām noteiktām īpašībām, bet tomēr diezgan aprobežots radījums, bet Dievs ir kā podnieks, ja redzam šo milzīgo atšķirību starp mums un Dievu, un ja mums ir cerība, ka varbūt Viņš var būt laipns pret mums (un Bībelē ir milzum daudz apliecinājumu Dieva laipnībai pret mums), tad gan mums rodas dziļa vēlme un vajadzība veidot attiecības ar Viņu, kaut vai tikai tāpēc, ka tas dod mums iespēju paskatīties no augstāka skatu punkta uz pasaulē notiekošo- no Dieva balkona, kas ir ievērojami augstāk.

Jesajas 29:16 Ak tavu neprātību! Vai tad mālu var pielīdzināt podniekam, un vai kāds veidojums var sacīt par savu darinātāju: viņš nav mani darinājis? - un kāds darināts tēls savam tēlniekam: viņš nekā neprot?

Jesajas 45:9 Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: ko tu te dari? - Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku?

Romiešiem 9:20-23 Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai?

*Es esmu vienkārši sajūsmā par šīm rakstu vietām, kaut arī īsti nevaru izskaidrot kāpēc. Vismaz ne visus iemeslus, kāpēc.

17.marts (2)

2010-03-17T17:20:00.002+02:00

Dostojevskis- tas tik ir labais! Tāda sajūta, ka varētu lasīt visas viņa grāmatas pēc kārtas!
Lieliski!
Beidzot atkal esmu pieķērusies brāļiem Karamazoviem, tad nu turpmākās nedēļas paies šajā gaisotnē!
To grāmatu varētu citēt un citēt un sajūsmināties par šo lielisko rakstnieku!

17.marts

2010-03-17T17:11:00.002+02:00

Pastāv tāds viedoklis, ja tev kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tad visticamāk tev pašam piemīt tas netikums, kurš kaitina.
Es pateikšu otru domu. Ja tu skaties uz otru cilvēku un priecājies ar baltu skaudību par kādu viņa foršu īpašību, tad visticamāk tev pašam tāda īpašība piemīt, tikai vēl nav parādījusies atklātībā, bet gana drīz būs redzama, ja ik pa laikam papriecāsies par to otru cilvēku :)))
buča :)

15.marts

2010-03-15T10:27:00.002+02:00

Sēdēju es tradicionālā luterāņu dievkalpojumā un domāju par Simsonu un līdzīgajiem, kas ir sacepušies par mājas draudzēm un to, ka tradicionālais dievkalpojums nav tas, kādai būtu jābūt draudzes dzīvei. Proti, draudzes dzīvei jābūt tur, kur tā (tie) dzīvo- mājās.
Nu ja, bet jautājums- kāpēc Dievs vienalga svētī tradicionālos dievkalpojumus?
Un izdomāju- varbūt šie dievkalpojumi ir svētāmi nevis tāpēc, ka tā ir patiesa draudzes dzīve, bet gan tāpēc, ka tas ir kaut kas ļoti līdzīgs klusajam laikam ar Dievu, kad mēs noliekam nost visas ikdienas skriešanas un raizes, noliekam nost savas domas un plānus un vienkārši sēžam un klausāmies, ko Dievs grib mums pateikt.
Un klusais laiks, kā zinām, ir stūrakmens kristīgai dzīvei. Lūk, tas varētu būt iemesls, kāpēc Dievs grib svētīt dievkalpojumu.
Protams, tas neatceļ to, ka kaut kur ir jārealizē īstā draudzes dzīve ar dalīšanos, aizlūgšanu, pravietošanu, kalpošanu vienam otram utt. :)

7.marts

2010-03-07T19:30:00.004+02:00

Jaunajā derībā ir rakstīts, ka Jēzus gāja pie cilvēkiem, ciemojās viņu mājās, aizlūdza par viņiem un mācīja, kā dzīvot Dievam tīkamu dzīvi.
Viss.
Ko dara mūsdienu kristieši?
Cik no tā burtiskā nozīmē dara mūsdienu kristieši?
Pat teiciens- atver savas mājas durvis, savu ledusskapi un aizlūdz par cilvēkiem- nav tas, ko darīja Jēzus.

2010-03-07T13:06:00.004+02:00

Think of the last person who you really knew that died. You have the chance to give them 1 hour of life back, but you have to give one year of your life. Do you?
Iedomājies sev labi pazīstamu cilvēku, kurš nomira. Tev ir iespēja atdot viņam/viņai 1 stundu dzīves, bet tev vajadzētu atdot par to 1 gadu no savas dzīves. Vai tu to darītu?
http://www.saviodsilva.net/deep-questions.htm

2010-03-07T13:03:00.002+02:00

Why does someone believe you when you say there are four billion stars, but check when you say the paint is wet?
Kāpēc cilvēks tic, kad tu viņam saki, ka ir 4 miljardi zvaigžņu, bet pārbauda, kad tu saki, ka krāsa nav nožuvusi?
http://www.saviodsilva.net/philosophical-questions.htm

1.marts

2010-03-01T10:22:00.002+02:00

Ticīgie tāda dīvaina tauta. Ceļ kaut kādas milzīgas celtnes (baznīcas), aukstas, nemājīgas. Paši lien tur iekšā un tup nezin cik stundas. Arī ikdienā sevi ierobežo visādos veidos. Norobežo sevi no pasaules, dzīvo tādā kā iesprostojumā- labprātīgā. Paši sev iestāstījuši, ka tā vajag, jo caur baznīcu (ticību) Dievs izglābs viņus. Bet no kā? Vai tad kaut kas slikts notiek? Dzīve taču turpinās. Ticīgie tikai sev apgrūtina dzīvi, ielienot tai baznīcas (ticības dzīves) sprostā.

Šorīt lasīju 1.Mozus grāmatā stāstu par Noa. Sapratu, ka esam stipri līdzīgā situācijā. Arī Noa izskatījās muļķīgi, būvējot savu milzīgo šķirstu, sadzenot tur iekšā savu ģimeni un dzīvniekus, un pats trakākais- viņš izskatījās pēc pilnīga muļķa, sēžot tur iekšā 6 dienas, kamēr ārā nekas neliecināja, ka no kaut kā būtu jāglābjas tajā šķirstā. Līdz kamēr atnāca lielie plūdi, un tad priecājās tie, kas savlaicīgi bija sevi iesprostojuši, un vaimanāja tie, kas bija ārpusē.

Es ticu, ka tas ir tā vērts- izskatīties muļķīgi pasaules acīs, sevi norobežojot no dažādām pasaules piedāvātajām iespējām un tupot kambarī (baznīcā, lūgšanā utml) ar Dievu. Es ticu, ka tas atmaksāsies. Pat ja tagad tas šķiet neloģiski.

12.februāris (2)

2010-02-12T16:01:00.002+02:00

Mēs lūdzam Dievam visādas lietas. Lūdzam labu veselību, lūdzam izdošanos mācībās, lūdzam labas attiecības ar tuviniekiem, lūdzam atrisināt problēmas darbā, lūdzam miegu naktī un skaidru prātu pa dienu, utt.

Un tad, ja Dievs nesadzird kādu lūgumu vai vairākus vai daudzus no šiem lūgumiem, tad mēs uzmetam lūpu.

Bet Dieva acīs tie taču ir sīkumi.

Ja paskatāmies no otras puses, no Dieva puses, tad bilde izskatās šāda:

Dievs jau 6000 gadus lūdzas cilvēkiem, lai viņi meklētu Viņu, lai viņi izpildītu Viņa 10 baušļus, lai lūgtos bez mitēšanās, lai mīlētu viens otram, lai piedotu katram, kas nodarījis pāri, lai nedusmotos, bet izlīdzinātos, lai kalpotu, lai nemeklētu savu labumu, bet otra, lai dziedātu Dievam jaunas dziesmas, lai pienestu pateicību par visu.

Cilvēkam daudzas no šīm lietām šķiet nesvarīgas. Nav taču svarīgi gluži katru dienu lūgt, nav taču svarīgi, ka ar ne gluži pateicīgām sirdīm slavējam Viņu, nav taču svarīgi, ka nepateicamies par visu, ko Dievs dod. Man taču galu galā ir taisnība, kāpēc es nevarētu dusmoties uz otru, viņš taču bija vainīgs, kāpēc man jāiet izlīdzināties, šis cilvēks man īsti nepatīk, es nevēlos viņam pakalpot, es pakalpošu citam. Reizēm pasakāmies, reizēm slavējam, reizēm kalpojam, bet ne jau tik uzcītīgi- reizēm izlaižam kādas lietas, domājot- Dievs taču sapratīs, gabals neatkritīs.

Tad nu faktiski jābrīnās, ka Dievs vispār atbild kādu lūgšanu. Ja jau pat mūsu centieni nav uz pilnību, nav uz pilnīgu savas dzīves atdošanu Viņam, kāpēc tad lai Viņš sakārtotu pilnīgi visu mūsu dzīvi?

Tikai tad, kad dzīvē notiek lieli satricinājumi, tad esam gatavi Dieva dēļ darīt jebko. Līdz tam- kompromisi. Tad nu Dievs bišķi mūs paspīdzina, lai mēs gribētu darīt jebko, ko Viņš teiks, lai tikai atlaiž sāpes.

12.februāris

2010-02-12T07:55:00.002+02:00

Izdomāju par tiem cietumiem.

Cietumi faktiski varētu pat būt Dieva svētīta padarīšana. To pat varētu nosaukt par īpašu Dieva ieroci, lai atgrieztu cilvēkus. Cietums ir lielisks veids kā misionāriem satikties ar noziedzniekiem. Pilnīgi izskatās tā, it kā Dievs, redzēdams, ka cilvēkiem bail uzrunāt noziedzniekus, kas ir brīvībā, un redzēdams, ka viņi paši arī nevēlas klausīties, izdomāja cietumus, kur tā kā uz paplātes viņus pienest, lai viņiem varētu pastāstīt par Kristu. Pilnīgi ideāls instruments. Izolētā, konkrētā vidē, kur nav īpaši daudz traucējoši blakusfaktori, bet ir pietiekami liels spiediens tomēr izvēlēties labo dzīvē, ielikt īpaši svarīgus cilvēkus, kam jādzird Dieva Vārds.

Tiešām kā uz paplātes pienesti misionāriem. Tikai jāķeras klāt un jārunājas ar viņiem. Tā ir Dieva iespēja, nevis kaut kāds briesmīgs cilvēku bojāšanas kantoris, kā rakstīju iepriekš.

Es gan pati, protams, vēl ne reizi neesmu bijusi cietumā runāt par Dievu, bet šitāda doma par to paplāti man radās :)

10.janvāris

2010-01-11T09:07:00.002+02:00

Vīrieši pārmet sievietēm, kāpēc viņas sarežģī dzīvi. Vīrieši ir vienkārši. Un pret viņiem jāizturas vienkārši.

Labi, lai tā būtu. Esiet vienkārši.

Bet sievietes ir sarežģītas.

Tāpēc ļaujiet mums būt sarežģītām, un mēs ļausim jums būt vienkāršiem.

Svarīgi ir abām pusēm saprast, ka ir forši, ka tas otrs nav tāds kā tu pats, un tad dzīve ir skaista :)

10.janvāris

2010-01-11T09:03:00.002+02:00

Cietumi.

Vai tiešām ir cilvēki, kas patiesi tic, ka cietumi pilda pāraudzināšanas funkciju, un cilvēki pēc cietuma ir vairāk motivēti pakļauties likumam un darīt labu citiem? - Tāds taču ir cietumu mērķis...

Nē, cietumu faktiskais mērķis ir izolēt netīkamus indivīdus, ar kuriem grūti kaut ko sarunāt pa labam, lai ar viņiem izrēķinātos.

Pret cietumniekiem izturas nevis tā, lai viņos attīstītu tās labās īpašības, kuru viņiem ir pietrūcis, un kamdēļ viņi ir nonākuši cietumā, bet gan tā, lai parādītu, cik necienīgi viņi ir, līdz ar to vēl vairāk pastiprinot viņu nespēju mainīties.

Protams, nav jau citu risinājumu pagaidām, ja reiz cilvēks ir bīstams sabiedrībai, taču šo nevajadzētu saukt par risinājumu.

;(

8.janvāris

2010-01-09T08:47:00.002+02:00

Patiesa grēksūdze ir tāda grēksūdze, kuru dzirdot citiem ne par kādu cenu negribas atkārtot tos grēkus, ko grēcinieks sūdz. Diemžēl parasti mēs stāstām par saviem grēkiem tādā formā, kas drīzāk ieinteresē, ieintriģē citus arī kaut ko tādu pamēģināt, vai vismaz atvieglina paša grēka smaguma nastu, it kā sakot- tad jau es neesmu tik liels grēcinieks, tad jau es savus sīkos grēciņus varu turpināt, jo citi dara tāpat, tad jau tas ir normāli tā darīt.

2.janvāris

2010-01-03T18:08:00.005+02:00

Ja gribi kādam notikumam, kādām sajūtām, kādam viedoklim vai vienalga kam piešķirt ļoti lielu svaru, ļoti lielu spēku, pataisīt to par daudz nozīmīgāku nekā tas ir patiesībā, tad iestāsti sev un citiem, ka tas ir liels noslēpums un dari visu iespējamo, lai to turētu noslēpumā un, ja tomēr sanāk to atklāt, tad dari to tikai ļoti slepenā čukstus variantā.

Tāpat līdzīgi varam iztēloties situāciju. Uzņēmējs. Liels uzņēmējs. Viņam ir kaut kāds skelets skapī, proti, noslēpumā turēti slikti darbi vai kaut kas cits slikts par uzņēmēju. Kādu dienu šis noslēpums top zināms kādam cilvēkam, piemēram, kādam žurnālistam, kurš to varētu izsludināt pa visu publisko telpu, un uzņēmēju reputācija būtu sagrauta. Taču, ja šo slikto ziņu uzņēmējs paspēj pats pastāstīt medijos pirmais- gluži vienkārši kā parastu neveiksmi vai kā vienkāršu atzīšanos kaut kādās lietās tāpat vien, tad visticamāk tas nekādu reputāciju nenograus, varbūt pat neviens to nepamanīs, un katrā ziņā ātri aizmirsīs. Turpretī, ja to pateiks žurnālists, viņš to pasniegs kā noslēpumu, un tam jau būs pavisam cits svars. Tāpēc ļoti svarīgi ir neko neturēt noslēpumā.

Tad lietām pieaug pārāk liels spēks, kuru tās nemaz nav pelnījušas, un tādā veidā tiek izkropļota realitāte.

Par pozitīvām lietām runājot, par piemēru varētu minēt iemīlēšanos. Ja tev šķiet, ka esi iemīlējies kādā cilvēkā, un to turi stiprā noslēpumā, centies to nevienam neatklāt, tad visticamāk drīz vien tev liksies, ka šis cilvēks ir kaut kas nenormāli īpašs un svarīgs, bez kura nevari dzīvot vispār, un ka nekad mūžā neesi tik spēcīgi iemīlējies. Savukārt, ja to atklāsi tam cilvēkam pašam un varbūt vēl kādiem citiem cilvēkiem, tad varēsi objektīvāk novērtēt, vai tiešām tas ir tik nopietni. Un visbiežāk secināsi, ka nav vis. Lūk. Tāpēc nevajag ne no viena slēpt, ka esi iemīlējies, citādāk salauzīsi pats sev sirdi, uzpūšot iemīlēšanās burbuli.

3.septembris

2009-09-03T15:57:00.002+03:00

Ir jāizvēlas- vai es gribu dzīvot pēc taisnības, godīguma, pareizuma, vienlīdzības, pašaizsardzības principiem vai pēc mīlestības.

Mīlestība nekad nedomā, kas ir taisnīgi, kas pienākas, tā domā tikai par to, kā stiprināt otru, kā pacelt otru kā iedrošināt otru un palīdzēt otram, pat ja tas nav taisnīgi, pat ja pašam īstenībā pienāktos saņemt kādu novērtējumu, pat ja otrs būtu pelnījis sodu un novēršanos, pat ja otrs pat neplāno mainīties, kur nu vēl atdarīt. Vienalga. Mīlestība vienkārši visu laiku dod. Un dod to vislabāko, nepieminot ļaunu, nepieminot sāpes, nepieminot parādus. Vienkārši dod, vienkārši sāp līdzi otra sāpei, vienkārši meklē otra labumu.

Mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā nerīkojas taisnīgi, ka tā dod tam, kam nepienākas un neatņem no tā, kas zaudējis uzticēšanos, mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā upurē sevi, norādot, ka tas nav vajadzīgs, mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā nedomā par sevi, neparūpējas par savām vajadzībām, mīlestībai vienmēr pārmetīs neprātu un aklumu.

Bet tikai mīlestība ir tā, kas redz, ko tā būvē, ja nav mīlestības, tad nav acu, un tad var tikai sagraut jau uzbūvēto.

2009-08-30T22:34:00.002+03:00

Tavu mīlestību izdziedāt es gribu, tavu mīlestību izdziedāt es gribu.

Kā man saprast, ka tev vienmēr, kā man saprast, ka tev vienmēr manis dēļ tās nepietrūks?

Manis dēļ tās nepietrūks?

30.augusts

2009-08-30T22:20:00.003+03:00

Mīli mani visstiprāk tad, kad esmu to vismazāk pelnījis, jo tad tas man ir visvairāk vajadzīgs. /diemžēl neatceros autoru/

Dievs to tiešām tā arī dara- mīl un svētī mani visvairāk tad, kad esmu to vismazāk pelnījusi, vismazāk Viņu lūgusi, meklējusi utml.

Un ja to daram viens pret otru, tad sāk notikt brīnumi :)

9.augusts

2009-08-09T18:42:00.001+03:00

Gregora skolas Misijas aģentūra rīkoja nometni Jaunaucē ar mērķi uzrunāt vietējos ļaudis, aprūpēt tos, dot viņiem kādu iedrošinājumu, palīdzību, utt. Uz nometni ataicinājām arī Lutriņu bērnu nama "Rūķītis" bērnus. Ar šim bērniem esmu jau vairākkārt kopā darījusi visādas lietas- braukusi uz nometnēm kopā ar viņiem un vienkārši ciemos pie viņiem. Skolas laikā braucām pie bērniem krīzes centrā Zantē. Tā nu ir sanācis daudz domāt par bērniem bez vecākiem un bērniem bez vecākiem, kas spētu un gribētu par viņiem parūpēties. Ir vairākas drūmas atziņas:

lielākā daļa bērnu no parastajiem bērnu namiem ir ļoti nepiemēroti dzīvei un izvēlas ātrāko naudas pelnīšanas un izdzīvošanas veidu, proti, prostitūciju un noziedzību. Tādejādi turpinot šo ķēdīti, dodot dzīvību bērniem, par kuriem viņi arī nevarēs parūpēties, un kas visticamāk nonāks atkal bērnu namā.
18.gadu dzimšanas diena bērnu nama bērniem noteikti ir pati drūmākā diena mūžā, jo tad tevi ne tikai apsveic dzimšanas dienā, bet arī pasaka: "nu, lūdzu, tagad sakravā savas mantiņas un izvācies no šejienes, mēs par tevi vairs nevaram rūpēties, tiec pats galā ar visu" (protams, materiālie labumi tiek iedoti, bet tas neglābj situāciju)
ir daudz cilvēku, kas grib adoptēt vai ņemt aizbildniecībā bērnus, taču diemžēl reti kurš grib ņemt pie sevis uz mājām pusaudžus, pieprasījums ir pēc mazākiem bērniem.

Jaunauces nometnē Lutriņu bērni bija sagatavojuši priekšnesumu- vairākas dziesmas un viena meitene nolasīja savu dzejoli. Esmu ļoti skeptiska pret dzeju. Man ir nācies sastapties pārsvarā tikai ar tādu drūmo, skumjo, depresīvo dzeju, kura tiešām smeldz sāpēs. Taču šis dzejolis, it kā arī nebija nekāds priecīgais, taču viennozīmīgi uz pozitīvas un cerību pilnas nots uzrakstīts, ar skaidru skatu nākotnē, nevis ar skumjām par notikušo vai pagājušo. Tas tiešām mani aizkustināja, ka maza meitene var uzrakstīt dzejoli, kas sit pušu daudzus citus. Varbūt kādreiz nopublicēs to.

Tad vēl viņi dziedāja vairākas dziesmas, tajā skaitā "Māmiņ, vai dzirdi", kas ir viņu mīļākā dziesma. Un diezgan saprotamu iemeslu dēļ.

Un vispār visu nometnes laiku viņi uzvedās tik labi, un vispār- cik es viņus esmu sastapusi un bijusi kopā- viņi ir tik forši bērni. Nevienā brīdī negribēju viņus nosaukt par neaudzinātiem, nevaldāmiem vai riebīgiem. Tādas domas pat prātā nenāca. Viņi varbūt bija pat veselīgāki kā dažs labs ģimenē uzaugušais. Bet tas droši vien bija nevis veselīgums, bet gan briedums, kas viņos ir labi redzams. Ar viņiem var visu sarunāt kā ar pieaugušajiem, nav nekādu nesaprotamu stiķu un kaprīžu.

Tad nu es domāju- kāpēc tā ir, ka tik maz cilvēku grib parūpēties par šiem padsmitgadīgajiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka aizbildņi un adoptētāji grib ņemt bērnu, kuru viņi varētu uztvert kā savējo, audzināt kā savu bērnu utml. Bet šajā gadījumā tas pat nav vajadzīgs. Vienīgais, kas ir vajadzīgs, ir, lai viņi iemācītos nostāties uz savām kājām šajā dzīvē, ka viņi saņemtu personīgu attieksmi un ieinteresētību īstā ceļa atrašanai- izglītības iegūšanai, profesijas izvēlei. Tur ir nepieciešams tēta un mammas atbalsts, to nevar sniegt bērnu nams. Ka viņi varētu aiziet tētim vai mammai līdz uz darbu, redzēt, ko nozīmē strādāt, ka viņi varētu ar viņiem pārrunāt dažādus darba aspektus, kāpēc vecākiem patīk tāds vai citāds darbs, ko kurš darbs sevī ietver, utml. Ka vecāki varētu iedziļināties bērna personā un izprast, kas būtu viņam vispiemērotākais, aicinātu viņu pamēģināt dažādas lietas, lai bērns pats labāk saprastu, kas viņam patīk. Tas viss nav iespējams bērnu namā, vismaz ne tādā kvalitātē.

Un otra lieta, kas ir sāpīga, ir tā, ka neviens īsti nestrādā ar tām māmiņām, kas ir atstājušas savus bērnus, kas nemāk par viņiem rūpēties. Bērnu nams nevar darīt arī to pa īstam.

Bet ir cilvēki, kas to varētu gan darīt. Un tā būtu bērna audžu ģimene vai viņa aizbildņi, pie kā viņš dzīvo. Tad īstie vecāki varētu mācīties ne tikai teorētiski, kā ir jāaudzina bērni, kā par viņiem jārūpējas, bet viņi to varētu redzēt praksē un tieši kā tas tiek darīts attiecībā uz viņu bērnu. To es redzu kā labāko veidu, kā palīdzēt nelabvēlīgajām ģimenēm ieraudzīt, cik skaisti tomēr ir rūpēties par bērnu, cik tas ir svarīgi, novērtēt savu bērnu kā vērtību, iemācīties rūpēties par viņu.

Kaut kā tā es domāju.

16.jūlijs

2009-07-16T17:49:00.001+03:00

Uzdot jautājumu: Dievs, kāpēc notiek tā un tā, kāpēc nenotiek tā un šitā?

faktiski nozīmē mēģinājumu sagrābt kontroli savās rokās, vēlmi redzēt lietas kopumā, izrpast visu, izvērtēt visu.

Līdz ar to tas iet pretrunā ar uzticēšanās un paļaušanās jēdzienu.

Ne vienmēr un ne visur, bet par to der padomāt ?!

15.jūlijs

2009-07-15T22:33:00.003+03:00

Iešāvās prātā doma, ka viens no lielākajiem šīs dzīves priekiem, protams, tikai atsevišķai psihopātu daļai ;) ir atklāt kādu jaunu savu grēku.

Kad esi nocīnījies ar saviem vecajiem, labi zināmajiem grēkiem, un esi nocīnījies ar visādām ikdienas nebūšanām un mēģinājumiem rast tām skaidrojumu un izeju no tām, tad ar prieku saņem apjausmu par kādu līdz šim nepazīstamu, bet pavisam reālu savu grēku. Piemēram, kādā visai neērtā un nepatīkamā situācijā tu atklāj, kāda patiesībā ir tava attieksme pret kaut kādiem cilvēkiem, kamēr līdz šim licies viss normāli. Un tad jau atkal ir jauns darba lauciņš, pie kā strādāt. Tas tādu zināmu svaigumu ievieš ikdienā.

Un prieciņš rodas.

Bet nu- to laikam sapratīs tikai trakie :) :D :8

8.jūlijs

2009-07-08T20:30:00.003+03:00

Kā tur īsti ir ar to priecīgo dejošanu ar minimālu apģērbu Dieva šķirsta priekšā? 2.Samuēla 6.nodaļa.

Pirmajā reizē, kad Dāvids gribēja pārvest šķirstu, nekas tāds nepiedienīgs nenotika. Bet tad viņš sabijās, ak Dievs lika Uzam nomirt par mēģinājumu pieturēt šķirstu, un lika to vest prom uz citu namu. Tad, redzēdams, ka tas nams tiek svētīts, Dāvids atkal pārdomāja un veda šķirstu pie sevis. Un tikai šajā otrajā reizē viņš bija puspliks un nepiedienīgi apģērbies, tā kā sievietes kaunināja viņu. Stāsts nav par to, ka tā sieva viņu kaunināja- vai tas bija pareizi vai nepareizi, vai viņas sods bija taisnīgs vai netaisnīgs, bet stāsts ir par to, ka tā bija liekulība, kad Dāvids otrajā reizē veda šķristu pie sevis, tāpēc varbūt tā atkailināšanās bija saistīta ar šo liekulību?

7.jūlijs (3)

2009-07-07T12:05:00.002+03:00

Dzīties pēc Dieva nenozīmē uzdot jautājumu-

Dievs, vai tas, ko es daru ir pareizi, vai tajā varbūt ir kaut kas nepareizs, vai tas ir tas, kā Tu gribi, lai es dzīvoju, vai mans dzīvesveids ir biblisks un Tev pieņemams?

Nē.

Dzīties pēc Dieva nozīmē uzdot jautājumu-

Kungs, ko Tu gribi, lai es daru, ko VĒL es varu darīt Tavā labā, no kā man atteikties, lai varētu labāk Tev pakalpot?

Pirmais jautājums atstāj Dievam faktiski tikai vienu atbildi- jā, bērniņ, ir jau labi, neko sliktu tu nedari. Un tas arī viss.

Savukārt otrais jautājums paver daudz plašākas iespējas Dievam parādīt, ko īsti Viņš gribētu, lai tu dari.

Pirmais jautājums ir turēšanās pie sava esošā dzīvesveida un prasīt tā novērtējumu, kamēr otrais jautājums ir gatavība atdot visu un darīt jebko, lai varētu labāk pakalpot Dievam.

7.jūlijs (2)

2009-07-07T12:03:00.004+03:00

Parādi, kā tu dzīvo īpaši jomās, kam ir svars, un tas ir- sekss, nauda, vara, draudze, un es tev pateikšu, kam tu tici. Nesaki, ka tu tici uz Jēzus otro atnākšanu, parādi, kā tu reāli dzīvo, un es tev pateikšu, kam īsti tu tici.

/Wolfgang Simson/

7.jūlijs

2009-07-07T11:39:00.002+03:00

Ja kaut kādai lietai pēkšņi piegriež finansējumu un tā rezultātā tā lieta nomirst, vai tā lieta bija radīta un uzturēta Svētā Gara spēkā?

Ja nauda pēkšņi vairs nav tur, un lieta sašķobās, tad cik daudz tajā ir bijis no Dieva?

/Wofgang Simson/

6.jūlijs (3)

2009-07-06T15:34:00.001+03:00

Dzenieties pēc Dieva valstības! Dzenieties! Atmetiet visu, kas traucē, meklējiet Dievu, meklējiet Viņa prātu katrā lietā, ceriet uz Viņu visos jautājumos un neskaidrībās, ticiet, ka Viņš par visu gādā!

Jo tā ir taisnība :)

6.jūlijs (2)

2009-07-06T15:25:00.002+03:00

Tā ir ilūzija, ka liela alga ir bagātība. Tā tiešām ir ilūzija. Un pavisam objektīva ilūzija, nevis tikai kaut kāds supergarīgais skatījums, kurš saka, ka naudai nav nozīmes, galvenais ir garīgums, mīlestība, cilvēku attiecības. Nē, tā ir pavisam reāla ilūzija.

Tas ir apmēram tā. Tev kontā ir 3200 Ls, un tu zini, ka pa to naudu jaunu mašīnu nopirkt nevar, bet toties var saremontēt esošo un noguldīt krājkontā jaunai mašīnai. Tas ir apmēram tas, ko es izdarīju. Iegrūdu remontā 1100 Ls, un pārējo noliku krājkontā. Es zinu, ka man vienalga ir diezgan daudz naudas, un es varu nopirkt to un šito. Un man pietiks tam un šitam. Visam nepietiks, bet diezgan daudz kam pietiks. Tāda sava veida bagātības apziņa ir. Apziņa, ka naudas izsīkuma robeža tomēr ir diezgan tālu. Vai ne? Tāda diezgan pazīstama situācija.

Bet ir iespējama arī pavisam cita situācija.

Tev algas nav nekādas, uzkrājumu nav nekādu, kabatā tikai daži lati, lai aizietu uz kino un nopirktu saldējumu, ja sagribēsies. It kā neko daudz nevar savā dzīvē plānot. Nav jau resursu, ar ko operēt.

BET- tu zini, ka tavam tētim ir milzīgas naudas summas bankas kontā un ka viņš iedos tev savu bankas karti ar visu kodu ik reiz, kad tev kaut ko vajadzēs. Ja tev vajadzēs saremontēt mašīnu, viņš iedos savu karti un varēsi bez satraukumiem doties uz dārgāko servisu remontēt, ja vajadzēs nopirkt jaunu auto, viņš iedos karti un tu varēsi nopirkt tādu mašīnu, kāda tev būs nepieciešama, piemēram, Ņiva braucieniem uz Zanti ;)

Lūk- tā ir neierobežotas bagātības sajūta. Tā ir reāla bagātība. Kad tu pats nemaz nezini, cik īsti naudas ir tajā tēta kontā, bet zini, ka tad, kad gribēsi ar viņa karti kaut ko nopirkt, tev pietiks.

Līdz ar to ir diezgan muļķīgi visu laiku pārskaitīt tos savus nožēlojamos 3200 Ls savā kontā un savā prātā šurpu turpu, ja tev ir pieejami daudz lielāki un neierobežoti resursi.

6.jūlijs

2009-07-06T14:56:00.007+03:00

Liecība. Beidzot arī man ir liecība.

Dzīvoju es savu nodrošināto dzīvi, strādāju, pelnīju naudu, ziedoju baznīcai, kalpoju draudzē, apmeklēju garīgās izaugsmes seminārus, palīdzēju tiem, kas vajadzībās. Skaisti. Jauki. Brīnišķīgi.

Tad iemīlējos Dievā, un tā ne pa jokam iemīlējos. Sapratu, ka nekas cits šai dzīvē mani neintersē tik ļoti kā būt Viņa klātbūtnē, izprast Viņu un piedzīvot Viņu.

Darbs foršs, kolēģi ideāli, viss štokos- dzīve tieši tāda, kādu esmu vēlējusies kopš sava apzinātā vecuma. Tiešām īstais darbs, īstā draudze, īstā vieta.

Bet gribas Dievam atvēlēt vairāk vietas.

Aizgāju uz Gregorskolu.

Viss mierīgi. Pabeidzu Gregorskolu. Jau pirms skolas un skolas laikā biju diezgan daudz saklausījusies visādus stāstus par cilvēkiem, kam nav regulāri ienākumu avoti, kas dzīvo no tā, kas šobrīd ir, nezin, kad būs nākamie ienākumi, nezin, ko rīt ēdīs, nezin, kā parīt apmaksās rēķinus, bet Dievs viņiem iedod naudu un ēdamo tieši tad, kad nepieciešams, un tieši tik lielā apmērā, cik nepieciešams.

Pārsvarā tie stāsti ir diezgan tādi attāli, par cilvēkiem, kas nav labi pazīstami, kas nav satikti, par kuriem ir tikai dzirdēts. Bet tad bija Janita, kuru reāli pazinu un satiku arī Lēnās. Un viņa stāstīja par to, ka reiz viņiem nav bijis, ko ēst, un viņiem atveduši maisu kartupeļiem. Citu reizi nav bijis naudas, ar ko apmaksāt kaut kādu rēķinu, un kāds iedod tāpat vien naudu vajadzīgajā daudzumā.

Man šādi gadījumi parauj skaudību. Es arī piedzīvot tādus brīnumus, es gribu piedzīvot kaut ko reālu no Dieva, ne tikai teorētisku ticību, kas arī, protams, ir laba- ticēt, kaut arī nav redzējuši.

Tad nu tagad pienāca tas brīdis.

Visu otro semestri es ar savu mašīnu braukāju uz Zanti pie bērniem praksē. Ceļš vienkārši briesmīgs. Asfalts ar milzīgām bedrēm no vienas vietas un vēlāk grants ceļš. Raudāju es gaužas asaras par savu mīļo mašīnīti, ka viņai nākas braukt pa tādiem ceļiem. Bail bija iedomāties, kas notiks, kad būs jāved uz apkopi.

Neko. Neilgi pēc skolas jūtu, ka mašīnai sāk kaut kas čīkstēt. Ne visu laiku, bet ik pa laikam, un tā, ka salonā var ļoti skaidri dzirdēt, bet, kad atver logu, tad vispār pa visu pilsētu čīkst.

Neko darīt, jādomā kā tikt pie naudas, lai saremontētu.

Varētu jau meklēt kaut kādu lēto servisu, bet kaut kā nevelk uz kaktu servisiem. Sajūta tāda, ka jābrauc uz savu mīļo Wess Motors, lai cik dārgs viņš arī nebūtu. Plus vēl tā rakstu vieta no 78.psalma par to, ka nevajag kaitināt Dievu, ka Viņš var iedot tikai ūdeni un ne maizi un gaļu. Šajā gadījumā es par ūdeni uztvēru lēto kaktu servisu, bet par gaļu Wess Motors.

Tā nu nolēmu, ka gribu "notestēt" Dievu. Vai Viņš parūpēsies par šo manu vajadzību, vai kā būs? Galvenā motivācija, protams, bija, nevis parādīt, ka es neticu, ka Dievs var samaksāt Wess Motors rēķinu, bet gan piedzīvot tādus brīnumus, par kuriem biju dzirdējusi.

Tā nu saņēmu dūšu un ar 30 Ls kabatā devos remontēt mašīnu uz Wess Motors. Vairāk naudas nebija, bija kredītkarte, bet es skaidri pateicu Dievam, ka es negribu līst parādos. Bet sava veida garantija tā bija. Domāju visādus variantus, kas varētu notikt. Viens, protams, ka ar Dieva svētību nekas nopietns mašīnai nebūs jāremontē, otrs, Dievs nometīs no debesīm naudu lielākam remontam, trešais, Dievs gribēs kaut ko vairāk man iemācīt no šīs situācijas- parādīs, kas man jādara šajā situācijā- būs jālūdz kādam nauda, jāsaprot, ka nevajag šitā kārdināt Dievu vai vēl kaut kādu mācību man iedos un man būs kaut kā jāreaģē.

Tad nu tā. Ar gatavību uz visu, dodos uz Wess motors.

Sākumā lika parakstīties par pārbaudīšanas tāmi 8Ls apmērā, pēc 10 minūtēm teica, ka būs jāveic bremžu tīrīšana, kas maksās 13 Ls, un ja būs nepieciešams, tad būs jāveic vēl kāds remonts, ieļļošana utml. tad būs vēl jāpiemaksā. Tā nu domāju- kas tad nu tagad būs. Man ir tikai 30 Ls, ja tur atklāsies kaut kas nopietns remontējams, tad Dievam būs jānāk palīgā ar saviem brīnumiem, jo man reāli nav citu variantu kā paļauties uz Viņu. Tā nu gaidu.

Beigās meistars saka, ka jā, tur esot bijis jāveic remontiņš, arī detaļas jāeļļo, vēl kaut kas jāpielabo un tā. Es klausos, un domāju- tagad jau vairs atpakaļ ceļa vairs nav. Viss ir izdarīts, man būs jāmaksā, lai cik arī tas nemaksāja.

Un še tev- kopējais rēķins 27,72 Ls. Alleluja!

Pēc visiem Zantes braucieniem, zinot, ka iepriekš es par bremžu remontu esmu maksājusi simtiem latu, zinot, ka man nebija citu variantu- rēķins iekļāvās 30 Ls.

Pasakiet vēl tikai, ka tā nav Dieva žēlastība. Dievs apliecināja savu vēlmi par mani parūpēties par visiem 100% :)))) ja tā, drīkst teikt. :)

Kā var neiemīlēties tādā Dievā līdz ausīm?

4.jūlijs (2)

2009-07-06T14:56:00.001+03:00

Jautājums par to, vai cilvēkam sirdī ir tas pārdabiskais, pārcilvēcīgais prieks, par ko bieži runā kristiešu sabiedrībā, kas pastāv neatkarīgi no apstākļiem, faktiski nav saistīts ar to, ko cilvēks dara, vai kāds cilvēks ir. Tas ir atkarīgs tikai no tā, ko cilvēks domā, kādas ir Dieva domas par viņu. Ja cilvēks uzskata, ka Dievs uz viņu ir dusmīgs un grib viņu sodīt, sūtīt trimdā uz Bābeli vai tam līdzīgi, ka viņš gan ir sūdzējis savus grēkus, cik patiesi spējis, bet vienalga viņa grēcīgā daba ir tik liela, ka Dievs vienalga ir dusmīgs, tad tādam cilvēkam, pat ja viņš ies uz privāto bikti katru dienu un to tik vien darīs kā kalpos Dievam visādos veidos, vienalga nebūs sirdī prieks. Savukārt ja cilvēks notic Dieva vārdiem, ka viņam ir piedots un viss ir piedots, kas noticis,” kaut visa bijis daudz” kā dzied Indrišonoks, ka viņš ir nomazgāts, ka viņš ir Dieva mīļais bērns kā Dāvids, kā Noa, kā Estere, kā Jēzus pats galu galā, tad gan cilvēks var riktīgi priecāties.

Es ilgi domāju par ko ir šis lielais prieks- vai par izglābšanu no nāves, vai par sataisīto vietu debesīs vai par ko. Tagad es sapratu, ka prieks ir par to, ka Dievs mani mīl, ka es viņam patīku, Viņš patiesi priecājas „par katru manu žestu”, un ka es neesmu Paija viņa acīs, bet gan mīļā Maija. Kristus dēļ protams.

4.jūlijs

2009-07-04T14:56:00.000+03:00

Privātā bikts faktiski nebūtu nemaz vajadzīga, ja vien

1. Kopīgajā grēksūdzē cilvēki tiešām dzirdētu absolūciju, ko pasaka mācītājs un spētu noticēt, ka viņu grēki ir patiešām piedoti kā 1.Jāņa vēstulē 1.nodaļā, un pēc piecām minūtēm atkal nelūgtu grēku piedošanu par tiem pašiem grēkiem

2. Cilvēki nedzīvotu ilūzijā, ka viņi savus grēkus var noslēpt no apkārtējiem, vai ka viņu grēki ir kaut kas tik šausmīgs, ka nevar teikt nevienam, vai ka labāk ir, ja apkārtējie nezina viņu grēkus. Kas, protams, ir meli.

Ja cilvēki nedzīvotu šajā ilūzijā par savu privātumu un klausītos to, ko viņiem saka dievkalpojuma grēksūdzē, es uzskatu, privātā bikts nemaz nebūtu vajadzīga. Tad grēkus sūdzētu viens otram un nevajadzētu personīgu pārliecināšanu, ka tiešām tavi grēki tev ir piedoti vienkārši tāpēc, ka tu tos atzīsti Dieva priekšā kā tas arī ir rakstīts Bībelē.

3.jūlijs (2)

2009-07-03T12:46:00.003+03:00

Nekaitiniet Dievu! Nespēlējieties ar uguni!

Nopietni!

Psalms 78:19-22 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami:

"Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?

Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?"

Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu, jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību.

Nekaitiniet Dievu! Kā jums patiktu, ja jūsu padotie darbā visu laiku jums teiktu- tu neko nemāki, tu neko neproti, tavs bizness tūlīt noies pa burbuli, jo tu nemāki parūpēties par visu nepieciešamo, mēs pa vakariem piestrādāsim vēl kaut kur citur, gadījumā, ja tev iekodīs muša un tu pēc stundas mūs atlaidīsi. Un vispār- tu esi spējis novadīt šo uzņēmumu līdz šim, bet nav nekādas garantijas, ka tu spēsi izvadīt to cauri krīzei, mēs tev neticam, mums šķiet, ka tu tāpat visu nolaidīsi šķērsām, tāpēc mēs nemaz nesākam ar tevi nopietni strādāt.

Tas ir apmēram tas, ko Israēls pateica Dievam tuksnesī, un tas ir apmēram tas pats, ko mēs pasakām Dievam šodien, baidoties, vai pietiks ar dievbijību, lai pārdzīvotu krīzi, vai nevajag meklēt padomu pie vēl kādiem gudrajiem.

Bet Vecajā Derībā ir skaidri pateikts- krīze nenāk tāpēc, ka cilvēki nemāk organizēt savus finanšu resursus un neefektīvi saimnieko. Krīze nāk tāpēc, ka cilvēki grimst savos grēkos, nemeklē Dievu un netic Dieva palīdzībai. Tāpēc ir krīze. Un jo ilgāk palīdzība tiks meklēta pie pasaules gudrajiem un nenotiks atgriešanās no grēkiem un saukšana uz Dievu, tikmēr būs krīze. Un bezdarbam nav nekāda sakara ar izglītotību, pieredzi vai veiksmi.

Tā visa ir tikai un vienīgi dievbijība un paļāvība uz Dievu, kas visu nosaka.

Vot tā. Esmu nikna atkal, protams, kā jau var just ;)

3.jūlijs

2009-07-03T12:44:00.002+03:00

Ja tu dusmojies uz Dievu, ka Viņš dara tā vai nedara šitā, tu faktiski nostādi sevi muļķa lomā, norādīdams, kas, tavuprāt, ir pareizākais un labākais, kam vajadzētu notikt, jo beigu beigās tāpat izrādīsies, ka Dieva lēmums bijis pareizais. Un tu izskatīsies pēc muļķa, kurš ne tikai gribēja nepareizo variantu, bet vēl dusmojās uz Dievu, kurš zināja un gribēja pareizo variantu.