Interesanti, ka Wally Schoon lekcijā runāja, vismaz kā man šķita, par to pašu lūgšanas izpratni, kas bija ienākusi man prātā svētdien. Proti, ka lūgšanā mēs nepavēlam Dievam, ko Viņam tagad būs darīt. Viņš nav mūsu pakalpiņš. Mēs vienkārši uzticamies Dievam tajā, ko Viņš dara.
Reizēm cilvēki ir kā mazi bērni, kuri ielavās pie tēta guļamistabā un prasa pulksten četros no rīta: tēti, tēti, vai tu šodien par mani parūpēsies? Vai tu nodrošināsi man ēdamo un apģērbu? Tā vietā mums vajadzētu uzticēties Dievam, jo tas ir tas, ko Viņš ir apsolījis Savā Vārdā. Vēl vairāk- Viņš ir apsolījis, ka Viņš dzīvos mūsos. Tiešām Wally Schoon iedeva tādu miera pilnu sirdi pēc šodienas lekcijām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru