Pieņem to, ko tev dod

Pēdējo 3 dienu laikā no gaisa nokrita vairākas lietas, par kurām es sen biju sapņojusi, centusies dabūt un mēģinājusi izdīkt no Dieva. Viena no tām pat bez manas piepūles- pilnīgi nepazīstams cilvēks gandrīz vai uz ielas, nezinot manu vajadzību, piedāvāja risinājumu- tāpat- no zila gaisa.

***

Ir tāds kristīgās māņticības ticējums, ka tās lietas, pēc kurām tu cītīgi ilgojies, piepildīsies tad, kad būsi par tām jau aizmirsis; bet kamēr tu par viņām īdi, tikmēr nenotiek.

Es tam tomēr nepiekristu. Jo patiešām svarīgas lietas tu nevari aizmirst. Bet tas nenozīmē, ka tās nenotiks.

Tāpēc es to formulētu šo principu drusku savādāk. Ja esi situācijā, kurā tev nav tas, pēc kā tu ilgojies, tad iemācies pieņemt šo situāciju un dzīvot tajā. Nomierināties. Nebuntoties savā dvēselē pret savu stāvokli (un Dievu, kurš tevi spīdzina). Ar skumjām sirdī samierināties- samierināties. Un tad jau ar laiku sapratīsi- ka nav jau nemaz tik slikti, var dzīvot arī tā. Un tad jau- ļoti iespējams, ka tas, pēc kā ilgojies, būs pavisam tuvu :)

Un šo es skaidroju ar spēju pieņemt Dieva spēles noteikumus, pieņemt tādu dzīvi, kādu Dievs dod, dzīvot tajā un pateikties par to. Tas Dievam patīk, ja mēs esam pateicīgi un nebuntojamies.

Dievs, ja tu gribi, lai es dzīvoju Saldū- labi.

Ja tu gribi, lai es dzīvoju Rīgā- labi.

Ja tu gribi, lai man ir knapi ar naudiņām- labi.

Ja tu gribi, lai man ir jāsadzīvo ar grūti panesamiem cilvēkiem- labi.

Ja tu gribi, lai es 3 nedēļas sēžu mājās bez darba- labi.

Lai kāda situācija nenāktu, vienmēr to pieņemt tādu, kāda tā ir, un ar pateicību un mieru, ka tā nav kļūda, bet ka tā jābūt. Nemērīt katru situāciju pret savā galvā izstrādāto savas dzīves plānu un neatzīmēt novirzes no tā. Vienkārši dzīvot.

Jautājumi

Es ticu, ka ticīgajiem ir svarīgi dalīties vienam ar otru tajās grūtībās, ko viņi piedzīvo, cenšoties turēties uz šaurā ceļa, meklējot Dievu utt. Tad nu publiskošu savu problēmu sarakstu:

• grēknožēla ir grēknožēla, kad apzinies, ka esi izdarījis kaut ko sliktu, zini, ka tā darīt nevajag un ka nākamreiz tā vairs nedarīsi. Savukārt, ja ir tikai apziņa, ka nebija labi, bet nav motivācijas iespringt, lai nākamreiz tā vairs nedarītu, tad tā vairs nav grēknožēla. Tad nu lūk, man bieži ir tādas lietas, ko es daru, ka saprotu, ka nav īsti pareizi, bet zinu, ka man pietrūks gribasspēka tam nākamreiz pretoties. Es jau tagad to zinu, ka nākamreiz nepretošos. Vai tad tā ir patiesa grēknožēla. Šādā grēknožēlā patiess ir tikai teorētiskais fakta konstatējums, ka tā, kā es uzvedos, nav īsti pareizi. Pārējais paliek pa vecam.
  Jāpadomā par piemēriem. Pagaidām neviens nenāk prātā, bet tā sajūta manī ir iespiedusies ļoti dziļi.
• Sabats. Tad ir vai nav tas sabats jāievēro. W.Simsons saka, ka Jēzus nekad nepārmeta nevienam sabata neievērošanu, kamēr citu baušļu neievērošanu atzīmēja. Sabats ir diena, kad visu dienu lūdzies? Vai tā ir diena, kad atpūties no darba? Vai tā ir diena, ko pavadi ar ģimeni? Un ko darīt, ja 5 dienas nedēļā strādā, pa vakariem vadi Alfas kursu vai darbojies kādā citā kalpošanā un svētdien kalpo dievkalpojumā? Ir taču vajadzīga diena fiziskai atpūtai, ir vajadzīga diena mājas sakārtošanai un pirkumu izdarīšanai, nemaz nerunājot par radu, draugu un paziņu apciemošanu. Vai svētdiena (ar visu dievkalpojuma kalpošanu) ir uzskatāma par sabatu? Vai sestdiena ir jāatstāj pilnīgi brīva no sadzīviskām rūpēm? Vai sabata diena nozīmē divvientulību ar Dievu, vai vienkārši atpūtu no rosīšanās? Šidlovskis, šķiet, neuztur sabata dienu, tikai ģimene dienu.

Māls

Tā jau faktiski ir. Ja mēs iedomājamies Dievu kā tādu, kas ir tikai drusciņ atšķirīgs no cilvēka, varbūt ar lielākām spējām darīt kaut kādas īpašas lietas, bet visā visumā līdzīgu mums pašiem, piemēram, kā kolēģi ar talantiem savā jomā, ar domu ,ka Dievs ir kaut kas tāds, par ko mēs varam spriest, vai viņam ir vai nav kaut kādas spējas, vai viņš ir labs vai ļauns, un tad izvirzīt savu spriedumu par viņu un ielikt kādā no savu uzskatu plauktiņiem, tad tādā gadījumā tiešām nav jābrīnās, ka mēs neizjūtam vajadzību pēc Dieva un pēc attiecībām ar Dievu. Turpretī, ja mēs apjēdzam to, ka mēs esam kā māls- ar savām noteiktām īpašībām, bet tomēr diezgan aprobežots radījums, bet Dievs ir kā podnieks, ja redzam šo milzīgo atšķirību starp mums un Dievu, un ja mums ir cerība, ka varbūt Viņš var būt laipns pret mums (un Bībelē ir milzum daudz apliecinājumu Dieva laipnībai pret mums), tad gan mums rodas dziļa vēlme un vajadzība veidot attiecības ar Viņu, kaut vai tikai tāpēc, ka tas dod mums iespēju paskatīties no augstāka skatu punkta uz pasaulē notiekošo- no Dieva balkona, kas ir ievērojami augstāk.

Jesajas 29:16 Ak tavu neprātību! Vai tad mālu var pielīdzināt podniekam, un vai kāds veidojums var sacīt par savu darinātāju: viņš nav mani darinājis? - un kāds darināts tēls savam tēlniekam: viņš nekā neprot?

Jesajas 45:9 Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: ko tu te dari? - Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku?

Romiešiem 9:20-23 Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai?

*Es esmu vienkārši sajūsmā par šīm rakstu vietām, kaut arī īsti nevaru izskaidrot kāpēc. Vismaz ne visus iemeslus, kāpēc.

17.marts (2)

Dostojevskis- tas tik ir labais! Tāda sajūta, ka varētu lasīt visas viņa grāmatas pēc kārtas!
Lieliski!
Beidzot atkal esmu pieķērusies brāļiem Karamazoviem, tad nu turpmākās nedēļas paies šajā gaisotnē!
To grāmatu varētu citēt un citēt un sajūsmināties par šo lielisko rakstnieku!

17.marts

Pastāv tāds viedoklis, ja tev kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tad visticamāk tev pašam piemīt tas netikums, kurš kaitina.
Es pateikšu otru domu. Ja tu skaties uz otru cilvēku un priecājies ar baltu skaudību par kādu viņa foršu īpašību, tad visticamāk tev pašam tāda īpašība piemīt, tikai vēl nav parādījusies atklātībā, bet gana drīz būs redzama, ja ik pa laikam papriecāsies par to otru cilvēku :)))
buča :)

15.marts

Sēdēju es tradicionālā luterāņu dievkalpojumā un domāju par Simsonu un līdzīgajiem, kas ir sacepušies par mājas draudzēm un to, ka tradicionālais dievkalpojums nav tas, kādai būtu jābūt draudzes dzīvei. Proti, draudzes dzīvei jābūt tur, kur tā (tie) dzīvo- mājās.
Nu ja, bet jautājums- kāpēc Dievs vienalga svētī tradicionālos dievkalpojumus?
Un izdomāju- varbūt šie dievkalpojumi ir svētāmi nevis tāpēc, ka tā ir patiesa draudzes dzīve, bet gan tāpēc, ka tas ir kaut kas ļoti līdzīgs klusajam laikam ar Dievu, kad mēs noliekam nost visas ikdienas skriešanas un raizes, noliekam nost savas domas un plānus un vienkārši sēžam un klausāmies, ko Dievs grib mums pateikt.
Un klusais laiks, kā zinām, ir stūrakmens kristīgai dzīvei. Lūk, tas varētu būt iemesls, kāpēc Dievs grib svētīt dievkalpojumu.
Protams, tas neatceļ to, ka kaut kur ir jārealizē īstā draudzes dzīve ar dalīšanos, aizlūgšanu, pravietošanu, kalpošanu vienam otram utt. :)

7.marts

Jaunajā derībā ir rakstīts, ka Jēzus gāja pie cilvēkiem, ciemojās viņu mājās, aizlūdza par viņiem un mācīja, kā dzīvot Dievam tīkamu dzīvi.
Viss.
Ko dara mūsdienu kristieši?
Cik no tā burtiskā nozīmē dara mūsdienu kristieši?
Pat teiciens- atver savas mājas durvis, savu ledusskapi un aizlūdz par cilvēkiem- nav tas, ko darīja Jēzus.

Think of the last person who you really knew that died. You have the chance to give them 1 hour of life back, but you have to give one year of your life. Do you?
Iedomājies sev labi pazīstamu cilvēku, kurš nomira. Tev ir iespēja atdot viņam/viņai 1 stundu dzīves, bet tev vajadzētu atdot par to 1 gadu no savas dzīves. Vai tu to darītu?
http://www.saviodsilva.net/deep-questions.htm

Why does someone believe you when you say there are four billion stars, but check when you say the paint is wet?
Kāpēc cilvēks tic, kad tu viņam saki, ka ir 4 miljardi zvaigžņu, bet pārbauda, kad tu saki, ka krāsa nav nožuvusi?
http://www.saviodsilva.net/philosophical-questions.htm

1.marts

Ticīgie tāda dīvaina tauta. Ceļ kaut kādas milzīgas celtnes (baznīcas), aukstas, nemājīgas. Paši lien tur iekšā un tup nezin cik stundas. Arī ikdienā sevi ierobežo visādos veidos. Norobežo sevi no pasaules, dzīvo tādā kā iesprostojumā- labprātīgā. Paši sev iestāstījuši, ka tā vajag, jo caur baznīcu (ticību) Dievs izglābs viņus. Bet no kā? Vai tad kaut kas slikts notiek? Dzīve taču turpinās. Ticīgie tikai sev apgrūtina dzīvi, ielienot tai baznīcas (ticības dzīves) sprostā.

Šorīt lasīju 1.Mozus grāmatā stāstu par Noa. Sapratu, ka esam stipri līdzīgā situācijā. Arī Noa izskatījās muļķīgi, būvējot savu milzīgo šķirstu, sadzenot tur iekšā savu ģimeni un dzīvniekus, un pats trakākais- viņš izskatījās pēc pilnīga muļķa, sēžot tur iekšā 6 dienas, kamēr ārā nekas neliecināja, ka no kaut kā būtu jāglābjas tajā šķirstā. Līdz kamēr atnāca lielie plūdi, un tad priecājās tie, kas savlaicīgi bija sevi iesprostojuši, un vaimanāja tie, kas bija ārpusē.

Es ticu, ka tas ir tā vērts- izskatīties muļķīgi pasaules acīs, sevi norobežojot no dažādām pasaules piedāvātajām iespējām un tupot kambarī (baznīcā, lūgšanā utml) ar Dievu. Es ticu, ka tas atmaksāsies. Pat ja tagad tas šķiet neloģiski.