Reizēm ir dzirdēti stāsti par ģimenēm, kur aug pusaugu bērni, kurus vecāki grib aizsūtīt uz kādu nometni vai pie kāda vecvecāka- katrā ziņā kaut kur pie dabas, prom no pilsētas izklaidēm, prom no draugiem, uz kādu garlaicīgu vietu vismaz to konkrēto pusaudžu acīs.
Viņi, protams, pretojas, jo tā šķiet vismokošākā vasaras pavadīšana, visgarlaicīgākā, vissāpīgākā, jo prom no draugiem un ierastajām izklaidēm. Taču ne reti izrādās, ka beigās tas ir visaizraujošākais piedzīvojums viņu dzīvē, kas izmaina daudzas lietas viņu dzīvēs.
Tāpat ar laiku ar Dievu. Viņš vienkārši tevi paņem un noliek uz lāpstiņām un pasaka- viss, tagad tev nebūs vecie draugi, tev nebūs vecās izklaides, tagad es gribu, lai tu parunājies ar mani. Tu spirinies, spirinies, kamēr beigās negribi braukt prom no tās nometnes :)
Mīlestība
Tas ir kaut kas maģisks- mīlēt Dievu!!!!!!!!!!!!
Tas pilnīgi izmaina domāšanas veidu. Tu iemācies mīlēt, tu iemācies klausīties, tu iemācies nodot sevi, tu iemācies prieku, tu iemācies piepildījumu, tu iemācies mieru- norimtību, tu iemācies jēgu.
Vienkārši mīlēt Dievu. Ne kalpot, bet mīlēt Dievu. Meklēt Dievu. Bet meklēt nevis kā tādu, kas ir tālu un pazudis, un nav zināms, kurā virzienā meklējams, bet kā tādu, kas ir tepat, kas skatās tev virsū, tādu meklēt. Mīlēt Dievu, uzņemt Dievu visā pilnībā sevī, saplūst ar Dievu.
Brīnišķīgi :)
Tas pilnīgi izmaina domāšanas veidu. Tu iemācies mīlēt, tu iemācies klausīties, tu iemācies nodot sevi, tu iemācies prieku, tu iemācies piepildījumu, tu iemācies mieru- norimtību, tu iemācies jēgu.
Vienkārši mīlēt Dievu. Ne kalpot, bet mīlēt Dievu. Meklēt Dievu. Bet meklēt nevis kā tādu, kas ir tālu un pazudis, un nav zināms, kurā virzienā meklējams, bet kā tādu, kas ir tepat, kas skatās tev virsū, tādu meklēt. Mīlēt Dievu, uzņemt Dievu visā pilnībā sevī, saplūst ar Dievu.
Brīnišķīgi :)
Gaisma
Tad, kad beidzas vēlme doties pie cilvēkiem, viņus uzklausīt, iepriecināt, sadraudzēties, kad pietrūkst drosmes pirmajai uzrunāt cilvēku un uzsmaidīt viņam, kad sāk gribēties, lai pie manis nāk, lai man piezvana, lai mani iepriecina, bet neienāk prātā doma, ka varētu vienkārši aizbraukt pie kāda ciemos un gan sniegt, gan saņemt prieku, tad ir skaidrs- man pietrūkst laika ar Dievu. Jo, kad ir Dievs, tad to vien gribas:
"..kad mēs spēsim skumjos ielīksmot, lai viņos ielītu prieks... gaismu svinēsim mēs..." :)
"..kad mēs spēsim skumjos ielīksmot, lai viņos ielītu prieks... gaismu svinēsim mēs..." :)
Iemīlēšanās
Iemīlēšanās ir tad, kad tevi interesē tikai tas otrs, kad tevi interesē, ko viņš dara, ko viņš domā, ko viņš jūt, ko viņš grib, ko viņš negrib, kas viņam patīk, kas nepatīk. Tu visu gribi zināt. Un, protams, lai uzzinātu to visu, tu gribi būt maksimāli daudz ar viņu kopā. Ja neesi kopā, tad tas ir tukši nodzīvots laiks. Tev patīk viss, ko otrs dara, tev patīk viss, ko otrs saka. Viss ir super!
Man šķiet, kad mēs iemīlamies Dievā šādā veidā, tad neizbēgami mēs iemīlamies arī visos cilvēkos; nu, labi, vismaz tajos, ar kuriem ir iespējams pavadīt pietiekami daudz laika, lai viņus šādi iepazītu un iemīlētu. Un kad esam iemīlējušies Dievā, tad gribas pavadīt laiku ar visiem, jebkuru cilvēku, jo gribas viņus mīlēt.
Jā, tā ir :)
Man šķiet, kad mēs iemīlamies Dievā šādā veidā, tad neizbēgami mēs iemīlamies arī visos cilvēkos; nu, labi, vismaz tajos, ar kuriem ir iespējams pavadīt pietiekami daudz laika, lai viņus šādi iepazītu un iemīlētu. Un kad esam iemīlējušies Dievā, tad gribas pavadīt laiku ar visiem, jebkuru cilvēku, jo gribas viņus mīlēt.
Jā, tā ir :)
Varde krējuma krūzē nerullē arī
Ir vēl viens ļoti populārs stāsts, kas ir dziļi iesēdies vismaz manā apziņā, un tikai tagad saprotu, ka tas man traucē dzīvot.
Proti stāsts par 2 vardēm, kuras abas tika iemestas katra savā krējuma kannā. Viena padevās un noslīka, otra ķepurojās, ķepurojās, kamēr sakūla krējumu sviestā uz izleca laukā.
TV redzēju epizodi no kaut kādas filmas, kur rādīja cilvēkus, kas brauc pa amerikāņu kalniņiem. Nonākuši pašā kalna virsotnē un metoties zemē mežonīgā ātrumā nezināmā virzienā viņi atlaiž rokas un sajūsmā spiedz. Kāpēc viņi atlaiž rokas? Tāpēc, lai izbaudītu to, ka viņus nes, ka viņus ved, ka viņi var ļauties neprognozējamām sajūtām un neplānotiem pagriezieniem. Bet kā? Tas taču ir bīstami- gāzties tādā ātrumā no kalna lejā, nezinot uz kurieni ceļš aizvedīs un kāda būs piezemēšanās! Bet kāpēc tomēr viņi atlaiž rokas?
Kaut mēs biežāk brauktu pa amerikāņu kalniņiem un mazāk sēdētu pie sava 4 riteņu auto stūres, tad varbūt labāk saprastu :(
Stāsts, protams, ir par kontroli. Tas īstenībā ir kaifīgi- palaist rokas vaļā un uzticēties, ka tas vagoniņš nenokritīs, bet tevi droši novedīs līdz lejai un pēc tam atkal pacels augšā. Tik pat kaifīgas sajūtas ir tad, kad dzīves situācijās, kad redzam, ka mūsu ceļš iet pa taisno bezdibenī, un mēs pat īsti neredzam, kur sliedes nogriežas, uzticēties, ka tas, kas izgudroja šo vagoniņu, kas iesēdināja mani tur iekšā, nogādās mani droši līdz tai vietai, kur vajag. Un ka šis īstenībā ir kaifīgs lidojums lejup :)
Vai tad tas būtu kaifīgi- braukt pa amerikāņu kalniņiem, iekrampējoties drošības siksnās vai rokturos? Nē taču. Tam nebūtu jēgas!
Laižam vaļā tās rokas!
Tas varžu stāsts iet pretrunā ar šo, jo liek par katru cenu krampjaini rāpties pa vagoniņu atpakaļ, lai tikai nekristu bezdibenī, bet tur jau ir tā sāls!- krist kopā ar Dievu!
- pat ja arī staigāju tumšā ielejā- taču ļaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis, tava gana vēzda un tavs gana zizlis mani iepriecina!
Proti stāsts par 2 vardēm, kuras abas tika iemestas katra savā krējuma kannā. Viena padevās un noslīka, otra ķepurojās, ķepurojās, kamēr sakūla krējumu sviestā uz izleca laukā.
TV redzēju epizodi no kaut kādas filmas, kur rādīja cilvēkus, kas brauc pa amerikāņu kalniņiem. Nonākuši pašā kalna virsotnē un metoties zemē mežonīgā ātrumā nezināmā virzienā viņi atlaiž rokas un sajūsmā spiedz. Kāpēc viņi atlaiž rokas? Tāpēc, lai izbaudītu to, ka viņus nes, ka viņus ved, ka viņi var ļauties neprognozējamām sajūtām un neplānotiem pagriezieniem. Bet kā? Tas taču ir bīstami- gāzties tādā ātrumā no kalna lejā, nezinot uz kurieni ceļš aizvedīs un kāda būs piezemēšanās! Bet kāpēc tomēr viņi atlaiž rokas?
Kaut mēs biežāk brauktu pa amerikāņu kalniņiem un mazāk sēdētu pie sava 4 riteņu auto stūres, tad varbūt labāk saprastu :(
Stāsts, protams, ir par kontroli. Tas īstenībā ir kaifīgi- palaist rokas vaļā un uzticēties, ka tas vagoniņš nenokritīs, bet tevi droši novedīs līdz lejai un pēc tam atkal pacels augšā. Tik pat kaifīgas sajūtas ir tad, kad dzīves situācijās, kad redzam, ka mūsu ceļš iet pa taisno bezdibenī, un mēs pat īsti neredzam, kur sliedes nogriežas, uzticēties, ka tas, kas izgudroja šo vagoniņu, kas iesēdināja mani tur iekšā, nogādās mani droši līdz tai vietai, kur vajag. Un ka šis īstenībā ir kaifīgs lidojums lejup :)
Vai tad tas būtu kaifīgi- braukt pa amerikāņu kalniņiem, iekrampējoties drošības siksnās vai rokturos? Nē taču. Tam nebūtu jēgas!
Laižam vaļā tās rokas!
Tas varžu stāsts iet pretrunā ar šo, jo liek par katru cenu krampjaini rāpties pa vagoniņu atpakaļ, lai tikai nekristu bezdibenī, bet tur jau ir tā sāls!- krist kopā ar Dievu!
- pat ja arī staigāju tumšā ielejā- taču ļaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis, tava gana vēzda un tavs gana zizlis mani iepriecina!
Gudrība
Kā lai kļūst gudrs? Gudrs Dieva lietās?
Caur iegūtām zināšanām, atziņām, atbildēm!
Kā lai iegūst atbildes?
Uzdodot jautājumus!
Kur lai ņem jautājumus?
No neskaidrām situācijām!
Kur lai ņem neskaidras situācijas?
Nonākot dzīves problēmās :)))
Caur iegūtām zināšanām, atziņām, atbildēm!
Kā lai iegūst atbildes?
Uzdodot jautājumus!
Kur lai ņem jautājumus?
No neskaidrām situācijām!
Kur lai ņem neskaidras situācijas?
Nonākot dzīves problēmās :)))
Vientulība sirdī
Pirms dažām dienām dikti sapriecājos par frāzi, ko dzirdēju Latvijas Radio 1. Tas bija raidījums, kur runāja par attiecībām un īstā cilvēka atrašanu. Vienā brīdī raidījuma vadītāja gribēja nomierināt klausītājus(-as), ka nevajag gaidīt (pieprasīt) pilnīgu laimi no otra cilvēka. Tas, ko viņa pateica bija: "mums jāatceras, ka cilvēks sirds dziļumos vienalga paliek vientuļš, un šo vientulību neviens nevar piepildīt." Vismaz aptuvens citāts.
Nopriecājos, ka LR1 izskan tik precīza patiesība un tik precīzi formulēta no pasaulīga cilvēka mutes.
Protams, ka cilvēks sirds dziļumos ir un paliek vientuļš neatkarīgi no attiecībām, kādas viņam ir.
Taču tad domāju tālāk. Gribētos teikt, ka attiecības ar Dievu piepilda šo vientulības tukšumu (kā saka Augustīns), taču es tomēr nesteigtos ar tādu apgalvojumu.
Jā, attiecības ar Dievu ļoti lielā mērā piepilda to caurumu, kuru nespēj piepildīt cilvēki, un dod daudz prieka.
Taču pat cilvēkam, kas ir attiecībās ar Dievu, paliek kaut kas, pēc kā ilgoties, kas atstāj tukšumu- proti, ilgas pēc mājām debesīs.
Nopriecājos, ka LR1 izskan tik precīza patiesība un tik precīzi formulēta no pasaulīga cilvēka mutes.
Protams, ka cilvēks sirds dziļumos ir un paliek vientuļš neatkarīgi no attiecībām, kādas viņam ir.
Taču tad domāju tālāk. Gribētos teikt, ka attiecības ar Dievu piepilda šo vientulības tukšumu (kā saka Augustīns), taču es tomēr nesteigtos ar tādu apgalvojumu.
Jā, attiecības ar Dievu ļoti lielā mērā piepilda to caurumu, kuru nespēj piepildīt cilvēki, un dod daudz prieka.
Taču pat cilvēkam, kas ir attiecībās ar Dievu, paliek kaut kas, pēc kā ilgoties, kas atstāj tukšumu- proti, ilgas pēc mājām debesīs.
Ziedotāji
Visi zina no daudzajām filmām un varbūt arī no dzīves, ka ne jau vecāku uzdāvinātais skūteris vai cita dāvana ir tas, kas visvairāk iepriecina mazo, un kas paliks atmiņā uz mūžu. Tas, kas paliks atmiņā, ir laiks, ko vecāki pavada ar mazo, mīlestība, ko dod tiešā saskarē. Ir daudz filmas par bagātiem vecākiem, kuri bērnam nodrošina pilnīgi visu materiāli, bet viņiem neatliek laika vienkārši parunāties ar bērnu, un tik pat bieži redzam bērnus, kuri dzīvo nabadzībā, bez rotaļlietām, bet par to nebēdā, jo tētis katru vakaru bērnu samīļo, un mamma vienmēr ir klāt, kad sāp.Vecāki var pārdzīvot, ka viņi nevar iedot bērnam tādas vai tādas mantas vai drēbes, bet bērns faktiski no tā necieš.
Līdzīgi ir ar populārajām ziedošanas akcijām bērniem. Protams, ja bērnam ir jātaisa dārga operācija, kuru vecāki nevar atļauties, tā ir laba lieta- noziedot.
Taču tajos aicinājumos ziedot, kuros runā par atstātiem bērniem, kuri dzīvo bērnu namos vai līdzīgās iestādēs, un kuriem vajag labiekārtot telpas, tur man paliek skumji. jo bērnam nevajag lai kāds bezpersonisks onkulis vai tante noziedo naudu caur internetu. Bērnam vajag personīgu aprūpi. Tāpat kā augstāk rakstīju par vecākiem, kuri atpērkas no bērniem, tā reizēm man liekas, ziedošanas akcijas arī grib atpirkties no vientuļiem bērniem.
Līdzīgi ir ar populārajām ziedošanas akcijām bērniem. Protams, ja bērnam ir jātaisa dārga operācija, kuru vecāki nevar atļauties, tā ir laba lieta- noziedot.
Taču tajos aicinājumos ziedot, kuros runā par atstātiem bērniem, kuri dzīvo bērnu namos vai līdzīgās iestādēs, un kuriem vajag labiekārtot telpas, tur man paliek skumji. jo bērnam nevajag lai kāds bezpersonisks onkulis vai tante noziedo naudu caur internetu. Bērnam vajag personīgu aprūpi. Tāpat kā augstāk rakstīju par vecākiem, kuri atpērkas no bērniem, tā reizēm man liekas, ziedošanas akcijas arī grib atpirkties no vientuļiem bērniem.
Dieva neapmierinātība
Lasot Bībeli, mani pārņem sajūta, ka Dievs daudz vairāk pukojas par to, ka cilvēki nemīl viens otru un meklē palīdzību pie gudrajiem (citiem dieviem), nevis pie Viņa, nekā par to, ka viņi neapmeklē dievkalpojumus, nepareizi lūdzas vai neizpilda kādus dievbijīgus reliģiskus rituālus pietiekami bieži.
Un no šādas atziņas, protams, manā galviņā izriet nākamie jautājumi...
Un no šādas atziņas, protams, manā galviņā izriet nākamie jautājumi...
Teoloģija
Mans tīri personīgais, subjektīvais viedoklis:
Teoloģija ir cilvēku mēģinājums pabāzt Dievu zem sava izdomāta dieva tēla tā vietā, lai pieņemtu Dievu tādu, kāds Viņš ir.
Ar šo es domāju tos nebeidzamos disputus, kas it kā cenšas izskaidrot kaut kādus tekstus Bībelē, kas ar loģiskā saprāta palīdzību nav savienojami. Piemēram, "Dievs ir labs, no Dieva nāk tikai labas lietas" un "Dievs uzsūtīja ļaunumu, Dievs nolādēja." Tur nav ko skaidrot. Tas vienkārši jāpieņem.
Teoloģija ir cilvēku mēģinājums pabāzt Dievu zem sava izdomāta dieva tēla tā vietā, lai pieņemtu Dievu tādu, kāds Viņš ir.
Ar šo es domāju tos nebeidzamos disputus, kas it kā cenšas izskaidrot kaut kādus tekstus Bībelē, kas ar loģiskā saprāta palīdzību nav savienojami. Piemēram, "Dievs ir labs, no Dieva nāk tikai labas lietas" un "Dievs uzsūtīja ļaunumu, Dievs nolādēja." Tur nav ko skaidrot. Tas vienkārši jāpieņem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)