Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk es domāju, jo pie spēcīgākas pārliecības nonāku, ka mūsdienu tradicionālā kristieša lielākā nelaime vai maldi, kuros visbiežāk ļaunais mēģina un ar sekmēm ievila ir šie:
Man jābūt pareizam kristietim, man jācīnās ar savu grēku, man jāizsūdz katrs grēks, man jānāk Dieva priekšā ar kaut kādu noteiktu sirds stāvokli, ko raksturo viss iepriekš minētais plus vēl tam jābūt tādam savdabīgi dievbijīgam stāvoklim, kuru varētu raksturot tā- man jābūt tādā stāvoklī, ka jāatstāj visas pasaulīgās rūpes un vajadzības, jākļūst par supergarīgu būtni, jāmīl Dievs vairāk par visu, jānoliedz sevi, arvienvārdsakot- man jātuvojas Dievam ar dievbijīgu sirdi.
Muļķības. Pilnīgas muļķības.
Ja tu varētu tuvoties Dievam ar dievbijīgu sirdi, tad tev Dievs nemaz nebūtu vajadzīgs.
patiesībā tev jāiet pie Dieva ar tādu sirdi, kāda tā ir un punkts.
No šiem meliem par šķietamo nepieciešamību kļūt svētam un bezgrēcīgam pirms tuvoties un kaut ko uzdrošināties lūgt Dievam izriet otra vēl slimīgāka un vairāk kaitējoša nelaime.
Proti, tāda iekšēja sajūta, kas pārņem daudz maz nobriedušus kristiešus, ka manas cilvēcīgās vajadzības, manas dziļi cilvēciskās īpašības, rakstura iezīmes, manas fizioloģiskās vajadzības, mani sapņi un ilgas, ir kaut kas pārāk cilvēcisks, grēcīgs un tālu esošs no šī iepriekš minētā dievbijīgā profila, kas jāiegūst katram cilvēkam. Rodas sajūta, ka Dievam interesē tikai mūsu dievbijīgā sirds un punkts.
Bet arī tās muļķības.
Un tāpēc ka kristieši grib uzlikt šo dievbijības masku un ignorēt savas sirds vēlmes, viņi nespēj piedzīvot, CIK ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI Dievs patiesībā viņus MĪL.
Bet tanī brīdī, kad tu pie Dieva aizej ar visiem saviem grēkiem un apziņu, ka visticamāk tāpat turpināsi grēkot, jo tu tāds vienkārši esi, ka grēko katru dienu un arvien tos pašus grēkus, un nespēj sevi izmainīt, lai negrēkotu, kad tu atklāti Dievam atzīsti savu nespēku, savu neprasmi saganīt sev finansējumu, neprasmi izdarīt savus darba pienākumus, neprasmi aprūpēt savus ģimenes locekļus, neprasmi vispār dzīvot šo dzīvi, kad tu aizej pie Dieva ar pilnīgu fiasko, atzīstot, ka īsti pat nepazīsti to Dievu, ar kuru tagad sarunājies, jo tik sen neesi lūdzies, vai sen neesi tā dziļi un dikti lūdzies, neesi ar pietiekamu atdevi un ieinteresētību lasījis Bībeli, kad tu atzīsti Dievam cik ļoti tev gribās to vai citu lietu savā dzīvē, cik ļoti tev negribās darīt kaut kādas lietas, jo tās tev nepadodas, bet tev gribas darīt kaut ko, kas tev patīk kaut kādu īsti nesaprotamu iemeslu dēļ, kad tu atzīsti Dievam savu nespēju dzīvot bez kaut kādām cilvēciskām lietām,
TAD
tieši tad ir tas brīdis, kad Dievs atbild uz lūgšanu, un tu saproti, ka Dievs tevi pieņem PRECĪZI tādu, kāds tu esi, bez cepures ar nosaukumu "es labošos, kļūšu dievbijīgāks rīt". To cepuri atstāj teātra izrādei. Te viss ir pa īstam. Dievs tevi pieņem, un dod visu, kas tev ir vajadzīgs. Viņš atbild uz tavām lūgšanām daudz precīzāk nekā pats esi spējis noformulēt savu vēlmi. Viņš ņem vērā katru tavas personības šūnu, jo galu galā- viņš taču tevi radīja un pazīst tevi vēl labāk nekā tu pats.
Un tad ir tas brīdis, kad tu saproti, CIK ĻOTI Dievs tevi mīl. Un reizē arī- cik ļoti nepelnīta ir šī mīlestība.
Un tad nekas cits neatliek kā dziedāt slavas dziesmas Dievam un mīlēt Viņu par visu vairāk šajā pasaulē, turklāt apzinoties, ka Viņš nav kaut kur tālu, bet pavisam cieši blakus, jo atbild uz tavām pavisam ikdienišķām, pavisam cilvēciskām lūgšanām.
Aleluja! :)))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru