Mani tomēr nepamet viena doma attiecībā uz jautājumu- kāpēc mēs redzam tik maz brīnumus sev visapkārt? Īpaši tādus brīnumus, kas ir spēcīgi un pat neticīgajam skaidri redzami.
Proti, ja mēs nedarām neko traku Dieva dēļ, tikai dzīvojam miermīlīgu dzīvi, baidoties sašūpot esošo stāvokli, kādu aizvainot, kaut ko nojaukt, kaut ko sabiedrībā (ticīgo sabiedrībā) nepieņemamu izdarīt, kaut ko, kas prasa aklu ticību Dievam bez nekādiem veselā saprāta, fizikas un ekonomikas likumu pamatojumiem, tad arī Dievs neko ārkārtēju mūsu dzīvēs nedara.
Cik miermīlīga ir mūsu ticības dzīve, tik nemanāmi un miermīlīgi ir Dieva brīnumi.
Eh, kā gribas sašūpot kādu laivu !!!!!!!!!!!!!!
6 komentāri:
Dievs? Viņš izklaidē cilvēkus citur ar dabas stihijām. Labs tev iedomu draugs!
Witam zapraszam na blog chorej Ewuni i proszę o pomoc http://ewadabrowska.blogspot.com/
Ticība manās acīs ir enerģija nevis fiziska pielūksme, līdz ar to viss ir atkarīgs no tā kā tu pats/i uztver dievu.
arī it teigts "Tev nebūs mani pielūgt"
Kur ir teikts "Tev nebūs mani pielūgt"?
Ļauj pajautāt - ko Tu uzskati par "kaut ko traku"? Manā skatījumā tas, uz ko Viņš atbild ar brīnumiem, ir mīlestība pret Viņu. Mīlestība katru dienu. Un nevis tikai svētdienās. Tas arī ir tas neprātīgākais "neticīgo" skatījumā- "Lieki tērēt laiku" mīlestībai :)
nice idea, thanks for sharing...
Ierakstīt komentāru