Mediņa aicinājums ir cilvēki ar atkarībām. Viņš darbojas Bruknas centrā un Lēnās. Janita, pagājušā gada Gregora skolas studente tagad strādā Lēnās. Mediņš saka, ka viņai neesot bijis viegli. Ja cilvēkam ir kādi ievainojumi, to atkarīgie cilvēki ātri izģērbj un atklāj visu par tevi- uz to viņi esot specializējušies. Tur neder nekādas teoloģiskās zināšanas, šiem cilvēkiem ir vajadzīga elementāra cilvēciska mīlestība- nepieciešams sajust tevi kā cilvēku. Nekādas maskas neder, tās visas ir jānomet.
Tad katru gadu ziemā Mediņš brauc uz Indiju, Kalkutu, kalpot kopā ar māsām pie lepras slimniekiem, pie mirstošajiem, pie vājprātīgajiem un citiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība un mīlestība. Kalpošana lepras cilvēkiem izskatās apmēram tā: viņi dzīvo kādā vietā, kur apkārt betona stabi un pāri pārklāts kāds pārsegs, lai saule nekaltētu slimniekus. Lielākā daļa slimnieku ir uz gultas. Kalpotāju diena sākas ar drēbju mazgāšanu saviem aprūpējamiem- tas attiecas ne tikai uz spitālīgo kopšanu, bet uz visām kalpošanām. Pēc tam aprūpējamie ir jāapmazgā, jāpārģērb, jāpabaro. Lepras slimniekiem ir jānoņem atmirušie audi- gaļas gabali, ko tārpi jau saēduši, un jāiztīra pārējā miesa- maksimāli jāizņem tie tārpi kas jau ir ieperinājušies. Dažiem miesa atdalījusies no roku kauliem, citiem vienā pusē sejas jau redzams galvaskauss. Viss darbs tiek veikts bez gumijas cimdiem. Tā doma ir tāda- tu nevari mīlēt cilvēku, ja tu nespēj viņam pieskarties.
Tie lepras slimnieki, kas nav uz gultas, tos māsas liek pie darba. Tas ir liels apvērsums pasaules attieksmē pret lepras slimniekiem, jo visur tiek uzskatīts, ka viņi nedrīkst strādāt, lai šādā veidā neaplipinātu citus cilvēkus. Taču Māte Terēze izveidoja audumu aušanas fabrikas, kurās strādā spitālīgie. Viņi auž audeklus, no kuriem gatavo tērpus pašām ordeņa māsām, tāpat arī palagus viņām auž spitālīgie, arī kurpes māsām ir spitālīgo roku darbs. Pieņemot šo misiju un uzvelkot šīs drēbes, māsas apliecina, ka ir gatavas mirt par šiem cilvēkiem dēļ mīlestības pret tiem. Tā doma ir tā, ka kalpotājiem ir šajos cilvēkos jāsaskata Jēzus un jākalpo viņiem tā, kā mēs kalpotu Jēzum.
Interesants stāsts bija par kalpošanu mirstošajiem. Indijā cilvēki ir ļoti tuvi dabai, tāpēc viņi nevar nokļūdīties savā nāves brīdī par vairāk kā par 2 stundām. Kad šis brīdis tuvojas, viņi dodas uz Mātes Terēzes izveidotiem laukumiem, kur viņi apguļās, jo pārsvarā ir ļoti vāji. Un tad viņi tur dzīvo līdz miršanas brīdim. Brīvprātīgajiem kalpotājiem arī šie ir jāaprūpē- jāapkopj, jāpaēdina. Kad mirējs sajūt, ka brīdis ir klāt, viņš uzliek vai nu vienu roku uz pretējā pleca vai abas krusteniski. Tad kalpotājs, kuru šis mirējs ir tādā veidā aicinājis, nosēžas mirējam blakus.
Ja mirējs ir pārlicis tikai vienu roku, tad viņš pārlieku nebaidās no nāves, taču pavadonis šajā ceļā, šķērsojot šo slieksni viņam ir vajadzīgs. Indieši īsti nebaidās no nāves, viņi to pieņem kā realitāti, taču, lai šķērsotu šo slieksni ir labi, ja viņi nav vieni, un ir kāds ar viņiem kopā. Tad lūk, kalpotājs nosēžas mirējam blakus un paņem viņa roku abās savās rokās, cieši saspiež, un arī mirējs saspiež kalpotāja roku. Tā viņi sēž, līdz kamēr mirēja roka atslābst un viņš ir nomiris. Runāšana parasti nekāda nenotiek. Svarīgākais ir, ka kāds ir blakus ar savu klātbūtni.
Ja cilvēks ļoti baidās no šī sliekšņa šķērsošanas, viņš sakrusto abas rokas. Tad kalpotājs, pieceļ mirēju sēdus- neatkarīgi no tā, cik vājš jūtas mirējs. Kalpotājs, sēžot blakus, apņem mirēju ar abām rokām un cieši tur. Tā viņi sēž līdz kamēr mirēja ķermenis saļimst un galva nokrīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru