Dievs. Cilvēks. Dievs.
Jo vairāk cilvēks dara labu, neprasot atlīdzību, jo vairāk cilvēks nepelnīti piedod, kad viņu sāpina, jo vairāk parāda laipnību tam , kurš ir stulbs un ļauns,jo vairāk cilvēks piedod un nepiemin, jo mazāk "kačā savas pravas", kad viņam ir tādas tiesības, jo biežāk atsakās no savā stāvokļa privilēģijām - jo vairāk viņš līdzinās Dievam.
Dieva feivoritā lūgšana
Reizēm man liekas, ka Dievam no visām manām lūgšanām ir viena mīļākā lūgšana. Un tā ir: "Tēt, iepriecini mani, lūdzu!"
Un katru reizi, kad to lūdzu, tā tiek atbildēta zibenīgā ātrumā un visdažādākajos, visbrīnišķīgākajos veidos. Tāda sajūta rodas, ka Viņš tikai to vien gaidītu, lai es palūgtu, lai Viņš mani iepriecina vai kaut ko uzdāvina.
Vēl ceturtdien ar sajūsmu stāstīju kā man patīk pa verandas logu skatīties milzu lietusgāzes uz meža fona, un še tev- šodien tāds lietus, ka kokus pat īsti nevarēja redzēt cauri. Un vēl lērums visādu sīku iepriecinājumu.
Sailgojos pēc daudz svaigām latviešu ogām- šodien dabūju pa pilnam un vēl ķīseli!
Bija uznācis tāds nogurums, ka gribējās vienkārši gulēt kaut kur pie dabas, bet negribējās ne gluži vienai, nedz arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut kas jādara. Un tā arī dabūju- varēju gulēt, kamēr apkārtējie mierīgi apkārt čubinājās.
Braucu cauri apdzīvotai vietai. Parasti jau ieraugot balto pārsvītroto zīmi palielinu ātrumu tā, lai uz robežas jau būtu 70 km/h. Šodien kaut kā aizgulējos, un zīmi pamanīju tikai tad, kad jau braucu tai pati garām. Pabrīnījos, kāpēc tā aizgulējos, kad nākamajā mirklī 20m attālumā no manis pāri ceļam pārskrēja stirna.
Un vēl miljons visādu iepriecinājumu :)
Un katru reizi, kad to lūdzu, tā tiek atbildēta zibenīgā ātrumā un visdažādākajos, visbrīnišķīgākajos veidos. Tāda sajūta rodas, ka Viņš tikai to vien gaidītu, lai es palūgtu, lai Viņš mani iepriecina vai kaut ko uzdāvina.
Vēl ceturtdien ar sajūsmu stāstīju kā man patīk pa verandas logu skatīties milzu lietusgāzes uz meža fona, un še tev- šodien tāds lietus, ka kokus pat īsti nevarēja redzēt cauri. Un vēl lērums visādu sīku iepriecinājumu.
Sailgojos pēc daudz svaigām latviešu ogām- šodien dabūju pa pilnam un vēl ķīseli!
Bija uznācis tāds nogurums, ka gribējās vienkārši gulēt kaut kur pie dabas, bet negribējās ne gluži vienai, nedz arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut kas jādara. Un tā arī dabūju- varēju gulēt, kamēr apkārtējie mierīgi apkārt čubinājās.
Braucu cauri apdzīvotai vietai. Parasti jau ieraugot balto pārsvītroto zīmi palielinu ātrumu tā, lai uz robežas jau būtu 70 km/h. Šodien kaut kā aizgulējos, un zīmi pamanīju tikai tad, kad jau braucu tai pati garām. Pabrīnījos, kāpēc tā aizgulējos, kad nākamajā mirklī 20m attālumā no manis pāri ceļam pārskrēja stirna.
Un vēl miljons visādu iepriecinājumu :)
Slinkā miesa
Nezinu, varbūt man nav taisnība, bet doma tāda. Tā pat kā reizēm negribas iet uz dievkalpojumu, bet vienalga ir jāaizstumj sava slinkā miesa uz baznīcu, lai vismaz Dievs varētu kaut ko mainīt, ja pats vairs nespēj, tapāt kā labāk ir skaitīt formālas lūgšanas, nekā nelūgt vispār- tā paša iemesla dēļ- arī pie cilvēkiem sava slinkā miesa ir jāvelk, pat ja negribas, jo ne jau sevi mums ir turp jāaizvelk- mums ir Kristus jāaiznes pie viņiem, pat ja paši negribam iet.
Draugi
Viena no retajām reizēm, kad es apvainojos uz draugiem vai vismaz saskumstu viņu dēļ, ir, kad kāds draugs pret mani izturas kā pret cilvēku, ko ir tikko iepazinis, pret kuru ir jāievēro visas pieklājības normas un jāprasa atļauja par jebko un jāatvainojas par jebko, tāda sajūta, ka uzrunā mani uz "jūs". Man šķiet cieņas izrādīšana slēpjas kaut kur dziļāk- patiesās rūpēs par otru, nevis ārējās pieklājības frāzēs un distances ievērošanā.
Tāpēc domāju, ka reizēm Dievam arī paliek skumji, kad mēs pret Viņu izturamies kā pret superaugstu, supersvarīgu ķēniņu, pret kuru ir jāizturas noteiktas pieklājības robežās, tā vietā lai parunātos ar Viņu kā ar tuvu draugu, ar kuru ir jau daudz gadi nodzīvoti vienā istabiņā.
Tāpēc domāju, ka reizēm Dievam arī paliek skumji, kad mēs pret Viņu izturamies kā pret superaugstu, supersvarīgu ķēniņu, pret kuru ir jāizturas noteiktas pieklājības robežās, tā vietā lai parunātos ar Viņu kā ar tuvu draugu, ar kuru ir jau daudz gadi nodzīvoti vienā istabiņā.
Ja...
Ja Pāvils būtu varējis aizbraukt pie visām tām draudzēm, pie kuram viņš gribēja tikt, bet netika tik ātri, cik gribētos, tad mums nebūtu Pāvila vēstuļu ...
Jautājums
Tēt, kā tas ir? Tu teici, ka esi ar mums līdz pasaules galam. Bet mēs taču dzīvosim ilgāk nekā līdz pasaules galam. Kur tad tu būsi attiecībā pret mums?
Jautājums
Jēzu, ko tu juti, kad tu lamājies uz farizejiem? Vai tev bija žēl, ka tev jālamājas uz viņiem?
Greizsirdība
Greizsirdība. Brīnišķīga īpašība. Piemīt man un dažiem, ko es pazīstu :)
Tu nevari to otru izlaist no skatiena, pat tad, kad tev ir jādara kaut kas pavisam cits, tu vienalga ar vienu acu kaktiņu uzmani, ko tas otrs dara, un ja viņš aiziet aiz stūra, tev steidzīgi ir jāņem pauze savās darīšanās, lai apskatītos, vai gadījumā kāds viesis nekavējās aiz stūra. Ja tas otrs satiekas ar kādu citu- tad pēc tam tu gribi zināt pilnīgi visu, par ko viņi ir runājuši, un tev smadzenes uzvārās, analizējot, vai tur bija kaut kas cits bez pilnīgi garlaicīgas un tehniskas sarunas pieklājības pēc, un ja bija, tad steidzīgi kaut kas jādara lietas labā, lai tas ātri aizmirstos, vai tiktu aizvietots ar kaut ko labāku. Katru cilvēku tu uztver kā draudu, kā potenciāli interesantāku sarunu biedru, kā iespējami tuvāku draugu. Tev ir tā bail atlaist to otru vaļā, ka tu gribētu būt par brillēm viņam uz deguna, kas visu zin, kas ar viņu notiek, un piedalies visā, kur viņš ir. Ka tikai kāds nenolaupa man manu draugu. Ka tikai es nekļūstu nesvarīga viņa acīs. Ka tikai es joprojām saglabāju savu īpašo vietu viņa dzīvē, ka tikai viņš uz mani skatītos pavisam savādāk nekā uz citiem, ka tikai viņš vienmēr būtu izslāpis pēc manis, un pārējie būtu tikai garāmgājēji.
*
Dievs ir greizsirdīgs Dievs. Ļoti greizsirdīgs Dievs. Viņš jebko saredz kā draudu mūsu attiecībām un ātri vien novērsīs visus konkurentus.
Dievs.
Tu nevari to otru izlaist no skatiena, pat tad, kad tev ir jādara kaut kas pavisam cits, tu vienalga ar vienu acu kaktiņu uzmani, ko tas otrs dara, un ja viņš aiziet aiz stūra, tev steidzīgi ir jāņem pauze savās darīšanās, lai apskatītos, vai gadījumā kāds viesis nekavējās aiz stūra. Ja tas otrs satiekas ar kādu citu- tad pēc tam tu gribi zināt pilnīgi visu, par ko viņi ir runājuši, un tev smadzenes uzvārās, analizējot, vai tur bija kaut kas cits bez pilnīgi garlaicīgas un tehniskas sarunas pieklājības pēc, un ja bija, tad steidzīgi kaut kas jādara lietas labā, lai tas ātri aizmirstos, vai tiktu aizvietots ar kaut ko labāku. Katru cilvēku tu uztver kā draudu, kā potenciāli interesantāku sarunu biedru, kā iespējami tuvāku draugu. Tev ir tā bail atlaist to otru vaļā, ka tu gribētu būt par brillēm viņam uz deguna, kas visu zin, kas ar viņu notiek, un piedalies visā, kur viņš ir. Ka tikai kāds nenolaupa man manu draugu. Ka tikai es nekļūstu nesvarīga viņa acīs. Ka tikai es joprojām saglabāju savu īpašo vietu viņa dzīvē, ka tikai viņš uz mani skatītos pavisam savādāk nekā uz citiem, ka tikai viņš vienmēr būtu izslāpis pēc manis, un pārējie būtu tikai garāmgājēji.
*
Dievs ir greizsirdīgs Dievs. Ļoti greizsirdīgs Dievs. Viņš jebko saredz kā draudu mūsu attiecībām un ātri vien novērsīs visus konkurentus.
Dievs.
Peļņa
Kamēr pārdodam vairāk nekā iepērkam, tikmēr uzņēmums dzīvo. Ja ilgstoši iepērkam vairāk nekā pārdodam, zūd jēga uzņēmumam.
Tieši tas pats garīgā ziņā.
Kamēr citiem dodam vairāk nekā saņemam no citiem, tikmēr dzīvojam. Ja ilgstoši saņemam vairāk nekā dodam, zūd jēga dzīvei.
Abonēt:
Ziņas (Atom)