Pēc Ričmana lekcijas par taisnošanu es riktīgi iedegos, un starpbrīdī jau sāku klaigāt par mūsu darbu nederīgumu. Pārsvarā, klausoties pasniedzēju lekcijas, man nav nekāda spriedze par to, ka viņi runātu kaut ko man nesaprotamu, vai par kaut kādiem jautājumiem, kuriem man nav līdz galam skaidrības, un kurus es bēgtu sev pati uzdot. Pārsvarā ir tā, ka uz visu, ko viņi saka, es varu teikt Āmen un likties mierā. Nav tādas iekšējas spriedzes, nav arī īpaši daudz jautājumu, ko es varētu uzdot, jo 100% saprotu pasniedzēja viedokli un tam piekrītu. Taču pēc Ričmana lekcijas bija tā, ka viņš uzjundīja manī atmiņas par to spriedzi, ko es pati piedzīvoju kādu laiku atpakaļ, kad mocījos ar šādiem garīgas dabas jautājumiem. Proti, es cīnījos ar savu grēku. Ļoti skaidri to apzinājos, lūdzu piedošanu par to, centos laboties, taču man bija tāda sajūta, ka Dievs neklausās. Un pamatojums Viņa nevēlēšanās klausīties bija (atkal) mans grēks.
Jesajas 59 1 Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.2 Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums,
Proti, Dievs mani neuzklausa un nenāk palīgā, jo man ir kaut kādi grēki, kas traucē Viņam ienākt manā dzīvē. Tā nu es mocījos ļoti ilgu laiku, netikdama vaļā no saviem grēkiem, lai DIevs varētu man palīdzēt. Tagad, to rakstot, izklausās absurdi, taču tāda bija tā situācija. Tas arī bija laiks, kad es nebūtu varējusi mierīgi klausīties šāda tipa lekcijas, es uzdotu miljons jautājumu, taču visticamāk neviena no atbildēm mani pa īstam neapmierinātu.
Līdz beidzot manās rokās nonāca grāmata "Dieva āmurs", kurā runa ir cilvēkiem tieši šādā situācijā, vai līdzīgā- jebkurā gadījumā, tajā laikā es ļoti skaidri asociēju ar tiem mācītājiem, par ko stāstīts grāmatā. Un lūk, šai grāmatā bija teikts, ka mūsu ārējais grēks, ko mēs izdarām, ir tikai sīkums, tie ir tikai ziediņi, tas faktiski nav īstais grēks, kas mūs pazudina, bet īstais grēks ir tas, ka mūsu sirds, mūsu visa būtība ir grēcīga. To es ļoti labi pie sevis apzinājos, jo censties negrēkot bija apmēram tāpat kā tad, kad nāk vēmiens, viņš uznāk uz augšu, bet tu centies to visu neizspļaut ārā. Tu vari kontrolēt tikai to neizspļaušanu, bet tu nevari kontrolēt to, ka tev velk uz augšu. Un tad tu krīti izmisumā, jo tev nākas spļaut ārā. Nu lūk, un tas, ko Bo Gīrcs teica ir, ka tieši šo grēku ir nācis paņemt nost Jēzus. Tieši mūsu nespēju izsūdzēt pilnībā visus grēkus, tieši mūsu nespēju izmainīt savu dabu Jēzus ir nācis paņemt nost no mums, un pats aizpildīt to vietu, darīdams mūs cienīgus saņemt Dieva svētību. Tas ir viņš, kas iztīra mūs no šī grēka. Un ir bezcerīgi pašam tikt vaļā no šī, dziļākā grēka. Tad nu tas tiešām bija milzu atvieglojums- saprast, ka Jēzus nāk man palīgā tieši tur, kur es esmu, tieši tajā vietā, kur es netieku galā ar savu grēku.
Tad nu lūk, šī Dona Ričmana lekcija manī uzjundīja visas šīs ļoti spilgtās atmiņas, sajūtas un pārdzīvojumus, un arī to milzīgo pozitīvo kontrastu, ko saņēmu šajā Jēzus vēstī. Tad nu es vairs nevarēju nociesties tai starpbrīdī un neklaigāt, ka mūsu darbiem nav nekādas jēgas, nevis tāpēc, ka to ir nepietiekoši, bet gan tāpēc, ka mūsu darbi arī grēka caurvīti. Kā "Dieva āmurā" ir teikts, pat pašus žēlsirdīgākos darbus cilvēks dara ar kaut kādu savtīgu interesi sirdī, pat mīļākos vārdus caurvij egoisms. Neviena tava grēksūdze nav pilnīga, katra grēksūdze savā ziņā ir kārtējā grēkošana, jo arī sūdzot grēkus mūsu motivācija nav šķīsta, tajā vienmēr ir kaut kas greizs, un galu galā- tā nekad nav pilnīga. Ja tā būtu, tad tas būtu vienīgais taisnais darbs mūsu dzīvēs.
Arvienvārdsakot, sajutos riktīgi froši, ka atkal varēju pabļaustīties par mūsu darbu bezspēcību un bezjēdzīgumu un par to, ka viss, ka ir labs, nāk no Jēzus, jo Viņš visu dara labu.
.JPG)
