31.oktobris

Mājas! Mājas! Braucam mājās!
Pa ceļam ar Lauriņu izrunājām visādas interesantas lietas, bet visspilgtākā atziņa šķiet bija saistībā ar mūzikas izvēli un iespēju apgrēcināt citus ar savu mūzikas izvēli. Proti, ka ir mūzika, kas nav tīra slavēšanas mūzika, kuru varbūt sarakstījuši neticīgi cilvēki, taču tā tevi uzrunā un ved pie domām par Dievu. Un tāda mūzika var būt par apgrēcību citiem (jaun)kristiešiem.
Tad nu nonācām pie diezgan veiksmīga salīdzinājuma, ka tas varbūt ir līdzīgi kā ar Bībeles lasīšanu. Vecā Derība var būt par apgrēcinājumu, par sirds nocietināšanas iemeslu pret Dievu, ja cilvēks to lasa, iepriekš nelasījis Jauno Derību. Savukārt, ja tu labi izproti Jēzus darbu, tad Vecā Derība ir kā skābeklis kā Dieva mīlestības vēstule. Katra kara kauja un katrs upurēšanas norādījums ir kā Dieva glāsts, pieskāriens un samīļošana.

30.oktobris

Fantastiska prakses diena! Cik ļoti negribējās iet uz slimnīcu! Likās, ka trešdienas Saldus Alfa jau ir atņēmusi visus spēkus, ka vajag kaut kā atkal mainīt grafiku, lai nebūtu 2 prakses viena pēc otras, taču slimnīcas apmeklējums to visu izdzēsa.
Mēs pirmo reizi bijām pilnā sastāvā- visas sešas. Un arī apmeklējumu daudzums bija vairāk nekā parasti! Mēs, protams, neizejam uz daudzumu, taču tas bija viens no iemesliem, kāpēc esmu sajūsmā par šodienu.

Vispirms jau mūs uzņēma ārkārtīgi laipni ķirurģijas nodaļā. Māsiņas uzreiz skrēja parunāties ar pacientiem, pie kuriem mēs varētu ieiet, un arī vēlāk vēl norādīja uz palātām, kur ir izteikuši vēlmi mūs redzēt un mūs dzirdēt.

Tālāk- mūsu lielā baža kā uzsākt sarunas palātā, kur guļ vairāki cilvēki, arī tika pilnībā atrisinātas, jo izdevās dikti veikla sava veida prezentācija, kurā mēs katra pastāstījām drusku par sevi, savu līdzšinējo dzīvi, un kāpēc mums šķiet svarīgi pastāstīt citiem par Dieva mīlestību. Tas tad arī kalpoja par durvīm uz katra slimnieka sirdi, un pēc tam varējām parunāties un aizlūgt personīgi par katru. Un tad mūs aizsauca uz nākamo palātu, tad uz nākamo, tad uz nākamo, līdz beidzot pie vīra, pie kura noteikti gribējām aiziet, jo iepriekšējā reizē ar viņu bija bijusi ļoti vērtīga saruna, sanāca aiziet jau pašās beigās. Tā visa rezultātā mēs ar slimniekiem runājāmies vairāk nekā 3 stundas no vietas. Smagi, bet arī viegli. Nogurdinoši, bet arī iepriecinoši un pacilājoši.

29.oktobris

Šīs dienas galvenās divas domas atnāca no Raimonda Mežiņa lekcijā par Alfa kursa organizēšanu. Varbūt ne tik ļoti oriģinālas, cik uzrunājošas un spēcinošas tieši šajā brīdī.
Pirmā- jāsāk darīt, jābeidz runāt par darīšanu- Alfa kursa mazajā grupā pēc iespējas ātrāk jāsāk praktiska Bībeles lasīšana un lūgšana, nevis tikai runāšanās par un ap to.
Otrā- nolikt sevi nost otra cilvēka dēļ. Ja cilvēks ir atnācis un grib parunāties, tad neatkarīgi no tā, vai tev šķiet, ka tas ir būtiski vai nebūtiski, par ko viņš grib runāties, tu ar viņu runājies, jo vienkārši viņam tas ir būtiski. Un tu runājies tāpēc, ka viņam tas šķiet būtiski, jo tu tur esi tā cilvēka dēļ, nevis sevis dēļ. Izklausās vienkārši, bet tas tiešām tā spēcīgi uzrunāja. It kā veca doma, taču tik bieži nākas nokauties ar domām- ko viņš var runāt ntās reizes vienu un to pašu- no tā taču nav nekādas jēgas, tā nevar nekur tikt uz priekšu. Bet tad šāds iedrošinājums nāk lieti lietā un kļūst vieglāk, ka apzinies, ka tev nevajag ieviest taisnību un kārtību, bet vienkārši mīlēt to cilvēku, kuram vajag izrunāties.

28.okobris (2)

Nu, ko lai saka?
- Ne visu, ko gribās tā uzreiz var dabūt tieši tā kā gribās :(
Vai arī- Kad mēs augām, tad tā nebija.
Vai arī- Vecums nenāk viens:)
Arvienvārdsakot, disene nepiepildīja manas cerības. Lielākā dauzīšanās faktiski sanāca pa ceļam, kamēr devāmies uz pasākuma vietu.

Vietējie skolu jaunieši gan lēkāja jau pie pirmās dziesmas un šķita riktīgi atvērušies, taču mēs, tāds bariņš vecišķo gregoriešu deldējām sporta zāles solus un cerējām, ka pēc iesildošās grupas nāks Mielavs ;)
Visas šīs neveiksmes rezultātā mēs dabūjām dāvanu no kapelāna! Proti, Michael W.Smith slavēšanas koncerta videoierakstu pa visu sienu ar lielajām tumbām. Tas tiešām ir cilvēks, kas, stāvot tūkstošu skatītāju priekšā, viennozīmīgi dod godu Dievam, nevis ņem sev slavu un pielūgsmi no skatītājiem!

28.oktobris




Tikko atbraucām no Lēnām. Lēnas ir vieta aiz Skrundas uz Embūtes pusi, kur pie kādas katoļu baznīcas ir kopiena tiem, kas grib tikt brīvi no dažādām atkarībām- alkohols, narkotikas, azartspēles u.c. Šobrīd tur dzīvo 5 vīri, bet varot būt līdz 9. Tā ir ārkārtīgi veca māja gan pēc gadu skaita, gan pēc izskata. Tur šai kopienā kā saimniece kalpo pagājušā gada Gregora skolas absolvente Janita. Mēs galvenokārt braucām apraudzīt viņu, jo viņai, dzīvojot un pastāvīgi strādājot kopienā, nav laika izrauties vairāk kā braucienam uz veikalu pēc pārtikas. Viņai citu kristiešu sabiedrība ir ārkārtīgi vajadzīga. Tad nu mēs darījām ko varējām. Kopā padziedājām dziesmas baznīcā. Vienam no vīriem Dievs iedeva dāvanu un viņš 3 dienās iemācījās spēlēt ģitāru un dziedāt. Tad nu mēs kopā ar viņu dziedājām visiem pazīstamās dziesmas. Vīri padalījās ar savām liecībām, tāpat arī Janita, un pēc tam kopā par viņiem aizlūdzām. Tas faktiski ir vienīgais, ko mēs varam darīt un kas mums būtu jādara šiem cilvēkiem, jo visas praktiskās lietas, lai cik nereāli tas neizklausītos, Dievs pats atrisina. Kad nepieciešami kartupeļi, tad kāds atved 3 maisus, kad nepieciešama naudiņa rēķinu apmaksai, tad ienākas ziedojums vairākas reizes lielāks nekā parastie baznīcas kolektes ienākumi. Kā Janita stāstīja, viss, ko tu vari šeit darīt, ir saukt uz Dievu savā bezpalīdzībā un saņemt no Viņa, jo pats tu nekādīgi nevari atrisināt visas tās problēmas, kas nāk priekšā. Pasaulē dzīvojot tev vienmēr ir iespēja aizskriet Dievam pa priekšu un nokārtot kādas lietas pa savai modei, taču te tu esi bezspēcīgs.

27.oktobris

-Vai jums patīk pārsteigumi?
-Jāāā...
-Nu, tad jums būs lieliska iespēja šodien uzņemt 80 viesus no Jaunatne ar Misiju!
Un tā arī bija. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tik daudz cilvēki tik ātri saorganizēsies un atbrauks pie mums ciemos. Tie bija daži JAM darbinieki, daži KMS audzēkņi un kādi 40-50 zviedru jaunieši, kuri brauc uz Saldu, lai kalpotu daudzbērnu ģimenēm un veco cilvēku pansionātā. Tad nu mēs sapazināmies, parunājāmies, padzērām tēju, izvadājām pa skolu un iepazīstinājām ar skolas ikdienu. Forši bija, kad visi kopā skaitījām Mūsu Tēvs- katrs savā valodā :)

Rītdien vēl būšot koncerts, kuru mēs arī varēsim apmeklēt. Varbūt tā tad arī būs manis ilgi gaidītā disene, kurā izlēkāties un izdauzīties? Kas to lai zin? ;)

26.oktobris


Tā kā studentiem pa rekolekciju laiku ir jāpaliek skolā, jo jāpalīdz pie rekolekciju organizēšanas, tad vairums studentu palika arī svētdien. Tad nu izdomājām kopā braukt uz Liepāju pie Bitāna. Diemžēl nesanāca tik daudz mašīnu kā gribējās, taču tāds neliels bariņš salasījāmies :)

Nezinu, vai nu rakstu vieta bija tāda mierīga, vai nu es esmu izmainījusies, vai arī Bitāns kļuvis miermīlīgāks, taču šoreiz tiešām nebija uguns spļaušana un dresēšana. Par ko bija sprediķis- to droši vien katrs baznīcēns pateiktu savādāk ;)

25.oktobris

Diemžēl nevarēju piedalīties rekolekcijās no sākuma līdz beigām, un noklausījos tikai pēdējo lekciju. Taču pēdējā lekcija deva stingru pārliecību, ka tomēr ir jāmēģina sakārtot savas lietas tā, lai varētu tikt uz rekolekcijām pilnībā. Rekolekciju tēma bija "Atmoda kā misijas instruments". Daudzi pārmet Artim un Gregora skolai kopumā pārāk pārspīlēto orientāciju uz misiju un misijas lietām, paužot vēlmi dzirdēt kaut ko vairāk par cilvēka iekšējās dzīves sakārtošanas jautājumiem utml. Taču man liekas, ka cilvēks nekad savu iekšējo dzīvi nespēs sakārtot tik pilnīgu, ka viņš vienā reizē spēs pateikt- tā, tagad esmu ticis ar sevi galā, tagad varu nodarboties ar kalpošanu citiem. Realitātē ir tā, ka to, kas tev tavā dzīvē īsti nav kārtībā tu pa īsta ieraugi tikai tad, kad dodies pie cilvēkiem viņiem kalpot un viņiem stāstīt par Dievu. Jau labu laiku atpakaļ es zaudējusi spēju vilties, ja redzu, ka kāds pasākums nav plaši apmeklēts. Tas mani vienkārši vairāk nekrata. Tāpat arī šajās rekolekcijās varbūt kāds žēlotos, ka būtu bijis vairāk, ja tēmas nosaukums nebūtu tik garlaicīgs, taču man pietika ar pēdējo lekciju, lai saprastu, ka es gribu būt rekolekcijās un dzirdēt to, kas tur tiek runāts.

Tad nu lūk, pēdējā lekcija bija par tēmu, ko darīt ar cilvēkiem, kas ir tikko nākuši pie Dieva, viņu kristīgās dzīves pirmajos mirkļos, kā arī par to, pēc kādām pazīmēm var atpazīt, kad cilvēks sāk atkrist no Dieva. Ceru dabūt kādreiz lekcijas videoierakstu un sarakstīt visus tos punktus, bet, klausoties tajā visā, es guvu lielu mierinājumu, ka es neesmu atkritusi, vismaz pēc manas saprašanas, ka neviena no tām atkrišanas pazīmēm man šobrīd nav, taču skaidri apzinājos, ka pavisam nesen vēl daudzas no tām bija reālas manā dzīvē. Tātad no vienas puses ieguvu mieru, ka šobrīd neesmu tālu prom no Dieva, ka varu dzīvot mierā, bet no otras puses ieguvu lielu nemieru par to, ka negribu nekad to zaudēt, ka negribu, lai manā dzīvē ienāk kaut kādas lietas, kas nomāktu šīs labās Dieva klātbūtnes, jeb pareizāk sakot- atrašanās pie Dieva, lietas. Lai visā, ko daru, ko domāju, ko ceru un ilgojos, Dieva klātbūtnes un piedzīvojums būtu pirmā vietā.

24.oktobris

Nu re, pirmo prakses analīzes nopietnās analīzes mēģinājumu, kas bija pagājušajā nedēļā, mēs varam aizmirst un aizskalot kā nebijušu, jo šoreiz tiešām viss sanāca labi. Iepriekš es bažījos, ka prakses analīzē mums ir uzstādīti 2 mērķi: viens- izanalizēt, izrunāt, pārrunāt iegūto pieredzi praksē, un otrs- iemācīties veidot prezentācijas un plānot savu laiku, gatavojot prezentāciju un to vadot, jo pirmajā reizē mēs faktiski trennējām tikai otro mērķi, kamēr pirmajam bija pavisam maz laika, un neizdevās tā kārtīgi izrunāties. Tad nu šajā reizē tika sasniegti abi mērķi. Mums bija gan pietiekoši laika, lai izrunātu visu, gan arī prezentēšanas prasmes varējām patrennēt.

23.oktobris

Nu, ne vienmēr praksē iet spīdoši. Šoreiz nebija pārāk daudz par ko priecāties. Varējām priecāties par to, ka launags, kurš mums iepriekš bija kā problēma, jo tas notika tieši mūsu viesošanās vidū un izjauca sarunu, tagad kļuva par līdzekli, lai atvērtu durvis pie jauniem, vēl nesatiktiem cilvēkiem. Proti, piedāvājāmies māsiņām, ka mēs varētu palīdzēt pabarot tos slimniekus, kuri paši nevar paēst. Tādejādi varējām aprunāties vēl ar pāris cilvēkiem, kurus citā veidā mēs visticamāk nebūtu sastapušas. Bet tā negatīvā pieredze bija tā, ka runājoties ar kādām kundzēm, ko iepriekš jau bijām satikušas, saruna spītīgi turējās sadzīviskā līmenī, aprunājot kaimiņus, radus un paziņas, tikai pa retam pieskaroties ticības lietām. Gribējās, lai proporcija starp šīm abām būtu kaut cik līdzsvarā.

22.oktobris

Vakar mazajā grupiņā spriedām par Dieva mīlestību un lūgšanām. Tā doma, kas man pašai visvairāk uzrunāja un patika, bija tā, ka tajā, ka Dievs atbild uz mūsu lūgšanām svarīgākais nav vis tas, ka mēs dabūjam to, pēc kā esam lūguši un tagad varam priecāties, bet gan tas, ka Dievs ir uzklausījis, ka Viņam tas ir bijis svarīgi mums atbildēt- neatkarīgi no tā, kas praktiski izmainījās. Līdzīgi kā tad, kad kāds draugs uzdāvina kādu dāvanu- nav svarīgi, kas tā ir par dāvanu, svarīgi, ka draugs tev ir kaut ko uzdāvinājis. Atbildētās lūgšanās lielākais prieks ir par to, ka tajās tu vari sastapt dzīvo Dievu.

21.oktobris (2)

Viens no visdedzīgāk gaidītajiem pasniedzējiem šodien tika beidzot sagaidīts. Proti, tēvs Atis Grīnbergs no Alūksnes. Viņš mums pasniedza runas mākslu. Mācījāmies gan kā ievingrināt lūpas, lai ir laba dikcija, gan kā pareizi elpot, lai pietiek elpas un sanāk laba runa vai dziedājums, gan kā izanalizēt lasāmo tekstu, lai saliktu pareizos uzsvarus tajā, gan kā lasīt Vecās Derības vietu un personu vārdu garos sarakstus. Taču visaizraujošākais tajā visā, protams, bija balss izmēģināšana, klaigājot vienam uz otru :)

21.oktobris

Skolas sākumā likās, ka brīvā laika pavisam nav. Taču tagad man šķiet, ka brīvais laiks nebija tādēļ, ka visu brīvo laiku gribējās pavadīt, tusējoties ar jauniegūtajiem skolas biedriem. Taču tagad, kad esam daudz maz apraduši viens ar otru, nav nekāda traģēdija, ja kādā brīvajā brīdī norobežojamies no pārējiem un varam iegūt sev laiku vienatnē. Un tas ir visvērtīgākais laiks, no kura ir arī vislielākais gandarījums un atpūta.

20.oktobris

Wow! Šodien bija riktīgā diena! Pēcpusdienā uz otro mūzikas stundu tika uzaicināts kāds īpašs viesis, taču viesa vārds tika turēts noslēpumā līdz pat brīdim, kad ar lielu nokavēšanos viesis ieradās milzu ovāciju pavadīts. Proti, Valdis Indrišonoks. Es tiešām biju pārsteigta, ka viņš profesionāli nodarbojas ar lekciju lasīšanu par slavu un pielūgsmi, ka tas nav tikai tāds vienas reizes pasākums. Tad nu viņš mums stāstīja par mūzikas nozīmi Bībelē, iemeslu, kāpēc tā tika radīta un ko ar viņu darīt. Proti, mūzika tika radīta Dieva pielūgsmei, tā ir īpaša attiecību forma starp Dievu un cilvēku. Tas ir primārais mūzikas mērķis, visi pārējie ir sava veida izkropļojumi. Mūzika savā veidā atver cilvēku, viņš atslābinās un ir gatavs uzņemt sevī jebko. Tad nu apzinās arī mūziķi, ka viņiem ir vara pār cilvēku. Taču mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, ko gribam klausīties.

Piemēram, ģitāristi var aizrauties ar Led Zeppelin mūziku, fanojot par skaisto ģitārspēli „Hotel California” vai „House of the Rising Sun” vai tam līdzīgi, taču ja paklausās vārdos, tad šermuļi iet caur kauliem, kādas vēstis mēs ielaižam sevī.

Kāda sieviete esot minējusi, ka pēc parastās aerobikas mūzikas „oh, babe, babe” klausīšanās, viņai vairs nav gribējies klausīties slavas un pielūgsmes mūziku.

Briesmu lietas viņš pastāstīja arī par Bītliem, ka Lenons esot samaksājis ar savu dvēseli, noslēgdams vienošanos ar nelabo par Bītlu panākumiem.

Kā atšķirt, kura mūzika ir no Dieva, un kurā darbojas kādi citi spēki? Ir tikai viena persona, kas mums to var pateikt- tas ir Svētais Gars. Ar laiku tu iemācies saklausīt viņa balsi, un pazūd vēlēšanās klausīties kādu noteiktu mūziku.

Mūzika nav nevainīga. Mūzika tevi vedina uz kaut ko. Taču mūzika tika radīta, lai tevi vedinātu pie Dieva. Taču, ja tā vedina kaut tikai par 1 grādu nost no Dieva, tad ilgākā laikā tu aiziesi pavisam tālu no Dieva. Tāpēc jāklausās tikai tā mūzika, kas precīzi nomērķē uz Dievu. Tāpat kā starp kristīgo mūziku ir daudz tādas mūzikas, kura nemērķē uz Dievu, tāpat arī starp neticīgo cilvēku mūzikas ir gabali, kuri vedina tavas domas pie Dieva.

Mēs nedrīkstam novērtēt par zemu to spēku, kas mūzikai ir uz mums. Valdis stāstīja par levītiem Vecajā Derībā. Tie bija priesteri un mūziķi, kuri bija nošķirti kalpošanai Kungam un nedarīja nekādu pasaulīgu darbu. Iemesls tam ir vienkāršs. Tā ir viena pielūgsme, kad tu 6 dienas esi racies pa savu pasaulīgo darbu, piemēram, spēlējis mūziku klubos vai citur, un tad svētdien nostājies draudzes priekšā ar aizpampušām acīm, un tā ir pavisam cita pielūgsme, kad tu svētdienas dievkalpojumam sāc gatavoties jau pirmdienā.

Valdis minēja arī tādu filmu kā „They Sold Their Sould for Rock’n’roll”, kura gan esot 10 stundas gara, taču tajā ir milzu daudz informācijas par mūsdienu izklaides industriju un kādi spēki tajā darbojās.

19.oktobris

Pa nedēļas nogali tajos brīžos, kad nebija jākalpo Alfas nedēļas nogalē, gulēju bibliotēkā un lasīju vienu grāmatu. Tāpat vienkārši paņēmās no plaukta. Mani galvenokārt uzrunāja tās nosaukums "The Happy Woman". Es viegli varēju sevi asociēt ar šo nosaukumu un cerēju, ka tik pat viegli varēšu sevi asociēt arī ar tās grāmatas saturu. Un tiešām tā arī notika. Stāsts ir par kādu korejiešu meiteni, kas uzaugusi bagātā ģimenē, bet kuru vecaistēvs, uz nāves gultas gulēdams, svētīja ar lūgšanu, kā viņa raksta grāmatā, ar Jēkaba lūgšanu. Visādi viņai ir gājis tai dzīvē, taču visu laiku soli pa solim viņa ir tuvojusies Dievam un arvien vairāk ko piedzīvojusi kopā ar Viņu. Mani īpaši uzrunāja tas sirsnīgais tonis, kādā viņa runā par savām attiecībām ar Jēzu. Kā viņa stāsta par to, kā Jēzus viņu māca, kā Viņš viņai ir parādījies, kā Viņš viņu mierina un stiprina dažādās situācijās. Grāmata faktiski ir pilna ar tādām īsām (4-5 lpp.) liecībām par piedzīvoto Jēzus klātbūtni viņas dzīvē.

Viens īpaši uzrunājošs stāsts bija par reizi, kad viņa esot dzirdējusi Jēzu viņai jautājam, vai viņa nāktu VIņu apraudzīt, ja Viņš būtu cietumā. Uz to viņa pēc kāda laika esot atbildējusi, ka ietu gan, un devusies sameklēt kaut kādus kontaktus, kas palīdzētu viņai nonākt cietumā un apmeklēt kādus cietumniekus. Tā viņa nonākusi pie kāda cietumnieka, kuram neesot bijis neviens piederīgais, neviens, kas viņu apciemotu. Viņš ir bijis kāds revolucionārs un darījies gan pa Ziemeļkoreju, gan pa Dienvidkoreju. Viņam bijusi ļoti nocietināta sirds, viņš ilgu laiku atteicies noticēt, ka viņa nav valdības aģente, kura tikai maskējas aiz mājsaimnieces tēla. Taču ar laiku, kad viņa uzcītīgi viņu apmeklējusi, viņš atvēries un noticējis viņai.

Viņa viņu apmeklējusi regulāri, taču vienā brīdī viņa nevarēja viņu apmeklēt, un nebija bijusi pie viņa divas nedēļas. Tad viņa saņēma zvanu no cietuma, ka viņš ir smagi slims ar tuberkulozi, un viņi zvanījuši viņai, jo viņam nav neviena cita tuvinieka. Kad viņa aizgāja uz cietumu viņu apciemot, viņu ielaida viņa kamerā tikai ar noteikumu, ka viņa uzvilks sejas masku un cimdus. Iegājusi pie viņa, viņa redzēja viņu guļam uz grīdas visu asinīs, ko viņš bija atklepojis. Viņa noņēma masku un cimdus un dedzīgi lūdza Jēzu, lai šis cietumnieks var Viņu satikt un lai VIņš neļauj viņam aiziet tādā veidā. Taču nekas nenotika. Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka viņam ir kļuvis labāk un viņš ievietots slimnīcā un atveseļojās. Vēlāk viņš stāstīja, ka esot saticis Jēzu, un pēc tam arī viņa uzvedība cietumā uzlabojusies un viņš ticis atbrīvots ātrāk par labu uzvedību.
Vēl vēlāk viņš esot kļuvis par mācītāju un arī atbalstījis šo sievieti kaut kādās lietās.

Tāpat tai grāmatā ir daudzi citi stāsti, kur viņa stāsta par savu pieredzi, taču visos stāstos jūtams DIeva tuvums, nevis viņas dievbijība, brīnumdarītājas spējas vai kaut kas par viņu pašu. Tāpēc tiešām viegli asociēt sevi ar viņu, jo pašam taču arī Dieva klātbūtnes pieredze varbūt citos apstākļos, bet Dievs tas pats :)

18.oktobris

Riktīgi labais laiks ar Dievu. Beidzot varēju kārtīgi viens pret vienu izrunāties. Man likās, ka tā- tik laimīgi- varētu justies laulātais pāris, kad viņiem kādreiz izdodas izrauties no mājām, atstāt bērnus vecvecākiem vai auklītēm un pabūt divatā vien, neko īpašu nedarot. Riktīgi forši. Savā veidā attiecību atjaunošana.
Vakarā vēl paspēju pabraukāt ar riteni un skat, kādu vietu atradu turpat netālu no Saldus robežas. Tie ir vārdi kādai kapsētai. Pievērsiet uzmanību uzrakstam kreisajā pusē.

17.oktobris (3)

Vakarā sākās manas draudzes Alfa nedēļas nogale. Diemžēl Dobeles draudze, ar kuru kopā bija plānots organizēt šo pasākumu, attiecās, un mēs bijām dikti maz. Laikam tikai kāda puse no Alfa kursa cilvēkiem atbrauca uz Saldu. Taču tie, kas atbrauca, jau no pirmajiem soļiem, ko viņi spēra skolā, izskatījās ļoti smaidīgi, priecīgi un laimīgi.

Gregora skola man īstenībā ir iedevusi vienu interesantu pieredzi. Dzīvojot Rīgā un apmeklējot parasti tikai kādus lielus un profesionāli noorganizētus pasākumus, man kaut kur ir iesēdies, ka visam ir jābūt perfekti atstrādātam, lai tas būtu derīgs konkrētā pasākuma apmeklētājam. Taču, dzīvojot Gregora skolā, es sapratu, ka rīta lūgšanu var noturēt arī pavisam vienkārši, ka tas nekas, ka kāds kaut ko sajauc, kaut ko nokavē, kaut ko izdara ne tā, arī slavēšana var būt pavisam vienkārša, tai nav jābūt nevainojamai. Lietas var darīt arī vienkārši, un tas nemazina to cilvēku prieku, kas tajā piedalās, pat ja viņi redz kaut kādas nepilnības. Tāpēc arī man šajā nedēļas nogalē bija pilnīgs miers gan vadot lūgšanas, gan slavēšanu- tā vienkārši, bez nekā īpaša, īsi un jauki. Sajuka ik pa laikam kaut kas, taču rīdznieciskais satraukums par tādām lietām pat tuvu netuvojās tādos brīžos.

17.oktobris (2)

Kā jau piektdienā, mums bija prakses analīzes laiks. Šoreiz mums mācīja jau smalkākas prezentācijas metodes- kā strukturēt prezentāciju, kā uzsākt, nobeigt prezentāciju un pāriet no viena plāna punkta uz otru prezentācijas laikā, kā organizēt jautājumu un atbilžu daļu un kā pieturēties pie dotā laika grafika. Kopējais vienas prezentācijas laiks bija dots 9 minūtes. 3 minūtes pozitīvajām lietām par prakses pieredzi (tajā skaitā no 3 dažādiem aspektiem), 3 minūtes negatīvajām lietām, 1 minūte jautājumiem un atbildēm un 2 minūtes prezentācijas novērtējumam no kapelāna puses. Nu, dikti jau smalki. Es dabūju pa ausīm, ka aiz katra jautājuma, ko man uzdeva auditorija, es nepateicu „paldies par jautājumu”. Nemaz nav tik vienkārši pakļauties kaut kādiem noteiktiem prezentācijas priekšrakstiem, kad esi uzkrājis diezgan lielu prezentācijas pieredzi. Taču arī tas ir vērtīgi.

17.oktobris

Lielā diena ir klāt. Auto remonts. Beidzot izdevās nomainīt gultni mašīnai. Nu bitīte atkal mīlīgi žūžo, nevis dūc kā Vinnijs Pūks.

16.oktobris

Prakse. Forši gāja. Riktigi atsaucīgi cilvēki slimnīcā. Tas bija īpaši labi, jo šajā reizē mums līdzi nenāca mūsu prakses vadītāja Ēva, un mums vajadzēja tikt galā ar visu pašu spēkiem. Te nu atkal parādījās Dieva liela mīlestība un rūpes. Viņš padomā un parūpējas par visiem sīkumiem, lai mēs varētu justies laimīgi- neuzliek neko par daudz uz mūsu pleciem un palīdz uz katra soļa.
Šoreiz arī sākām foršu tradīciju. Proti, prakses gatavošanās laikā mēs lasījām Bībeli un kopīgi pārrunājām lasīto. Šoreiz Ēva bija izvēlējusies vēstules romiešiem 5.nodaļu, kas gan nav baigi vienkāršā Rakstu vieta, taču diskusijas izvērtās riktīgi jēdzīgas.

15.oktobris

Urā! Mēs to izdarījām! Mēs spējām saorganizēties tā, ka pēc Alfas vakara mums ir laiks, kad pārrunāt komandā visiem kopā kā gāja grupiņās un Alfā kopumā, jo 22:00 mums ir ikvakara skolas lūgšana kapelā, un līdz tam laikam vajadzētu būt visam izdarītam Alfas sakarā. Šoreiz gan vēl palika darāmi darbi arī pēc lūgšanas, taču man ir stipra cerība, ka nāmajā reizē mēs varēsim visu paspēt līdz tiem 22:00, lai pēc tam var normāli 23:00 doties pie miera.
Turklāt vēl mums atradās papildus 2 telpas, kur noturēt mazās grupiņas, kas arī atvieglo galvenās telpas sakārtošanu.
Un pats galvenais- mums vairs nebūs jāstiepj galdi katru reizi uz draudzes telpām un atpakaļ uz kamīnzāli. Mēs tos varēsim atstāt turpat! Forši! Izskatās, ka stress mazināsies saistībā ar organizatoriskajiem jautājumiem Alfā :)

14.oktobris (3)


Wally galvenā tēze visās piecās šīs dienas lekcijās bija, ka mums nevajag lūgt pēc „vairāk Svētā Gara”, jo mēs, tāpat kā embrijs mātes klēpī, esam aprīkoti pilnīgi ar visu nepieciešamo, kas mums būs vajadzīgs mūsu dzīvē. Mums ir visi orgāni un visi procesi mūsos notiek tā, kā jānotiek. Taču nereti cilvēki lūdz pēc vairāk Gara, ticības utml. Šādai rīcībai viņš deva ilustrāciju, ka cilvēks brauc ar mašīnu, un viņu aptur policija un saka: mēs veiksim mašīnas zināšanu testu. Lūdzu, izkāpiet ārā no mašīnas un atveriet motora pārsegu. Labi, paldies. Tagad sakiet, kas ir šis te?- Tas ir motors.- Labi, un kas ir šis te?- Nu, nezinu.- Nu, ja jūs nezināt, ar ko jūs braucat, tad ņemsim to detaļu laukā. Tā nu cilvēks paliek ar motoru, stūri un riepām. Tāpat arī mums- mēs esam pilnībā aprīkoti, lai varētu braukt, pat ja mēs nepārzinām visu.

14.oktobris (2)

Šodien Wally Schoon lekcijā izvērtās ļoti plaša diskusija par lūgšanu „Mūsu Tēvs” un tās tulkojumu Zviedrijas baznīcā. Proti, viņi ir oficiāli iztulkojuši frāzi „un neieved mūs kārdināšanā” kā „un neieved mūs pārbaudījumos” vai kaut kā tam līdzīgi, jo grieķu valodā šim vārdam ir abas nozīmes- gan kārdinājums, gan pārbaudījums. Godīgi pateikšu, man tie argumenti nešķita pārliecinoši, lai viennozīmīgi pateiktu, ka šajā vietā ir jālieto vārds „pārbaudījums” un nevis „kārdinājums”. Pēc viņa teiktā varēja atstāt gan tā, gan tā. Taču man patika doma, kas radās man pašai. Proti, Dievs nav kārdinātājs. Tas ir rakstīts Bībelē. Taču mēs paši nereti noliekam sev priekšā dažādus kārdinājumus un tad pūlamies cīņā ar tiem. Un tad, ja mēs neatsakāmies no šiem saviem kārdinājumiem, tad Dievs var mūs atstāt tajos un pat nocietināt sirdis. Tas arī ir rakstīts Bībelē. Tad nu lūk, varbūt Tēvreizē ir domātas tieši šīs kārdināšanas, uz kurām mēs paši gribam doties, bet lūdzam Tēvu, lai Viņš mums to neļauj darīt un lai neatstāj mūs tajās.

14.oktobris

Baigā lieta pašā vakarā atnāca. Mazajās grupās atkal runājām par lūgšanu un tās nozīmīgumu, kā arī par to, kā attīstīt savu lūgšanas dzīvi, kā arī par svētībām, ko saņemam lūdzot. Sākās diskusija par svētībām un kas notiek, kad tās ir saņemtas. Proti, svētības cilvēkam netiek dotas viņa paša pēc. Tās tiek dotas, lai tās liktu lietā. Tāpat arī, ja cilvēkam tiek iedota kāda atbildība, tad viņam līdzi tiek dotas arī svētības, kuras lietojot viņš var piepildīt šo atbildību. Tāpēc mēs izvirzījām hipotēzi, ka svētības Dievs var nedot, ja grasāmies tās izmantot tikai sev. No otras puses runājām arī par to, kas ir mūsu griba un kas ir Dieva griba un kā saprast, kuros gadījumos mūsu griba ir saskaņā ar Dieva gribu un kad nav. Tad arī šeit nonācām pie secinājuma, ka visticamāk tā ir arī Dieva griba, ja to, ko mēs gribam, mēs negribam tikai sev, bet caur to kalpot arī citiem. Trešā lieta bija atziņa, ka svarīga ir motivācija, kāpēc mēs gribam kaut kādas lietas. Ja mēs gribam iemācīties spēlēt ģitāru tikai tāpēc, ka to dara daudzi, un pašam arī gribās, tad pie pirmajām grūtībām mēs atteiksimies no šīs mācīšanās un atmetīsim. Savukārt, ja būs kāda „smagāka” motivācija šai lūgšanu vajadzībai, tad visticamāk tā spēs izdzīvot arī grūtos laikus. Tas man bija kā zibens spēriens. It kā zināma lieta, taču kaut kā tieši šobrīd ļoti uzrunājoša. Kāda īsti ir mana motivācija lūgt tās lietas, ko es lūdzu? Un vai tie iemesli, kas man ir, būs pietiekami, lai es pateiktos par izlūgto lietu arī grūtos laikos un gribētu to lietot arī tad, kad ir grūti un smagi? Labi jautājumi, par ko padomāt.

13.oktobris (4)

Vakarā, sadraudzības vakarā, Wally Schoon piedāvāja spēlēt spēli- cik labi tu pazīsti sevi. Katram bija jāuzraksta uz lapiņas dzīvnieka vai salduma nosaukums, kas vislabāk pašu raksturotu. Tad lapiņas tika salocītas un samaisītas, un tad pēc kārtas tika minēts, kurš ir kurš. Mūsu dzīvnieki un saldumi bija šādi: kucēns, zirgs, zirgs, rieksti šokolādē, rozīnes šokolādē, marcipāns, pūce, čūska, lauva, kāmis, trusis, kaķis, kamielis, ezis, suns. Varbūt vēl kāds bija, neatceros. Es nezin kāpēc savēlējos zirgu. Nekad agrāk nebiju sevi asociējusi ar zirgu, bet nu šoreiz tā sanāca, un vēlāk šķita, ka pat diezgan precīzi, vismaz no kāda skatu punkta.

13.oktobris (3)


Vēl viena svarīga lieta no Wally Schoon bija atziņa, ka mēs nevaram iepazīt otru cilvēku pa taisno. Vislabāk mēs varam otru iepazīt un saprast, ja to darām caur Dievu, ja iepazīstam Dievu, tad iepazīstam labāk otru. Un galvenais- paši sevi mēs vislabāk iepazīstam, kad iepazīstam Dievu. Jo mēs esam radīti pēc Viņa līdzības. Tas tiešām ir forši, ka jebkurās attiecībās starp 2 cilvēkiem, mēs nekad neesam 2 vien, bet vienmēr ir arī trešais- Dievs, kurš vislabāk pazīst kā vienu, tā otru, un kurā mēs varam atrast visas atbildes par sevi, par otru un par savstarpējām attiecībām.
Vēl protams, kā salds medus bija viņa atziņa, ka vislabāk sevi iepazīt caur Dieva iepazīšanu var, lasot tieši Veco Derību. Laikam jau tas būs tas iemesls, kāpēc esmu tā safanojusies tieši par Veco Derību. Tur nav skaidroti pasaules darbības pamatprincipi un teoloģija, bet tā ir vienkārši iespēja iepazīt Dievu kā personu.

13.oktobris (2)

Interesanti, ka Wally Schoon lekcijā runāja, vismaz kā man šķita, par to pašu lūgšanas izpratni, kas bija ienākusi man prātā svētdien. Proti, ka lūgšanā mēs nepavēlam Dievam, ko Viņam tagad būs darīt. Viņš nav mūsu pakalpiņš. Mēs vienkārši uzticamies Dievam tajā, ko Viņš dara.
Reizēm cilvēki ir kā mazi bērni, kuri ielavās pie tēta guļamistabā un prasa pulksten četros no rīta: tēti, tēti, vai tu šodien par mani parūpēsies? Vai tu nodrošināsi man ēdamo un apģērbu? Tā vietā mums vajadzētu uzticēties Dievam, jo tas ir tas, ko Viņš ir apsolījis Savā Vārdā. Vēl vairāk- Viņš ir apsolījis, ka Viņš dzīvos mūsos. Tiešām Wally Schoon iedeva tādu miera pilnu sirdi pēc šodienas lekcijām.

13.oktobris


Šodien nomainījās tīrīšanas grafiks. Ik pa divām nedēļām mainās skolas objekti, kas jātīra studentiem. Tagad es tīrīšu skolas kabinetus un galvenās trepes.


Ja jums kādreiz, ienākot skolā, liekas, ka skola ir brīnumaini tīra priekš sabiedriskas telpas, kā tas man bieži vien bija, viesojoties skolā, tad ziniet- to visu paveic čaklie studentiņi, kuri cītīgi uztur skolu nevainojamā tīrībā.


Tad nu lūk, tīrīju kabinetus. Gribējās, protams, arī noslaucīt putekļus no plauktiem. Un tad nu es sajutos kā meitene ar pērļu auskaru, kura nedrīkstēja izkustināt nevienu priekšmetu, kad uzkopa meistara darbnīcu. Man gan, protams, pietrūka tādas pietātes, taču arī vadība mums nav tāda, no kuras būtu tik ļoti jābaidās :)

12.oktobris

Lūgšana nav, kad mēs izdomājam kaut kādu labu lietu un tad mēģinām pierunāt Dievu, kam tas vēl nav ienācis prātā, lai Viņš to īstenotu dzīvē. Lūgšana ir vienkārši piekrišana Dieva paša labajam nodomam un plānam. Tā ir vienkārši piebalsošana Viņa darbam. Atzīšana par labu esam to, ko Viņš dara.

10.oktobris (2)

Dievkalpojumā dziedājām Taize dziesmu "Dod sirdī mieru". Manī radās pretruna ar šiem vārdiem. Vismaz šajā dienā. Miers var būt arī negatīva lieta. Kad ir miers, tad nekas nenotiek, tu samierinies ar to, kur tu atrodies, kādu stāvokli ieņem, kāds esi. Taču tas nav tas, ko es vēlos, vismaz ne šobrīd. Es negribu samierināties ar visām tām kaitēm, kas manī ir. Es negribu būt mierā ar tām un nomierināties, tās redzot. Es gribu sirdī nemieru par to visu un varbūt par vēl kaut ko, lai vairāk lietas tiek paceltas augšā un es varu no tām atbrīvoties, nevis ka nosēžas mierā dibenā.
Protams, tai dziesmā bija runa par cita veida mieru, taču man šobrīd tiešām miers nav vēlams. Spēks, pacietība, izturība, nodošanās. Tas gan ir šobrīd vajadzīgs.

10.oktobris

Bet tā ir- pēc sūrām cīņām nāk lieli svētki. Ja nav sūru cīņu, arī svētki nav nekādi dižie. Kad tu esi nocīnījies līdz spēku izsīkumam visu nedēļu ar savu grēcīgo dabu, ne uz mirkli neatvilkdams elpu, bet vienalga ik pa laika krizdams, tad grēksūdzes absolūcijas vārdi, pat ja tie tiek teikti publiskajā grēksūdzē dievkalpojumā un ne tev personīgi, vienalga ir kā milzu iepriecinājums un stiprinājums. Tu saproti, ka visas tās reizes, kad neesi godam turējies šajā cīņā, ir tev piedotas, jo "jūs gribat Viņa Svētajam Vārdam paklausīt", kaut arī ne vienmēr esi spējis to izdarīt. Tas ir kā trenneris pēc izgājiena sacensībās apķer un iedrošina.

Tāpēc ir riktīgi forši, ka skolas dievkalpojums ir tieši piektdienas pēcpusdienā. Tas ir kā garīgo spēku atjaunošana. Fiziskos spēkus varēs atjaunot pēc tam- brīvdienās, taču vispirms ir jāatjauno garīgie.

9.oktobris (2)

Vakarā, braucot mājās no prakses, klausījāmies Tumsu, un Freimanis riktīgi iekačāja. Tā vien gribējās līdz Liepājai braukt ar muzonu uz visskaļāko un dziedāšanu līdzi:
tu esi mAaAns drAAaAAaugs....

Kaut kā baigi sagribējās diseni! Nu tādu- pa pusei koncertu, pa pusei diseni. Kur varētu kārtīgi izbļauties līdzi dziesmām un izlēkāties. Atceros, pēdējā reize faktiski bija Baznīcas dienās Alūksnē, kad mēs pa skatuvi dragājām un ārdījāmies.

Kaut kā viss tā pārāk mierīgi notiek. Pietrūkst laikam flamenko, kur izdauzīt kājas vai kāds cits tāds trakais pasākums. Arī pabļaustīties līdzi gribās.

Smieklīgi, ka sestdien braucot uz Rīgu, autobusa šoferis bija uzgriezis Radio SWH un tur tieši Freimanis tika intervēts "Ar dziesmu par dzīvi". Sagribējās Tumsas CD.
Starp citu, grupas nosaukumam neesot nekāda baigā nozīme. Vienkārši viens no grupas esot gājis pa ielu un gribējis izdomāt nosaukumu ar 5 burtiem. Tā nu tapa nosaukums Tumsa.

9.oktobris

ēnās pazūd mūsu soļi
domu skaļums neļauj norimt
un pa svaigu zaļu zāli
aizliegts staigāt šovakar
ielās aizskan mūsu vārdi
lejup lido putnu sapņi
un pa iestaigātu ceļu
klusiem soļiem aiziet kāds
lietus spēlē logā bailes
ielās dejo samirkušie
vējš cenšas noķert kokos vēju
es vēl tevi gaidīt spēju

tu esi mAaAns draAaAaugs.
tu esi mAaAns draAaAaugs.
tu esi mAaAns draAaAaugs.
tu esi mAaAns draAaAaugs.

8.oktobris





Nu, teikšu tā. Šī bija pati garlaicīgākā diena skolā. No vienas puses slikti, no otras puses labi- jo to saku tikai 8.oktobrī. Lieta tā, ka pirmo dienas daļu pavadījām lekcijās par Alfa kursa organizēšanu. Nu, tiešām tur nebija nekā jauna :( Un tiešām bija ļoti grūti paklausīt lektoram un nežāvāties un neizrādīt garlaicību. Bet nu- centāmies :) Pēcpusdienā bija mūzikas stundas. Un tad arī- gājām cauri rīta un pusdienas lūgšanu kārtībai. Pēdējās nedēļās bija iestājies baigais sajukums lūgšanās. Cilvēki regulāri sajauca, kurā brīdī sākas daļa, kas viņiem jāvada. Dziedāja tur, kur nevajag dziedāt, tupās ceļos, kad jāstāv kājās, viens ar otru nesarunāja, kurš īsti ko darīs, utt. Arvienvārdsakot brīvmākslinieki. Tad nu tagad gājām atkal cauri kārtībām un pārrunājām to visu.

Vakarā Saldus Jāņa draudzes Alfa kurss pagrabā. Ja neskaita tradicionālo satraukumu par dziesmu izvēli vakaram, arī tas bija garlaicīgs pasākums. Nu- cik reizes tu, kristietis ar stāžu vari klausīties lekciju "Kas ir Jēzus?". Centos jau visādi izrādīt ieinteresētību un veikt pierakstus grāmatiņā, taču vienalga- tas tikai papildināja šīs dienas garlaicīgo nosaukumu.
Taču nekas, nekas. Ceturtdiena būs pilnīgs pretstats trešdienai. Jābrauc uz Rīgu- gan pie zobārsta, gan uz Bībeles studiju. Un tas jau nekad nav garlaicīgi :)

7.oktobris (4)

Kaut kā baigi daudz šajā skolā sanāk runāt un klausīties par attiecībām vīriešu un sieviešu starpā. Jau pirmdienas sadraudzības vakarā dzirdējām lekcijveidīgas liecības no Arta un Maža par šo tēmu, tāpat arī gandrīz katrā lekcijā tiek apskatīts šis jautājums. Taču viena no interesantākajām atziņām vai jaunumiem nāca no Maža. Proti, viņš izskaidroja 1.Mozus 3: 16 Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas - sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi."
Precīzāks tulkojums būtu bijis „tu, sieva, gribēsi valdīt pār savu vīru, bet viņš tevi pazemos.” Sievietei ir šī iekšējā vēlme un vajadzība valdīt, un tāpēc, kad Pāvils saka, lai sievas paklausa saviem vīriem, bet vīri savukārt lai mīl sievas, viņš uzkāpj tieši uz visjūtīgākajām vietām, jo arī vīriešiem nav viegli parādīt savas emocijas.

7.oktobris (3)

Edgars Mažis, protams, nepievīla manas lielās cerības, ko liku uz viņu un lekcijām „Ievads Vecajā Derībā”. Piemēram, vai jūs nepriecātos, ja draugi jums dzimšanas dienā uzdāvinātu kartiņu ar vārdiem no 55.Psalma 23.panta: „Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties.” Brīnišķīgi, dievbijīgi vārdi. Taču, ja palasa kontekstu, tad sanāk, ka šos vārdus Dāvidam saka viņa ienaidnieki, kuri runā glumām mutēm. Līdz ar to šie arī ir glumi vārdi. It kā pareizi, taču teikti no ienaidnieku mutes.

7.oktobris (2)

Nu jau ir mēnesis apkārt, bet es tikai tagad sāku nojaust, kāpēc mani tā sajūsmina mazā grupa, kurā mēs kopā lasām grāmatu par lūgšanu un pārrunājam Rakstu vietas, nu, kaut kas līdzīgs Bībeles studijai. Proti, izskatās, ka studenti ir sadalīti divās grupās, izejot no principa- prāta un sajūtu cilvēki. Tāpat kā Alfa kursā ir lekcijas, ka s ir domātas prāta, racionālajiem cilvēkiem, kas grib saņemt atbildes uz jautājumiem- kas, ko, kad, un ir lekcijas, kas ir domātas vairāk sajūtu, iracionālajiem cilvēkiem, kuriem neinteresē fakti, bet drīzāk, kā šīs lietas praktiski ietekmē dzīvi, sirdi, ko varbūt nevar noformulēt konkrētos jēdzienos, bet kas pa tiešo uzrunā sirdi. Tad nu lūk, izskatās, ka esmu tikusi pie tiem racionālistiem. Tāpēc arī jūtos kā zivs ūdenī

7.oktobris

Visiem rīdziniekiem iesaku kādreiz aizbraukt uz Rīgas Zooloģiskā dārza filiāli "Cīrulīši" starp Saldu un Liepāju. Tas ir pavisam cits zoo. Daudz plašāks un līdz ar to izskatās daudz sakoptāks, arī atpūta sanāk kārtīgāka izstaigāties 2 stundas pa īstiem laukiem. Un mums bija īsts gids pa visu zoodārzu. Baltā kucīte ne tikai rādīja mums ceļu, kurp iet, bet arī izmeņģējās ar visiem dzīvnieciņiem, izprovocējot viņus mums izrādīties visos veidos.








Un piedodiet, bet man tiešām ir vājība uz balto krāsu un visu, kas ir baltā krāsā :)



6.oktobris


Šodien utu diena. Sestdien paklīda baumas, ka, iespējams, skolā ir ieradušās utis. Pati gan nevienu neredzēju, taču ja jau nīdējam, tad nīdējam visi un uzreiz. Tā nu jau pa dienu notika kolektīvā matu apskate- visi viens otram šķirstīja matus un meklēja mazos mājdzīvniekus, bet pašā vakarā mums tika izdalīti preparāti un tad nu notika kolektīvā matu mazgāšana un ziešana ar to. Ja lietas dara kopā, tad pašas dīvainākās un savā ziņā nepatīkamākās lietas kļūst jautras un foršas :)

5.oktobris (2)

Katram cilvēkam ir jāattīsta sevi, sava iekšējā pasaule- savs intelekts, sava emocionālā inteliģence, savas prasmes utt. Tas ir tāds vispārējs uzstādījums. Taču vai nav tā, ja mēs aizmirstam par sevi, un cenšamies attīstīt vai palīdzēt citiem cilvēkiem viņu lietās, vai tad mūsu pašu izaugsme nav vērtīgāka? Vai tās nav vērtīgākas prasmes, ko iegūst kalpojot citiem, nekā tās, ko iegūst vienkārši attīstot sevi?

5.oktobris

Pļaujas diena. Pateicamies Dievam par svētībām, ko Viņš ir devis, un cenšamies mīlēt Dievu vairāk nekā mantu. Artis sprediķī minēja, ka no atklātas mantas pielūgšanas un dzīšanās pēc tās vairāk kā pēc Dieva mēs tā kā būtu tikuši vaļā, tas būtu normāli. Taču paliek nianses. Piemēram, kas mums sāp vairāk- pazaudēt kādu mantu, naudu vai cilvēku, vai vairāk sāp uz brīdi zaudēt Dieva klātbūtni. Par ko vairāk baidāmies- zaudēt kādas lietas vai cilvēkus, vai zaudēt Dievu klātbūtni. Kas rada lielāku nemieru mūsu sirdīs? Tur tad arī parādās, kas ir mūsu kungs, kam mēs kalpojam un ko vēlamies vairāk par citām lietām.

4.oktobris

Nu, nav jau tik traki, kā likās otrdien, ka brīvā laika vispār nav. Šodien tīri labi varēju pavaļoties. Turklāt arī biblioteka ir beidzot sakārtota- vismaz tik daudz, cik ir manos spēkos. Vēl palikuši pāris plaukti, kur vajadzīgs vadības padoms, vēl jāsalīmē šiltītes un biblioteka gatava. Protams, vēl lielais darbs- reģistrēšana datorā- vēl priekšā. Taču tam termiņš ir Ziemassvētki.

Tā nu brīvajā pēcpusdienā devos kārtējā riteņbraucienā pa Saldus apkārti. Un re kādu feinu apdzīvotu vietu atradu turpat blakus:

3.oktobris (3)

Jēzus draudzes Alfa kursa pirmajā vakarā galdā tika likti suši. Man jau gan liekas, ka tas ir tā diezgan drosmīgi pirmajā vakarā nepazīstamiem cilvēkiem celt priekšā suši. Bet nu- var jau būt, ka Rīgā suši nu jau ir kļuvis par tik parastu ēdienu kā galvaspilsētas salāti.

Taču kā gadījās kā ne- Madaras puncis neņēma šito gājienu pretī, un piektdien dabūjām vest viņu uz slimnīcu. Ceturtdien devāmies turp praksē pie svešiem ļaudīm, tagad laiks savējos izklaidēt slimnīcā. Te arī plakāts, ko mūsējie sagatavoja, gaidot Madaru atpakaļ no slimnīcas:

3.oktobris (2)

M.Lutera draudzes jauniešiem skolā notiek pasākums. Slavēšanas nakts. Bet tēma ir attiecības. Attiecības puišu un meiteņu starpā. Nu, man jau izgāja tā kā Muhamedam. Ja es neeju pie kalna, tad kalns nāk pie manis. Jau sen zināju par pasākumu Īsta mīlestība gaida, taču nekad neuzskatīju par nepieciešamu man tajā piedalīties. Tā nu man tas tika pienests klāt.

Runāja Džonatans un Debora. Tā jau gan ir- ja tu runā par seksu, tad jauniešu uzmanība ir nedalīta, un zālē klusums un miers valda visu laiku, neatkarīgi no tā, cik ilgi tu runā. Taču man tiešām patika, ar kādu pārliecību un arī sirsnību viņi runāja.

3.oktobris

Sarkanā rudens medībās:










2.oktobris (4)

Galīgi aizmirsu pastāstīt par Striķiem. Šorīt atkal braucu uz Striķu skolu novadīt svētbrīdi skolēniem. Šoreiz sanāca dikti feini. Liene sameklēja bērnu grāmatiņā stāstu par kociņiem un lācēnu, kuram patika smieties par citiem. Tad nu ar šiem kociņiem tika pasniegta doma, ka Dievs mīl mūs (vertikālais kociņš) un ka mums jāmīl vienam otrs (horizontālais kociņš).
Mēs to pasniedzām tā. Sākumā Liene un Inta iepazīstināja ar sevi, bet, kad pienāca kārta man un Vijai, mēs sākām viena uz otru apsaukāties-"kaza", "briļļainā kobra" utml., tādejādi demonstrējot kā skolēni mēdz smieties viens par otru. Turklāt mēs bakstījām viena otru ar kociņiem. Tad nu Liene paņēma no mums šos kociņus, paskaidroja krusta nozīmi, un mēs salīgām. Beigās vēl nodziedājām dziesmu "Cik jauki, mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātībā", sadodoties visiem bērniem rokās aplītī un kustoties tādās kā ebrejiskās dejas kustībās. Bērniem dikti patika. Dziesmu viņi īsti varbūt pat neuztvēra, bet dancot dikti patika. Un mums likās, ka tas pat ir svarīgākais, jo viņiem bija jautri un viņi to darīja visi kopā. Turklāt vēsti par izsmiešanu viņi ļoti skaidri uztvēra un ļoti pozitīvi noreaģēja. Arvienvārdsakot- bija forši!

2.oktobris (3)



Tā lieta, par ko jādomā, ejot uz slimnīcu, ir šāda. Valdis Dvorovs bija vienu dienu atnācis ciemos, lai pastāstītu savu pieredzi, kalpojot slimnīcā. Viņi esot gājuši vispirms ar savu mūziku, un tad vaicājuši cilvēkiem, vai viņi vēlas dzirdēt kaut ko vairāk par Dievu un to, kā Dievs ir izmainījis viņu dzīves. Tad viņi devās pie tiem, kas izteica šādu vēlēšanos, un galvenokārt liecināja un stāstīja evaņģēliju. Tas ir viens variants, ko darīt slimnīcā. Taču otra lieta ir vienkārši būt kopā ar tiem cilvēkiem, pie kuriem neatnāk radinieki, vai kuriem fiziski ir ļoti grūti, vai kuriem vienkārši ir skumīgi. Tad ir svarīgi, ka cilvēks var parunāties ar mums kā ar normāliem cilvēkiem, un tikai tad, kad cilvēks mums atveras, mēs varam kaut ko pastāstīt par Dievu un piedāvāt aizlūgt par viņu. Taču šajā otrajā variantā, protams, pastāv diezgan liels risks šo misijas darbu pārvērst par sociālo darbu. Un tas it kā tomēr nav mūsu prakses mērķis. Nezinu. Pagaidām pieturamies pie otrā varianta. Bet šis ir jautājums, kas mums jāuzdod katru reizi pirms iešanas uz slimnīcu un katru reizi pēc tam.

2.oktobris (2)


Prakses diena. Dodamies uz slimnīcu. Nu ir sācies rudens. Līst pa nopietno. Tāpēc arī šoreiz uzvilkām bahilas, jo pa ceļam nācās brist pa Saldus māliem. Bijām tikai tai vienā palātā, kur pirms divām nedēļām. Tikai šoreiz bija pilna palāta- 6 sievietes. Aprūpējām vienu, ar kuru jau iepriekš bijām runājušas, un tad meitenes gāja runāties pie vienas citas kundzītes. Es paliku pie mums jau zināmās kundzes, pamatā divu iemeslu dēļ- viens, man likās neforši atstāt cilvēku, pagriezt muguru un pievērsties nākamajam "objektam", kaut arī viņa vairs nerunāja un atradās kaut kur pa vidu starp miegu un nomodu. Un otrs, gribēju vēl šoreiz paskatīties uz to visu no malas, jo Imantā kaut kā baigi strauji ielecu visās lietās iekšā, nemaz īsti nezinot, kas ir kas. Taču klausoties, kā meitenes runājās, sajutu ļoti pazīstamas sajūtas. Runāt ar nepazīstamu nekristieti par ticības lietām ir apmēram tāpat kā samaisīt rosola bļodu līdz dibenam. Katra sastāvdaļa tiek izcilāta, nekas no tā, kas tev ir iekšā, nepaliek neaiztikts un savā ērtajā vietiņā. Viss tiek izkustināts. Svētīgi, bet nogurdinoši. Taču slava Dievam- ar trijām kundzēm meitenēm izdevās aprunāties, un kopējais efekts šķiet bija, ka mēs neatbaidījām viņas no kristietības, bet varbūt pat pietuvinājām. Pateicība Dievam par Viņa doto drosmi, gudrību un mieru šajā vizītē. Un milzīgs paldies par to, ka mēs esam tieši tāda komanda, kāda mēs esam :)

2.oktobris

Ieskaties:
www.gregors.lv
tur ir mūsu bildes un komentāri par sevi un skolu :)

1.oktobris (3)

Vēl Gregora skola ir īpaša ar to, ka ir iespējams runāties līdz vēlai naktij. Tā nu man arī tā sanāca šonakt. Bija uznācis melnais ciemos, tad nu izmantoju skolas priekšrocības, ka visapkārt draugi, lai uzreiz izrunātu lietas, nevis cerētu, ka viss atrisināsies pats no sevis, tā teikt- rīts gudrāks par vakaru. Forši tā. Kopā dzīvot, ka viens otru atbalsta :)

1.oktobris (2)


Gregora skola ir īpaša ar to, ka šeit ir jāmācās reaģēt uz strauji mainīgām situācijām un jāmācās novadīt jebkāda veida pasākumu bez sagatavošanās. Jo vienkārši nekad nevar zināt, kas un kā notiks un nekad arī nav laika, lai kaut ko nopietni sagatavotu. Tā nu mums šodien vajadzēja sākties Saldus Jāņa draudzes Alfas kursam, kurā mēs kalpotu. Un pēdējā brīdī atklājās, ka Alfa kurss notiks citās telpās, nevis tajās, kur bijām plānojuši. Proti, notiks draudzes telpās pagrabā, nevis skolas kamīnzālē, kur Alfa notika pagājušajā gadā. Līdz ar to uzreiz vajadzēja izdomāt jaunu telpas iekārtojumu, jaunu mūzikas instrumentu izvietojumu un projektora vietu. Tāpat nācās nest mēbeles un klavieres. Plus vēl izrādījās, ka ir noticis kaut kāds pārpratums un nav nekas padomāts par pārtikas iegādi vakaram. Tā nu tas viss un vēl visu galdu klāšana un telpas sagatavošana mums bija jāpagūst stundas laikā izdarīt. Paspējām! Bija forši.
Kaut arī mēs neizgājām ielās stāstīt par Alfu, taču cilvēki atnāca daudz, tā ka krēslu pat pietrūka. Laikam gandrīz 30, neskaitot komandas locekļus. Doma, kāpēc tika mainītas telpas īstenībā bija ļoti pareiza. Šogad skola un draudze vienojās, ka darīs visu iespējamo, lai cilvēkiem Alfa kurss asociētos ar draudzi, nevis ar skolu, lai viņiem būtu vieglāt pēc Alfas beigšanas vai tās laikā ieiet draudzē.

1.oktobris

Riktīgi lielā diena. Ģirts Prāmnieks "Katehisma mācīšanā jaunkristiešiem" stāstīja par kādu puisi, kuram pēc mammas nāves bija grūti izšķirties, vai uzticēties Dievam vai neuzticēties. Un viņš nolēma pārbaudīt Dievu, atsakoties no visas algas, atstājot sev tikai absolūto minimumu vidējo rēķinu apmaksai un pārtikai, gaidot, lai Dievs viņu uztur. Tad nu Dievs arī uzturēja, nodrošinot gan iztikšanu, kad viņš bija visu atlikušo naudu bija atdevis brālim, lai tas varētu segt parādus, tāpat arī nodrošinot finanses svētceļojumam. Tagad viņš sacenšas ar Bušu par terorisma apkarošanu Irākā. Viņa ģimene visu naudu, kas vairāk par minimālo iztikšanas līmeni, sūta prom uz Irāku, kur notiek cilvēku atgriešanās pie Kristus. Gaidīs, kad debesīs svērs, kurš efektīvāk cīnījies pret terorismu.