Disciples multiply not what they say, but they multiply who they are.
Mācekļi nekad nedara par mācekļiem caur to, ko saka un māca, bet caur to, kas viņi paši ir. Līdz ar to pats svarīgākais ir- pēc kādiem standartiem tu pats dzīvo, tādi būs arī tavi mācekļi.
/Konference Spokanā. Wolfgang Simson/
29.jūnijs (2)
Mīlestībai nav nekāda sakara ar prāta gudrību. Vai nu viens, vai nu otrs. Izvēlies.
/šo domu dzirdēju kādā radio programmā/
/šo domu dzirdēju kādā radio programmā/
29.jūnijs
Dievs NAV kašķīga sieva, kas, kad vīrs pārnāk mājās ar milzīgu rožu klēpi un uzaicinājumu pavadīt skaistu vakaru restorānā vai kādā citā īpašā vietā, tā vietā, lai priecātos par to, sāk skaitīt, cik tas maksā, sāk pārmest vīram, ka tas nebija prātīgi tā šķiesties ar naudu, jo makā ir atlicis tikai tik un tik, un vīram nav nekādu tālāko plānu kā savilkt galus līdz mēneša beigām, un ka vispār viņa rīt nevārīs viņam zupu un viņam būs jāmirst badā, jo visa nauda ir iztērēta puķēs.
Nē, Dievs grib, lai mēs darām dullas lietas Viņa dēļ, jo galu galā, Viņš dara pavisam dullas lietas mūsu dēļ. Visas atbildētās lūgšanas- tās ir nepelnītas, neracionālas, nesaprātīgas dāvanas, jo mēs taču esam grēcinieki, kas pelnījuši sodu un izsūtīšanu trimdā uz Bābeli. Turklāt kronis visam- Dievs pats pakļauj sevi ciešanām mūsu dēļ un mirst par mūsu grēkiem, turklāt vēl PIRMS tam, kad mēs nožēlojam savus grēkus.
Mēs vēl neesam neko izdarījuši Viņa labā, bet Viņš JAU dara tik nesaprātīgas lietas mūsu dēļ.
Nesaprātīgi, bet lielā mīlestībā. Un tas ir tas pats, uz ko Dievs aicina mūs- rīkoties nesaprātīgi (pēc pasaules standartiem), bet lielā mīlestībā uz Viņu, lielā patiecībā par to, cik brīnišķīgs ir Dievs.
Buča :)
Nē, Dievs grib, lai mēs darām dullas lietas Viņa dēļ, jo galu galā, Viņš dara pavisam dullas lietas mūsu dēļ. Visas atbildētās lūgšanas- tās ir nepelnītas, neracionālas, nesaprātīgas dāvanas, jo mēs taču esam grēcinieki, kas pelnījuši sodu un izsūtīšanu trimdā uz Bābeli. Turklāt kronis visam- Dievs pats pakļauj sevi ciešanām mūsu dēļ un mirst par mūsu grēkiem, turklāt vēl PIRMS tam, kad mēs nožēlojam savus grēkus.
Mēs vēl neesam neko izdarījuši Viņa labā, bet Viņš JAU dara tik nesaprātīgas lietas mūsu dēļ.
Nesaprātīgi, bet lielā mīlestībā. Un tas ir tas pats, uz ko Dievs aicina mūs- rīkoties nesaprātīgi (pēc pasaules standartiem), bet lielā mīlestībā uz Viņu, lielā patiecībā par to, cik brīnišķīgs ir Dievs.
Buča :)
28.jūnijs
Nekāda cilvēku atzinība, cieņa, mīlestība, draudzība nav samērojama ar to laimi, ko sniedz pilnīga grēku piedošana Jēzus žēlastības pilnā upura dēļ.
25.jūnijs
Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk es domāju, jo pie spēcīgākas pārliecības nonāku, ka mūsdienu tradicionālā kristieša lielākā nelaime vai maldi, kuros visbiežāk ļaunais mēģina un ar sekmēm ievila ir šie:
Man jābūt pareizam kristietim, man jācīnās ar savu grēku, man jāizsūdz katrs grēks, man jānāk Dieva priekšā ar kaut kādu noteiktu sirds stāvokli, ko raksturo viss iepriekš minētais plus vēl tam jābūt tādam savdabīgi dievbijīgam stāvoklim, kuru varētu raksturot tā- man jābūt tādā stāvoklī, ka jāatstāj visas pasaulīgās rūpes un vajadzības, jākļūst par supergarīgu būtni, jāmīl Dievs vairāk par visu, jānoliedz sevi, arvienvārdsakot- man jātuvojas Dievam ar dievbijīgu sirdi.
Muļķības. Pilnīgas muļķības.
Ja tu varētu tuvoties Dievam ar dievbijīgu sirdi, tad tev Dievs nemaz nebūtu vajadzīgs.
patiesībā tev jāiet pie Dieva ar tādu sirdi, kāda tā ir un punkts.
No šiem meliem par šķietamo nepieciešamību kļūt svētam un bezgrēcīgam pirms tuvoties un kaut ko uzdrošināties lūgt Dievam izriet otra vēl slimīgāka un vairāk kaitējoša nelaime.
Proti, tāda iekšēja sajūta, kas pārņem daudz maz nobriedušus kristiešus, ka manas cilvēcīgās vajadzības, manas dziļi cilvēciskās īpašības, rakstura iezīmes, manas fizioloģiskās vajadzības, mani sapņi un ilgas, ir kaut kas pārāk cilvēcisks, grēcīgs un tālu esošs no šī iepriekš minētā dievbijīgā profila, kas jāiegūst katram cilvēkam. Rodas sajūta, ka Dievam interesē tikai mūsu dievbijīgā sirds un punkts.
Bet arī tās muļķības.
Un tāpēc ka kristieši grib uzlikt šo dievbijības masku un ignorēt savas sirds vēlmes, viņi nespēj piedzīvot, CIK ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI Dievs patiesībā viņus MĪL.
Bet tanī brīdī, kad tu pie Dieva aizej ar visiem saviem grēkiem un apziņu, ka visticamāk tāpat turpināsi grēkot, jo tu tāds vienkārši esi, ka grēko katru dienu un arvien tos pašus grēkus, un nespēj sevi izmainīt, lai negrēkotu, kad tu atklāti Dievam atzīsti savu nespēku, savu neprasmi saganīt sev finansējumu, neprasmi izdarīt savus darba pienākumus, neprasmi aprūpēt savus ģimenes locekļus, neprasmi vispār dzīvot šo dzīvi, kad tu aizej pie Dieva ar pilnīgu fiasko, atzīstot, ka īsti pat nepazīsti to Dievu, ar kuru tagad sarunājies, jo tik sen neesi lūdzies, vai sen neesi tā dziļi un dikti lūdzies, neesi ar pietiekamu atdevi un ieinteresētību lasījis Bībeli, kad tu atzīsti Dievam cik ļoti tev gribās to vai citu lietu savā dzīvē, cik ļoti tev negribās darīt kaut kādas lietas, jo tās tev nepadodas, bet tev gribas darīt kaut ko, kas tev patīk kaut kādu īsti nesaprotamu iemeslu dēļ, kad tu atzīsti Dievam savu nespēju dzīvot bez kaut kādām cilvēciskām lietām,
TAD
tieši tad ir tas brīdis, kad Dievs atbild uz lūgšanu, un tu saproti, ka Dievs tevi pieņem PRECĪZI tādu, kāds tu esi, bez cepures ar nosaukumu "es labošos, kļūšu dievbijīgāks rīt". To cepuri atstāj teātra izrādei. Te viss ir pa īstam. Dievs tevi pieņem, un dod visu, kas tev ir vajadzīgs. Viņš atbild uz tavām lūgšanām daudz precīzāk nekā pats esi spējis noformulēt savu vēlmi. Viņš ņem vērā katru tavas personības šūnu, jo galu galā- viņš taču tevi radīja un pazīst tevi vēl labāk nekā tu pats.
Un tad ir tas brīdis, kad tu saproti, CIK ĻOTI Dievs tevi mīl. Un reizē arī- cik ļoti nepelnīta ir šī mīlestība.
Un tad nekas cits neatliek kā dziedāt slavas dziesmas Dievam un mīlēt Viņu par visu vairāk šajā pasaulē, turklāt apzinoties, ka Viņš nav kaut kur tālu, bet pavisam cieši blakus, jo atbild uz tavām pavisam ikdienišķām, pavisam cilvēciskām lūgšanām.
Aleluja! :)))
Man jābūt pareizam kristietim, man jācīnās ar savu grēku, man jāizsūdz katrs grēks, man jānāk Dieva priekšā ar kaut kādu noteiktu sirds stāvokli, ko raksturo viss iepriekš minētais plus vēl tam jābūt tādam savdabīgi dievbijīgam stāvoklim, kuru varētu raksturot tā- man jābūt tādā stāvoklī, ka jāatstāj visas pasaulīgās rūpes un vajadzības, jākļūst par supergarīgu būtni, jāmīl Dievs vairāk par visu, jānoliedz sevi, arvienvārdsakot- man jātuvojas Dievam ar dievbijīgu sirdi.
Muļķības. Pilnīgas muļķības.
Ja tu varētu tuvoties Dievam ar dievbijīgu sirdi, tad tev Dievs nemaz nebūtu vajadzīgs.
patiesībā tev jāiet pie Dieva ar tādu sirdi, kāda tā ir un punkts.
No šiem meliem par šķietamo nepieciešamību kļūt svētam un bezgrēcīgam pirms tuvoties un kaut ko uzdrošināties lūgt Dievam izriet otra vēl slimīgāka un vairāk kaitējoša nelaime.
Proti, tāda iekšēja sajūta, kas pārņem daudz maz nobriedušus kristiešus, ka manas cilvēcīgās vajadzības, manas dziļi cilvēciskās īpašības, rakstura iezīmes, manas fizioloģiskās vajadzības, mani sapņi un ilgas, ir kaut kas pārāk cilvēcisks, grēcīgs un tālu esošs no šī iepriekš minētā dievbijīgā profila, kas jāiegūst katram cilvēkam. Rodas sajūta, ka Dievam interesē tikai mūsu dievbijīgā sirds un punkts.
Bet arī tās muļķības.
Un tāpēc ka kristieši grib uzlikt šo dievbijības masku un ignorēt savas sirds vēlmes, viņi nespēj piedzīvot, CIK ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI Dievs patiesībā viņus MĪL.
Bet tanī brīdī, kad tu pie Dieva aizej ar visiem saviem grēkiem un apziņu, ka visticamāk tāpat turpināsi grēkot, jo tu tāds vienkārši esi, ka grēko katru dienu un arvien tos pašus grēkus, un nespēj sevi izmainīt, lai negrēkotu, kad tu atklāti Dievam atzīsti savu nespēku, savu neprasmi saganīt sev finansējumu, neprasmi izdarīt savus darba pienākumus, neprasmi aprūpēt savus ģimenes locekļus, neprasmi vispār dzīvot šo dzīvi, kad tu aizej pie Dieva ar pilnīgu fiasko, atzīstot, ka īsti pat nepazīsti to Dievu, ar kuru tagad sarunājies, jo tik sen neesi lūdzies, vai sen neesi tā dziļi un dikti lūdzies, neesi ar pietiekamu atdevi un ieinteresētību lasījis Bībeli, kad tu atzīsti Dievam cik ļoti tev gribās to vai citu lietu savā dzīvē, cik ļoti tev negribās darīt kaut kādas lietas, jo tās tev nepadodas, bet tev gribas darīt kaut ko, kas tev patīk kaut kādu īsti nesaprotamu iemeslu dēļ, kad tu atzīsti Dievam savu nespēju dzīvot bez kaut kādām cilvēciskām lietām,
TAD
tieši tad ir tas brīdis, kad Dievs atbild uz lūgšanu, un tu saproti, ka Dievs tevi pieņem PRECĪZI tādu, kāds tu esi, bez cepures ar nosaukumu "es labošos, kļūšu dievbijīgāks rīt". To cepuri atstāj teātra izrādei. Te viss ir pa īstam. Dievs tevi pieņem, un dod visu, kas tev ir vajadzīgs. Viņš atbild uz tavām lūgšanām daudz precīzāk nekā pats esi spējis noformulēt savu vēlmi. Viņš ņem vērā katru tavas personības šūnu, jo galu galā- viņš taču tevi radīja un pazīst tevi vēl labāk nekā tu pats.
Un tad ir tas brīdis, kad tu saproti, CIK ĻOTI Dievs tevi mīl. Un reizē arī- cik ļoti nepelnīta ir šī mīlestība.
Un tad nekas cits neatliek kā dziedāt slavas dziesmas Dievam un mīlēt Viņu par visu vairāk šajā pasaulē, turklāt apzinoties, ka Viņš nav kaut kur tālu, bet pavisam cieši blakus, jo atbild uz tavām pavisam ikdienišķām, pavisam cilvēciskām lūgšanām.
Aleluja! :)))
21.jūnijs
Ja gribi tikt pie tā, kas tev nekad nav bijis, tad jādara tas, ko nekad neesi darījis.
Vai ne?
Vai ne?
20.jūnijs
Dievs ir daudz pacietīgāks ar mums, nekā mums liekas.
Dievs no mums prasa daudz mazāk, nekā mums liekas.
Dievs dod mums daudz vairāk, nekā mums liekas.
"Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!" Ps.42.6
Tā ir visfantastiskākā pieredze, kad grūtībās un neziņā skaidri zini vienu- ka pienāks brīdis, kad pateiksies par visu Dievam, jo arī šobrīd Viņš strādā pie tevis svētīšanas un glābšanas plāna :)
Dievs no mums prasa daudz mazāk, nekā mums liekas.
Dievs dod mums daudz vairāk, nekā mums liekas.
"Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!" Ps.42.6
Tā ir visfantastiskākā pieredze, kad grūtībās un neziņā skaidri zini vienu- ka pienāks brīdis, kad pateiksies par visu Dievam, jo arī šobrīd Viņš strādā pie tevis svētīšanas un glābšanas plāna :)
18.jūnijs
Atcerējos sen dzirdētu padomu kā atšķirt, kas ir grēks un kas nav grēks. Proti, ja to lietu tu neieteiktu darīt citiem, tad visticamāk tas ir grēks.
16.jūnijs
Nesanāca. Plāns bija, viss izskatījās tik skaisti. Viss forši. Tagad tikai uz priekšu. Es tik ilgu to plānoju, tik karsti to gribēju, bet nekā. Čiks vien sanāca. Kaut kas nogāja greizi. Štruntīga sajūta, vai ne?
Bet patiesībā, ja kaut kas noiet greizi, vai ja tu kaut ko plāno, bet satraucies, kas notiks, ja nenotiks kā plānots, tad faktiski ir liels iemesls priecāties. Faktiski kristietim vienmēr bezzaudējumu situācija. Tu plāno kaut ko, un ceri, ka tā arī notiks. Taču dzīvē jau visādi gadās. Vienmēr ir 2 varianti. Vai nu notiks tā, kā ir plānots, vai arī tā nenotiks. Pirmajā gadījumā prieks ir par to, ka tiešām viss notiek, jo cilvēks jau nekad neko sliktu neplāno, tātad var priecāties, ka labā lieta notiek, savukārt, ja plānotais nerealizējās, tas nozīmē, ka Dievs ir pasargājis no kaut kāda kompromisa un gatavo kaut ko labāku. Dieva plāns vienmēr ir labāks par mūsējo, un ja Viņš attur mūsu plānu īstenošanos, tas nozīmē, ka īstenosies Dieva plāns, kurš ir superīgāks. Tātad atkal iemesls priecāties. Līdz ar to- lai kas arī notiktu- vienmēr jāpriecājas. Faktiski vairāk jāpriecājas gadījumos, ja mūsu plāni nepiepildās, jo tad ir mazāks risks, ka Dievam vienkārši ir apnicis ņemties ar mūsu cietpaurību un viņš ir nožēlā nolaidis rokas un noteicis- nu, labi, lai notiek tavs prāts.
Brāļi priecājieties Kungā! Māsas priecājieties Kungā! Jo Viņa žēlastība ir liela un uzticība mūžīga! Alleluja!
Bet patiesībā, ja kaut kas noiet greizi, vai ja tu kaut ko plāno, bet satraucies, kas notiks, ja nenotiks kā plānots, tad faktiski ir liels iemesls priecāties. Faktiski kristietim vienmēr bezzaudējumu situācija. Tu plāno kaut ko, un ceri, ka tā arī notiks. Taču dzīvē jau visādi gadās. Vienmēr ir 2 varianti. Vai nu notiks tā, kā ir plānots, vai arī tā nenotiks. Pirmajā gadījumā prieks ir par to, ka tiešām viss notiek, jo cilvēks jau nekad neko sliktu neplāno, tātad var priecāties, ka labā lieta notiek, savukārt, ja plānotais nerealizējās, tas nozīmē, ka Dievs ir pasargājis no kaut kāda kompromisa un gatavo kaut ko labāku. Dieva plāns vienmēr ir labāks par mūsējo, un ja Viņš attur mūsu plānu īstenošanos, tas nozīmē, ka īstenosies Dieva plāns, kurš ir superīgāks. Tātad atkal iemesls priecāties. Līdz ar to- lai kas arī notiktu- vienmēr jāpriecājas. Faktiski vairāk jāpriecājas gadījumos, ja mūsu plāni nepiepildās, jo tad ir mazāks risks, ka Dievam vienkārši ir apnicis ņemties ar mūsu cietpaurību un viņš ir nožēlā nolaidis rokas un noteicis- nu, labi, lai notiek tavs prāts.
Brāļi priecājieties Kungā! Māsas priecājieties Kungā! Jo Viņa žēlastība ir liela un uzticība mūžīga! Alleluja!
Abonēt:
Ziņas (Atom)