Izsalkušos Viņš piepilda ar labumiem.
Kas ir izsalkušais?
Izsalkušais noteikti ir cilvēks, kam trūkst nepieciešamais- nevis kaut kas patīkams vai skaits, no kā sliktākajā gadījumā iespējams atteikties, bet nepieciešamais, tas, bez kā nevar iztikt.
Nepieciešamais var būt rieciens maizes vai šķīvis zupas…
Bet nepieciešamais, kā varbūt pietrūkst kādam cilvēkam, ir dzīve, kas tam šķistu dzīvošanas vērta. Jo tā, ko viņš dzīvo, ir izniekota un tukša. Un cilvēks izjūt izsalkumu.
Nepieciešamais var būt arī mazliet prieka. Cilvēks meklē sev visapkārt, bet neatrod nekā, pilnīgi nekā, kas to patiesi iepriecinātu. Un viņš jūtas izsalcis.
Nepieciešamais var būt patiesa pieķeršanās, pārliecība, ka viņš ir kādam vajadzīgs. Bet neviens nespēj viņu mīlēt. Un tas ir cilvēka izsalkums.
Un ja nu nepieciešamais, kā viņam trūkst, ir tīra sirdsapziņa?
Tieši par šiem izsalkušajiem ir teikts: „Dievs tos ir piepildījis ar labumiem.” Viņam nepietika iedot tiem vien mazu iepriecinājumu, kārumu, Ziemassvētku dāvaniņu, - kaut ko līdzīgu Lācara drupačām no bagātnieka galda.
Nē, Dievs tos pabaroja, padzirdīja un iepriecināja līdz sātam. Viņš lika līst mīlestības straumēm no debesīm. Pašus nabadzīgākos Kristus darīja par visbagātākajiem, kļūstot cilvēku brālis, pats kļūstot par izsalkušo, kurš kopā ar viņiem un viņu dēļ sauc: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”
Jo Viņš nostājās izsalkušo pusē, lai attālinātu no tiem un pats uzņemtos viņu vājumu, visu bezjēdzību, visus viņu grēkus un trūkumus. Samaksājot pats ar sevi, Jēzus kļuva cilvēku aizstāvis pret sātanu, pret nāvi, pret visu, kas padarīja viņu dzīvi skumju, sliktu un tumšu.
To visu Kungs paņēma sev, lai pretī dotu to, kas nāk no Viņa- Dieva bērnu slavu, godu un prieku.
/Karls Barts. Sirds atrod vārdus gavēnī/
Katru reizi, kad lūdzu kaut ko, kaut ko saskaņā ar to, ko Dievs ir apsolījis, ko solījis nodrošināt, es tagad atcerēšos, ka no tām lietām Jēzus labprātīgi atsacījās, un pat vēl vairāk- uzņēmās visas sekas no šī lietu trūkuma. Un Viņš to darīja tikai tādēļ, lai es to varētu baudīt pilnībā, kaut arī es pati to neesmu pelnījusi un pēc taisnības man nevajadzētu tādas lietas saņemt un tik biezā slānī. Es nespēju panest sāpes, izjūtot šo nepieciešamo lietu trūkumu. Es raudu izmisumā, kad man tā trūkst. Man sirds sažņaudzas. Tā sāp, kaut arī man ir dotas tiesības lūgt no Dieva, apsolījums, ka Viņš uzklausīs un cerība, ka piepildīs manu vajadzību. Taču Jēzus labprātīgi uzņēmās šīs sirdssāpes, Viņš labprātīgi ļāvās šim trūkumam, Viņš atsacījās no šīm tiesībām uz labajām lietām, lai es tās varētu saņemt.
Tāpēc varbūt tā pat ir sava veida augstprātība- izlikties, ka man kaut kādas lietas nav vajadzīgas, ka varu dzīvot askētiski, un man pietiek tikai ar Jēzus žēlastību. Tādā veidā es sevi kaut kādā mērā pielīdzinu Jēzum, it kā es varētu panest tādu upuri. Pazemība turpretī ir atzīt šo savu vājumu un vajadzību pēc šīm lietām un tās lūgt no Jēzus, apzinoties, kādu cenu Viņš ir samaksājis, un nevis sakostiem zobiem samaksājis, bet lielā mīlestībā un priekā. Mīlestībā pret mani.
Ak Kungs, cik daudz gan es šajā Adventa laikā esmu lūgusi pēc tā, lai es ieraudzītu Jēzu visā šajā burzmā, lai es novērtētu, ka Viņš ir pāri visam, pāri visiem maniem pārdzīvojumiem un vajadzībām. Un te man tāda spilgta atbilde. Tik spilgta, ka atkal jau saskrēja asaras acīs.
