30.decembris
Angļu valodā lietoju superīgo tūli e-Sword, kur ir šīs funkcijas, taču e-Sword vēl nav ieviesis latviešu Bībeles tulkojumu- ir visādi- AMP, KJV, ISV utt, krievu un poļu un visādas citādas, bet latviešu nav. Savukārt latviešu datorbībelei nav iespēja pievienot piezīmes.
Esmu izmēģinājusies gan visādas Excel datubāzes, Word failus, pat Accessu mēģināju apgūt šim nolūkam, taču nekas īsti nestrādā.
Tad nu beidzot izrakņāju internetu un beidzot atradu veidu, kā tajā e-Sword iedabūt iekšā latviešu tekstu.
Tagad man ir pilnvērtīgs Bībeles studiju rīks!
Galvenā priekšrocība ir tā, ka šiten var sarakstīt visas piezīmes, kas jebkad ir nākušas galvā- gan savējās, gan kādus spilgtus citātus no sprediķiem vai citām gudrām vietām, lai nav jārakņājās pa veciem papīrpierakstiem. Nekas nepazūd un viegli atrast par konkrēto rakstu vietu ko jebkad esmu dzirdējusi.
Vot tā. Vēl viens sapnis piepildījies :)
Toties noformulējās jauns sapnis vietā- tā teikt- zārks jau nevar palikt tukšā- un sapņu saraksts arī nedrīkst sarukt. Proti, es dikti gribētu pabraukārt ar tādu kārtīgu (trīs)mastu burinieku, vēlams tādu veclaicīgu no koka un, protams, baltā krāsā :)
Un turklāt esmu pārliecināta, ka arī šis sapnis reiz piepildīsies :)
29.decembris
Varbūt cilvēku sniegto prieku var salīdzināt ar fotografiju no kādas skaistas pasaules vietas, bet Dieva doto prieku ar ceļojumu uz turieni.
Dieva dotais prieks ir par dzīvi kopumā, neatkarīgi no tā, kāda tā ir. Tu priecājies vienkārši par to, ka tu esi, ka tu esi Dieva bērns, un nav svarīgi, kas ir tas, kas tev ir, un kas ir tas, kas tev nav, un nav svarīgi, kad tev pazudīs tas, kas tev ir, un nav svarīgi, kad tu iegūsi to, kas tev nav. Vienkārši ir labi tā, kā ir.
Pasaules piedāvātais prieks ir ierobežots telpā, laikā, izpausmē, tas ir iesprostots kaut kādā mantā, apstākļos vai cilvēkos. Tas ir īsts prieks, taču tas nav tik liels tieši plašuma, visaptverības ziņā. Tas nav prieks par esību kopumā, tas ir prieks par kādu esības daļu. Tu vari viegli aizmirsties šajā pasaules priekā, jo tas arī ielīksmo dvēseli, taču nekad nedrīkst aizmirst, ka ir kāds vēl lielāks prieks.
Ir prieks, kas iet pāri šim mazajam priekam un aptver daudz, daudz vairāk- tas visu apsedz- lai par ko tu domātu, kur atrastos- arī tur viņš ir. Tas nav piesaistīts kaut kam, lai cik svarīga tā lieta būtu, tas prieks ir neatkarīgs, tas prieks ir pats par sevi, viņš ir nevis sekas kaut kam, bet tas ir prieks, kas pats iekrāso pasauli krāsainu, un tad katra lieta, katrs apstāklis, katrs cilvēks tavā dzīvē kļūst par prieka avotu, jo vispirms visu šo pasauli ir iekrāsojis Dieva prieks.
Pasaules prieks spēj tikai uzlikt rozā brilles uz kādu laiku, bet Dieva prieks spēj dot mieru pāri visam :)
28.decembris
Atkal esmu gatava braukt atpakaļ uz skolu!
Pagājusi tieši puse no brīvlaika, un var jau atsākt skolas gaitas. Sākumā likās, ka diez vai gribēsies tā labprātīgi atgriezties skolā, taču izrādījās, ka atlika tikai drusku atpūsties no skolas un studentiem, ka jau atkal var doties atpakaļ :)
Tiesa, laikam tā arī būs, kā daudzi ir solījuši, ka ap februāri varētu kaut kas notikt. Pašā pēdējā skolas dienā vairākiem studentiem nāca virsū baigais aizkaitinājums un nīgrums vienam pret otru, tajā skaitā man. Tāpēc domāju, ka pēc šīs īsās atpūtas mēs kādu laiku turēsimies pieklājības rāmjos, bet tad ap februāri mēs tiešām varētu viens otram un pats galvenais- paši sev apnikt, un varētu sākties visādi brīnumi, jo pirmajā semestrī viss tomēr bija jauns un nepazīstams, līdz ar to skaists un priecīgs. Bet tagad mēs jau zinām viens otra stiķus un niķus, un ja jau pirmās neapmierinātības pazīmes izspruka pēdējās decembra dienās, tad nebūs ilgi jāgaida, kad viss iznāks pa īstam ārā.
Bet tas ir forši- nav ko tēlot pareizos, ar sevi galā vienmēr tiekošos ļautiņus :)
Paskatīsimies- visticamāk šīs prognozes attiecas arī uz mani ;)
27.decembris (2)
Varbūt tā gaisma, kurā šķieties dzīvojam, patiesībā ir ļaunā šauto ložu radītais spīdums, nevis patiesais saules gaišums.
Tāpēc Dieva palīdzība ir jālūdz vienlīdz dedzīgi, kad viss šķiet brūk un jūt un kad viss šķiet esam kārtībā. Jo ne jau mēs redzam situāciju tās patiesībā.
27.decembris
26.decembris (2)
26.decembris
25.decembris
24.decembris
Savu performanci arī izpildījām ļoti labi, un Klusa nakts arī izdevās aizkustinoši- ar svecītēm un nodzēstu telpas apgaismojumu. Rezultātā pats ģimenes pasākums ievilkās līdz diviem naktī- taču man jau pietika ar to prieku, ka visi radiņi varēja atnākt uz manu draudzi uz dievkalpojumu! Vai tad tā nav liela Ziemassvētku dāvana?!! :)
23.decembris
22.decembris
Pusdienu pavadīju servisā- apkope, saproties :)
Laikam jau nav prāta darbs laikā, kad ienākumi līdzinās apaļai nullei braukt uz tehnisko apskati Wessā, taču- ko lai dara- ieradumam liels spēks. Domāt laikam sākšu tikai tad, kad tiešām vairāk nebūs nauda :/
21.decembris
:)
20.decembris
Un tas bija tieši tas, kas man šobrīd visvairāk vajadzīgs. Paklausīties, kad kāds vairākas stundas no vietas runā par Dieva mīlestību, par to, cik ļoti Viņam rūpu es, cik cieši Viņš ir man klāt, un cik ļoti labi Viņam ir zināms tas, kur es atrododos, kā es jūtos un ko es vēlos sirdī. Lekcijās jau runā vairāk par Dieva pestīšanas plānu vai par kalpošanas niansēm, bet nevis vienkārši par to, cik brīnišķīgs ir Dievs. Tāpēc tas bija gluži tas, kas man šobrīd bija visvairāk vajadzīgs.
Bitāns izteica vienu spīdošu domu, pareizāk sakot vienu no daudzajām, kas nomierināja manu sakairināto sirdsapziņu. Proti, kāds mācītājs esot vaicājis otram, vai viņa draudzes locekļi pēc kādiem mēnešiem atceras, ko viņš ir sludinājis sprediķī. Un to jautātais atbildējis, ka neatceroties gan, bet ka viņš par to nesatraucas. Tad nu uz vaicātāja izbrīnu atbildētājs norādījis, ka vaicātājs arī neatceroties, ko īsti viņš ēdis pusdienās vai brokastīs pirms pusgada, bet svarīgākais ir tas, ka tā barība ir viņu uzturējusi pie dzīvības līdz šai dienai. Tad nu lieki nesatraucos, ka šoreiz nebija līdzi lielāks pierakstu blociņš līdzi kā vien Statoil čeka aizmugure.
Tad nu te būs dažas no domām, kuras izdevās uz tās stērbelītes pierakstīt:
- Kungs, veido mani kā nepieciešams, mīci kā vēlies, tikai dod brīžus, kad varu Tevi dziļi un intīmi pielūgt un sajust Tavu klātbūtni, lai tas ir par stiprinājumu, ka Tu visu kontrolē, esi pie manis un vērs visu par labu.
- Dievs visu vērš par labu. Dievs principā ir pozitīvi noskaņots pret cilvēku.
- Jēzus lūdza- piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. Tas attiecas arī uz mani- Jēzus piedod, kaut arī es pati nezinu, ko es daru.
- Bārdzzinis- ja pats esi neskujies, tad nesaki, ka nav bārdzziņa. Nāc pie bārdziņa (Dieva).
- Tikai cilvēkam, kas ir pārliecināts par Dieva mīlestību, var likt ēst cietu barību- askēzi un citus pienākumus baznīcā.
- Ja mēs objektīvi piedzīvojam Dieva mīlestību, tad varam iziet cauri ugunij un ūdenim.
19.decembris
Skolas Eglīte!
Sakiet ko gribiet, bet mana šīs skolas lielākā pieredze ir par to, kā notiek brīnumaini pasākumi ar mikroskopisku sagatavošanās laiku. Līdz pat pēdējam brīdim mēs īsti nezinājām, kas te notiks, kas būs, kas nebūs, kas kam jādara un kurā brīdī uz kurieni jāiet. Taču beigās atkal- viens wunderbarīgs pasākums. Pasākumam bija 2 naglas. Viens bija samontētie video par skolas dzīvi, kurš man ir pieejams, un izrādāms publiski, taču nav ievietojams internetā, un otrs bija skečiņi, kurus performēja studenti. Īpašākais, protams, bija pirmais. Stāsts īsumā bija par to, ka kāds vīrietis tiek kārdināts dažādos grēkos un tajos mocās, bet viņu atbrīvo Jēzus, pats uzņemdamies uz sevi šīs ciešanas. Sākums likās tik rēcīgs un it kā pa gaisu, ka man likās, ka es ar savu nopietno dziesmu, kam jāseko pēc skeča, būšu pilnīgi nevietā. Taču otrā daļa skečam bija tik aizkustinoša, ka pat negribot un neplānojot saskrēja asaras acīs. Un kā vēlāk uzzināju- ne man vienai. Vairāki ļauži bija apraudājušies.
Skaisti!
18.decembris
17.decembris
Tad nu arī mēs nelikāmies ne zinis par to, ka astainais trako, zinājām, ka viss būs labi, un viņam neizdosies neko izpostīt. Tā trakošana izpaudās tajā, ka mēs jau no paša rīta sākām kasīties savā starpā par to, kā organizēt Alfas svētkus šovakar. Un tad arī pa dienu visādas ķibeles un saķeršanās notika ik uz soļa. Es arī nepaliku ārpus kašķu loka. Taču beigas tiešām bija tādas, ka cilvēki, kas bija atnākuši uz Alfas svētkiem teica, ka viss esot bijis perfekti noorganizēts, un neko no tā ārprāta, kas notika aizkulisēs, kādas lietas aizgāja pa pieskari un nobruka, nekas neko tā nebija manāms.
Tāpēc mācība- nav ko stresot, ja izskatās, ka astainais trako- tas nozīmē, ka viņš neko nevar izdarīt, un nevarēs arī- nav ko padoties panikai, kuru viņš grib iesēt.
16.decembris
Šodien Bībeles studijā diskutējām par to, kā mēs iztēlojamies debesis.
Man šķiet, ka visjēdzīgākā nojausma par to, kādas būs debesis, ir piedzīvojama dziļas pielūgsmes brīžos, kad reāli piedzīvo Dieva klātbūtni, kad Dievs tev iedod stingru pārliecību par Savu klātbūtni šeit un tagad, kad Viņš atklāj Savu sirdi, un īpaši savu sirds mīlestību pret tevi. Un tad, tādos brīžos vairs nevajag ne debesis, ne zemi, tikai skatīties uz Kungu, redzēt Viņu visā Viņa dziļumā un būtībā, slavēt Viņu un dziedāt Viņam. Tad nu es domāju, ka debesīs tāds "fīlings" būs visu laiku. Un tad nav svarīgi, vai Dievs atbild uz lūgšanām, vai Viņš iepriecina ar skaistu vidi, kurā dzīvot, jaukiem cilvēkiem, ar kuriem satikties vai citiem labumiem. Tad pietiek, ka vari skatīties uz Kungu, un tas sniedz daudz vairāk nekā jebkāda šīs pasaules bauda.
15.decembris
14.decembris (2)
14.decembris
13.decembris (2)
13.decembris
12.decembris
NOST AR GAVĒNI! LAI DZĪVO IVETAS!
Skolā gan nav nevienas Ivetas, nevienai tā arī nepiezvanījām, taču kā ieganstu svinībām to izmantojām! Pilnīgs trakums atkal ieradās 3.B blokā. Sākās ar vakariņām, turpinājās ar diskžokeju priekšnesumiem, specializējoties uz krievu mūziku, turpinājās ar bilžu vakaru un noslēdzās ar balles dejām vienā mazā istabiņā.
Īsāk sakot- norāvāmies no ķēdes :)))
11.decembris
Ciešanas un gaidīšana uz palīdzību šajās ciešanās mīkstina sirdi labāk nekā jebkas cits. Tikai tā var iegūt sirdi, kas ir jūtīga gan uz Dieva vārdu, gan uz cilvēku vajadzībām. Ja viss norit ātri un bez ciešanām, tad mēs neiemācāmies kā just līdzi, kā iedrošināt un kā izprast otru, pat ja otrs necieš to pašu, ko tu, vienalga. Ciešanās iegūsti sirdi, kas spēj just līdzi arī tādās ciešanās, kuras tev pašam nav nācies piedzīvot.
Turklāt bez ciešanām nevar īsti pateikties Jēzum par viņa upuri, ja nav kaut mazākās nojēgas par to, kas ir ciešanas.
10.decembris
Izsalkušos Viņš piepilda ar labumiem.
Kas ir izsalkušais?
Izsalkušais noteikti ir cilvēks, kam trūkst nepieciešamais- nevis kaut kas patīkams vai skaits, no kā sliktākajā gadījumā iespējams atteikties, bet nepieciešamais, tas, bez kā nevar iztikt.
Nepieciešamais var būt rieciens maizes vai šķīvis zupas…
Bet nepieciešamais, kā varbūt pietrūkst kādam cilvēkam, ir dzīve, kas tam šķistu dzīvošanas vērta. Jo tā, ko viņš dzīvo, ir izniekota un tukša. Un cilvēks izjūt izsalkumu.
Nepieciešamais var būt arī mazliet prieka. Cilvēks meklē sev visapkārt, bet neatrod nekā, pilnīgi nekā, kas to patiesi iepriecinātu. Un viņš jūtas izsalcis.
Nepieciešamais var būt patiesa pieķeršanās, pārliecība, ka viņš ir kādam vajadzīgs. Bet neviens nespēj viņu mīlēt. Un tas ir cilvēka izsalkums.
Un ja nu nepieciešamais, kā viņam trūkst, ir tīra sirdsapziņa?
Tieši par šiem izsalkušajiem ir teikts: „Dievs tos ir piepildījis ar labumiem.” Viņam nepietika iedot tiem vien mazu iepriecinājumu, kārumu, Ziemassvētku dāvaniņu, - kaut ko līdzīgu Lācara drupačām no bagātnieka galda.
Nē, Dievs tos pabaroja, padzirdīja un iepriecināja līdz sātam. Viņš lika līst mīlestības straumēm no debesīm. Pašus nabadzīgākos Kristus darīja par visbagātākajiem, kļūstot cilvēku brālis, pats kļūstot par izsalkušo, kurš kopā ar viņiem un viņu dēļ sauc: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”
Jo Viņš nostājās izsalkušo pusē, lai attālinātu no tiem un pats uzņemtos viņu vājumu, visu bezjēdzību, visus viņu grēkus un trūkumus. Samaksājot pats ar sevi, Jēzus kļuva cilvēku aizstāvis pret sātanu, pret nāvi, pret visu, kas padarīja viņu dzīvi skumju, sliktu un tumšu.
To visu Kungs paņēma sev, lai pretī dotu to, kas nāk no Viņa- Dieva bērnu slavu, godu un prieku.
/Karls Barts. Sirds atrod vārdus gavēnī/
Katru reizi, kad lūdzu kaut ko, kaut ko saskaņā ar to, ko Dievs ir apsolījis, ko solījis nodrošināt, es tagad atcerēšos, ka no tām lietām Jēzus labprātīgi atsacījās, un pat vēl vairāk- uzņēmās visas sekas no šī lietu trūkuma. Un Viņš to darīja tikai tādēļ, lai es to varētu baudīt pilnībā, kaut arī es pati to neesmu pelnījusi un pēc taisnības man nevajadzētu tādas lietas saņemt un tik biezā slānī. Es nespēju panest sāpes, izjūtot šo nepieciešamo lietu trūkumu. Es raudu izmisumā, kad man tā trūkst. Man sirds sažņaudzas. Tā sāp, kaut arī man ir dotas tiesības lūgt no Dieva, apsolījums, ka Viņš uzklausīs un cerība, ka piepildīs manu vajadzību. Taču Jēzus labprātīgi uzņēmās šīs sirdssāpes, Viņš labprātīgi ļāvās šim trūkumam, Viņš atsacījās no šīm tiesībām uz labajām lietām, lai es tās varētu saņemt.
Tāpēc varbūt tā pat ir sava veida augstprātība- izlikties, ka man kaut kādas lietas nav vajadzīgas, ka varu dzīvot askētiski, un man pietiek tikai ar Jēzus žēlastību. Tādā veidā es sevi kaut kādā mērā pielīdzinu Jēzum, it kā es varētu panest tādu upuri. Pazemība turpretī ir atzīt šo savu vājumu un vajadzību pēc šīm lietām un tās lūgt no Jēzus, apzinoties, kādu cenu Viņš ir samaksājis, un nevis sakostiem zobiem samaksājis, bet lielā mīlestībā un priekā. Mīlestībā pret mani.
Ak Kungs, cik daudz gan es šajā Adventa laikā esmu lūgusi pēc tā, lai es ieraudzītu Jēzu visā šajā burzmā, lai es novērtētu, ka Viņš ir pāri visam, pāri visiem maniem pārdzīvojumiem un vajadzībām. Un te man tāda spilgta atbilde. Tik spilgta, ka atkal jau saskrēja asaras acīs.
9.decembris
Un, protams, neizbēgamā gaisā mešana. Sākām jau rēķināt, vai līdz Veriņas dzimšanas dienai puiši jau būs uztrennējušies gaisā mešanā, un varēs uzmest arī viņu? ;)
8.decembris (2)
8.decembris
7.decembris
Ne par velti draudzes nosaukums ir Svētā Gara draudze.
Fantastiska draudzes valdes sēde! Šeit spilgti parādījās, cik nozīmīgi ir tas, ko mācījāmies Gregora skolā, proti, ka ir svarīgi komandas dalībniekiem savā starpā būt pilnīgi atklātiem, lai nekas nestāv starp mums un netraucē kopīgajā kalpošanā.
Tad nu mēs pielietojām šo principu pilnā mērā. Un patiesi atklājās vairākas lietas, ko bija svarīgi izrunāt atklāti, lai varētu kopīgi visu risināt. Es biju patiesi pārsteigta, ka tāda atklātība var valdīt arī starp cilvēkiem, kas nedzīvo 24 stundas kopā, kā tas ir Gregora skolā. Tas tiešām ir apliecinājums, ka šī ir Svētā Gara draudze :)
To vēl vairāk apliecināja tas, kā šodien notika dievkalpojums. Pilnīgs trakums. Kad pulkstens notikšķēja 16:55, atklājās, ka nav neviena mācītāja. Turklāt abiem iespējamajiem mācītājiem mobilie izslēgti un neviens nezina, kur viņi ir. Tad nu ap 17:15 izdevās dabūt rokā Rinaldu otrā pilsētas galā, kurš solījās tomēr būt. Taču draudze nav nekāda vakarējā- paši sāks dievkalpojumu bez mācītāja :) Evaņģēlists mums ir, tas tad nu uzņēmās uzsākt visu. Kā ietu tālāk- tad jau redzētu, jo Vakarēdienu taču vajag. Tad nu- kā bija kā nebija, uz sprediķa beigām ieradās arī mācītājs, un draudzei bija gan sprediķis no paša Jēzus- Kalna sprediķa lasījums, gan arī Vakarēdiens savā laikā. Turklāt visi bija pilnīgā sajūsmā, kā tas viss tik labi salīmējās kopā!
6.decembris
Šitās atziņas izraisīja pārrunas par Lūkas ev. stāstu par sievieti, kas slimoja ar asiņošanu un uzdrīkstējās kā nešķīstene pieskarties Jēzus apģērba vīlei.
Otra doma, ko padalījās Gregora skolas absolventes bija par studentu neizbēgamo salūšanu otrajā pusgadā, kaut kad ap februāri. Esot bijusi kāda meitene, kura pati šausmīgi sakaunējusies par to, ka esot salūzusi, kļuvusi emocionāla un atklājusies. Taču pārējie ne tikai nav uz viņu dusmojušies, bet pat kārtīgi priecājušies, ka viņa ir atraisījusies.
4.decembris
Turklāt vēl mums atnāca kāda koša doma, proti, ka cilvēkus, kas ir slimnīcā, ir grūti piedabūt atnākt uz svētbrīdi, pat ja tādu izdotos noorganizēt baznīcas telpās, pat ja izdodas piesaistīt mācītāju. Taču Alfa kursu ar konkrētām lekciju tēmām gan varētu uzorganizēt, jo tad cilvēki dabū dzirdēt kaut ko konkrētu un specifisku, man šķiet, ka cilvēkiem patīk klausīties sprediķus/lekcijas, it īpaši, ja viņi jau iepriekš zina, par ko būs tēma. Tad nu skatīsimies, ko mēs varam sabīdīt šajā virzienā nākamajā pusgadā.
3.decembris
1.decembris
Tā interesantā lieta, ko mēs ar viņiem kopā darījām, bija kopīgā lūgšana. Lūgšana, balstoties 42.psalmā. Sākumā psalmu nolasījām latviski, tad poliski (jo mēs nesarunājāmies savā starpā angļu valodā, bet gan ar dažu latviešu mūķeņu palīdzību pa tiešo latviski un poliski), un tad lūdzāmies kā atbalsi no šī psalma, nevis saviem vārdiem kaut ko lūdzām, bet vienkārši atkārtojām kādas frāzes vai vārdus no dzirdētā psalma, kas īpaši uzrunāja, tādejādi it kā radot atbalsi šim psalmam, kas arī pēc būtības ir lūgšana. Tas man likās ļoti skaisti, jo man jau traki patīk lūgšanas, kurās lūdzas ar Bībeles vārdiem.
Tad mēs sadalījāmies grupiņās un pārrunājām stāstu par samarieti Jāņa evaņģēlija 4.nodaļā. Mums gan vajadzēja sagatavoties uz šo Bībeles studiju jau savlaicīgi, lai varētu padalīties ar kādām jēdzīgām liecībām par šo Rakstu vietu, taču man pie labākās sirdsapziņas nekas prātīgs nenāca prātā. Taču pašas Bībeles studijas laikā manī īpaši kaut kā uzrunāja pants, kurā Jēzus saka, ka viņa barība ir darīt tā gribu, kas Viņu ir sūtījis. Un tas man gluži kā ar pannu pa galvu. Tā ir, tu neesi paēdis no tā, ka tu lūdzies par sevi, ka tu cīnies ar savām problēmām, ka tu priecājies par savām svētībām. Jā, tie ir svētki un ir forši, taču reālā maize ir tā, kad tu vari strādāt citiem, kad tu vari darīt to darbu, kas tev ir uzticēts.
Cilvēks vislaimīgākais ir tad, kad viņš var darīt to, kas ir viņa aicinājums, kas ir viņa robs, kas ir tas, ko DIevs vēlas, lai viņš darītu. Tad cilvēks jūtas savā robā un jūtas paēdis.