Jesajas 44:3-4


"Kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu Savu Garu uz tavu dzimumu un Savu svētību uz taviem pēcnācējiem, ka tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm."


Un straumes nāks tuksnesī. Kā vulkāna izvirdums šļāksies ūdens. Spēcīgs un varens.
Un tas ūdens apklās visu, tas nomierinās visu, nekas vairs nepaliks sauss, viss būs ūdens apņemts. Un ūdens neaptrūks. Tas nebūs no pudelītes vai uz svara. Tas plūdīs un plūdīs devīgi. Un apņems visu. Kā lietus, kā puķu kalns, kā mūzika. Tas plūdīs, neskatoties kurp. Tas plūdīs visur un apņems visu. Tā būs gana, lai apklātu visu zemi. Gana visiem. Gana vienmēr. Un reiz nonācis tā ceļā, vairs nevar palikt viens, tevi apņem un nomazgā šī straume. Tā dod savu dzīvību katram, kas tajā.



Tukšums

Dievkalpojums un garš lūgšanas laiks ir kā ģenerālā tīrīšana smadzenēs. Tā iztīra visu lieko; kas vajadzīgs, to noglabā kārtīgi atbilstošā plauktiņā, tā kā operatīvā atmiņa tiek maksimāli attīrīta no visādiem objektiem, kas kā bezsvarā lido, maisās ceļā un aizņem daudz telpas smadzenēs. Lūgšana to visu iztīra, bet nevis tā kā pēc atvaļinājuma, ka vairs neatceries tīkla paroli, bet savādāk- defragmentācija laikam to sauc :)

Konfeti

Lūgšana ir kā garais, spirālais konfeti, kuru mētā uz visām pusēm un beigās sapinās.
Tā nav trose, ar kuru var pievilkt klāt to, ko gribās. Tā nav nekāda drošības josta pati par sevi. Taču tā aizpilda telpu. Tā nav nepamanāma. Metot to, mēs veidojam sava veida attiecības ar tiem, uz kuriem to metam pāri kuriem metam. Tā rada prieku un citu telpas noformējumu. Un pats galvenais. Ļaunajam nav vajadzīgas mūsu lūgšanas. Viņam esam vajadzīgi mēs. Bet konfeti mezglojums ir grūti pārvarāms šķērslis, lai tiktu mums klāt.

Aizlūgšana

Man majās uz palodzes pie pulksteņa stāv Jēzus bilde. Tāda trīsdimensionālā kartīte 10x15cm, kura nedaudz maina attēlu, ja to pakustina. Līdzīga šai, tomēr savādāka. Skatoties uz to un arī vienkārši zinot, ka tā tur atrodas, pat ja esmu darbā, tā man liek justies tā ļoti dīvaini. Šī bilde man pastāvīgi atgādina tās daudzās lietas, ko Jēzus lūdza par cilvēkiem Jāņa ev. 17.nodaļā. Tik ļoti viņš rūpējās par mums, lai mēs saņemtu tik milzīgas svētības! Un tagad šī bilde man it kā apliecina, ka Jēzus turpina lūgties šo 17.nodaļas lūgšanu par mani pastāvīgi. Pat ja es pati nelūdzos, viņš pastāvīgi lūdz par mani to visu. Tas ir tik fantastiski, ka kāds par tevi visu laiku lūdz, turklāt to dara pats Jēzus, turklāt viņš lūdz tādas lielas lietas!
Ko gan vēl vairāk var šai dzīvē vēlēties?

Purvs


Dzīve ir kā purvs, kurā ir sausas vietas, mitras vietas, grimstošas vietas, saknes, sūnas, dīķi, koki, krūmi u.c. lietas. Dzīve ir kā purvs, kurš jāšķērso, rūpīgi analizējot, kur likt soli, izgudrojot pareizo soļu kārtību, pareizi izvērtējot katras vietas iespējamo iegrimi, mitrumu, stingrumu u.c. parametrus. Arvienvārdsakot, dzīve ir smags darbs, kas ir jāpadara, lai tiktu pāri tam purvam; ja būsi vieglprātīgs un neapdomīgs, tad ātri nogrimsi.
Taču ticība ir kā tilts pāri šim purvam. Kāds teiks- tas nav godīgi! tev arī ir jāanalizē purva struktūra un smagi jāpūlas, lai tiktu tam pāri, tu nevari paļauties uz kaut kādu tiltu, kas nemaz nav tilts, jo purvā tiltu nemēdz būt, te ir jācīnās pašam.
Bet šis tilts tev ļauj uz purvu skatīties no augšas un neiespringt par visām tām detaļām, kas tur lejā ir. Tu tikai ej pa to tiltu līdz nonāc līdz platformai, kur stāv helikopters un iekšā pilots, kurš gatavs doties ceļā, tiklīdz sagaidīs, kad tu iekāpsi lidaparātā.