30.novembris (2)

Kaut kā tomēr jāizraujas no tā pritona. Tā nu aizdevos uz Rīgu, uz dievkalpojumu. Tā tomēr ir baigā privilēģija, kuru izmantot ne katram ir dots- vest skolas direktoru uz Rīgu un atpakaļ, turklāt divatā ;)
Bet sprediķī bija mūžam dzīvais, bet nenovecojoši svaigais norādījums par gavēni. Gavēnis ir laiks, kad mēs ļaujam savam garam tikt līdzi miesai. Miesa ir tikusi visādi lutināta, apdāvināta, aptekalēta no visām pusēm. Tad nu tagad vajag miesu drusku atstāt vārgumā, lai gars var piedzīt miesu. Gluži kā sacīkstēs, nu, tādās pieklājības sacīkstēs.
Vairāk laika atvēlēt gara labklājības daudzināšanai.

30.novembris

29.novembris


Dienas otrās daļas atbilstošākais nosaukums būtu "Bohēma". Ķiploki, video filmas, priežu zari, Ziemassvētku rotājumi, bērna čurāšana, miegs, iesnas, ēdiens,.... Viss vienā istabiņā. Bet viss ir forši. Pilnīgs relax. Turklāt nevarētu teikt, ka ārpus 4.bloka būtu lielāka kārtība, nekā tur. Skolā notika Baltijas Jauniešu Alfas konference, un skolā ieplūda vairāk kā 100 jaunieši. Tad nu mēs necentāmies līst ārā no savas siltās istabiņas un cītīgi pinām Adventa vainagus.

28.novembris

Izrādās, ka ne tikai studentiem bastošanas noskaņojums, bet arī vadībai :)
Visa vadība aizlaidusies. Un nav palicis neviens, kas varētu novadīt skolas dievkalpojumu. Tā nu viss tika uzgrūsts studentiem :)
Nu, neko. Novadījām. Bija gan liturģija, gan sprediķis, gan vakarēdiens, gan dziesmas. Tā, kā: "Vadība, varat doties savu ceļu... " ;)

27.novembris


Nu, šodien visiem bastošanas noskaņojums. Arī mūsu audzinātājai. Tā nu mēs nobastojām savu prakses kalpošanu slimnīcā un paņēmām vagu uz citām prakses vietām. Es, protams, atradu objektīvu iemeslu, lai dotos uz Jēzus draudzi- kā nekā 2 no 3 studentiem, kas kalpo Jēzus draudzē, ir apslimuši, un viņiem būs vajadzīga mana palīdzība, jo es jau reiz esmu tur bijusi un zinu, kā lietas notiek, turklāt arī manai mašīnai labākas riepas, lai brauktu pa tādu šaubīgu ceļu ;)

Beigās Andris mūs izklaidēja, noorganizējot ekskursiju uz Jēzus draudzes torni un skatu uz naksnīgo Rīgu.

26.novembris

Skuškas lekcijā sanāca runa par mormoņiem un sarunām ar viņiem. Man ir sanācis dažas reizes ar viņiem padiskutēt. Viss normāli. Parunājām, bez īpašām manipulācijas metodēm, bez īpašām emocijām. Tā normāli racionāli. Taču Skuška deva labu padomu. Ir vērts pamēģināt ar mormoņiem parunāt par viņu pašu personīgo dzīvi un to, kāpēc viņi tevi ir uzrunājuši, vai tās ir viņu rūpes par tevi, vai tā ir kaut kāda personīga interese. Un visbiežāk viņi atteiksies runāt par savām attiecībām ar tuviniekiem un atklās, ka viņiem ir dziļi vienalga tava pestīšana, viss, kas viņiem interesē ir viņu pašu personīgais labums. Tādas sarunas par viņu attiecībām ar vecākiem var viegli viņus ievest strupceļā. Ne jau ka mērķis būtu ievest viņus strupceļā, bet gan atklāt Kristus mīlestības patieso nozīmi.

25.novembris

Kopā dzīvojam, kopā mācāmies, kopā skatāmies filmas katru vakaru, kopā slimojam un kopā visi ēdam ķiplokus. Neviens netiek ielaist 4.blokā, kur notiek viss un vienlaicīgi, ja pie ieejas neieēd daiviņu ķiploka. Visi ēd. Visiem jāēd. Ķiploki pa visurieni.
Riktīga koju sajūta. Tā, pēc kuras ilgojos. Visiem viss ir kopīgs. Viens pie otra nāk bez īpaša uzaicinājuma, visa paika kopīga. Turklāt viss tādā mīlestības gaisotnē, kas tomēr ir iespējama tikai tādēļ, ka mūs vieno ticība uz Kristu. Citādāk tomēr vairāk līstu ārā katram savas intereses, kaprīzes un noslieces. Bet tagad- tāda viena mīļa ģimene :)

24.novembris (2)

Nevar šitādu sniegu laist garām. Ziemas prieki jāizbauda, kamēr vēl ir. Tā nu nolēmām doties pastaigāties- varbūt aiziet uz kādu kalnu pašļūkt uz plēvēm vai aiziet uz mežu. Kā gadījās, kā ne, aizdevāmies uz mežu, bet līdzi paņēmām arī Sofiju ratos. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka sētnieki vēl nav paspējuši notīrīt sniegu, kas 2 dienas snidzis gandrīz bez pārstājas. Tad nu dabūjām stiept ratus pa sniega kupenām, kas burtiski sniedzās līdz ceļiem. Gluži kā vecvecāku stāstos par viņu bērnību.

Mežs bija fantastisks. Gluži kā Nārnijas hronikās. Atradām pat tādu kā zaru būdiņu.



24.novembris

No rītiem, plkst 8:00 dziedam rīta lūgšanu zem nosaukuma Laudes. Un viena no daļām ir psalms ar antifoniju. Šobrīd dziedam tādu antifoniju, kurā ir vārdi "Tā Kunga žēlastība piepilda zemi..." Interesants tas jēdziens "žēlastība piepilda zemi". Kā tas ir, kad žēlastība piepilda zemi? Kādā veidā piepilda? Es iedomājos, ka to varētu ņemt tā garīgi. Zeme ir piepildīta ar to, ar kādām domām tu pats piepildi šo zemi. Ja tu streso par visu, kas notiek, tad tava zeme ir piepildīta ar stresu, taču patiesībā zeme ir piepildīta ar Kunga žēlastību. Viss ir žēlastībā radīts un uzturēts, viss notiek žēlastībā, zeme nav piepildīta ar stresu, bet to ir apklājusi žēlastības jaukā, maigā, mīkstā sega.

23.novembris


Vot tā ir, kad lūdz pēc ciešākas sadraudzības- tad vairs neatliek laika parakstīt blogu- visu laiku tusēt. Īstenībā visspēcīgākais saliedēšanas pasākums ir tad, kad tādu vai citādu iemeslu dēļ studentiem ir jāpaliek pa nedēļas nogali skolā. Tad gribot negribot sanāk kaut ko darīt kopā bez lektoriem un tam līdzīgiem pasākumu vadītājiem. Tā nu šoreiz atkal saorganizējāmies vizītei uz Sv.Annas baznīcu Liepājā. Brauciens pats par sevi bija fantastisks. Atpakaļ ceļā reizēm ceļa vispār nebija, nebija pat horizonta, koku vai ceļa apmaļu. Viss viens vienīgs baltums. Es, protams, to uztvēru ļoti personīgi. Kā Dieva dāvanu man- visu pasauli nokrāsot baltā krāsā.

Svētdiena turpinājās ar gastronomiskām izvirtībām virtuvē un anormālu pikošanos pagalmā

22.novembris (4)

Jā, runājot vēl par attiecībām cilvēku starpā, tā jau laikam ir, ka šī vienotība un atklātība savā starpā ir īpaši svarīga tieši mūsu, slimnīcas grupiņai, jo tur mums ir jāstrādā visu laiku plecu pie pleca. Alfā varbūt katram ir savi pienākumi, tāds komandas darbs sanāk tikai grupiņu vadītājiem ar palīgiem, bet pārējie var būt salīdzinoši neatkarīgāki.
Nu, un īstenībā, šis arī ir tas jautājums, kas mani interesē visvairāk un ko noskaidrot es atnācu uz Gregora skolu. Proti, kā veidot ar cilvēkiem atklātas, ciešas un stipras attiecības, kas nav biznesa formālās attiecības, bet gan patiesi dziļas personīgas attiecības.
Tad nu atkal varu pateikties Dievam, ka Viņš atkal ir uzklausījis manu lūgšanu un nodarbojas tieši ar šīs problēmas risināšanu šeit. Un vēl ir forši, ka tā izrādās nav tikai mana sāpe, bet arī citi jūt pēc tā vajadzību. Vai Dievs gan nav brīnišķīgs, ko? :))

22.novembris (3)

Pašā vakarā sanāca saruna ar Lauriņu par to, kā mēs jūtam vai nejūtam, atpazīstam vai neatpazīstam ļauno spēku klātbūtni, kārdinājumus un uzbrukumus mūsu dzīvēs.
Man vienmēr bijusi problēma vainot kādās manās grūtībās sātanu. Man vienmēr ir licies, ka tā jau ir tikai mana grēcīgā miesa, kuru nevaru savaldīt, vai vēl biežāk- mans stulbums, kas mani ieved situācijās, kurās netieku ar sevi galā.
Iemesls šādai manai pozīcijai ir vairākās lekcijās (pirms skolas) dzirdētajā modelī, ka ļaunumam vai grēka stimulantam ir trīs avoti: sātana uzbrukums, pasaules kārdinājumi vai paša cilvēka miesa. Tad nu es neuzdrošinājos nevienu no savas dzīves situācijām ieklasificēt pirmajā kategorijā, tikai dažus otrajā, un visu atlikušo trešajā kategorijā iebāzu.
Taču pēc šīs sarunas nonācu pie atziņas, ka sātans stāv aiz visām šīm trijām lietām, un es varu viņu saskatīt par savu ienaidnieku (kā psalmos nereti tiek runāts par ienaidniekiem) jebkurā situācijā. Cita lieta, ka man pašai jānožēlo grēks, atkrītot no Dieva un pakļaujoties šim sātana kārdinājumam, taču galējais vainīgais nav mana grēcīgā miesa, bet gan tas, kas to ir padarījis grēcīgu, proti, sātans.
Tad nu tagad beidzot man ir, ko ienīst tad, kad Dāvids runā par ienaidnieku ienīšanu. Katru reizi, kad ir iespēja sagrēkot, jāsadot sātanam pa ļecku par viņa stiķiem.

22.novembris (2)

Atklātības diena. Dzelzbetona kluči pamazām sāk skaldīties nost. Ar kapelāna, bet man jau šķiet galvenokārt ar Lienes palīdzību, esam sākuši risināt šī gada studentu lielāko problēmu. Proti, attiecības savā starpā. Ne jau ka tās būtu sliktas. Gluži otrādi. Viss ir skaisti. Viens otru ciena, palīdz, nekasās, ir pieklājīgi, utt. Taču viss ir tā sausi. Tāda sajūta, ka mēs visu laiku skrienam viens otram garām. It kā redzam viens otru, taču dzīvojam katrs savā pasaulē.
Tad nu mācāmies viens otram uzticēties, un galvenais- atvērties, atklāt savu vājumu. Kā teica mūsu audzinātāja- ja mēs ļausimies būt ievainojami viens pret otru, ka mēs savā starpā varam viens otru ievainot, tad mūs nevarēs ievainot citi cilvēki un spēki no ārienes. Savukārt, ja mēs būsim noslēgti savā starpā, tad mūs būs viegli ievainot no ārienes.
Un mana personīgā atziņa pēc vairākām sarunām par atklātību cilvēku starpā ir, ka es nevaru īsti pieķerties cilvēkiem, kas neatklāj nevienu savu vājību vai trūkumu vai sāpi. Daudz vieglāk ir pieķerties un iemīlēt cilvēku, kas atklāj kaut ko no sevis. Bet pret cilvēku, kas ir visu laiku pareizs, gribot negribot krājas rūgtums par kaut kādām nesvarīgām sadzīviskām nesaskaņām. Tās krājas, krājas, kamēr izaug par konfliktu. Un tanī brīdī jau ir aizmirsies, kas bija cēlonis, bet cēlonis bija vienkārši pārāk formālas attiecības.

22.novembris

Kāda skaista dāvana šorīt!
Viss baltā!
:)))))))))))))))))))







21.novembris

Dievkalpojumā uznāca baigais niknums. Kaut kādā mērā tāds netaisnības apzināšanās vai apraudāšanas niknums. Kāpēc man ir dots tik daudz? Kāpēc man ir dots pazīt dzīvo Dievu? Kāpēc man ir dotas tik daudz svētības? Kāpēc es varu saņemt tik daudz mīlestības, iepriecinājuma un miera no Dieva, kamēr te pat apkārt ir cilvēki, kas nezina neko no tā, kas dzīvo saulainā pludmalē, bet ir iespundēti melnā kastē, kas nevar pakustēties un redzēt to skaistumu, kas ir visapkārt un baudīt to- iet peldēties, sauļoties, vienkārši paskraidīt pa pludmali, uzkost saldējumu, kad gribas utt.


Kāpēc mēs 3 reizes dienā lūdzam, lai Dievs mūs izglābj, pasargā, svētī utt. Mums jau tā visa ir pārpārēm, bet ir tik daudz cilvēku mums līdzās, kas nelūdz pēc tā, un arī nesaņem. Varbūt tā ir zaimošana, bet ir tāda sajūta, ka no daļas no tām svētībām, kas tiek dotas man, es varētu atteikties, lai viņi arī to varētu nobaudīt kaut nedaudz. Vienīgais iepriecinājums ir, ka Dievs ir bezgalīgs un Viņa žēlastība un mīlestība nekad nebeidzas, tāpēc man nav jāatsakās no tā, kas ir man, lai kāds cits to arī dabūtu. Pietiks visiem. Bet niknums sirdī paliek…

20.novembris

Tik skaits ceļš mājup! Tādas krāsas! Zilas debesis, balti pelēki mākoņi, melni koki, zaļi ziemāji, zeltaini salmi un, protams, ... sarkans auto :) Tādu krāsu bagātību un košumu sen nebiju redzējusi :)



19.novembris

Sena draudzene atrakstīja vēstuli, ka gribot mani satikt un cerot, ka Dievs šajā laikā Gregora skolā man daudz ko māca par Viņu un arī par mani pašu. Tad nu kaut kā sajutos tā, ka Dievs šeit vairāk māca par mani, ne tik daudz par Sevi. Tā šķiet, ka, dzīvojot pasaulē, vairāk mācījos par Dievu, bet šeit mācos iepazīt sevi. Savā ziņā jūtos kā tāda maza princese, kurai viss ir dots un kura var caurām dienām priecāties par dzīvi :)

18.novembris

Daudz laimes dzimšanas dienā, mana Latvija!

16.novembris

Diemžēl vienīgā ievērības cienīgā doma par svētdienu nebija nekāda pozitīvā :( Proti, dzīvojoties pie mammas un mēģinot apārstēt iekaisušo kaklu, dirnēju pie TV un skatījos visu pēc kārtas. Kā gadījās kā ne, bet viens no raidījumiem bija "Kurš ir īstais?" Baibas Sipenieces vadībā. Visu cieņu Sipeniecei un raidījuma veidotāju profesionalitātei, taču nevilšus bija jādomā par to, ka šāda veida izklaide tomēr mudina attīstīt melošanas un izlikšanās spējas :(

14.novembris

Braucam uz Usmu! Saldus Jāņa, Rīgas Jēzus, Valdemārpils un Cēres Alfa kursu nedēļas nogale Usmas baznīcā un kristīgajā skolā pie paša ezera! Fantastisks pasākums! Tiešām tāda sajūta, ka Dievs ir kārtīgi ņēmis priekšā Latviju un gatavo te lielas lietas, jo tādu pasākumu es neatceros no tiem laikiem, kad pati sāku iepazīties ar kristietību. Tās vairs nav teorētiskas lekcijas, tās vairs nav ārzemju misionāru svešas liecības, tie vairs nav dīvaiņi, kas stāsta par Dievu. Tie ir pilnīgi normāli, gudri, attīstīti, pieredzējuši, ar abām kājām uz zemes stāvoši, ar reālu un dzīvu Dieva pieredzi bagāti cilvēki. Tas ir kaut kas īsts :)
Dieva klātbūtne ir skaidri redzama viņos. Tā nav vairs wishful thinking vai sausa grāmatu kristietība, tas ir dzīvs Dievs!!!
Slava Dievam par tik piepildītu laiku Usmā!

13.novembris

Vai jūs zinājāt, cik čoini ir braukt bez gaismām pilnmēness naktī?
Var drusku noķert to sajūtu, kā varētu justies spoks ;)
Sauss, labs ceļš, baltās svītras labi izgaismotas, arī apkārtne labi izgaismota, žēl tikai, ka citi autovadītāji mani neredz un var sanākt šmuce, bet kādu laiciņu var pabraukāt kā spoks :)

12.novembris

Šonedēļ tāda pavisam rimta nedēļa. Parasti ir tāda sajūta, ka nedēļa sākas svētdienas vakarā un nākamais brīdis, kad var atvilkt elpu no skrējiena, ir ceturtdienas rīts, kad mierīgā gaitā gatavojamies praksei. Tad šonedēļ sanāca tā rimtāk, jo pirmdien pēcpusdienā un otrdien no rīta Mažis nebija, tā ka varējām savā nodabā pildīt mājasdarbus, bet trešdienas pēcpusdienā Ģirts Prāmnieks nebija, un atkal varējām mīlīgi patstāvīgi pastrādāt.
Kaut kad agrāk Kristīna Ēce stāstīja par personību tipiem un veidiem, kā kurš tips atjauno enerģiju. Intravertais enerģiju atjauno, ja viņš var būt kādu laiciņu viens pats, atiet no sabiedrības un cilvēkiem, savukārt ekstravertais atjauno spēkus, aizejot uz kādu tusiņu un sakomunicējot ar cilvēkiem.
Man laikam ir kaut kāds trešais variants, vismaz šobrīd Gregora skolā. Man nav īsti izteikts, vai es spēkus iegūstu, esot viena pati vai kopā ar citiem. Spēkus es atgūstu tad, kad es varu kaut ko praktiski padarīt, kad redzu kādu sava darba gala rezultātu. Nav svarīgi viena pati vai kopā ar cilvēkiem, bet galvenais, ka tā nav klausīšanās un uzņemšana, bet ka tā ir kaut kā darīšana, kaut kā veikšana vai veidošana. Tas sniedz gandarījumu un jaunu spēku pieplūdumu jauniem varoņdarbiem.

11.novembris (2)

Otrs nozīmīgākais dienas notikums aiz iespējas parunāt par Dieva mīlestību bija Lāčplēša dienai veltītais Lāpu gājiens Saldus ielās. Lāpu gājiens gan neizpaudās tā, ka cilvēki ņemtu lāpas rokās un nestu tās augstu paceltas virs galvām, bet gan tā, ka gar Saldus ielu malām bija izliktas svecītes, kas veda uz parciņu pie Saldus domes, kur notika runas, dziesmas un zālītē bija izlikta Latvijas kontūra ar skaitli 90 vidiņā.





11.novembris

Pār kalniem, pāri jūrai
Plūst Tava mīlestība,
Tev sirdi atvēršu, mans Kungs,
Lai mani dziedinātu.
Ir laime patiesībā būt;
Ik dienas rokas pacelšu,
Kad Tava mīlestība
Plūdīs pāri man. Jā!
Vēlos, Kungs, es mūžam dziedāt
Tik par Tavu mīlestību.
Vēlos, Kungs, es mūžam dziedāt
Tik par Tavu mīlestību.
Aiz prieka vēlos dejot
Un skaļi gavilēt;
Kad pazudušais izglābts top,
Debess eņģeļi dejo lielā priekā.

Tik tiešām visu mūžu varētu dziedāt un runāt par Dieva mīlestību. Un pat nav svarīgi, vai es runāju par to, vai es klausos, kad kāds cits par to runā. Tas vairs nav svarīgi, jo par Dieva mīlestību var runāt, dziedāt, klausīties un dejot mūžīgi. Tas ir iemesls, kāpēc es tik ļoti ilgojos pēc debesīm, jo tur tiešām nebūs nekas cits jādara, un varēšu 24/7 dziedāt par Dieva mīlestību un to, kāds Viņš ir.

Pateicos, mans Kungs, tev pateicos
Par žēlastību, kas tevis plūst!
Priecājos un no sirds ilgojos pēc mājām debesīs,
Kas gaida mūs!
Ar visiem eņģeļiem un taisnajiem, svētajiem
Tevi, Kungs, skatīšu!
Un arī kamēr miesā mirstīgā dzīvoju,
Dievs es tevi pielūdzu!
Kungs, pār mani asinis tu lējis,
Mans parāds izdzēsts viss.
Nav neviens, kas mani mīlējis tā būtu,
Tu, mans Labais Gans!

10.novembris

Katru pirmdienas vakaru mums ir sadraudzības vakars, kurš domāts, lai studenti varētu pavadīt kādu laiku kopā neformālā atmosfērā. Ne jau, ka mums būtu baigi formālā atmosfēra visu laiku, bet šis tāds atraktīvāks pasākums.

Vakara gaitā mēs ieturam kopīgas vakariņas, tad 2 studenti uzstājas ar prezentāciju par kādu tēmu, un pēc tam vai nu ir kāda filma vai kāds cits pasākums.

Šoreiz man bija tas gods sniegt prezentāciju par blusām. Lūdzu, ievērtējiet :)

http://video.google.com/videoplay?docid=6323272013179142281&hl=en

9.novembris

Skolas nedēļa sākas ar Taize lūgšanu svētdien 21:00 skolas kapelā. Nereti šķiet, ka regulārās rīta, pusdienas un vakara lūgšanas, kurās dziedam psalmus pēc diezgan vienkāršas melodijas, ir tikai tāds formāls pasākums, kurā nevar īsti ielikt sirdi, jo gandrīz visa uzmanība tiek veltīta sekošanai līdzi melodijai un vārdiem. Tad nu Taize lūgšana vakarā ir kaut kas pavisam cits. Tā ir vieta, kur tiešām vari atkal un atkal no jauna sastapt Dievu. Pavisam personīgi, pavisam intīmi. Tad vēl nav iesācies ikdienas skolas skrējiens un ir bijušas brīvdienas, kad prāts ir pavisam nomierinājies, ir bijusi iespēja tā vairāk padomāt par to, kas notiek, un tad ir pats labākais laiks par visu pateikties Dievam un sajust Viņa klātbūtni un pieskārienu.

8.novembris

Valdība uzdod Hipotēku bankai pārņemt Parex bankas kontrolpaketi, samaksājot Karginam un Krasnovickim pa latam.
Rīgā ekonomiskā krīze.
Prēmijas un piemaksas tiek nogrieztas.
Bezdarbs aug.
Saimnieciskā aktivitāte bremzējas.
...
eh, es labāk braucu uz Saldu un dusu Dieva mierā :)

Dimiteram bija tāda dziesma:

"Šī pasaule tikai izliekas gudra
Un svin savu izlikšanos
Es labāk palieku par muļķi
Ticu Dievam un tinos."

7.novembris

Tāds liels prieks! Tāds prieks, kādu var iegūt tikai Dieva bērns!
Tas prieks ne par kādu mantu vai kādu notikumu, bet par apziņu, ka viss ir Dieva rokā, ka katra situācija viņam ir zināma, ka viņš uzmana katru manu soli, un ja es savā muļķībā aizblandīšos pārāk tālu, viņš laipni mani vadīs atpakaļ.
Prieks par tām rūpēm, ar kādām Viņš ieliek mani tieši tādās situācijās, kādās Viņš ieliek. Tas viss ir ar nodomu, ar mīlestībā balstītu nodomu.
Miers, ka tev nekur nav jāskrien, esi tu pats, jo Dievs zina, uz ko tu esi spējīgs, viņš zina, ko tu gribi, viņš zina, kas ir tavas vājības. Nav vajadzības lēkt pāri savai p..., jo tas nav tas, ko Viņš no manis grib, jo tā es varu tikai visu sačakrēt, izliekoties Dieva priekšā par to, kas reāli neesmu.
Prieks par to, ka viņš nekad nav atsājis, nekad nav atstājis bez palīdzības, vienmēr visu iedevis īstajā laikā, nav nekādas vajadzības stresot ne par ko.
Dusi Dieva ausī un priecājies, ar savu stresu vari tikai pats sev pāri nodarīt.
PALDIES!

6.novembris


Netālu no Saldus ir tāda vieta Striķi, kur ir arī skola. Skolai ir ļoti savdabīga vēsture, kuru stāsti visi, kam vien nav slinkums:) Īsumā, skolu kā mazu lauku skoliņu draudēja slēgt, taču to izdevās saglābt, savācot labus skolotājus, un tagad ir tā, ka skola ne tikai nav slēgta, bet uz to tiek vesti bērni arī no Saldus, jo tur labā līmenī māca angļu valodu. Tā kā skolas direktore ir ticīgā, tad skolas ikdienā ir pa šādai tādai kristīgai ievirzei. Viena no tām ir svētbrīži ceturtdienu rītos, kurus vada.... kas?.... Gregora skolas studenti! Katru ceturtdienu 5 no mums dodas ar auto uz 9km attālo skoliņu, lai 10 minūtēs pastāstītu kaut ko no Dieva Vārda, uzdziedātu kādu dziesmu, varbūt kaut ko uzdejotu un pavadītu skolēnus uz stundām ar īsu kopīgu lūgšanu. Man tā šķiet ļoti simpātiska doma- 10 minūtes nedēļā- ne par daudz, ne par maz. Tas nenogurdina un nav apnicīgi, bet arī neļauj aizmaldīties tālu prom no Patiesības.

5.novembris

Didzis Skuška vienreiz kārtīgi izskaidroja krusta kā upura nozīmi. Nereti nākas dzirdēt izaicinājuma pilnus viedokļus, ka tā ir tāda pašapkalpošanās sistēma, kad Dievs pats izgudro, ka cilvēks ir grēkojis, pats grib piespriest nāvessodu, bet tad, lai pats paliktu apmierināts ar sevi, pats samaksā, atdodams savu dēlu, lai cilvēks nemirtu, bet pats arī būtu apmierināts, ka kāds ir sūtīts. Tad nu lūk, Skukška šito izskaidroja.

Dievs nav upura adresāts, bet ir autors. Upuris nav domāts Dievam, viņam nevajag kādu nosist, lai viņš varētu piedot. Dievs saka, lai mēs piedodam tā, kā Dievs mums ir piedevis, jo tad mums arī vajadzētu kādu upurēt, lai varētu piedot. Krusts ir domāts cilvēkam, un Kristus mirst nevis tādēļ, ka tas ir vajadzīgs Dievam, bet gan mums. Dievs nepieprasa sodu kādam, bet piepilda taisnību tādā veidā, kādā cilvēks nevar piepildīt bauslību. Cilvēks to nevar piepildīt, Jēzus var.
Dievs saka: man nevajag asinis, bet man vajag, lai taisnība ir piepildīta (man vajag, lai istaba ir tīra), un Jēzus piepilda šo bauslību.

Tas ir upuris, ko Dievs pienes, bet viņš to nepienes sev. Tā ir tāda kā pašuzupurēšanās. Līdzīgi kā rūpējoties par mazu bērnu, mēs atdodam savu laiku un enerģiju. Vienkārši ieguldi sevi, pašuzupurējies, tas nav upuris klasiskā nozīmē. Dievs nevis pienes upuri sev, bet iegulda sevi lietas labā.

4.novembris

Bijām slidot Brocēnos :))))







3.novembris

Mažis pavisam īsi pieskārās Izraēlam tuksnesī un viņu kurnēšanai uz Dievu. Taču man, izlasot pirmo kurnēšanas pantu 2.Mozus 15:24 Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: "Ko mēs dzersim?", tas kaut kā sagāja kopā ar tēmu par neatlaidību, lūdzot Jēzu.

Tad nu man radās jautājums- ar ko atšķiras kurnēšana no neatlaidības? It īpaši tādēļ, ka Izraēls tuksnesī neteica: "Mums nav ko dzert", bet viņi teica: "Ko mēs dzersim?" Viņi it kā neapsūdz Dievu, bet vienkārši pajautā. Līdz ar to varbūt tā robeža starp kurnēšanu un neatlaidību nav tik noteikta, varbūt neatlaidībā ir sava daļa kurnēšanas?

Vienīgi varētu būt tā, kā Ēva teica, ka iespējams tulkojums nav īsti precīzs, un tāpēc tika skaidri un gaiši pierakstīts klāt, ka viņi kurnēja, pat ja uzdotais jautājums to viennozīmīgi to neparāda. Tācu par šo tēmu droši vien būs vēl jāpadomā arī turpmāk :)

2.novembris

Kaut retāk pār mūsu lūpām nāktu vārdi "man bail", bet biežāk pār mūsu lūpām nāktu vārdi "es ticu".
Tāds bija Rinalda novēlējums, noslēdzot sprediķi par Jēzus mācekļiem, kad tie vētras laikā izmisīgi modināja Jēzu, bet Viņš tos sarāja par mazticību.
Kristietis no nekristieša galvenokārt atšķiras ar to, kā viņš pārdzīvo vētras savā dzīvē. Vai viņš tajās saka "man bail", vai viņš saka "es ticu".

1.novembris

Nu tā, noklausījos vēlreiz rekolekciju pēdējo lekciju, kuru vienīgo dzirdēju tiešajā.
Tas galvenais, ko es negribētu aizmirst, ir tā sajūta, kas bija, klausoties Arta minētās pazīmes, pēc kurām spriest, ka esmu atkritis no Dieva. Proti, sava veida panika, lai tas tā nekad nenotiktu, lai nekādas lietas neienāktu manā dzīvē, kas aptumšotu attiecības un dedzību pēc Dieva, lai neizaugtu kaut kādi ērkšķi, kas nomāktu ticību ar rūpēm, raizēm un pasaules kārībām.
Tajā pat laikā tas uzskaitījums bija arī kā liels iedrošinājums, jo pēdējā laikā es tiešām neredzu daudz no šīm pazīmēm, gluži otrādi- arvien vairāk parādās dzīvo attiecību pazīmes. Tas arvien vairāk liek priecāties Dievā par to, kā Viņš gādā.
Nu tad tā, šīs ir tās pazīmes, pēc kurām var nojaust, ka esi sācis atkrist no Dieva:
  1. Ticības dzīve kļūst formāla. Viss it kā ir, bet iekšā tukšs.
  2. Iepriecinājuma, prieka Dievā trūkums. Viss ir baigi labi, taču prieks kaut kur pazudis.
  3. Būšana par Kristus mācekli kļūst par nastu, nevis atraisa, stiprina un ceļ.
  4. Nesavaldīts raksturs. Vecās lietas sāk kaitināt, ātri uzvelcies.
  5. Tiesāšana, vainas meklēša citos.
  6. Intereses trūkums par Dievu, vairs nemeklē, nelasi, nelūdz stundām ilgi, dienām un naktīm.
  7. Intereses trūkums par slepenu lūgšanu. Publisko lūgšanu var nolūgt, ja vajag, bet slepenai nejūt jēgu.
  8. Intereses trūkums par grēcinieku atgriešanu.
  9. Intereses trūkums par misiju. Dievam misija vienmēr interesē, bet ja tevi neinteresē, tad esi tālu no Dieva.
  10. Intereses trūkums par labdarību. Dievam tā interesē vienmēr un daudz.
  11. Intereses trūkums par garīgām sarunām.
  12. Intereses trūkums par sadraudzību ar garīgiem cilvēkiem.
  13. Intereses trūkums par svētdarīšanu, svēttapšanu, vairs nedeg vēlmē tapt šķīsts.
  14. Intereses trūkums par jaunatagrieztajiem
  15. Intereses trūkums par citu kristiešu stiprināšanu, iedrošināšanu un pieaugšanu.
  16. Lūgšanu gara trūkums
  17. Ja lūgšanās parādās sevis nosodījums, vainas apzināšanās, nevis vienkārši saruna ar mīļo Tēti.
  18. Ja lūgšanās lūdz tikai par sevi.
  19. Ja neierodas uz dievkalpojumu, Bībeles studiju, lūgšanu vakaru bez nopietna iemesla.
  20. Tiekšanās pēc pasaulīgām izklaidēm. Cenšanās ar to piepildīt tukšumu sevī.
  21. Garīgs aklums. Bieži pieķer sevi pie domas, ka nesaproti, kas notiek garīgā jomā.
  22. Apātija garījās lietās pretstatā palielinātai interesei par pasaulīgām lietām.
  23. Sevis un savu iegribu apmierināšanas gars.
  24. Apēnota un klusa sirdsapziņa.
  25. Vaļīgi morālie principi.
  26. Bailes no cilvēku noraidījuma ir lielākas par bailēm no atšķirtības no Dieva.
  27. Pieķeršanās ārējām reliģiskām tradīcijām.
  28. Nevēlēšanās strādāt pie šīm garīgās atkrišanas pazīmēm.