30.decembris

Citam varbūt absolūti triviāla, ja ne stulba lieta, bet man kārtējais lielais, ilgi gaidītais/meklētais sapnis piepildījies! Jau vairākus gadus cītīgi lauzīju galvu kā lai izveido kaut kādā vidē datorbībeli tā, lai pie katra panta varētu pierakstīt savas piezīmes un vēl ieviest puslīdz automātisku paralēlo atsauču sistēmu.
Angļu valodā lietoju superīgo tūli e-Sword, kur ir šīs funkcijas, taču e-Sword vēl nav ieviesis latviešu Bībeles tulkojumu- ir visādi- AMP, KJV, ISV utt, krievu un poļu un visādas citādas, bet latviešu nav. Savukārt latviešu datorbībelei nav iespēja pievienot piezīmes.
Esmu izmēģinājusies gan visādas Excel datubāzes, Word failus, pat Accessu mēģināju apgūt šim nolūkam, taču nekas īsti nestrādā.
Tad nu beidzot izrakņāju internetu un beidzot atradu veidu, kā tajā e-Sword iedabūt iekšā latviešu tekstu.
Tagad man ir pilnvērtīgs Bībeles studiju rīks!
Galvenā priekšrocība ir tā, ka šiten var sarakstīt visas piezīmes, kas jebkad ir nākušas galvā- gan savējās, gan kādus spilgtus citātus no sprediķiem vai citām gudrām vietām, lai nav jārakņājās pa veciem papīrpierakstiem. Nekas nepazūd un viegli atrast par konkrēto rakstu vietu ko jebkad esmu dzirdējusi.
Vot tā. Vēl viens sapnis piepildījies :)
Toties noformulējās jauns sapnis vietā- tā teikt- zārks jau nevar palikt tukšā- un sapņu saraksts arī nedrīkst sarukt. Proti, es dikti gribētu pabraukārt ar tādu kārtīgu (trīs)mastu burinieku, vēlams tādu veclaicīgu no koka un, protams, baltā krāsā :)
Un turklāt esmu pārliecināta, ka arī šis sapnis reiz piepildīsies :)

29.decembris

Tā viņš ir- tas prieks, ko dod Dievs, ir lielāks par visu pasaules sniegto prieku.
Varbūt cilvēku sniegto prieku var salīdzināt ar fotografiju no kādas skaistas pasaules vietas, bet Dieva doto prieku ar ceļojumu uz turieni.

Dieva dotais prieks ir par dzīvi kopumā, neatkarīgi no tā, kāda tā ir. Tu priecājies vienkārši par to, ka tu esi, ka tu esi Dieva bērns, un nav svarīgi, kas ir tas, kas tev ir, un kas ir tas, kas tev nav, un nav svarīgi, kad tev pazudīs tas, kas tev ir, un nav svarīgi, kad tu iegūsi to, kas tev nav. Vienkārši ir labi tā, kā ir.

Pasaules piedāvātais prieks ir ierobežots telpā, laikā, izpausmē, tas ir iesprostots kaut kādā mantā, apstākļos vai cilvēkos. Tas ir īsts prieks, taču tas nav tik liels tieši plašuma, visaptverības ziņā. Tas nav prieks par esību kopumā, tas ir prieks par kādu esības daļu. Tu vari viegli aizmirsties šajā pasaules priekā, jo tas arī ielīksmo dvēseli, taču nekad nedrīkst aizmirst, ka ir kāds vēl lielāks prieks.

Ir prieks, kas iet pāri šim mazajam priekam un aptver daudz, daudz vairāk- tas visu apsedz- lai par ko tu domātu, kur atrastos- arī tur viņš ir. Tas nav piesaistīts kaut kam, lai cik svarīga tā lieta būtu, tas prieks ir neatkarīgs, tas prieks ir pats par sevi, viņš ir nevis sekas kaut kam, bet tas ir prieks, kas pats iekrāso pasauli krāsainu, un tad katra lieta, katrs apstāklis, katrs cilvēks tavā dzīvē kļūst par prieka avotu, jo vispirms visu šo pasauli ir iekrāsojis Dieva prieks.

Pasaules prieks spēj tikai uzlikt rozā brilles uz kādu laiku, bet Dieva prieks spēj dot mieru pāri visam :)

28.decembris

Zin' ko?
Atkal esmu gatava braukt atpakaļ uz skolu!
Pagājusi tieši puse no brīvlaika, un var jau atsākt skolas gaitas. Sākumā likās, ka diez vai gribēsies tā labprātīgi atgriezties skolā, taču izrādījās, ka atlika tikai drusku atpūsties no skolas un studentiem, ka jau atkal var doties atpakaļ :)
Tiesa, laikam tā arī būs, kā daudzi ir solījuši, ka ap februāri varētu kaut kas notikt. Pašā pēdējā skolas dienā vairākiem studentiem nāca virsū baigais aizkaitinājums un nīgrums vienam pret otru, tajā skaitā man. Tāpēc domāju, ka pēc šīs īsās atpūtas mēs kādu laiku turēsimies pieklājības rāmjos, bet tad ap februāri mēs tiešām varētu viens otram un pats galvenais- paši sev apnikt, un varētu sākties visādi brīnumi, jo pirmajā semestrī viss tomēr bija jauns un nepazīstams, līdz ar to skaists un priecīgs. Bet tagad mēs jau zinām viens otra stiķus un niķus, un ja jau pirmās neapmierinātības pazīmes izspruka pēdējās decembra dienās, tad nebūs ilgi jāgaida, kad viss iznāks pa īstam ārā.
Bet tas ir forši- nav ko tēlot pareizos, ar sevi galā vienmēr tiekošos ļautiņus :)
Paskatīsimies- visticamāk šīs prognozes attiecas arī uz mani ;)

27.decembris (2)

Jāatzīst- tas ir diezgan liels neprāts lūgt Dieva palīdzību un apžēlošanu tikai brīžos, kad iet grūti un ir problēmas, bet nelūgt Dieva palīdzību, kad viss ir kārtībā. Jo kas tu cilvēks esi, ka prastu novērtēt, vai pašreizējā situācijā tev tiešām viss ir kārtībā, vai varbūt tas ir tikai šķitums, un brīžos, kad viss šķiet esam kārtībā, patiesībā esi vēl lielākos tūdos nekā reizēs, kad izmisumā sauc uz Dievu pēc palīdzības.
Varbūt tā gaisma, kurā šķieties dzīvojam, patiesībā ir ļaunā šauto ložu radītais spīdums, nevis patiesais saules gaišums.
Tāpēc Dieva palīdzība ir jālūdz vienlīdz dedzīgi, kad viss šķiet brūk un jūt un kad viss šķiet esam kārtībā. Jo ne jau mēs redzam situāciju tās patiesībā.

27.decembris

Mūžīgā tēma- mīlestība. Kas tas ir? Kā mīlēt? Kā vajadzētu mīlēt cilvēkus? Vai es mīlu cilvēkus?

Sēdēju jaunajā katoļu baznīcā un domāju. Smuka baznīca. Un altārglezna arī tāda, kas veicina pārdomas par mīlestību, nevis par upuri.

Domāju par draudzenēm, kas čubinās un raud viena otrai uz pleca ik pa laikam. Man nav bijušas tādas draudzenes, ar kurām būtu tāda veida attiecības, kurās būtu tāda emocionālā pieķeršanās.

Vai es nemīlu savus draugus? Ko Jēzus par to saka? Kā ir jāizpaužas mūsu mīlestībai? Nu, te nu ir vienkārša atbilde. Bībelē skaidri un gaiši rakstīts- dari labu, piedod, palīdzi, netiesā. Tā ir mīlestība. Tur nav teikts- apčubinies un ķiķinies. Tad varbūt tomēr es mīlu savus draugus?!

Tad es nonācu pie nākamās domas, atceroties filmu "Visuvarenais Brūss", proti, ka mīlestības viena no būtiskākajām iezīmēm ir ļaut cilvēkiem dzīvot savu dzīvi, ļaut pieņemt lēmumus pašiem. Kā Mārtiņš Freimanis dzied "kā gribētu, lai savas lomas iestudētu es pats". Tas ir tik forši, kad cilvēks var dzīvot pats savu dzīvi, pats saprast savu dzīvi, savus plānus, savu stāvokli, iespējas un vēlmes, ka tajā nejaucas apkārtējie cilvēki. Šajā brīvībā ir kaut kāda milzīga burvība.

Turklāt arī vieglāk un daudz patīkamāk ir mīlēt cilvēkus, kas dzīvo paši savu dzīvi, nevis, kuri dzīvo dzīvi, kuru tu esi viņiem iestudējis. Tas ir tik burvīgi, kad redzi, kā cilvēks dzīvo pats savu dzīvi, kad redzi, kā Dievs darbojas viņa dzīvē, kā Dievs mīl šo cilvēku. Vot- tā ir pati skaistākā glezna- skatīties, kā Dievs mīl savu bērnu. Pie sevis šo Dieva mīlestību TĀ nevar redzēt, bet pie cilvēkiem sev apkārt- gan :)

26.decembris (2)

Bet ja godīgi, tad šodien domāju par atšķirību starp skumjām, kas ir normāla cilvēka pieredze ik pa laikam, un grūtsirdību, kas vismaz saskaņā ar pareizticīgās baznīcas mācību ir grēks.
Varbūt tev ir kāds viedoklis šajā jautājumā?

26.decembris

Pirmie pavasara vēstneši ir klāt. Šodien saule sāk kustēties pretim pavasarim, tad nu pie jūras atradu jau pirmos pūpola zariņus :)

25.decembris

Mājas. Mājas. Saki, ko gribi, bet Torņakalna baznīca ir un laikam vienmēr paliks manas mājas. Tā neatkārtojamā sajūta, kas pārņem atrodoties tur, ir īpaša māju sajūta. Lai kādas arī būtu tavas mājas, taču tās ir tavas mājas- vieta, kur esi uzaudzis, kur esi izcīnījis daudz cīņu, kur esi daudz saņēmis no Dieva.

24.decembris

Nu, ļoti skaisti. Mazai, jaunai draudzei viennozīmīgi ir liela, liela priekšrocība. Proti, Ziemassvētku vakara dievkalpojumā vēl ir vietas, kur apsēsties ;)
Savu performanci arī izpildījām ļoti labi, un Klusa nakts arī izdevās aizkustinoši- ar svecītēm un nodzēstu telpas apgaismojumu. Rezultātā pats ģimenes pasākums ievilkās līdz diviem naktī- taču man jau pietika ar to prieku, ka visi radiņi varēja atnākt uz manu draudzi uz dievkalpojumu! Vai tad tā nav liela Ziemassvētku dāvana?!! :)

23.decembris

Trakie dzīvo ne tikai Saldū, bet arī Imantā ir nolasījies viens trako pulciņš. Draudzes ērģelniece izdomājusi, ka Ziemassvētku priekšvakara dievkalpojumā vajag performēt kādu dziesmu. Es ja domāju, ka dziedāsim kādu pazīstamu dziesmu. Bet nekā- šī savēlējusies trīsbalsīgus koru gabalus, kurus es pat dzirdējusi neesmu. Taču gods, kam gods- pārliecināšanas spējas viņai ir nevājās, un tā nu es piekritu dziedāt trio kaut kādu dziesmu, kuras nosaukumu un autoru vēl joprojām nezinu. Tā kā man ir paniskas bailes no otrās vai trešās balss, jo baidos, ka nevarēšu noturēt kaut kādu melodiju, kas nav nemaz melodija, bet pavadījums, tad nu man nācās dziedāt soprāna partiju. Līdz augšējam Fa. Neko, iemācījos. Vienu pusstundu otrdien, vienu pusstundu trešdien- un uz priekšu- visas draudzes priekšā....

22.decembris

Auto, auto, autombīlis. Tevis dēļ man vajag spēt lūgt no citiem cigareti, un no citiem piesmēķēt.
Pusdienu pavadīju servisā- apkope, saproties :)
Laikam jau nav prāta darbs laikā, kad ienākumi līdzinās apaļai nullei braukt uz tehnisko apskati Wessā, taču- ko lai dara- ieradumam liels spēks. Domāt laikam sākšu tikai tad, kad tiešām vairāk nebūs nauda :/

21.decembris

Bitāna ieteiktais disks- Svetlana Kopilova "Dar Bogu"- pilnībā attaisnoja sevi. Pa ceļam no Saldus visu ceļu klausījāmies. Tiešām fantastiski. Faktiski turpinājās manu ilgu piepildījums- atkal varēju vairāku stundu garumā klausīties par Dieva mīlestību. Tas tomēr ir kaut kas īpašs. Tā nav sentimentāla mīlestība, tās nav emocijas, tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Un bez tā dzīvot točna nav jēgas.
:)

20.decembris

Pēc nopļāpātas trešdaļas nakts, pēc švaki gulētas otras trešdaļnakts un pēc skolas krāmēšanā un mazgāšanā pavadītas trešās trešdaļas nakts ar divām kolas pudelēm un kinderolu aprīkota dodos atkal uz Liepāju! Šoreiz pie Bitāna! Rekolekcijas ar revolucionāru nosaukumu "Dievs ir mīlestība". Tā tiešām arī ir, kā izklausās- Bitāns ir mainījis virzienu- no urbšanas un urbšanas, uz atdusēšanos Dieva mīlestībā.
Un tas bija tieši tas, kas man šobrīd visvairāk vajadzīgs. Paklausīties, kad kāds vairākas stundas no vietas runā par Dieva mīlestību, par to, cik ļoti Viņam rūpu es, cik cieši Viņš ir man klāt, un cik ļoti labi Viņam ir zināms tas, kur es atrododos, kā es jūtos un ko es vēlos sirdī. Lekcijās jau runā vairāk par Dieva pestīšanas plānu vai par kalpošanas niansēm, bet nevis vienkārši par to, cik brīnišķīgs ir Dievs. Tāpēc tas bija gluži tas, kas man šobrīd bija visvairāk vajadzīgs.
Bitāns izteica vienu spīdošu domu, pareizāk sakot vienu no daudzajām, kas nomierināja manu sakairināto sirdsapziņu. Proti, kāds mācītājs esot vaicājis otram, vai viņa draudzes locekļi pēc kādiem mēnešiem atceras, ko viņš ir sludinājis sprediķī. Un to jautātais atbildējis, ka neatceroties gan, bet ka viņš par to nesatraucas. Tad nu uz vaicātāja izbrīnu atbildētājs norādījis, ka vaicātājs arī neatceroties, ko īsti viņš ēdis pusdienās vai brokastīs pirms pusgada, bet svarīgākais ir tas, ka tā barība ir viņu uzturējusi pie dzīvības līdz šai dienai. Tad nu lieki nesatraucos, ka šoreiz nebija līdzi lielāks pierakstu blociņš līdzi kā vien Statoil čeka aizmugure.
Tad nu te būs dažas no domām, kuras izdevās uz tās stērbelītes pierakstīt:

• Kungs, veido mani kā nepieciešams, mīci kā vēlies, tikai dod brīžus, kad varu Tevi dziļi un intīmi pielūgt un sajust Tavu klātbūtni, lai tas ir par stiprinājumu, ka Tu visu kontrolē, esi pie manis un vērs visu par labu.
• Dievs visu vērš par labu. Dievs principā ir pozitīvi noskaņots pret cilvēku.
• Jēzus lūdza- piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. Tas attiecas arī uz mani- Jēzus piedod, kaut arī es pati nezinu, ko es daru.
• Bārdzzinis- ja pats esi neskujies, tad nesaki, ka nav bārdzziņa. Nāc pie bārdziņa (Dieva).
• Tikai cilvēkam, kas ir pārliecināts par Dieva mīlestību, var likt ēst cietu barību- askēzi un citus pienākumus baznīcā.
• Ja mēs objektīvi piedzīvojam Dieva mīlestību, tad varam iziet cauri ugunij un ūdenim.

19.decembris

Lielā diena ir klāt!
Skolas Eglīte!
Sakiet ko gribiet, bet mana šīs skolas lielākā pieredze ir par to, kā notiek brīnumaini pasākumi ar mikroskopisku sagatavošanās laiku. Līdz pat pēdējam brīdim mēs īsti nezinājām, kas te notiks, kas būs, kas nebūs, kas kam jādara un kurā brīdī uz kurieni jāiet. Taču beigās atkal- viens wunderbarīgs pasākums. Pasākumam bija 2 naglas. Viens bija samontētie video par skolas dzīvi, kurš man ir pieejams, un izrādāms publiski, taču nav ievietojams internetā, un otrs bija skečiņi, kurus performēja studenti. Īpašākais, protams, bija pirmais. Stāsts īsumā bija par to, ka kāds vīrietis tiek kārdināts dažādos grēkos un tajos mocās, bet viņu atbrīvo Jēzus, pats uzņemdamies uz sevi šīs ciešanas. Sākums likās tik rēcīgs un it kā pa gaisu, ka man likās, ka es ar savu nopietno dziesmu, kam jāseko pēc skeča, būšu pilnīgi nevietā. Taču otrā daļa skečam bija tik aizkustinoša, ka pat negribot un neplānojot saskrēja asaras acīs. Un kā vēlāk uzzināju- ne man vienai. Vairāki ļauži bija apraudājušies.
Skaisti!

18.decembris

Nu, šitā prakses diena bija tiešām kā ciemošanās pie vecāsmammas. Protams, ne bez Ivetiņas palīdzības, taču arī paši vecīši bija dikti draudzīgi un pretimnākoši. Man jau patīk būt kopā ar veciem cilvēkiem. Viņos ir tāds īpašs mīļums un tāds īpašs miers. Tu nevilšus to arī iemanto, kad padzīvojies kopā ar viņiem. Plus vēl viņiem ir arī pieredze un gudrība, kura nāk ārā visneiedomājamākajos brīžos. Taču vienu lietu tomēr es sapratu- tad tomēr ir jābūt konkrēti personīgam aicinājumam, lai dzīvotu un kalpotu šādā pansionātā. Un tas tomēr nav mans aicinājums. Ir jauki, man patīk, taču aicinājums tas nav. Taču, ja tas ir tavs aicinājums, kā tas ir Ivetai, tad ir brīnišķīgi.

Foršākais šajā viesošanās reizē bija spēle, kuru bijām ieplānojuši paspēlēt ar vecīšiem, taču līdz galam nebijām izdomājuši vai tā viņiem būs pa spēkam. Alfa kursa organizēšanas lekcijās Raimonds mums mācīja vairākas spēles, ko spēlēt Alfas svētkos. Viena no tām bija tāda- katrs uzraksta uz lapiņas pazīstama cilvēka vārdu, saloca un tad visi padod pa apli šīs lapiņas, līdz vienā brīdī katram rokās ir kāda cita lapiņa. Tad atver savu lapiņu, nelasot, kas tur rakstīts, un uzdod jautājums savam pāriniekam par to personu, mēģinot uzminēt, kamēr pārinieks drīkst abildēt tikai ar "jā" vai "nē". Pie vecīšiem tieši tādā veidā mēs to nevarējām īstenot, taču mums izdevās to izveikt nevis ar pazīstamām personām, bet ar dzīvniekiem, un nevis pa pāriem, bet visiem kopā. Un patiešām- visi aktīvi iesaistījās un visiem bija Ziemassvētku prieks :)

17.decembris

Astainais šodien trako! Lai trako, kam tīk trakot- teica Luters un likās mierā.
Tad nu arī mēs nelikāmies ne zinis par to, ka astainais trako, zinājām, ka viss būs labi, un viņam neizdosies neko izpostīt. Tā trakošana izpaudās tajā, ka mēs jau no paša rīta sākām kasīties savā starpā par to, kā organizēt Alfas svētkus šovakar. Un tad arī pa dienu visādas ķibeles un saķeršanās notika ik uz soļa. Es arī nepaliku ārpus kašķu loka. Taču beigas tiešām bija tādas, ka cilvēki, kas bija atnākuši uz Alfas svētkiem teica, ka viss esot bijis perfekti noorganizēts, un neko no tā ārprāta, kas notika aizkulisēs, kādas lietas aizgāja pa pieskari un nobruka, nekas neko tā nebija manāms.
Tāpēc mācība- nav ko stresot, ja izskatās, ka astainais trako- tas nozīmē, ka viņš neko nevar izdarīt, un nevarēs arī- nav ko padoties panikai, kuru viņš grib iesēt.

16.decembris

Šodien Bībeles studijā diskutējām par to, kā mēs iztēlojamies debesis.
Man šķiet, ka visjēdzīgākā nojausma par to, kādas būs debesis, ir piedzīvojama dziļas pielūgsmes brīžos, kad reāli piedzīvo Dieva klātbūtni, kad Dievs tev iedod stingru pārliecību par Savu klātbūtni šeit un tagad, kad Viņš atklāj Savu sirdi, un īpaši savu sirds mīlestību pret tevi. Un tad, tādos brīžos vairs nevajag ne debesis, ne zemi, tikai skatīties uz Kungu, redzēt Viņu visā Viņa dziļumā un būtībā, slavēt Viņu un dziedāt Viņam. Tad nu es domāju, ka debesīs tāds "fīlings" būs visu laiku. Un tad nav svarīgi, vai Dievs atbild uz lūgšanām, vai Viņš iepriecina ar skaistu vidi, kurā dzīvot, jaukiem cilvēkiem, ar kuriem satikties vai citiem labumiem. Tad pietiek, ka vari skatīties uz Kungu, un tas sniedz daudz vairāk nekā jebkāda šīs pasaules bauda.

15.decembris

Dienas lielākais notikums sākās pēc vakara lūgšanas! Un turpinājās līdz apmēram diviem naktī. Tas viss beidzās ar to, ka es pirmo reizi kopš pirmās septembra nedēļas, kad vēl nebija saskaņoti pulksteņi, nokavēju rīta lūgšanu, jo vienkārši nespēju izlīst no gultas.

Un, proti, pušķojām skolu Alfas svētkiem un Ziemassvētku eglītei, kas bija paredzētas šonedēļ.

14.decembris (2)

Nu, un pēdējais apciemojums!

Mazais Nikolajs! Mūsu mīļās mūzikas skolotājas dēliņš! Riktīgi smuks puika!

Zin', kā mēs viņus sveicām slimnīcā? Ar Dimitera Marijas dziedājumua "Mana dvēsele slavē To Kungu..." pilnā versijā :)

Vai mēs nesam vieni varen talantīgi studenti ;))

14.decembris

Ciemošanās turpinās!

Pētām kā patiesībā dzīvo cilvēki, kurus pazīstam.

Šodien zem lupas Māris savā kalpošanas vietā. Pērminders- saproties :)

Mēs jau domājām, ka mēs nošokēsim mācītāju, ierodoties tāds paliels ņipru un ļoti dziedelīgu jauniešu bars baznīcā, kurā pārsvarā ir tikai daži veci cilvēki. Plāns bija tāds- ierasties ar nokavēšanos un tad visiem reizē ienāk baznīcā un visiem reizē aiziet līdz altārim, nomesties ceļos, noskaitīt īsu lūgšanu un doties uz soliem, piedaloties dievkalpojumā ar ņipru dziedāšanu.

Taču- kā jau tas nereti gadās- plāni pajuka :( Izgāšanās gluži nesanāca, taču paspīdēt arī neizdevās, jo kā reiz tajā dienā draudzē notika iesvētības, kur tika iesvētīti gandrīz 30 cilvēki, un līdz ar to pilna baznīca ar apsveicējiem. Tā nu mūsu novēlotā nokavēšanās, ja arī tika pamanīta, tad ne jau kā kaut kāds liels un patīkams pārsteigums ;)

Taču ja pa nopietno, tad diezgan liels bija mans pārsteigums, ka Lutera baznīca ir tik gaiša un saulaina iekšpusē- gluži pretēji ārējam izskatam. Plus vēl tai dienā spīdēja spoža saule, kas caur dzeltenajām vitrāžām paspilgtināja šo kontrastu. Skaisti :)

13.decembris (2)

Vēl viens pozitīvais moments, esot skolā- ja esi slims vai grūtībās, ir ļoti liela iespēja, ka pie tevis mājās iegāžas 10 entuziasma pilni studiju biedri, paši uzrīko vakariņas un pārkrāmē māju. To nu mēs šoreiz izdarījām ar Lienīti. Apciemojām viņu Liepājā! Un tā ir pilnīga taisnība- labai kompānijai nevienas telpas nav nedz par šauru, nedz par aukstu. Pa nakti pat bija pavisam karsti!

Bet tā ir arī tāda baigi labā satuvināšanās lieta- aizbraukt ciemos. Tu pilnīgi savādāk, daudz sirsnīgāk uzlūko tos cilvēkus, pie kuriem esi bijis ciemos.

Izveicām arī nakts pastaigas pa Liepāju apskatīt rotājumus. Rotājumi gan smuki, taču auksts gan- auksts gan :)

13.decembris

Nu, pēc šitāda trakuma ir tomēr jāatstrādā! Tad nu turējāmies uz goda!

Ar divām mašīnām braucām pie Skuškas uz Alsungu novadīt Ziemassvētku/Adventa pasākumu! Programmas nekādas, toties pilna dūša apņēmības. Vadības nekādas- paši uz savu roku! Īstenībā jāsāk domāt- vai mums vispār ir vajadzīga prakses vadība? Mēs paši saorganizējamies- auto ir, tehnika ir, balsis ir, talanti ir, apņēmība un dūša vairāk nekā sajēgas- un tik dur uz priekšu!

Nu, nekāds baisi lielais pasākums tas nebija, taču pieredze paliek pieredze. Padziedājām dziesmas, palūdzāmies, parunājāmies, un galvenais paklausījāmies par skautiem. Skuška ir riktīgs entuziasts skautu padarīšanās, un tāds jau viegli vien aizrauj līdzi citus. Man arī gandrīz vai āķis lūpā. Tad nu šis mums izstāsīja par to, kāpēc tas ir tik ļoti saistoši puišeļiem, un kāpēc tas arī ir svarīgi. Tad nu varbūt mums izdosies arī kaut kāda sadarbība ar viņiem.

Man jau kā tādai dabas meitai daudz labāk patiktu dzīvoties ar puikām pa mežu un mēģinot uzsliet telti, ja līdzi ir tikai guļammaiss un nazis, nevis sēdēt Rīgā un kārtot LELB papīrus un atskaites par draudzes darbu ;(

Beigās dabūjām balvu- ekskursiju uz Ēdoles baznīcu un zem tās esošo kriptu.

Baznīcas sakristejā esot notikušas vienas no pirmajām sanākšanām Latvijas valstiskuma veidošanai. Tā lūk, nav nekāda sīkā lauku baznīcele. Soli esot melnā krāsā, lai atgādinātu baznīcēniem par to grēcīgumu.

12.decembris

Šīs dienas lozungs:
NOST AR GAVĒNI! LAI DZĪVO IVETAS!
Skolā gan nav nevienas Ivetas, nevienai tā arī nepiezvanījām, taču kā ieganstu svinībām to izmantojām! Pilnīgs trakums atkal ieradās 3.B blokā. Sākās ar vakariņām, turpinājās ar diskžokeju priekšnesumiem, specializējoties uz krievu mūziku, turpinājās ar bilžu vakaru un noslēdzās ar balles dejām vienā mazā istabiņā.
Īsāk sakot- norāvāmies no ķēdes :)))

11.decembris

Sēdēju es katoļu baznīcā un domāju par Jēzu. Nekur citur īsti nevar tā labi padomāt. Faktiski spiedu sevi domāt par Jēzu. Ir tik daudz lietu, par ko šeit var domāt. Ir tik daudz lietas, ko var darīt, ir tik daudz cilvēki, ar kuriem parunāties, ir tik daudz izklaides, kuraš iesaistīties. Un visas tik jēdzīgas, ka ir tiešām sevi jāspiež domāt par Jēzu. Un domāt nevis tā virspusēji, bet pēc būtības par to, kāpēc Jēzum jābūt man svarīgam. Tā nu aizdomājos līdz ciešanām, kuras Viņš uzņēmies mūsu labā.
Ciešanas un gaidīšana uz palīdzību šajās ciešanās mīkstina sirdi labāk nekā jebkas cits. Tikai tā var iegūt sirdi, kas ir jūtīga gan uz Dieva vārdu, gan uz cilvēku vajadzībām. Ja viss norit ātri un bez ciešanām, tad mēs neiemācāmies kā just līdzi, kā iedrošināt un kā izprast otru, pat ja otrs necieš to pašu, ko tu, vienalga. Ciešanās iegūsti sirdi, kas spēj just līdzi arī tādās ciešanās, kuras tev pašam nav nācies piedzīvot.
Turklāt bez ciešanām nevar īsti pateikties Jēzum par viņa upuri, ja nav kaut mazākās nojēgas par to, kas ir ciešanas.

10.decembris

Izsalkušos Viņš piepilda ar labumiem.

Kas ir izsalkušais?

Izsalkušais noteikti ir cilvēks, kam trūkst nepieciešamais- nevis kaut kas patīkams vai skaits, no kā sliktākajā gadījumā iespējams atteikties, bet nepieciešamais, tas, bez kā nevar iztikt.

Nepieciešamais var būt rieciens maizes vai šķīvis zupas…

Bet nepieciešamais, kā varbūt pietrūkst kādam cilvēkam, ir dzīve, kas tam šķistu dzīvošanas vērta. Jo tā, ko viņš dzīvo, ir izniekota un tukša. Un cilvēks izjūt izsalkumu.

Nepieciešamais var būt arī mazliet prieka. Cilvēks meklē sev visapkārt, bet neatrod nekā, pilnīgi nekā, kas to patiesi iepriecinātu. Un viņš jūtas izsalcis.

Nepieciešamais var būt patiesa pieķeršanās, pārliecība, ka viņš ir kādam vajadzīgs. Bet neviens nespēj viņu mīlēt. Un tas ir cilvēka izsalkums.

Un ja nu nepieciešamais, kā viņam trūkst, ir tīra sirdsapziņa?

Tieši par šiem izsalkušajiem ir teikts: „Dievs tos ir piepildījis ar labumiem.” Viņam nepietika iedot tiem vien mazu iepriecinājumu, kārumu, Ziemassvētku dāvaniņu, - kaut ko līdzīgu Lācara drupačām no bagātnieka galda.

Nē, Dievs tos pabaroja, padzirdīja un iepriecināja līdz sātam. Viņš lika līst mīlestības straumēm no debesīm. Pašus nabadzīgākos Kristus darīja par visbagātākajiem, kļūstot cilvēku brālis, pats kļūstot par izsalkušo, kurš kopā ar viņiem un viņu dēļ sauc: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”

Jo Viņš nostājās izsalkušo pusē, lai attālinātu no tiem un pats uzņemtos viņu vājumu, visu bezjēdzību, visus viņu grēkus un trūkumus. Samaksājot pats ar sevi, Jēzus kļuva cilvēku aizstāvis pret sātanu, pret nāvi, pret visu, kas padarīja viņu dzīvi skumju, sliktu un tumšu.

To visu Kungs paņēma sev, lai pretī dotu to, kas nāk no Viņa- Dieva bērnu slavu, godu un prieku.

/Karls Barts. Sirds atrod vārdus gavēnī/

Katru reizi, kad lūdzu kaut ko, kaut ko saskaņā ar to, ko Dievs ir apsolījis, ko solījis nodrošināt, es tagad atcerēšos, ka no tām lietām Jēzus labprātīgi atsacījās, un pat vēl vairāk- uzņēmās visas sekas no šī lietu trūkuma. Un Viņš to darīja tikai tādēļ, lai es to varētu baudīt pilnībā, kaut arī es pati to neesmu pelnījusi un pēc taisnības man nevajadzētu tādas lietas saņemt un tik biezā slānī. Es nespēju panest sāpes, izjūtot šo nepieciešamo lietu trūkumu. Es raudu izmisumā, kad man tā trūkst. Man sirds sažņaudzas. Tā sāp, kaut arī man ir dotas tiesības lūgt no Dieva, apsolījums, ka Viņš uzklausīs un cerība, ka piepildīs manu vajadzību. Taču Jēzus labprātīgi uzņēmās šīs sirdssāpes, Viņš labprātīgi ļāvās šim trūkumam, Viņš atsacījās no šīm tiesībām uz labajām lietām, lai es tās varētu saņemt.

Tāpēc varbūt tā pat ir sava veida augstprātība- izlikties, ka man kaut kādas lietas nav vajadzīgas, ka varu dzīvot askētiski, un man pietiek tikai ar Jēzus žēlastību. Tādā veidā es sevi kaut kādā mērā pielīdzinu Jēzum, it kā es varētu panest tādu upuri. Pazemība turpretī ir atzīt šo savu vājumu un vajadzību pēc šīm lietām un tās lūgt no Jēzus, apzinoties, kādu cenu Viņš ir samaksājis, un nevis sakostiem zobiem samaksājis, bet lielā mīlestībā un priekā. Mīlestībā pret mani.

Ak Kungs, cik daudz gan es šajā Adventa laikā esmu lūgusi pēc tā, lai es ieraudzītu Jēzu visā šajā burzmā, lai es novērtētu, ka Viņš ir pāri visam, pāri visiem maniem pārdzīvojumiem un vajadzībām. Un te man tāda spilgta atbilde. Tik spilgta, ka atkal jau saskrēja asaras acīs.

9.decembris

Ja tev dzimšanas diena un vārda diena iekrīt vasarā- jūnijā, jūlijā vai augustā, tad varētu teikt- tev nav vērts nākt mācīties uz Gregora skolu! Jo tā ir baigā lieta- kad tevi apsveic skolā! Šodien dzimene Inetai! Viņa mums ir Reportiere ar Lielo burtu, tad nu uzrīkojām viņai improvizēto interviju par visādiem viņas dzīves jautājumiem, tikai ar niansi, ka atbildes sniedzām mēs paši, nevis viņa. Plus vēl uzkurinājām viņai kamīnu, lai vismaz viņas dzimšanas dienā viņai būtu silti, aplīmējām kamīnzāli ar visādām mīļām lapiņām un, protams, uzrāvām vienu varen jestru dziesmu par godu Inetai.

Un, protams, neizbēgamā gaisā mešana. Sākām jau rēķināt, vai līdz Veriņas dzimšanas dienai puiši jau būs uztrennējušies gaisā mešanā, un varēs uzmest arī viņu? ;)

8.decembris (2)

Diemžēl skolā nesanāks nekāds dižais klusais Adventa laiks. Te jāgrezno skola, te jārūpējas par apeņģelējamajiem, te jāorganizē visādi Ziemassvētku pasākumi. Drusku tomēr tā kā žēl, ka nevaru šo laiku vairāk veltīt Jēzum. Taču kā vēlāk teica kāda mana draudzene- mūžvecā, bet mūžjaunā patiesība- Dievs tomēr skatās uz tavu sirds attieksmi, ne tik daudz uz to, kā tev izdodas to īstenot, ņemot vērā tavus apstākļus. Tad nu cīnīšos, cik varēšu par Adventa īsto nozīmi meklēšu Jēzu vairāk par citām šī laika lietām.

8.decembris

Šodien pie mums viesojās misionāre Arta, kas kādu laiku pavadīja Kristus mācekļu skolā Albānijā. Viņa stāstīja gan par visādām interesantām un aizraujošām lietām tur, bet arī par grūtībām un sarežģījumiem. Taču viņas galvenā doma, ko es ļoti skaidri uztvēru arī sevī, ir, ka Dieva mīlestības piepildījums, tāda reāla Dieva mīlestības pieredze, nešaubīga pieredze, ir absolūts priekšnoteikums, lai kļūtu par misionāru. Ja tev nav šīs spēcīgās pieredzes, tad būs grūti izturēt visas tās situācijas, kurās misionāra darbs tevi var ievest.

7.decembris

Nu, pilnīgi traka diena! Bet fantastiski laba diena!
Ne par velti draudzes nosaukums ir Svētā Gara draudze.
Fantastiska draudzes valdes sēde! Šeit spilgti parādījās, cik nozīmīgi ir tas, ko mācījāmies Gregora skolā, proti, ka ir svarīgi komandas dalībniekiem savā starpā būt pilnīgi atklātiem, lai nekas nestāv starp mums un netraucē kopīgajā kalpošanā.
Tad nu mēs pielietojām šo principu pilnā mērā. Un patiesi atklājās vairākas lietas, ko bija svarīgi izrunāt atklāti, lai varētu kopīgi visu risināt. Es biju patiesi pārsteigta, ka tāda atklātība var valdīt arī starp cilvēkiem, kas nedzīvo 24 stundas kopā, kā tas ir Gregora skolā. Tas tiešām ir apliecinājums, ka šī ir Svētā Gara draudze :)
To vēl vairāk apliecināja tas, kā šodien notika dievkalpojums. Pilnīgs trakums. Kad pulkstens notikšķēja 16:55, atklājās, ka nav neviena mācītāja. Turklāt abiem iespējamajiem mācītājiem mobilie izslēgti un neviens nezina, kur viņi ir. Tad nu ap 17:15 izdevās dabūt rokā Rinaldu otrā pilsētas galā, kurš solījās tomēr būt. Taču draudze nav nekāda vakarējā- paši sāks dievkalpojumu bez mācītāja :) Evaņģēlists mums ir, tas tad nu uzņēmās uzsākt visu. Kā ietu tālāk- tad jau redzētu, jo Vakarēdienu taču vajag. Tad nu- kā bija kā nebija, uz sprediķa beigām ieradās arī mācītājs, un draudzei bija gan sprediķis no paša Jēzus- Kalna sprediķa lasījums, gan arī Vakarēdiens savā laikā. Turklāt visi bija pilnīgā sajūsmā, kā tas viss tik labi salīmējās kopā!

6.decembris

Dikti jauka Bībeles studija Imantā izdevās. Pārrunājām baigi dziļās lietas. Viena no tām bija par neatlaidību, kas tiek prasīta no kristiešiem, par sava veida nekaunību. Piemēram, Dina un Vija minēja savu pieredzi, mēģinot sadabūt Bitānu uz privātu sarunu. Tur bez īstas karošanas neiztikt.
Šitās atziņas izraisīja pārrunas par Lūkas ev. stāstu par sievieti, kas slimoja ar asiņošanu un uzdrīkstējās kā nešķīstene pieskarties Jēzus apģērba vīlei.
Otra doma, ko padalījās Gregora skolas absolventes bija par studentu neizbēgamo salūšanu otrajā pusgadā, kaut kad ap februāri. Esot bijusi kāda meitene, kura pati šausmīgi sakaunējusies par to, ka esot salūzusi, kļuvusi emocionāla un atklājusies. Taču pārējie ne tikai nav uz viņu dusmojušies, bet pat kārtīgi priecājušies, ka viņa ir atraisījusies.

4.decembris

Riktīgi trakā prakse. Izvazājāmies pa ļoti daudzām palātām. Taču trakākais piedzīvojums bija Ēvai ar Inetu, kuras ātri vien slimnieces izmeta no palātas, skaidri norādot, ka viņas negrib neko kopīgu ar Dievu, ka viņas ir velns utm. Pēc tam veltīja asas piezīmes par eņģelīti, ko meitenes uzdāvināja vienai slimniecei. Taču mūsējās jau nav ar pliku roku ņemamas. Tās tik viegli nepadosies. Tad nu beigās, kad jau visas palātas bija apstaigātas, mēs visas aizgājām pie šīs kareivīgās palātas, iekšā gan negājām, bet ārpusē pie durvīm (durvis vaļā) nodziedājām adventa dziesmu no baznīcas dziesmu grāmatas.
Turklāt vēl mums atnāca kāda koša doma, proti, ka cilvēkus, kas ir slimnīcā, ir grūti piedabūt atnākt uz svētbrīdi, pat ja tādu izdotos noorganizēt baznīcas telpās, pat ja izdodas piesaistīt mācītāju. Taču Alfa kursu ar konkrētām lekciju tēmām gan varētu uzorganizēt, jo tad cilvēki dabū dzirdēt kaut ko konkrētu un specifisku, man šķiet, ka cilvēkiem patīk klausīties sprediķus/lekcijas, it īpaši, ja viņi jau iepriekš zina, par ko būs tēma. Tad nu skatīsimies, ko mēs varam sabīdīt šajā virzienā nākamajā pusgadā.

3.decembris

No rīta uztici Dievam visas lietas, un tad dienas gaitā, kad šķiet kaut kas aiziet šķībi, neņemt lietas atpakaļ, bet turpināt uzticēties Dievam un Svētajam Garam, lai viņš iznes mani cauri šai dienai, cauri visām neizdošanām, visām ķibelēm un grūtībām. Viņam viss ir zināms, Viņš visu kontrolē.

1.decembris

Šodien ciemos Polijas jaunieši. Viņi ir no kaut kādas katoļu kopienas, kas nedzīvo gluži visi kopā, bet katrs savās mājās kur nu kurais, katrs strādā savu darbu, bet regulāri sanāk kopā uz Vārdu un aizlūgšanām. Nesapratu īsti, ar ko tas atšķiras no parastas draudzes mazajām mājas grupām, bet nu, lai nu būtu- nosaukums laikam bija Oāze.
Tā interesantā lieta, ko mēs ar viņiem kopā darījām, bija kopīgā lūgšana. Lūgšana, balstoties 42.psalmā. Sākumā psalmu nolasījām latviski, tad poliski (jo mēs nesarunājāmies savā starpā angļu valodā, bet gan ar dažu latviešu mūķeņu palīdzību pa tiešo latviski un poliski), un tad lūdzāmies kā atbalsi no šī psalma, nevis saviem vārdiem kaut ko lūdzām, bet vienkārši atkārtojām kādas frāzes vai vārdus no dzirdētā psalma, kas īpaši uzrunāja, tādejādi it kā radot atbalsi šim psalmam, kas arī pēc būtības ir lūgšana. Tas man likās ļoti skaisti, jo man jau traki patīk lūgšanas, kurās lūdzas ar Bībeles vārdiem.
Tad mēs sadalījāmies grupiņās un pārrunājām stāstu par samarieti Jāņa evaņģēlija 4.nodaļā. Mums gan vajadzēja sagatavoties uz šo Bībeles studiju jau savlaicīgi, lai varētu padalīties ar kādām jēdzīgām liecībām par šo Rakstu vietu, taču man pie labākās sirdsapziņas nekas prātīgs nenāca prātā. Taču pašas Bībeles studijas laikā manī īpaši kaut kā uzrunāja pants, kurā Jēzus saka, ka viņa barība ir darīt tā gribu, kas Viņu ir sūtījis. Un tas man gluži kā ar pannu pa galvu. Tā ir, tu neesi paēdis no tā, ka tu lūdzies par sevi, ka tu cīnies ar savām problēmām, ka tu priecājies par savām svētībām. Jā, tie ir svētki un ir forši, taču reālā maize ir tā, kad tu vari strādāt citiem, kad tu vari darīt to darbu, kas tev ir uzticēts.
Cilvēks vislaimīgākais ir tad, kad viņš var darīt to, kas ir viņa aicinājums, kas ir viņa robs, kas ir tas, ko DIevs vēlas, lai viņš darītu. Tad cilvēks jūtas savā robā un jūtas paēdis.

30.novembris (2)

Kaut kā tomēr jāizraujas no tā pritona. Tā nu aizdevos uz Rīgu, uz dievkalpojumu. Tā tomēr ir baigā privilēģija, kuru izmantot ne katram ir dots- vest skolas direktoru uz Rīgu un atpakaļ, turklāt divatā ;)
Bet sprediķī bija mūžam dzīvais, bet nenovecojoši svaigais norādījums par gavēni. Gavēnis ir laiks, kad mēs ļaujam savam garam tikt līdzi miesai. Miesa ir tikusi visādi lutināta, apdāvināta, aptekalēta no visām pusēm. Tad nu tagad vajag miesu drusku atstāt vārgumā, lai gars var piedzīt miesu. Gluži kā sacīkstēs, nu, tādās pieklājības sacīkstēs.
Vairāk laika atvēlēt gara labklājības daudzināšanai.

30.novembris

29.novembris

Dienas otrās daļas atbilstošākais nosaukums būtu "Bohēma". Ķiploki, video filmas, priežu zari, Ziemassvētku rotājumi, bērna čurāšana, miegs, iesnas, ēdiens,.... Viss vienā istabiņā. Bet viss ir forši. Pilnīgs relax. Turklāt nevarētu teikt, ka ārpus 4.bloka būtu lielāka kārtība, nekā tur. Skolā notika Baltijas Jauniešu Alfas konference, un skolā ieplūda vairāk kā 100 jaunieši. Tad nu mēs necentāmies līst ārā no savas siltās istabiņas un cītīgi pinām Adventa vainagus.

28.novembris

Izrādās, ka ne tikai studentiem bastošanas noskaņojums, bet arī vadībai :)
Visa vadība aizlaidusies. Un nav palicis neviens, kas varētu novadīt skolas dievkalpojumu. Tā nu viss tika uzgrūsts studentiem :)
Nu, neko. Novadījām. Bija gan liturģija, gan sprediķis, gan vakarēdiens, gan dziesmas. Tā, kā: "Vadība, varat doties savu ceļu... " ;)

27.novembris

Nu, šodien visiem bastošanas noskaņojums. Arī mūsu audzinātājai. Tā nu mēs nobastojām savu prakses kalpošanu slimnīcā un paņēmām vagu uz citām prakses vietām. Es, protams, atradu objektīvu iemeslu, lai dotos uz Jēzus draudzi- kā nekā 2 no 3 studentiem, kas kalpo Jēzus draudzē, ir apslimuši, un viņiem būs vajadzīga mana palīdzība, jo es jau reiz esmu tur bijusi un zinu, kā lietas notiek, turklāt arī manai mašīnai labākas riepas, lai brauktu pa tādu šaubīgu ceļu ;)

Beigās Andris mūs izklaidēja, noorganizējot ekskursiju uz Jēzus draudzes torni un skatu uz naksnīgo Rīgu.

26.novembris

Skuškas lekcijā sanāca runa par mormoņiem un sarunām ar viņiem. Man ir sanācis dažas reizes ar viņiem padiskutēt. Viss normāli. Parunājām, bez īpašām manipulācijas metodēm, bez īpašām emocijām. Tā normāli racionāli. Taču Skuška deva labu padomu. Ir vērts pamēģināt ar mormoņiem parunāt par viņu pašu personīgo dzīvi un to, kāpēc viņi tevi ir uzrunājuši, vai tās ir viņu rūpes par tevi, vai tā ir kaut kāda personīga interese. Un visbiežāk viņi atteiksies runāt par savām attiecībām ar tuviniekiem un atklās, ka viņiem ir dziļi vienalga tava pestīšana, viss, kas viņiem interesē ir viņu pašu personīgais labums. Tādas sarunas par viņu attiecībām ar vecākiem var viegli viņus ievest strupceļā. Ne jau ka mērķis būtu ievest viņus strupceļā, bet gan atklāt Kristus mīlestības patieso nozīmi.

25.novembris

Kopā dzīvojam, kopā mācāmies, kopā skatāmies filmas katru vakaru, kopā slimojam un kopā visi ēdam ķiplokus. Neviens netiek ielaist 4.blokā, kur notiek viss un vienlaicīgi, ja pie ieejas neieēd daiviņu ķiploka. Visi ēd. Visiem jāēd. Ķiploki pa visurieni.
Riktīga koju sajūta. Tā, pēc kuras ilgojos. Visiem viss ir kopīgs. Viens pie otra nāk bez īpaša uzaicinājuma, visa paika kopīga. Turklāt viss tādā mīlestības gaisotnē, kas tomēr ir iespējama tikai tādēļ, ka mūs vieno ticība uz Kristu. Citādāk tomēr vairāk līstu ārā katram savas intereses, kaprīzes un noslieces. Bet tagad- tāda viena mīļa ģimene :)

24.novembris (2)

Nevar šitādu sniegu laist garām. Ziemas prieki jāizbauda, kamēr vēl ir. Tā nu nolēmām doties pastaigāties- varbūt aiziet uz kādu kalnu pašļūkt uz plēvēm vai aiziet uz mežu. Kā gadījās, kā ne, aizdevāmies uz mežu, bet līdzi paņēmām arī Sofiju ratos. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka sētnieki vēl nav paspējuši notīrīt sniegu, kas 2 dienas snidzis gandrīz bez pārstājas. Tad nu dabūjām stiept ratus pa sniega kupenām, kas burtiski sniedzās līdz ceļiem. Gluži kā vecvecāku stāstos par viņu bērnību.

Mežs bija fantastisks. Gluži kā Nārnijas hronikās. Atradām pat tādu kā zaru būdiņu.

24.novembris

No rītiem, plkst 8:00 dziedam rīta lūgšanu zem nosaukuma Laudes. Un viena no daļām ir psalms ar antifoniju. Šobrīd dziedam tādu antifoniju, kurā ir vārdi "Tā Kunga žēlastība piepilda zemi..." Interesants tas jēdziens "žēlastība piepilda zemi". Kā tas ir, kad žēlastība piepilda zemi? Kādā veidā piepilda? Es iedomājos, ka to varētu ņemt tā garīgi. Zeme ir piepildīta ar to, ar kādām domām tu pats piepildi šo zemi. Ja tu streso par visu, kas notiek, tad tava zeme ir piepildīta ar stresu, taču patiesībā zeme ir piepildīta ar Kunga žēlastību. Viss ir žēlastībā radīts un uzturēts, viss notiek žēlastībā, zeme nav piepildīta ar stresu, bet to ir apklājusi žēlastības jaukā, maigā, mīkstā sega.

23.novembris

Vot tā ir, kad lūdz pēc ciešākas sadraudzības- tad vairs neatliek laika parakstīt blogu- visu laiku tusēt. Īstenībā visspēcīgākais saliedēšanas pasākums ir tad, kad tādu vai citādu iemeslu dēļ studentiem ir jāpaliek pa nedēļas nogali skolā. Tad gribot negribot sanāk kaut ko darīt kopā bez lektoriem un tam līdzīgiem pasākumu vadītājiem. Tā nu šoreiz atkal saorganizējāmies vizītei uz Sv.Annas baznīcu Liepājā. Brauciens pats par sevi bija fantastisks. Atpakaļ ceļā reizēm ceļa vispār nebija, nebija pat horizonta, koku vai ceļa apmaļu. Viss viens vienīgs baltums. Es, protams, to uztvēru ļoti personīgi. Kā Dieva dāvanu man- visu pasauli nokrāsot baltā krāsā.

Svētdiena turpinājās ar gastronomiskām izvirtībām virtuvē un anormālu pikošanos pagalmā

22.novembris (4)

Jā, runājot vēl par attiecībām cilvēku starpā, tā jau laikam ir, ka šī vienotība un atklātība savā starpā ir īpaši svarīga tieši mūsu, slimnīcas grupiņai, jo tur mums ir jāstrādā visu laiku plecu pie pleca. Alfā varbūt katram ir savi pienākumi, tāds komandas darbs sanāk tikai grupiņu vadītājiem ar palīgiem, bet pārējie var būt salīdzinoši neatkarīgāki.
Nu, un īstenībā, šis arī ir tas jautājums, kas mani interesē visvairāk un ko noskaidrot es atnācu uz Gregora skolu. Proti, kā veidot ar cilvēkiem atklātas, ciešas un stipras attiecības, kas nav biznesa formālās attiecības, bet gan patiesi dziļas personīgas attiecības.
Tad nu atkal varu pateikties Dievam, ka Viņš atkal ir uzklausījis manu lūgšanu un nodarbojas tieši ar šīs problēmas risināšanu šeit. Un vēl ir forši, ka tā izrādās nav tikai mana sāpe, bet arī citi jūt pēc tā vajadzību. Vai Dievs gan nav brīnišķīgs, ko? :))

22.novembris (3)

Pašā vakarā sanāca saruna ar Lauriņu par to, kā mēs jūtam vai nejūtam, atpazīstam vai neatpazīstam ļauno spēku klātbūtni, kārdinājumus un uzbrukumus mūsu dzīvēs.
Man vienmēr bijusi problēma vainot kādās manās grūtībās sātanu. Man vienmēr ir licies, ka tā jau ir tikai mana grēcīgā miesa, kuru nevaru savaldīt, vai vēl biežāk- mans stulbums, kas mani ieved situācijās, kurās netieku ar sevi galā.
Iemesls šādai manai pozīcijai ir vairākās lekcijās (pirms skolas) dzirdētajā modelī, ka ļaunumam vai grēka stimulantam ir trīs avoti: sātana uzbrukums, pasaules kārdinājumi vai paša cilvēka miesa. Tad nu es neuzdrošinājos nevienu no savas dzīves situācijām ieklasificēt pirmajā kategorijā, tikai dažus otrajā, un visu atlikušo trešajā kategorijā iebāzu.
Taču pēc šīs sarunas nonācu pie atziņas, ka sātans stāv aiz visām šīm trijām lietām, un es varu viņu saskatīt par savu ienaidnieku (kā psalmos nereti tiek runāts par ienaidniekiem) jebkurā situācijā. Cita lieta, ka man pašai jānožēlo grēks, atkrītot no Dieva un pakļaujoties šim sātana kārdinājumam, taču galējais vainīgais nav mana grēcīgā miesa, bet gan tas, kas to ir padarījis grēcīgu, proti, sātans.
Tad nu tagad beidzot man ir, ko ienīst tad, kad Dāvids runā par ienaidnieku ienīšanu. Katru reizi, kad ir iespēja sagrēkot, jāsadot sātanam pa ļecku par viņa stiķiem.

22.novembris (2)

Atklātības diena. Dzelzbetona kluči pamazām sāk skaldīties nost. Ar kapelāna, bet man jau šķiet galvenokārt ar Lienes palīdzību, esam sākuši risināt šī gada studentu lielāko problēmu. Proti, attiecības savā starpā. Ne jau ka tās būtu sliktas. Gluži otrādi. Viss ir skaisti. Viens otru ciena, palīdz, nekasās, ir pieklājīgi, utt. Taču viss ir tā sausi. Tāda sajūta, ka mēs visu laiku skrienam viens otram garām. It kā redzam viens otru, taču dzīvojam katrs savā pasaulē.
Tad nu mācāmies viens otram uzticēties, un galvenais- atvērties, atklāt savu vājumu. Kā teica mūsu audzinātāja- ja mēs ļausimies būt ievainojami viens pret otru, ka mēs savā starpā varam viens otru ievainot, tad mūs nevarēs ievainot citi cilvēki un spēki no ārienes. Savukārt, ja mēs būsim noslēgti savā starpā, tad mūs būs viegli ievainot no ārienes.
Un mana personīgā atziņa pēc vairākām sarunām par atklātību cilvēku starpā ir, ka es nevaru īsti pieķerties cilvēkiem, kas neatklāj nevienu savu vājību vai trūkumu vai sāpi. Daudz vieglāk ir pieķerties un iemīlēt cilvēku, kas atklāj kaut ko no sevis. Bet pret cilvēku, kas ir visu laiku pareizs, gribot negribot krājas rūgtums par kaut kādām nesvarīgām sadzīviskām nesaskaņām. Tās krājas, krājas, kamēr izaug par konfliktu. Un tanī brīdī jau ir aizmirsies, kas bija cēlonis, bet cēlonis bija vienkārši pārāk formālas attiecības.

22.novembris

Kāda skaista dāvana šorīt!
Viss baltā!
:)))))))))))))))))))

21.novembris

Dievkalpojumā uznāca baigais niknums. Kaut kādā mērā tāds netaisnības apzināšanās vai apraudāšanas niknums. Kāpēc man ir dots tik daudz? Kāpēc man ir dots pazīt dzīvo Dievu? Kāpēc man ir dotas tik daudz svētības? Kāpēc es varu saņemt tik daudz mīlestības, iepriecinājuma un miera no Dieva, kamēr te pat apkārt ir cilvēki, kas nezina neko no tā, kas dzīvo saulainā pludmalē, bet ir iespundēti melnā kastē, kas nevar pakustēties un redzēt to skaistumu, kas ir visapkārt un baudīt to- iet peldēties, sauļoties, vienkārši paskraidīt pa pludmali, uzkost saldējumu, kad gribas utt.

Kāpēc mēs 3 reizes dienā lūdzam, lai Dievs mūs izglābj, pasargā, svētī utt. Mums jau tā visa ir pārpārēm, bet ir tik daudz cilvēku mums līdzās, kas nelūdz pēc tā, un arī nesaņem. Varbūt tā ir zaimošana, bet ir tāda sajūta, ka no daļas no tām svētībām, kas tiek dotas man, es varētu atteikties, lai viņi arī to varētu nobaudīt kaut nedaudz. Vienīgais iepriecinājums ir, ka Dievs ir bezgalīgs un Viņa žēlastība un mīlestība nekad nebeidzas, tāpēc man nav jāatsakās no tā, kas ir man, lai kāds cits to arī dabūtu. Pietiks visiem. Bet niknums sirdī paliek…

20.novembris

Tik skaits ceļš mājup! Tādas krāsas! Zilas debesis, balti pelēki mākoņi, melni koki, zaļi ziemāji, zeltaini salmi un, protams, ... sarkans auto :) Tādu krāsu bagātību un košumu sen nebiju redzējusi :)

19.novembris

Sena draudzene atrakstīja vēstuli, ka gribot mani satikt un cerot, ka Dievs šajā laikā Gregora skolā man daudz ko māca par Viņu un arī par mani pašu. Tad nu kaut kā sajutos tā, ka Dievs šeit vairāk māca par mani, ne tik daudz par Sevi. Tā šķiet, ka, dzīvojot pasaulē, vairāk mācījos par Dievu, bet šeit mācos iepazīt sevi. Savā ziņā jūtos kā tāda maza princese, kurai viss ir dots un kura var caurām dienām priecāties par dzīvi :)

18.novembris

Daudz laimes dzimšanas dienā, mana Latvija!

16.novembris

Diemžēl vienīgā ievērības cienīgā doma par svētdienu nebija nekāda pozitīvā :( Proti, dzīvojoties pie mammas un mēģinot apārstēt iekaisušo kaklu, dirnēju pie TV un skatījos visu pēc kārtas. Kā gadījās kā ne, bet viens no raidījumiem bija "Kurš ir īstais?" Baibas Sipenieces vadībā. Visu cieņu Sipeniecei un raidījuma veidotāju profesionalitātei, taču nevilšus bija jādomā par to, ka šāda veida izklaide tomēr mudina attīstīt melošanas un izlikšanās spējas :(

15.novembris

14.novembris

Braucam uz Usmu! Saldus Jāņa, Rīgas Jēzus, Valdemārpils un Cēres Alfa kursu nedēļas nogale Usmas baznīcā un kristīgajā skolā pie paša ezera! Fantastisks pasākums! Tiešām tāda sajūta, ka Dievs ir kārtīgi ņēmis priekšā Latviju un gatavo te lielas lietas, jo tādu pasākumu es neatceros no tiem laikiem, kad pati sāku iepazīties ar kristietību. Tās vairs nav teorētiskas lekcijas, tās vairs nav ārzemju misionāru svešas liecības, tie vairs nav dīvaiņi, kas stāsta par Dievu. Tie ir pilnīgi normāli, gudri, attīstīti, pieredzējuši, ar abām kājām uz zemes stāvoši, ar reālu un dzīvu Dieva pieredzi bagāti cilvēki. Tas ir kaut kas īsts :)
Dieva klātbūtne ir skaidri redzama viņos. Tā nav vairs wishful thinking vai sausa grāmatu kristietība, tas ir dzīvs Dievs!!!
Slava Dievam par tik piepildītu laiku Usmā!

13.novembris

Vai jūs zinājāt, cik čoini ir braukt bez gaismām pilnmēness naktī?
Var drusku noķert to sajūtu, kā varētu justies spoks ;)
Sauss, labs ceļš, baltās svītras labi izgaismotas, arī apkārtne labi izgaismota, žēl tikai, ka citi autovadītāji mani neredz un var sanākt šmuce, bet kādu laiciņu var pabraukāt kā spoks :)

12.novembris

Šonedēļ tāda pavisam rimta nedēļa. Parasti ir tāda sajūta, ka nedēļa sākas svētdienas vakarā un nākamais brīdis, kad var atvilkt elpu no skrējiena, ir ceturtdienas rīts, kad mierīgā gaitā gatavojamies praksei. Tad šonedēļ sanāca tā rimtāk, jo pirmdien pēcpusdienā un otrdien no rīta Mažis nebija, tā ka varējām savā nodabā pildīt mājasdarbus, bet trešdienas pēcpusdienā Ģirts Prāmnieks nebija, un atkal varējām mīlīgi patstāvīgi pastrādāt.
Kaut kad agrāk Kristīna Ēce stāstīja par personību tipiem un veidiem, kā kurš tips atjauno enerģiju. Intravertais enerģiju atjauno, ja viņš var būt kādu laiciņu viens pats, atiet no sabiedrības un cilvēkiem, savukārt ekstravertais atjauno spēkus, aizejot uz kādu tusiņu un sakomunicējot ar cilvēkiem.
Man laikam ir kaut kāds trešais variants, vismaz šobrīd Gregora skolā. Man nav īsti izteikts, vai es spēkus iegūstu, esot viena pati vai kopā ar citiem. Spēkus es atgūstu tad, kad es varu kaut ko praktiski padarīt, kad redzu kādu sava darba gala rezultātu. Nav svarīgi viena pati vai kopā ar cilvēkiem, bet galvenais, ka tā nav klausīšanās un uzņemšana, bet ka tā ir kaut kā darīšana, kaut kā veikšana vai veidošana. Tas sniedz gandarījumu un jaunu spēku pieplūdumu jauniem varoņdarbiem.

11.novembris (2)

Otrs nozīmīgākais dienas notikums aiz iespējas parunāt par Dieva mīlestību bija Lāčplēša dienai veltītais Lāpu gājiens Saldus ielās. Lāpu gājiens gan neizpaudās tā, ka cilvēki ņemtu lāpas rokās un nestu tās augstu paceltas virs galvām, bet gan tā, ka gar Saldus ielu malām bija izliktas svecītes, kas veda uz parciņu pie Saldus domes, kur notika runas, dziesmas un zālītē bija izlikta Latvijas kontūra ar skaitli 90 vidiņā.

11.novembris

Pār kalniem, pāri jūrai
Plūst Tava mīlestība,
Tev sirdi atvēršu, mans Kungs,
Lai mani dziedinātu.
Ir laime patiesībā būt;
Ik dienas rokas pacelšu,
Kad Tava mīlestība
Plūdīs pāri man. Jā!
Vēlos, Kungs, es mūžam dziedāt
Tik par Tavu mīlestību.
Vēlos, Kungs, es mūžam dziedāt
Tik par Tavu mīlestību.
Aiz prieka vēlos dejot
Un skaļi gavilēt;
Kad pazudušais izglābts top,
Debess eņģeļi dejo lielā priekā.

Tik tiešām visu mūžu varētu dziedāt un runāt par Dieva mīlestību. Un pat nav svarīgi, vai es runāju par to, vai es klausos, kad kāds cits par to runā. Tas vairs nav svarīgi, jo par Dieva mīlestību var runāt, dziedāt, klausīties un dejot mūžīgi. Tas ir iemesls, kāpēc es tik ļoti ilgojos pēc debesīm, jo tur tiešām nebūs nekas cits jādara, un varēšu 24/7 dziedāt par Dieva mīlestību un to, kāds Viņš ir.

Pateicos, mans Kungs, tev pateicos
Par žēlastību, kas tevis plūst!
Priecājos un no sirds ilgojos pēc mājām debesīs,
Kas gaida mūs!
Ar visiem eņģeļiem un taisnajiem, svētajiem
Tevi, Kungs, skatīšu!
Un arī kamēr miesā mirstīgā dzīvoju,
Dievs es tevi pielūdzu!
Kungs, pār mani asinis tu lējis,
Mans parāds izdzēsts viss.
Nav neviens, kas mani mīlējis tā būtu,
Tu, mans Labais Gans!

10.novembris

Katru pirmdienas vakaru mums ir sadraudzības vakars, kurš domāts, lai studenti varētu pavadīt kādu laiku kopā neformālā atmosfērā. Ne jau, ka mums būtu baigi formālā atmosfēra visu laiku, bet šis tāds atraktīvāks pasākums.

Vakara gaitā mēs ieturam kopīgas vakariņas, tad 2 studenti uzstājas ar prezentāciju par kādu tēmu, un pēc tam vai nu ir kāda filma vai kāds cits pasākums.

Šoreiz man bija tas gods sniegt prezentāciju par blusām. Lūdzu, ievērtējiet :)

http://video.google.com/videoplay?docid=6323272013179142281&hl=en

9.novembris

Skolas nedēļa sākas ar Taize lūgšanu svētdien 21:00 skolas kapelā. Nereti šķiet, ka regulārās rīta, pusdienas un vakara lūgšanas, kurās dziedam psalmus pēc diezgan vienkāršas melodijas, ir tikai tāds formāls pasākums, kurā nevar īsti ielikt sirdi, jo gandrīz visa uzmanība tiek veltīta sekošanai līdzi melodijai un vārdiem. Tad nu Taize lūgšana vakarā ir kaut kas pavisam cits. Tā ir vieta, kur tiešām vari atkal un atkal no jauna sastapt Dievu. Pavisam personīgi, pavisam intīmi. Tad vēl nav iesācies ikdienas skolas skrējiens un ir bijušas brīvdienas, kad prāts ir pavisam nomierinājies, ir bijusi iespēja tā vairāk padomāt par to, kas notiek, un tad ir pats labākais laiks par visu pateikties Dievam un sajust Viņa klātbūtni un pieskārienu.

8.novembris

Valdība uzdod Hipotēku bankai pārņemt Parex bankas kontrolpaketi, samaksājot Karginam un Krasnovickim pa latam.
Rīgā ekonomiskā krīze.
Prēmijas un piemaksas tiek nogrieztas.
Bezdarbs aug.
Saimnieciskā aktivitāte bremzējas.
...
eh, es labāk braucu uz Saldu un dusu Dieva mierā :)

Dimiteram bija tāda dziesma:

"Šī pasaule tikai izliekas gudra
Un svin savu izlikšanos
Es labāk palieku par muļķi
Ticu Dievam un tinos."

7.novembris

Tāds liels prieks! Tāds prieks, kādu var iegūt tikai Dieva bērns!
Tas prieks ne par kādu mantu vai kādu notikumu, bet par apziņu, ka viss ir Dieva rokā, ka katra situācija viņam ir zināma, ka viņš uzmana katru manu soli, un ja es savā muļķībā aizblandīšos pārāk tālu, viņš laipni mani vadīs atpakaļ.
Prieks par tām rūpēm, ar kādām Viņš ieliek mani tieši tādās situācijās, kādās Viņš ieliek. Tas viss ir ar nodomu, ar mīlestībā balstītu nodomu.
Miers, ka tev nekur nav jāskrien, esi tu pats, jo Dievs zina, uz ko tu esi spējīgs, viņš zina, ko tu gribi, viņš zina, kas ir tavas vājības. Nav vajadzības lēkt pāri savai p..., jo tas nav tas, ko Viņš no manis grib, jo tā es varu tikai visu sačakrēt, izliekoties Dieva priekšā par to, kas reāli neesmu.
Prieks par to, ka viņš nekad nav atsājis, nekad nav atstājis bez palīdzības, vienmēr visu iedevis īstajā laikā, nav nekādas vajadzības stresot ne par ko.
Dusi Dieva ausī un priecājies, ar savu stresu vari tikai pats sev pāri nodarīt.
PALDIES!

6.novembris

Netālu no Saldus ir tāda vieta Striķi, kur ir arī skola. Skolai ir ļoti savdabīga vēsture, kuru stāsti visi, kam vien nav slinkums:) Īsumā, skolu kā mazu lauku skoliņu draudēja slēgt, taču to izdevās saglābt, savācot labus skolotājus, un tagad ir tā, ka skola ne tikai nav slēgta, bet uz to tiek vesti bērni arī no Saldus, jo tur labā līmenī māca angļu valodu. Tā kā skolas direktore ir ticīgā, tad skolas ikdienā ir pa šādai tādai kristīgai ievirzei. Viena no tām ir svētbrīži ceturtdienu rītos, kurus vada.... kas?.... Gregora skolas studenti! Katru ceturtdienu 5 no mums dodas ar auto uz 9km attālo skoliņu, lai 10 minūtēs pastāstītu kaut ko no Dieva Vārda, uzdziedātu kādu dziesmu, varbūt kaut ko uzdejotu un pavadītu skolēnus uz stundām ar īsu kopīgu lūgšanu. Man tā šķiet ļoti simpātiska doma- 10 minūtes nedēļā- ne par daudz, ne par maz. Tas nenogurdina un nav apnicīgi, bet arī neļauj aizmaldīties tālu prom no Patiesības.

5.novembris

Didzis Skuška vienreiz kārtīgi izskaidroja krusta kā upura nozīmi. Nereti nākas dzirdēt izaicinājuma pilnus viedokļus, ka tā ir tāda pašapkalpošanās sistēma, kad Dievs pats izgudro, ka cilvēks ir grēkojis, pats grib piespriest nāvessodu, bet tad, lai pats paliktu apmierināts ar sevi, pats samaksā, atdodams savu dēlu, lai cilvēks nemirtu, bet pats arī būtu apmierināts, ka kāds ir sūtīts. Tad nu lūk, Skukška šito izskaidroja.

Dievs nav upura adresāts, bet ir autors. Upuris nav domāts Dievam, viņam nevajag kādu nosist, lai viņš varētu piedot. Dievs saka, lai mēs piedodam tā, kā Dievs mums ir piedevis, jo tad mums arī vajadzētu kādu upurēt, lai varētu piedot. Krusts ir domāts cilvēkam, un Kristus mirst nevis tādēļ, ka tas ir vajadzīgs Dievam, bet gan mums. Dievs nepieprasa sodu kādam, bet piepilda taisnību tādā veidā, kādā cilvēks nevar piepildīt bauslību. Cilvēks to nevar piepildīt, Jēzus var.
Dievs saka: man nevajag asinis, bet man vajag, lai taisnība ir piepildīta (man vajag, lai istaba ir tīra), un Jēzus piepilda šo bauslību.

Tas ir upuris, ko Dievs pienes, bet viņš to nepienes sev. Tā ir tāda kā pašuzupurēšanās. Līdzīgi kā rūpējoties par mazu bērnu, mēs atdodam savu laiku un enerģiju. Vienkārši ieguldi sevi, pašuzupurējies, tas nav upuris klasiskā nozīmē. Dievs nevis pienes upuri sev, bet iegulda sevi lietas labā.

4.novembris

Bijām slidot Brocēnos :))))

3.novembris

Mažis pavisam īsi pieskārās Izraēlam tuksnesī un viņu kurnēšanai uz Dievu. Taču man, izlasot pirmo kurnēšanas pantu 2.Mozus 15:24 Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: "Ko mēs dzersim?", tas kaut kā sagāja kopā ar tēmu par neatlaidību, lūdzot Jēzu.

Tad nu man radās jautājums- ar ko atšķiras kurnēšana no neatlaidības? It īpaši tādēļ, ka Izraēls tuksnesī neteica: "Mums nav ko dzert", bet viņi teica: "Ko mēs dzersim?" Viņi it kā neapsūdz Dievu, bet vienkārši pajautā. Līdz ar to varbūt tā robeža starp kurnēšanu un neatlaidību nav tik noteikta, varbūt neatlaidībā ir sava daļa kurnēšanas?

Vienīgi varētu būt tā, kā Ēva teica, ka iespējams tulkojums nav īsti precīzs, un tāpēc tika skaidri un gaiši pierakstīts klāt, ka viņi kurnēja, pat ja uzdotais jautājums to viennozīmīgi to neparāda. Tācu par šo tēmu droši vien būs vēl jāpadomā arī turpmāk :)

2.novembris

Kaut retāk pār mūsu lūpām nāktu vārdi "man bail", bet biežāk pār mūsu lūpām nāktu vārdi "es ticu".
Tāds bija Rinalda novēlējums, noslēdzot sprediķi par Jēzus mācekļiem, kad tie vētras laikā izmisīgi modināja Jēzu, bet Viņš tos sarāja par mazticību.
Kristietis no nekristieša galvenokārt atšķiras ar to, kā viņš pārdzīvo vētras savā dzīvē. Vai viņš tajās saka "man bail", vai viņš saka "es ticu".

1.novembris

Nu tā, noklausījos vēlreiz rekolekciju pēdējo lekciju, kuru vienīgo dzirdēju tiešajā.
Tas galvenais, ko es negribētu aizmirst, ir tā sajūta, kas bija, klausoties Arta minētās pazīmes, pēc kurām spriest, ka esmu atkritis no Dieva. Proti, sava veida panika, lai tas tā nekad nenotiktu, lai nekādas lietas neienāktu manā dzīvē, kas aptumšotu attiecības un dedzību pēc Dieva, lai neizaugtu kaut kādi ērkšķi, kas nomāktu ticību ar rūpēm, raizēm un pasaules kārībām.
Tajā pat laikā tas uzskaitījums bija arī kā liels iedrošinājums, jo pēdējā laikā es tiešām neredzu daudz no šīm pazīmēm, gluži otrādi- arvien vairāk parādās dzīvo attiecību pazīmes. Tas arvien vairāk liek priecāties Dievā par to, kā Viņš gādā.
Nu tad tā, šīs ir tās pazīmes, pēc kurām var nojaust, ka esi sācis atkrist no Dieva:

1. Ticības dzīve kļūst formāla. Viss it kā ir, bet iekšā tukšs.
2. Iepriecinājuma, prieka Dievā trūkums. Viss ir baigi labi, taču prieks kaut kur pazudis.
3. Būšana par Kristus mācekli kļūst par nastu, nevis atraisa, stiprina un ceļ.
4. Nesavaldīts raksturs. Vecās lietas sāk kaitināt, ātri uzvelcies.
5. Tiesāšana, vainas meklēša citos.
6. Intereses trūkums par Dievu, vairs nemeklē, nelasi, nelūdz stundām ilgi, dienām un naktīm.
7. Intereses trūkums par slepenu lūgšanu. Publisko lūgšanu var nolūgt, ja vajag, bet slepenai nejūt jēgu.
8. Intereses trūkums par grēcinieku atgriešanu.
9. Intereses trūkums par misiju. Dievam misija vienmēr interesē, bet ja tevi neinteresē, tad esi tālu no Dieva.
10. Intereses trūkums par labdarību. Dievam tā interesē vienmēr un daudz.
11. Intereses trūkums par garīgām sarunām.
12. Intereses trūkums par sadraudzību ar garīgiem cilvēkiem.
13. Intereses trūkums par svētdarīšanu, svēttapšanu, vairs nedeg vēlmē tapt šķīsts.
14. Intereses trūkums par jaunatagrieztajiem
15. Intereses trūkums par citu kristiešu stiprināšanu, iedrošināšanu un pieaugšanu.
16. Lūgšanu gara trūkums
17. Ja lūgšanās parādās sevis nosodījums, vainas apzināšanās, nevis vienkārši saruna ar mīļo Tēti.
18. Ja lūgšanās lūdz tikai par sevi.
19. Ja neierodas uz dievkalpojumu, Bībeles studiju, lūgšanu vakaru bez nopietna iemesla.
20. Tiekšanās pēc pasaulīgām izklaidēm. Cenšanās ar to piepildīt tukšumu sevī.
21. Garīgs aklums. Bieži pieķer sevi pie domas, ka nesaproti, kas notiek garīgā jomā.
22. Apātija garījās lietās pretstatā palielinātai interesei par pasaulīgām lietām.
23. Sevis un savu iegribu apmierināšanas gars.
24. Apēnota un klusa sirdsapziņa.
25. Vaļīgi morālie principi.
26. Bailes no cilvēku noraidījuma ir lielākas par bailēm no atšķirtības no Dieva.
27. Pieķeršanās ārējām reliģiskām tradīcijām.
28. Nevēlēšanās strādāt pie šīm garīgās atkrišanas pazīmēm.

31.oktobris

Mājas! Mājas! Braucam mājās!
Pa ceļam ar Lauriņu izrunājām visādas interesantas lietas, bet visspilgtākā atziņa šķiet bija saistībā ar mūzikas izvēli un iespēju apgrēcināt citus ar savu mūzikas izvēli. Proti, ka ir mūzika, kas nav tīra slavēšanas mūzika, kuru varbūt sarakstījuši neticīgi cilvēki, taču tā tevi uzrunā un ved pie domām par Dievu. Un tāda mūzika var būt par apgrēcību citiem (jaun)kristiešiem.
Tad nu nonācām pie diezgan veiksmīga salīdzinājuma, ka tas varbūt ir līdzīgi kā ar Bībeles lasīšanu. Vecā Derība var būt par apgrēcinājumu, par sirds nocietināšanas iemeslu pret Dievu, ja cilvēks to lasa, iepriekš nelasījis Jauno Derību. Savukārt, ja tu labi izproti Jēzus darbu, tad Vecā Derība ir kā skābeklis kā Dieva mīlestības vēstule. Katra kara kauja un katrs upurēšanas norādījums ir kā Dieva glāsts, pieskāriens un samīļošana.

30.oktobris

Fantastiska prakses diena! Cik ļoti negribējās iet uz slimnīcu! Likās, ka trešdienas Saldus Alfa jau ir atņēmusi visus spēkus, ka vajag kaut kā atkal mainīt grafiku, lai nebūtu 2 prakses viena pēc otras, taču slimnīcas apmeklējums to visu izdzēsa.
Mēs pirmo reizi bijām pilnā sastāvā- visas sešas. Un arī apmeklējumu daudzums bija vairāk nekā parasti! Mēs, protams, neizejam uz daudzumu, taču tas bija viens no iemesliem, kāpēc esmu sajūsmā par šodienu.

Vispirms jau mūs uzņēma ārkārtīgi laipni ķirurģijas nodaļā. Māsiņas uzreiz skrēja parunāties ar pacientiem, pie kuriem mēs varētu ieiet, un arī vēlāk vēl norādīja uz palātām, kur ir izteikuši vēlmi mūs redzēt un mūs dzirdēt.

Tālāk- mūsu lielā baža kā uzsākt sarunas palātā, kur guļ vairāki cilvēki, arī tika pilnībā atrisinātas, jo izdevās dikti veikla sava veida prezentācija, kurā mēs katra pastāstījām drusku par sevi, savu līdzšinējo dzīvi, un kāpēc mums šķiet svarīgi pastāstīt citiem par Dieva mīlestību. Tas tad arī kalpoja par durvīm uz katra slimnieka sirdi, un pēc tam varējām parunāties un aizlūgt personīgi par katru. Un tad mūs aizsauca uz nākamo palātu, tad uz nākamo, tad uz nākamo, līdz beidzot pie vīra, pie kura noteikti gribējām aiziet, jo iepriekšējā reizē ar viņu bija bijusi ļoti vērtīga saruna, sanāca aiziet jau pašās beigās. Tā visa rezultātā mēs ar slimniekiem runājāmies vairāk nekā 3 stundas no vietas. Smagi, bet arī viegli. Nogurdinoši, bet arī iepriecinoši un pacilājoši.

29.oktobris

Šīs dienas galvenās divas domas atnāca no Raimonda Mežiņa lekcijā par Alfa kursa organizēšanu. Varbūt ne tik ļoti oriģinālas, cik uzrunājošas un spēcinošas tieši šajā brīdī.
Pirmā- jāsāk darīt, jābeidz runāt par darīšanu- Alfa kursa mazajā grupā pēc iespējas ātrāk jāsāk praktiska Bībeles lasīšana un lūgšana, nevis tikai runāšanās par un ap to.
Otrā- nolikt sevi nost otra cilvēka dēļ. Ja cilvēks ir atnācis un grib parunāties, tad neatkarīgi no tā, vai tev šķiet, ka tas ir būtiski vai nebūtiski, par ko viņš grib runāties, tu ar viņu runājies, jo vienkārši viņam tas ir būtiski. Un tu runājies tāpēc, ka viņam tas šķiet būtiski, jo tu tur esi tā cilvēka dēļ, nevis sevis dēļ. Izklausās vienkārši, bet tas tiešām tā spēcīgi uzrunāja. It kā veca doma, taču tik bieži nākas nokauties ar domām- ko viņš var runāt ntās reizes vienu un to pašu- no tā taču nav nekādas jēgas, tā nevar nekur tikt uz priekšu. Bet tad šāds iedrošinājums nāk lieti lietā un kļūst vieglāk, ka apzinies, ka tev nevajag ieviest taisnību un kārtību, bet vienkārši mīlēt to cilvēku, kuram vajag izrunāties.

28.okobris (2)

Nu, ko lai saka?
- Ne visu, ko gribās tā uzreiz var dabūt tieši tā kā gribās :(
Vai arī- Kad mēs augām, tad tā nebija.
Vai arī- Vecums nenāk viens:)
Arvienvārdsakot, disene nepiepildīja manas cerības. Lielākā dauzīšanās faktiski sanāca pa ceļam, kamēr devāmies uz pasākuma vietu.

Vietējie skolu jaunieši gan lēkāja jau pie pirmās dziesmas un šķita riktīgi atvērušies, taču mēs, tāds bariņš vecišķo gregoriešu deldējām sporta zāles solus un cerējām, ka pēc iesildošās grupas nāks Mielavs ;)
Visas šīs neveiksmes rezultātā mēs dabūjām dāvanu no kapelāna! Proti, Michael W.Smith slavēšanas koncerta videoierakstu pa visu sienu ar lielajām tumbām. Tas tiešām ir cilvēks, kas, stāvot tūkstošu skatītāju priekšā, viennozīmīgi dod godu Dievam, nevis ņem sev slavu un pielūgsmi no skatītājiem!

28.oktobris

Tikko atbraucām no Lēnām. Lēnas ir vieta aiz Skrundas uz Embūtes pusi, kur pie kādas katoļu baznīcas ir kopiena tiem, kas grib tikt brīvi no dažādām atkarībām- alkohols, narkotikas, azartspēles u.c. Šobrīd tur dzīvo 5 vīri, bet varot būt līdz 9. Tā ir ārkārtīgi veca māja gan pēc gadu skaita, gan pēc izskata. Tur šai kopienā kā saimniece kalpo pagājušā gada Gregora skolas absolvente Janita. Mēs galvenokārt braucām apraudzīt viņu, jo viņai, dzīvojot un pastāvīgi strādājot kopienā, nav laika izrauties vairāk kā braucienam uz veikalu pēc pārtikas. Viņai citu kristiešu sabiedrība ir ārkārtīgi vajadzīga. Tad nu mēs darījām ko varējām. Kopā padziedājām dziesmas baznīcā. Vienam no vīriem Dievs iedeva dāvanu un viņš 3 dienās iemācījās spēlēt ģitāru un dziedāt. Tad nu mēs kopā ar viņu dziedājām visiem pazīstamās dziesmas. Vīri padalījās ar savām liecībām, tāpat arī Janita, un pēc tam kopā par viņiem aizlūdzām. Tas faktiski ir vienīgais, ko mēs varam darīt un kas mums būtu jādara šiem cilvēkiem, jo visas praktiskās lietas, lai cik nereāli tas neizklausītos, Dievs pats atrisina. Kad nepieciešami kartupeļi, tad kāds atved 3 maisus, kad nepieciešama naudiņa rēķinu apmaksai, tad ienākas ziedojums vairākas reizes lielāks nekā parastie baznīcas kolektes ienākumi. Kā Janita stāstīja, viss, ko tu vari šeit darīt, ir saukt uz Dievu savā bezpalīdzībā un saņemt no Viņa, jo pats tu nekādīgi nevari atrisināt visas tās problēmas, kas nāk priekšā. Pasaulē dzīvojot tev vienmēr ir iespēja aizskriet Dievam pa priekšu un nokārtot kādas lietas pa savai modei, taču te tu esi bezspēcīgs.

27.oktobris

-Vai jums patīk pārsteigumi?
-Jāāā...
-Nu, tad jums būs lieliska iespēja šodien uzņemt 80 viesus no Jaunatne ar Misiju!
Un tā arī bija. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tik daudz cilvēki tik ātri saorganizēsies un atbrauks pie mums ciemos. Tie bija daži JAM darbinieki, daži KMS audzēkņi un kādi 40-50 zviedru jaunieši, kuri brauc uz Saldu, lai kalpotu daudzbērnu ģimenēm un veco cilvēku pansionātā. Tad nu mēs sapazināmies, parunājāmies, padzērām tēju, izvadājām pa skolu un iepazīstinājām ar skolas ikdienu. Forši bija, kad visi kopā skaitījām Mūsu Tēvs- katrs savā valodā :)

Rītdien vēl būšot koncerts, kuru mēs arī varēsim apmeklēt. Varbūt tā tad arī būs manis ilgi gaidītā disene, kurā izlēkāties un izdauzīties? Kas to lai zin? ;)

26.oktobris

Tā kā studentiem pa rekolekciju laiku ir jāpaliek skolā, jo jāpalīdz pie rekolekciju organizēšanas, tad vairums studentu palika arī svētdien. Tad nu izdomājām kopā braukt uz Liepāju pie Bitāna. Diemžēl nesanāca tik daudz mašīnu kā gribējās, taču tāds neliels bariņš salasījāmies :)

Nezinu, vai nu rakstu vieta bija tāda mierīga, vai nu es esmu izmainījusies, vai arī Bitāns kļuvis miermīlīgāks, taču šoreiz tiešām nebija uguns spļaušana un dresēšana. Par ko bija sprediķis- to droši vien katrs baznīcēns pateiktu savādāk ;)

25.oktobris

Diemžēl nevarēju piedalīties rekolekcijās no sākuma līdz beigām, un noklausījos tikai pēdējo lekciju. Taču pēdējā lekcija deva stingru pārliecību, ka tomēr ir jāmēģina sakārtot savas lietas tā, lai varētu tikt uz rekolekcijām pilnībā. Rekolekciju tēma bija "Atmoda kā misijas instruments". Daudzi pārmet Artim un Gregora skolai kopumā pārāk pārspīlēto orientāciju uz misiju un misijas lietām, paužot vēlmi dzirdēt kaut ko vairāk par cilvēka iekšējās dzīves sakārtošanas jautājumiem utml. Taču man liekas, ka cilvēks nekad savu iekšējo dzīvi nespēs sakārtot tik pilnīgu, ka viņš vienā reizē spēs pateikt- tā, tagad esmu ticis ar sevi galā, tagad varu nodarboties ar kalpošanu citiem. Realitātē ir tā, ka to, kas tev tavā dzīvē īsti nav kārtībā tu pa īsta ieraugi tikai tad, kad dodies pie cilvēkiem viņiem kalpot un viņiem stāstīt par Dievu. Jau labu laiku atpakaļ es zaudējusi spēju vilties, ja redzu, ka kāds pasākums nav plaši apmeklēts. Tas mani vienkārši vairāk nekrata. Tāpat arī šajās rekolekcijās varbūt kāds žēlotos, ka būtu bijis vairāk, ja tēmas nosaukums nebūtu tik garlaicīgs, taču man pietika ar pēdējo lekciju, lai saprastu, ka es gribu būt rekolekcijās un dzirdēt to, kas tur tiek runāts.

Tad nu lūk, pēdējā lekcija bija par tēmu, ko darīt ar cilvēkiem, kas ir tikko nākuši pie Dieva, viņu kristīgās dzīves pirmajos mirkļos, kā arī par to, pēc kādām pazīmēm var atpazīt, kad cilvēks sāk atkrist no Dieva. Ceru dabūt kādreiz lekcijas videoierakstu un sarakstīt visus tos punktus, bet, klausoties tajā visā, es guvu lielu mierinājumu, ka es neesmu atkritusi, vismaz pēc manas saprašanas, ka neviena no tām atkrišanas pazīmēm man šobrīd nav, taču skaidri apzinājos, ka pavisam nesen vēl daudzas no tām bija reālas manā dzīvē. Tātad no vienas puses ieguvu mieru, ka šobrīd neesmu tālu prom no Dieva, ka varu dzīvot mierā, bet no otras puses ieguvu lielu nemieru par to, ka negribu nekad to zaudēt, ka negribu, lai manā dzīvē ienāk kaut kādas lietas, kas nomāktu šīs labās Dieva klātbūtnes, jeb pareizāk sakot- atrašanās pie Dieva, lietas. Lai visā, ko daru, ko domāju, ko ceru un ilgojos, Dieva klātbūtnes un piedzīvojums būtu pirmā vietā.

24.oktobris

Nu re, pirmo prakses analīzes nopietnās analīzes mēģinājumu, kas bija pagājušajā nedēļā, mēs varam aizmirst un aizskalot kā nebijušu, jo šoreiz tiešām viss sanāca labi. Iepriekš es bažījos, ka prakses analīzē mums ir uzstādīti 2 mērķi: viens- izanalizēt, izrunāt, pārrunāt iegūto pieredzi praksē, un otrs- iemācīties veidot prezentācijas un plānot savu laiku, gatavojot prezentāciju un to vadot, jo pirmajā reizē mēs faktiski trennējām tikai otro mērķi, kamēr pirmajam bija pavisam maz laika, un neizdevās tā kārtīgi izrunāties. Tad nu šajā reizē tika sasniegti abi mērķi. Mums bija gan pietiekoši laika, lai izrunātu visu, gan arī prezentēšanas prasmes varējām patrennēt.

23.oktobris

Nu, ne vienmēr praksē iet spīdoši. Šoreiz nebija pārāk daudz par ko priecāties. Varējām priecāties par to, ka launags, kurš mums iepriekš bija kā problēma, jo tas notika tieši mūsu viesošanās vidū un izjauca sarunu, tagad kļuva par līdzekli, lai atvērtu durvis pie jauniem, vēl nesatiktiem cilvēkiem. Proti, piedāvājāmies māsiņām, ka mēs varētu palīdzēt pabarot tos slimniekus, kuri paši nevar paēst. Tādejādi varējām aprunāties vēl ar pāris cilvēkiem, kurus citā veidā mēs visticamāk nebūtu sastapušas. Bet tā negatīvā pieredze bija tā, ka runājoties ar kādām kundzēm, ko iepriekš jau bijām satikušas, saruna spītīgi turējās sadzīviskā līmenī, aprunājot kaimiņus, radus un paziņas, tikai pa retam pieskaroties ticības lietām. Gribējās, lai proporcija starp šīm abām būtu kaut cik līdzsvarā.

22.oktobris

Vakar mazajā grupiņā spriedām par Dieva mīlestību un lūgšanām. Tā doma, kas man pašai visvairāk uzrunāja un patika, bija tā, ka tajā, ka Dievs atbild uz mūsu lūgšanām svarīgākais nav vis tas, ka mēs dabūjam to, pēc kā esam lūguši un tagad varam priecāties, bet gan tas, ka Dievs ir uzklausījis, ka Viņam tas ir bijis svarīgi mums atbildēt- neatkarīgi no tā, kas praktiski izmainījās. Līdzīgi kā tad, kad kāds draugs uzdāvina kādu dāvanu- nav svarīgi, kas tā ir par dāvanu, svarīgi, ka draugs tev ir kaut ko uzdāvinājis. Atbildētās lūgšanās lielākais prieks ir par to, ka tajās tu vari sastapt dzīvo Dievu.

21.oktobris (2)

Viens no visdedzīgāk gaidītajiem pasniedzējiem šodien tika beidzot sagaidīts. Proti, tēvs Atis Grīnbergs no Alūksnes. Viņš mums pasniedza runas mākslu. Mācījāmies gan kā ievingrināt lūpas, lai ir laba dikcija, gan kā pareizi elpot, lai pietiek elpas un sanāk laba runa vai dziedājums, gan kā izanalizēt lasāmo tekstu, lai saliktu pareizos uzsvarus tajā, gan kā lasīt Vecās Derības vietu un personu vārdu garos sarakstus. Taču visaizraujošākais tajā visā, protams, bija balss izmēģināšana, klaigājot vienam uz otru :)

21.oktobris

Skolas sākumā likās, ka brīvā laika pavisam nav. Taču tagad man šķiet, ka brīvais laiks nebija tādēļ, ka visu brīvo laiku gribējās pavadīt, tusējoties ar jauniegūtajiem skolas biedriem. Taču tagad, kad esam daudz maz apraduši viens ar otru, nav nekāda traģēdija, ja kādā brīvajā brīdī norobežojamies no pārējiem un varam iegūt sev laiku vienatnē. Un tas ir visvērtīgākais laiks, no kura ir arī vislielākais gandarījums un atpūta.

20.oktobris

Wow! Šodien bija riktīgā diena! Pēcpusdienā uz otro mūzikas stundu tika uzaicināts kāds īpašs viesis, taču viesa vārds tika turēts noslēpumā līdz pat brīdim, kad ar lielu nokavēšanos viesis ieradās milzu ovāciju pavadīts. Proti, Valdis Indrišonoks. Es tiešām biju pārsteigta, ka viņš profesionāli nodarbojas ar lekciju lasīšanu par slavu un pielūgsmi, ka tas nav tikai tāds vienas reizes pasākums. Tad nu viņš mums stāstīja par mūzikas nozīmi Bībelē, iemeslu, kāpēc tā tika radīta un ko ar viņu darīt. Proti, mūzika tika radīta Dieva pielūgsmei, tā ir īpaša attiecību forma starp Dievu un cilvēku. Tas ir primārais mūzikas mērķis, visi pārējie ir sava veida izkropļojumi. Mūzika savā veidā atver cilvēku, viņš atslābinās un ir gatavs uzņemt sevī jebko. Tad nu apzinās arī mūziķi, ka viņiem ir vara pār cilvēku. Taču mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, ko gribam klausīties.

Piemēram, ģitāristi var aizrauties ar Led Zeppelin mūziku, fanojot par skaisto ģitārspēli „Hotel California” vai „House of the Rising Sun” vai tam līdzīgi, taču ja paklausās vārdos, tad šermuļi iet caur kauliem, kādas vēstis mēs ielaižam sevī.

Kāda sieviete esot minējusi, ka pēc parastās aerobikas mūzikas „oh, babe, babe” klausīšanās, viņai vairs nav gribējies klausīties slavas un pielūgsmes mūziku.

Briesmu lietas viņš pastāstīja arī par Bītliem, ka Lenons esot samaksājis ar savu dvēseli, noslēgdams vienošanos ar nelabo par Bītlu panākumiem.

Kā atšķirt, kura mūzika ir no Dieva, un kurā darbojas kādi citi spēki? Ir tikai viena persona, kas mums to var pateikt- tas ir Svētais Gars. Ar laiku tu iemācies saklausīt viņa balsi, un pazūd vēlēšanās klausīties kādu noteiktu mūziku.

Mūzika nav nevainīga. Mūzika tevi vedina uz kaut ko. Taču mūzika tika radīta, lai tevi vedinātu pie Dieva. Taču, ja tā vedina kaut tikai par 1 grādu nost no Dieva, tad ilgākā laikā tu aiziesi pavisam tālu no Dieva. Tāpēc jāklausās tikai tā mūzika, kas precīzi nomērķē uz Dievu. Tāpat kā starp kristīgo mūziku ir daudz tādas mūzikas, kura nemērķē uz Dievu, tāpat arī starp neticīgo cilvēku mūzikas ir gabali, kuri vedina tavas domas pie Dieva.

Mēs nedrīkstam novērtēt par zemu to spēku, kas mūzikai ir uz mums. Valdis stāstīja par levītiem Vecajā Derībā. Tie bija priesteri un mūziķi, kuri bija nošķirti kalpošanai Kungam un nedarīja nekādu pasaulīgu darbu. Iemesls tam ir vienkāršs. Tā ir viena pielūgsme, kad tu 6 dienas esi racies pa savu pasaulīgo darbu, piemēram, spēlējis mūziku klubos vai citur, un tad svētdien nostājies draudzes priekšā ar aizpampušām acīm, un tā ir pavisam cita pielūgsme, kad tu svētdienas dievkalpojumam sāc gatavoties jau pirmdienā.

Valdis minēja arī tādu filmu kā „They Sold Their Sould for Rock’n’roll”, kura gan esot 10 stundas gara, taču tajā ir milzu daudz informācijas par mūsdienu izklaides industriju un kādi spēki tajā darbojās.

19.oktobris

Pa nedēļas nogali tajos brīžos, kad nebija jākalpo Alfas nedēļas nogalē, gulēju bibliotēkā un lasīju vienu grāmatu. Tāpat vienkārši paņēmās no plaukta. Mani galvenokārt uzrunāja tās nosaukums "The Happy Woman". Es viegli varēju sevi asociēt ar šo nosaukumu un cerēju, ka tik pat viegli varēšu sevi asociēt arī ar tās grāmatas saturu. Un tiešām tā arī notika. Stāsts ir par kādu korejiešu meiteni, kas uzaugusi bagātā ģimenē, bet kuru vecaistēvs, uz nāves gultas gulēdams, svētīja ar lūgšanu, kā viņa raksta grāmatā, ar Jēkaba lūgšanu. Visādi viņai ir gājis tai dzīvē, taču visu laiku soli pa solim viņa ir tuvojusies Dievam un arvien vairāk ko piedzīvojusi kopā ar Viņu. Mani īpaši uzrunāja tas sirsnīgais tonis, kādā viņa runā par savām attiecībām ar Jēzu. Kā viņa stāsta par to, kā Jēzus viņu māca, kā Viņš viņai ir parādījies, kā Viņš viņu mierina un stiprina dažādās situācijās. Grāmata faktiski ir pilna ar tādām īsām (4-5 lpp.) liecībām par piedzīvoto Jēzus klātbūtni viņas dzīvē.

Viens īpaši uzrunājošs stāsts bija par reizi, kad viņa esot dzirdējusi Jēzu viņai jautājam, vai viņa nāktu VIņu apraudzīt, ja Viņš būtu cietumā. Uz to viņa pēc kāda laika esot atbildējusi, ka ietu gan, un devusies sameklēt kaut kādus kontaktus, kas palīdzētu viņai nonākt cietumā un apmeklēt kādus cietumniekus. Tā viņa nonākusi pie kāda cietumnieka, kuram neesot bijis neviens piederīgais, neviens, kas viņu apciemotu. Viņš ir bijis kāds revolucionārs un darījies gan pa Ziemeļkoreju, gan pa Dienvidkoreju. Viņam bijusi ļoti nocietināta sirds, viņš ilgu laiku atteicies noticēt, ka viņa nav valdības aģente, kura tikai maskējas aiz mājsaimnieces tēla. Taču ar laiku, kad viņa uzcītīgi viņu apmeklējusi, viņš atvēries un noticējis viņai.

Viņa viņu apmeklējusi regulāri, taču vienā brīdī viņa nevarēja viņu apmeklēt, un nebija bijusi pie viņa divas nedēļas. Tad viņa saņēma zvanu no cietuma, ka viņš ir smagi slims ar tuberkulozi, un viņi zvanījuši viņai, jo viņam nav neviena cita tuvinieka. Kad viņa aizgāja uz cietumu viņu apciemot, viņu ielaida viņa kamerā tikai ar noteikumu, ka viņa uzvilks sejas masku un cimdus. Iegājusi pie viņa, viņa redzēja viņu guļam uz grīdas visu asinīs, ko viņš bija atklepojis. Viņa noņēma masku un cimdus un dedzīgi lūdza Jēzu, lai šis cietumnieks var Viņu satikt un lai VIņš neļauj viņam aiziet tādā veidā. Taču nekas nenotika. Tikai vēlāk viņa uzzināja, ka viņam ir kļuvis labāk un viņš ievietots slimnīcā un atveseļojās. Vēlāk viņš stāstīja, ka esot saticis Jēzu, un pēc tam arī viņa uzvedība cietumā uzlabojusies un viņš ticis atbrīvots ātrāk par labu uzvedību.
Vēl vēlāk viņš esot kļuvis par mācītāju un arī atbalstījis šo sievieti kaut kādās lietās.

Tāpat tai grāmatā ir daudzi citi stāsti, kur viņa stāsta par savu pieredzi, taču visos stāstos jūtams DIeva tuvums, nevis viņas dievbijība, brīnumdarītājas spējas vai kaut kas par viņu pašu. Tāpēc tiešām viegli asociēt sevi ar viņu, jo pašam taču arī Dieva klātbūtnes pieredze varbūt citos apstākļos, bet Dievs tas pats :)