Pieņem to, ko tev dod
Jautājumi
- grēknožēla ir grēknožēla, kad apzinies, ka esi izdarījis kaut ko sliktu, zini, ka tā darīt nevajag un ka nākamreiz tā vairs nedarīsi. Savukārt, ja ir tikai apziņa, ka nebija labi, bet nav motivācijas iespringt, lai nākamreiz tā vairs nedarītu, tad tā vairs nav grēknožēla. Tad nu lūk, man bieži ir tādas lietas, ko es daru, ka saprotu, ka nav īsti pareizi, bet zinu, ka man pietrūks gribasspēka tam nākamreiz pretoties. Es jau tagad to zinu, ka nākamreiz nepretošos. Vai tad tā ir patiesa grēknožēla. Šādā grēknožēlā patiess ir tikai teorētiskais fakta konstatējums, ka tā, kā es uzvedos, nav īsti pareizi. Pārējais paliek pa vecam.
Jāpadomā par piemēriem. Pagaidām neviens nenāk prātā, bet tā sajūta manī ir iespiedusies ļoti dziļi. - Sabats. Tad ir vai nav tas sabats jāievēro. W.Simsons saka, ka Jēzus nekad nepārmeta nevienam sabata neievērošanu, kamēr citu baušļu neievērošanu atzīmēja. Sabats ir diena, kad visu dienu lūdzies? Vai tā ir diena, kad atpūties no darba? Vai tā ir diena, ko pavadi ar ģimeni? Un ko darīt, ja 5 dienas nedēļā strādā, pa vakariem vadi Alfas kursu vai darbojies kādā citā kalpošanā un svētdien kalpo dievkalpojumā? Ir taču vajadzīga diena fiziskai atpūtai, ir vajadzīga diena mājas sakārtošanai un pirkumu izdarīšanai, nemaz nerunājot par radu, draugu un paziņu apciemošanu. Vai svētdiena (ar visu dievkalpojuma kalpošanu) ir uzskatāma par sabatu? Vai sestdiena ir jāatstāj pilnīgi brīva no sadzīviskām rūpēm? Vai sabata diena nozīmē divvientulību ar Dievu, vai vienkārši atpūtu no rosīšanās? Šidlovskis, šķiet, neuztur sabata dienu, tikai ģimene dienu.
Māls
Tā jau faktiski ir. Ja mēs iedomājamies Dievu kā tādu, kas ir tikai drusciņ atšķirīgs no cilvēka, varbūt ar lielākām spējām darīt kaut kādas īpašas lietas, bet visā visumā līdzīgu mums pašiem, piemēram, kā kolēģi ar talantiem savā jomā, ar domu ,ka Dievs ir kaut kas tāds, par ko mēs varam spriest, vai viņam ir vai nav kaut kādas spējas, vai viņš ir labs vai ļauns, un tad izvirzīt savu spriedumu par viņu un ielikt kādā no savu uzskatu plauktiņiem, tad tādā gadījumā tiešām nav jābrīnās, ka mēs neizjūtam vajadzību pēc Dieva un pēc attiecībām ar Dievu. Turpretī, ja mēs apjēdzam to, ka mēs esam kā māls- ar savām noteiktām īpašībām, bet tomēr diezgan aprobežots radījums, bet Dievs ir kā podnieks, ja redzam šo milzīgo atšķirību starp mums un Dievu, un ja mums ir cerība, ka varbūt Viņš var būt laipns pret mums (un Bībelē ir milzum daudz apliecinājumu Dieva laipnībai pret mums), tad gan mums rodas dziļa vēlme un vajadzība veidot attiecības ar Viņu, kaut vai tikai tāpēc, ka tas dod mums iespēju paskatīties no augstāka skatu punkta uz pasaulē notiekošo- no Dieva balkona, kas ir ievērojami augstāk.
Jesajas 29:16 Ak tavu neprātību! Vai tad mālu var pielīdzināt podniekam, un vai kāds veidojums var sacīt par savu darinātāju: viņš nav mani darinājis? - un kāds darināts tēls savam tēlniekam: viņš nekā neprot?
Jesajas 45:9 Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: ko tu te dari? - Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku?
Romiešiem 9:20-23 Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai?
*Es esmu vienkārši sajūsmā par šīm rakstu vietām, kaut arī īsti nevaru izskaidrot kāpēc. Vismaz ne visus iemeslus, kāpēc.
17.marts (2)
Lieliski!
Beidzot atkal esmu pieķērusies brāļiem Karamazoviem, tad nu turpmākās nedēļas paies šajā gaisotnē!
To grāmatu varētu citēt un citēt un sajūsmināties par šo lielisko rakstnieku!
17.marts
Es pateikšu otru domu. Ja tu skaties uz otru cilvēku un priecājies ar baltu skaudību par kādu viņa foršu īpašību, tad visticamāk tev pašam tāda īpašība piemīt, tikai vēl nav parādījusies atklātībā, bet gana drīz būs redzama, ja ik pa laikam papriecāsies par to otru cilvēku :)))
buča :)
15.marts
Nu ja, bet jautājums- kāpēc Dievs vienalga svētī tradicionālos dievkalpojumus?
Un izdomāju- varbūt šie dievkalpojumi ir svētāmi nevis tāpēc, ka tā ir patiesa draudzes dzīve, bet gan tāpēc, ka tas ir kaut kas ļoti līdzīgs klusajam laikam ar Dievu, kad mēs noliekam nost visas ikdienas skriešanas un raizes, noliekam nost savas domas un plānus un vienkārši sēžam un klausāmies, ko Dievs grib mums pateikt.
Un klusais laiks, kā zinām, ir stūrakmens kristīgai dzīvei. Lūk, tas varētu būt iemesls, kāpēc Dievs grib svētīt dievkalpojumu.
Protams, tas neatceļ to, ka kaut kur ir jārealizē īstā draudzes dzīve ar dalīšanos, aizlūgšanu, pravietošanu, kalpošanu vienam otram utt. :)
7.marts
Viss.
Ko dara mūsdienu kristieši?
Cik no tā burtiskā nozīmē dara mūsdienu kristieši?
Pat teiciens- atver savas mājas durvis, savu ledusskapi un aizlūdz par cilvēkiem- nav tas, ko darīja Jēzus.

Iedomājies sev labi pazīstamu cilvēku, kurš nomira. Tev ir iespēja atdot viņam/viņai 1 stundu dzīves, bet tev vajadzētu atdot par to 1 gadu no savas dzīves. Vai tu to darītu?
http://www.saviodsilva.net/deep-questions.htm
Kāpēc cilvēks tic, kad tu viņam saki, ka ir 4 miljardi zvaigžņu, bet pārbauda, kad tu saki, ka krāsa nav nožuvusi?
http://www.saviodsilva.net/philosophical-questions.htm
1.marts
Šorīt lasīju 1.Mozus grāmatā stāstu par Noa. Sapratu, ka esam stipri līdzīgā situācijā. Arī Noa izskatījās muļķīgi, būvējot savu milzīgo šķirstu, sadzenot tur iekšā savu ģimeni un dzīvniekus, un pats trakākais- viņš izskatījās pēc pilnīga muļķa, sēžot tur iekšā 6 dienas, kamēr ārā nekas neliecināja, ka no kaut kā būtu jāglābjas tajā šķirstā. Līdz kamēr atnāca lielie plūdi, un tad priecājās tie, kas savlaicīgi bija sevi iesprostojuši, un vaimanāja tie, kas bija ārpusē.
Es ticu, ka tas ir tā vērts- izskatīties muļķīgi pasaules acīs, sevi norobežojot no dažādām pasaules piedāvātajām iespējām un tupot kambarī (baznīcā, lūgšanā utml) ar Dievu. Es ticu, ka tas atmaksāsies. Pat ja tagad tas šķiet neloģiski.