Atbraucot atpakaļ uzzināju, ka mūsu puiši ir turējuši solījumu un tiešām ir pagatavojuši pusdienas lielajā skolas virtuvē, un viņiem esot izdevusies brīnišķīga gaļas mērce. Tiešām ļoti talantīgi puiši mums šogad- tā izskatās.
Svētdienas vakars noslēdzās ar vakara lūgšanu, kas šoreiz bija Taize dziedājumu stilā. Nu, ļoti skaisti. Es nezinu, kas tas ir, bet mani tiešām lūgšanas, kas izteiktas dziesmās uzrunā daudz, daudz spēcīgāk. Tajās es patiešām sastopos ar Dievu, piedzīvoju Viņa tuvumu. Dziedot vienu dziesmu daudzas reizes, man nešķiet banāli, ka atkārtoju vienus un tos pašus vārdus, savukārt, ja man būtu jālūdzas bez mūzikas un sava lakonisma dēļ jāatkārto tie paši vārdi neskaitāmas reizes, tas man šķistu nepieņemams. Taču šis nav iemesls, kāpēc lūgšanu dziesmas mani tā uzrunā. Tur ir kaut kas cits- kaut kas īpašs dziesmās, kas tiek dziedātas Dievam Viņa altāra priekšā. Pačukstēšu vienu pusnoslēpumu- man sen jau ir sapnis, kaut varētu visus psalmus, vai vismaz lielu daļu izdziedāt dziesmās. Jo psalmi taču pēc būtības ir dziesmu teksti. Un kādi teksti! Tas tiešām būtu varens spēks, ja tos varētu ietērpt skaistās melodijās. Benediktīniešu metode Rakstu dziedājumiem ir pārāk vienkārša manuprāt. Dažiem psalmiem jau ir ļoti skaistas melodijas, taču man šķiet nepietiekami. Tāds lūk mans sapnis. Pagaidām man nav talanta komponēt dziesmas. Taču varbūt Dievs dāvās man šādu dāvanu. Varbūt :)
31.augusts (2)
Pēcpusdienā tomēr nolēmu doties uz Imantu un nevis uz Liepāju, kā man piedāvāja Rūta un Laura. Kaut kā tomēr esmu cieši saaugusi ar Imantu un vairs nevaru tā vienkārši neatbraukt, ja varu atbraukt.
Pa ceļam izvērtās diezgan nopietna un varbūt pat skarba no manas puses saruna par studentu prakses jēgu un ideju. Izrādījās, ka mums ar Arti ir drusku atšķirīgi skatījumi uz to. Artis liek daudz lielāku uzsvaru uz praksi kā vietu, kurā mēs kalpojam cilvēkiem, kas nepieder nevienai draudzei, savukārt es visu vasaru dzīvoju pārliecībā, ka ceturtdienas pēcpusdienas, kas ir prakses laiks, es varēšu ļoti pilnvērtīgi veltīt Imantas draudzes Bībeles studiju attīstībai. Līdz ar to šī apjēga par dažādiem viedokļiem man drusku pavēdināja to eiforiju, kurā dzīvoju jau visu vasaru, redzot cik viss gludi kārtojas, lai es varētu mācīties skolā. Taču šī jau nu nebūs lielākā problēma manas skolas dzīves laikā. Turklāt esmu pārliecināta, ka šo konkrēto jautājumu mēs spēsim ļoti viegli un visiem apmierinoši atrisināt.
Līdz ar to galvenā doma no šī stāsta bija par to, cik ļoti es esmu saaugusi ar Imantu- nemanot saaugusi :)
Pa ceļam izvērtās diezgan nopietna un varbūt pat skarba no manas puses saruna par studentu prakses jēgu un ideju. Izrādījās, ka mums ar Arti ir drusku atšķirīgi skatījumi uz to. Artis liek daudz lielāku uzsvaru uz praksi kā vietu, kurā mēs kalpojam cilvēkiem, kas nepieder nevienai draudzei, savukārt es visu vasaru dzīvoju pārliecībā, ka ceturtdienas pēcpusdienas, kas ir prakses laiks, es varēšu ļoti pilnvērtīgi veltīt Imantas draudzes Bībeles studiju attīstībai. Līdz ar to šī apjēga par dažādiem viedokļiem man drusku pavēdināja to eiforiju, kurā dzīvoju jau visu vasaru, redzot cik viss gludi kārtojas, lai es varētu mācīties skolā. Taču šī jau nu nebūs lielākā problēma manas skolas dzīves laikā. Turklāt esmu pārliecināta, ka šo konkrēto jautājumu mēs spēsim ļoti viegli un visiem apmierinoši atrisināt.
Līdz ar to galvenā doma no šī stāsta bija par to, cik ļoti es esmu saaugusi ar Imantu- nemanot saaugusi :)
31.augusts (1)
Slābums no sestdienas vakara turpinājās arī svētdienas priekšpusdienā, kad negribējās neko darīt, tikai gulēt un slaistīties. Tomēr ap pusdienas laiku izdomāju aizčāpot līdz pilsētai, jo aptvēru, ka svētdienā neviens man pusdienas negatavos un pagaidām neko jēdzīgu ēdamu neesmu iepirkusi. Kā jau gaidīju, svētdienā pilsētas tirgus nestrādāja, tā nu nācās iepirkt dārzenīšus dienišķajā Rimi. Rimi kā jau Rimi, tikai drusku nepamet tā nepatīkamā sajūta, ka šis ir vienīgais Rimi pilsētā, un nevari īsti cerēt aizbraukt uz kādu citu, varbūt drusku līelāku Rimi, lai nopirktu to, ko nevar dabūt šajā Rimi. Bet nu- tie ir dzīves sīkumi.
Taču interesantais un amizantais bija tas, ka izejot no skolas, kas atrodas kalna galā, spīdēja saule, bet ielejā, kur atrodas Rimi sāka līt lietus, un atpakaļ nākot pie skolas atkal bija sauss. Kalnu klimats- saproties ;)
Taču interesantais un amizantais bija tas, ka izejot no skolas, kas atrodas kalna galā, spīdēja saule, bet ielejā, kur atrodas Rimi sāka līt lietus, un atpakaļ nākot pie skolas atkal bija sauss. Kalnu klimats- saproties ;)
30.augusts
Šodien liela diena!
Svinīgā skolas gada atklāšana. Atklāšanas dievkalpojums 1.reizi nenotika Sv.Jāņa baznīcā, bet M.Lutera baznīcā, jo Lielā iela ir mega remontā un pa to nav iespējams nākt procesijā no baznīcas uz skolu, kā tas ir noticis visus gadus. Taču vienalga bija skaisti. Silts un gandrīz saulains. Bet pāri pār visam- uz atklāšanu atbrauca mana mamma un brālis. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tas tiešām notiks- taču atbrauca un palika līdz pašām beigām! Forši! Tagad man ir pilna istaba ar puķēm gandrīz kā skolotājai 1.septembrī. Tad vēl bija vairākas svētku uzrunas un daudz daudz komentāru no skolas absolventiem par to, cik ļoti forša ir skola, cik ļoti viņi mūs gandrīz apskauž, ka varēsim mācīties skolā, un to, ka tagad negribas braukt prom, jo atkal jūtas kā mājās šeit. Pēc visa tā es pat sāku drusku baidīties no 31.maija, kad būs pēdējā skolas diena un man būs jāatstāj šī foršā vieta un jābrauc prom- atpakaļ pasaulē. Bet nu- gan jau vēl paspēšu sasmelties gana daudz labu iespaidu un pieredzes līdz tam. Un centīšos sekot absolventu novēlējumiem- ķert katru mirkli, ko pavadīšu skolā- un centīšos tos iemūžināt šajā blogā :)
Svinīgā skolas gada atklāšana. Atklāšanas dievkalpojums 1.reizi nenotika Sv.Jāņa baznīcā, bet M.Lutera baznīcā, jo Lielā iela ir mega remontā un pa to nav iespējams nākt procesijā no baznīcas uz skolu, kā tas ir noticis visus gadus. Taču vienalga bija skaisti. Silts un gandrīz saulains. Bet pāri pār visam- uz atklāšanu atbrauca mana mamma un brālis. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tas tiešām notiks- taču atbrauca un palika līdz pašām beigām! Forši! Tagad man ir pilna istaba ar puķēm gandrīz kā skolotājai 1.septembrī. Tad vēl bija vairākas svētku uzrunas un daudz daudz komentāru no skolas absolventiem par to, cik ļoti forša ir skola, cik ļoti viņi mūs gandrīz apskauž, ka varēsim mācīties skolā, un to, ka tagad negribas braukt prom, jo atkal jūtas kā mājās šeit. Pēc visa tā es pat sāku drusku baidīties no 31.maija, kad būs pēdējā skolas diena un man būs jāatstāj šī foršā vieta un jābrauc prom- atpakaļ pasaulē. Bet nu- gan jau vēl paspēšu sasmelties gana daudz labu iespaidu un pieredzes līdz tam. Un centīšos sekot absolventu novēlējumiem- ķert katru mirkli, ko pavadīšu skolā- un centīšos tos iemūžināt šajā blogā :)
29.augusts (1)
Talka. Tas ir šodienas sauklis. Vecuma bezmiegs mani uztrenca augšā jau 6:30, kaut arī talkai sākums nolikts uz 10:00. Veicot nelielus savtīgus aprēķinus, piesakoties pie skolas daļas, kuru tīrīt, es izvēlējot tīrīt tualetes. Sākumā tā var šķist ne pati gudrākā doma, taču zinot, cik Gregora skolas tualetes vienmēr ir tīras, un salīdzinot to ar bezgalīgi garajiem gaiteņiem un logiem gar to sienām, vai jebkuru citu skolas daļu, ko tīrīt, šī mana izvēle varbūt arī nemaz nav tik absurda.
Pie pusdienām saskaitīju 10 studentus. Vēl 1 studente nenāca pusdienās, un vēl kādi 4-5 brauc uz Saldu un ieradīsies vēlāk. Kopā būsim laikam 16, tajā skaitā viens brīvklausītājs. Tātad no pastāvīgajiem skolas studentiem dzimumu proporcija ir tieši 20/80 par labu meitenēm ;)
Pie pusdienām saskaitīju 10 studentus. Vēl 1 studente nenāca pusdienās, un vēl kādi 4-5 brauc uz Saldu un ieradīsies vēlāk. Kopā būsim laikam 16, tajā skaitā viens brīvklausītājs. Tātad no pastāvīgajiem skolas studentiem dzimumu proporcija ir tieši 20/80 par labu meitenēm ;)
29.augusts (2)
Beidzās talkas darbi. Iztīrīju visas tualetes, jāatzīst gan, ka tik tīras un kārtīgas tualetes es esmu redzējusi tikai viesnīcās.
Taču pēc darbu pabeigšanas iestājās apjausma, ka šovakar faktiski nav ko darīt. Vakara lūgšana šodien nav paredzēta, nekādi citi pasākumi arī nav plānoti. Tā nu drusku panīkām istabā, faktiski gaidot Rūtas zvanu, kad braukt viņai pretī uz autoostu. Kā tradicionālais garlaicības nogalināšanas pēdējais risinājums pieteicās filmu vakars, taču arī tas kaut kā nelīmējās.
Taču tad ne no kurienes uzradās Ēva ar arbūzu. Un tusiņš varēja sākties. Visi studenti sanāca mūsu blokā, un es sajutos nu jau kā pavisam īsts Gregora skolas students. Istabiņas ir vienkārši burvīgas. Turklāt vēl vakarā, kad sadedz lampas, un kad vēl sanāk pilns bloks ar ciemiņiem, tad ir labāk nekā jebkur un jebkad. Tikai doma, ka esmu šeit ievākusies tikai nedaudz vairāk kā 24 stundas atpakaļ, drusku disonē ar to māju sajūtu, ko es esmu jau paspējusi iegūt :)
Taču pēc darbu pabeigšanas iestājās apjausma, ka šovakar faktiski nav ko darīt. Vakara lūgšana šodien nav paredzēta, nekādi citi pasākumi arī nav plānoti. Tā nu drusku panīkām istabā, faktiski gaidot Rūtas zvanu, kad braukt viņai pretī uz autoostu. Kā tradicionālais garlaicības nogalināšanas pēdējais risinājums pieteicās filmu vakars, taču arī tas kaut kā nelīmējās.
Taču tad ne no kurienes uzradās Ēva ar arbūzu. Un tusiņš varēja sākties. Visi studenti sanāca mūsu blokā, un es sajutos nu jau kā pavisam īsts Gregora skolas students. Istabiņas ir vienkārši burvīgas. Turklāt vēl vakarā, kad sadedz lampas, un kad vēl sanāk pilns bloks ar ciemiņiem, tad ir labāk nekā jebkur un jebkad. Tikai doma, ka esmu šeit ievākusies tikai nedaudz vairāk kā 24 stundas atpakaļ, drusku disonē ar to māju sajūtu, ko es esmu jau paspējusi iegūt :)
28.augusts (6)
Atgriežoties pie M.Lutera draudzes jauniešiem, visnotaļ atzīstams un vērā ņemams fakts ir tas, ka jaunieši šajā draudzē sāka veidoties tikai kādus pāris mēnešus atpakaļ (es gan nezinu, vai tādā vietā kā Saldus vasara ir veiksmīgs vai neveiksmīgs laiks, kad sākt jauniešus), un nu, uz šo pasaukumu Zvārdes baznīcā saradās vismaz kādi 50 cilvēki. Baznīca bija patiešām pilna. Slava Dievam par īstajiem cilvēkiem īstajās vietās!
28.augusts (5)
Pirms vēl aizbraucām uz Zvārdi, dabūju drusku parunāties ar Aiju par viņas tālāko kalpošanu. Tā trakā meitene būs pilna laika kalpotāja, un nodarbosies ar to, ka caur esošajām spēcīgajām draudzēm veidos jaunas draudzes Latvijā. Lielākā problēma, ar ko viņa pagaidām ir saskārusies, ir protams finansējums, jo draudzes padome nav ieinteresēta atlicināt daļu no saviem jau tā maziem ieņēmumiem kādai svešai draudzei. Turklāt, piemēram, Alfa kursa izveidošana tukšā vietā ir diezgan dārgs pasākums. Bez tā visa, Aijai ir vajadzīga nauda arī savai dzīvei. Taču- viņa ir apņēmības pilna, un es, redzot, cik veiksmīgi kārtojas Imantas draudzes finanses, galīgi neesmu skeptiski noskaņota, ka viņai tas varētu neizdoties.
28.augusts (4)
Pasākums Zvārdes baznīcā sākās ar braukšanu un netālu ezeru ar nosaukumu Čumka vai tam līdzīgi. Tur ezera krastā kādam eirodeputātam piederot zemes īpašums, ko šis ļaujot izmantot dažādām vajadzībām. Tad nu šoreiz mēs uzcirtām groziņu vakaru nojumītē, ugunskuru no slapjiem meža zariem un jaunieši uzspēlēja pāris spēles. Tā mīlīgi. Ezers tāds simpātisks, liktos varētu forši nopeldēties, ja vien nebūtu jādomā par mestajām mīnām.
Kad bija gana spēlēts, ēsts un pļāpāts, tad devāmies pakaļ mašīnām ar šoferīšiem pa dubļainiem lauku ceļiem atpakaļ uz Zvārdes baznīcu. Pa ceļam pāris dziesmas, vairākas fotosesijas un esam klāt! Mūs sagaidīja taciņa uz baznīcu, kas bija izrotāta ar bluķiem uz kuriem dega svecītes. Tā kā bija jau gandrīz melna nakts, tad efekts bija burvīgs. Vienu ideju varētu nošpikot. Vienam bluķim šķērsgriezumā bija izcirsts krusts un tas krusts dziļumā bluķī aizdedzināts.
Ienākot baznīcā, redzējām, ka gar palikušajām sienām, gan tāpat uz sagruvušajiem akmeņiem visur saliktas mazās svecītes. Un arī koka soli smuki apklāti ar baltiem pārklājiem, lai radītu pavisam svinīgu atmosfēru.
Dievkalpojums notika parastajā kārtībā, piedalījās mācītājs Uldis. Ļoti jauks mācītājs, tā šķita. Īpaša sajūta bija skaitīt ticības apliecību un skatīties zvaigžņotās debesīs: „…Tēvu, visa valdītāju, debess un zemes radītāju…”. Vēl jauniešu vadītāja nolasīja dzejoli, kas lika īpaši sajust, ka mēs stāvam vietā, kur mūsu senči gadsimtiem ilgi ir lūguši to pašu Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.
Bet ar to vēl pārsteigumi nebeidzās- kad mācītājs bija beidzis uzrunu, tad viņš teica, ka negribot teikt ‘āmen’, bet gribot dot vārdu kādam savam draugam, kas ir atbraucis pie viņa ciemos. Un priekšā iznāca Krists Kalniņš. Viņam uz džempera priekšpusē milzu burtiem bija rakstīts „sinner”- tas esot gan vairāk katram pašam, lai neaizmirstu, ka neatkarīgi no sava kā kristieša brieduma, mēs Dieva priekšā vienalga būsim un paliksim grēcinieki. Savukārt uz muguras viņam bija rakstīts „saved” . Tas esot, lai citi zinot, ka mēs esam izglābti. Man jau gan liekas, ka apkārtējiem varētu īpaši palīdzēt tas priekšpuses uzraksts- palīdzētu ar lielāku iecietību skatīties uz to cilvēku, nemēģinot viņu uz līdzenas vietas pārtaisīt par svēto- tādu pašu kā sevi.
Man ļoti patika, ko Krists teica par baznīcām. Mēs katrs esam kā tāda nopostīta baznīca, kura ir aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Taču Dievs mūs grib redzēt un veido par lielām, skaistām, tīrām un gaišām baznīcām. Pati gan es nepiedalījos, taču ļoti priecājos, ka šī gada jauniešu dienu tēma bija tieši baznīca. Man šķiet ir ļoti svarīgi uzsvērt, cik vajadzīga ir baznīca kā kristiešu kopums.
Kad bija gana spēlēts, ēsts un pļāpāts, tad devāmies pakaļ mašīnām ar šoferīšiem pa dubļainiem lauku ceļiem atpakaļ uz Zvārdes baznīcu. Pa ceļam pāris dziesmas, vairākas fotosesijas un esam klāt! Mūs sagaidīja taciņa uz baznīcu, kas bija izrotāta ar bluķiem uz kuriem dega svecītes. Tā kā bija jau gandrīz melna nakts, tad efekts bija burvīgs. Vienu ideju varētu nošpikot. Vienam bluķim šķērsgriezumā bija izcirsts krusts un tas krusts dziļumā bluķī aizdedzināts.
Ienākot baznīcā, redzējām, ka gar palikušajām sienām, gan tāpat uz sagruvušajiem akmeņiem visur saliktas mazās svecītes. Un arī koka soli smuki apklāti ar baltiem pārklājiem, lai radītu pavisam svinīgu atmosfēru.
Dievkalpojums notika parastajā kārtībā, piedalījās mācītājs Uldis. Ļoti jauks mācītājs, tā šķita. Īpaša sajūta bija skaitīt ticības apliecību un skatīties zvaigžņotās debesīs: „…Tēvu, visa valdītāju, debess un zemes radītāju…”. Vēl jauniešu vadītāja nolasīja dzejoli, kas lika īpaši sajust, ka mēs stāvam vietā, kur mūsu senči gadsimtiem ilgi ir lūguši to pašu Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.
Bet ar to vēl pārsteigumi nebeidzās- kad mācītājs bija beidzis uzrunu, tad viņš teica, ka negribot teikt ‘āmen’, bet gribot dot vārdu kādam savam draugam, kas ir atbraucis pie viņa ciemos. Un priekšā iznāca Krists Kalniņš. Viņam uz džempera priekšpusē milzu burtiem bija rakstīts „sinner”- tas esot gan vairāk katram pašam, lai neaizmirstu, ka neatkarīgi no sava kā kristieša brieduma, mēs Dieva priekšā vienalga būsim un paliksim grēcinieki. Savukārt uz muguras viņam bija rakstīts „saved” . Tas esot, lai citi zinot, ka mēs esam izglābti. Man jau gan liekas, ka apkārtējiem varētu īpaši palīdzēt tas priekšpuses uzraksts- palīdzētu ar lielāku iecietību skatīties uz to cilvēku, nemēģinot viņu uz līdzenas vietas pārtaisīt par svēto- tādu pašu kā sevi.
Man ļoti patika, ko Krists teica par baznīcām. Mēs katrs esam kā tāda nopostīta baznīca, kura ir aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Taču Dievs mūs grib redzēt un veido par lielām, skaistām, tīrām un gaišām baznīcām. Pati gan es nepiedalījos, taču ļoti priecājos, ka šī gada jauniešu dienu tēma bija tieši baznīca. Man šķiet ir ļoti svarīgi uzsvērt, cik vajadzīga ir baznīca kā kristiešu kopums.
28.augusts (3)
Man piedāvāja vakarā braukt līdzi uz M.Lutera draudzes jauniešu pasākumu Zvārdes baznīcā. Uz tādiem pasākumiem, ja man nav ārēji uzlikts pienākums tur būt, braucu tikai tāpēc, ka pati sev uzlieku par pienākumu neatteikt cilvēkiem un tomēr mēģināt kļūt par sabiedrisku cilvēku. Turklāt, ja tā ir braukšana uz kādu neredzētu vietu, turklāt ar auto, kurš nav mans- tad jau var piekrist.
Zvārdes baznīca ir celta 16.gadsimtā kā koka ēka. Tās pirmais mācītājs bijs kāds Krīgers, kurš esot bijis arī pirmā latviešu kalendāra sastādītājs. Pēc tam 18.gadsimtā ēka pārbūvēta par akmens mūra namu ar nelielu torni. Taču 2.pasaules karš to papostīja, un 1954.gadā, kad PSRS armija te ierīkoja aviācijas mērķpoligonu, baznīca tika nopostīta pavisam.
Šobrīd no baznīcas ir palikuši vairs tikai akmeņu krāvumi un viena siena ar 3 logiem. Taču baznīca "iekšpusē" izskatās, ka ir saglabājušās grīdas flīzes no senākiem laikiem. Tagad baznīcā ir ielikti koka soli baznīcēniem, uzcelts altāris no sakrautiem ķieģeliem un koka krusta, kā arī altāra priekšā sastādītas puķītes. Ļoti omulīga sajūta.
Zvārdes baznīca ir celta 16.gadsimtā kā koka ēka. Tās pirmais mācītājs bijs kāds Krīgers, kurš esot bijis arī pirmā latviešu kalendāra sastādītājs. Pēc tam 18.gadsimtā ēka pārbūvēta par akmens mūra namu ar nelielu torni. Taču 2.pasaules karš to papostīja, un 1954.gadā, kad PSRS armija te ierīkoja aviācijas mērķpoligonu, baznīca tika nopostīta pavisam.
Šobrīd no baznīcas ir palikuši vairs tikai akmeņu krāvumi un viena siena ar 3 logiem. Taču baznīca "iekšpusē" izskatās, ka ir saglabājušās grīdas flīzes no senākiem laikiem. Tagad baznīcā ir ielikti koka soli baznīcēniem, uzcelts altāris no sakrautiem ķieģeliem un koka krusta, kā arī altāra priekšā sastādītas puķītes. Ļoti omulīga sajūta.
28.augusts (2)
Es kā vienmēr skolā ierados kā pirmā. Nezinu, ar ko tie cilvēki nodarbojas, ka negrib braukt jau savlaicīgi uz skolu? Es atdrāzos pie pirmās nojausmas, ka drīkstu šeit parādīties.
Bet nu neko- izkrāmēju visas savas mantas, un secināju, ka savos aprēķinos neesmu kļūdījusies- visas mantas sagāja skapī plauktā un zemgultas kastēs, turklāt diezgan brīvi. Cita lieta, ka par virtuves aprīkojumu man nebija pareizais spriedums. Mūsu blokā ir tikai dažas dakšas un daži naži un 3 krūzītes. Nav ne karotes, ne griežamie naži, ne ūdens vārāmās kannas, ne katlu, ne pannas- arvienvārdsakot- kaut kas jāizštuko.
Bet nu neko- izkrāmēju visas savas mantas, un secināju, ka savos aprēķinos neesmu kļūdījusies- visas mantas sagāja skapī plauktā un zemgultas kastēs, turklāt diezgan brīvi. Cita lieta, ka par virtuves aprīkojumu man nebija pareizais spriedums. Mūsu blokā ir tikai dažas dakšas un daži naži un 3 krūzītes. Nav ne karotes, ne griežamie naži, ne ūdens vārāmās kannas, ne katlu, ne pannas- arvienvārdsakot- kaut kas jāizštuko.
28.augusts (1)
Beidzot varu pārvākties uz Saldu! Jau mēnesi dzīvoju uz čemodāniiem ar mantām izkaisītām gandrīz pa visu Latviju.
Braucu un domāju, kurā istabiņā mani ieliks dzīvot. Dikti negribētos 1.blokā, jo tas ir patumšs, jo tieši aiz loga aug liels koks. Negribētos arī 2.blokā, jo tur pie loga ir pagraba ieejas nojume un lietus laikā tas jumts nelāgi trokšņo. 3.bloks būtu īstais. Taču- kura istabiņa?A vai B, A vai B, A vai B. Nu, labi, lai būtu A. Tam vismaz varu atrast kādu pamatojumu- starptautiskā kredītreitinga augstākais novērtējums- AAA.
Kā gadījās, kā ne- tiku istabiņā 3B. Ideāli. Visvairāk man patīk, ka nav paklāja, jo no vienas puses nav tik nenormāli jāuztraucas par sterilitāti, no otras- kad tīra istabu, tad skaidri zini, ka istaba ir pilnībā iztīrīta.
Braucu un domāju, kurā istabiņā mani ieliks dzīvot. Dikti negribētos 1.blokā, jo tas ir patumšs, jo tieši aiz loga aug liels koks. Negribētos arī 2.blokā, jo tur pie loga ir pagraba ieejas nojume un lietus laikā tas jumts nelāgi trokšņo. 3.bloks būtu īstais. Taču- kura istabiņa?A vai B, A vai B, A vai B. Nu, labi, lai būtu A. Tam vismaz varu atrast kādu pamatojumu- starptautiskā kredītreitinga augstākais novērtējums- AAA.
Kā gadījās, kā ne- tiku istabiņā 3B. Ideāli. Visvairāk man patīk, ka nav paklāja, jo no vienas puses nav tik nenormāli jāuztraucas par sterilitāti, no otras- kad tīra istabu, tad skaidri zini, ka istaba ir pilnībā iztīrīta.
Abonēt:
Ziņas (Atom)