Trenniņā, kad trenneris rāda vingrojumus, kurus pildīt- tagad šo, tagad šo un tagad šo, pēc kāda laika liekas, ka esmu pavisam tizla, ka šis trenniņš nav priekš manis. Bet, kad pārejam uz nākamo daļu trenniņā, jādara ir citi vingrojumi, tad vienmēr nodomāju- īstenībā nemaz nebija tik nepanesami, es būtu varējusi vēl kādu laiciņu turpināt, ja es būtu zinājusi, ka beigas pienāks tik ātri.
Tāpat es domāju būs ar Jēzus otro atnākšanu. Kad tas notiks, man liksies, ka īstenībā ir pagājis tikai pavisam īss laika sprīdis un Viņš ir klāt, bet šobrīd liekas, ka gaidīšana ir ilga. Bet kas tad tas ir- 2000 gadi? Ja Jēzus atnāktu rīt, vai tad tas nebūtu drīz? Uz mūžības fona Viņš faktiski atnāktu uzreiz pēc pirmās atnākšanas.
Svētdiena
Svētdiena ir tāda diena, kuras faktiski nav. Svētdienā netiek darīti nekādi algotā darba darbi, netiek darītas nekādas kalpošanas- pat ja kādai no šīm lietām termiņš spiež. Vienkārši šīs dienas kalendārā nav, un neesošā dienā neviens neko nevar izdarīt, nevar aizpildīt nevienu caurumu. Arī savus hobijus, ko nav sanācis īstenot citās dienās laika trūkuma dēļ, svētdienās nedara. Šīs dienas kā laika resursa vienkārši nav. Šī diena paiet brīvā plūdumā, faktiski neko konkrētu vai plānotu nedarot. Vienkārši- atdusēties.
P.s. Tāpēc reizēm ir svētīgi paslimot- tad tu saproti, ka tomēr tas ir iespējams- veselu dienu neko nedarīt, nedarīt neko no tā, kas jādara. Un pasaule nesabrūk pēc šādas pauzes :)
P.s. Tāpēc reizēm ir svētīgi paslimot- tad tu saproti, ka tomēr tas ir iespējams- veselu dienu neko nedarīt, nedarīt neko no tā, kas jādara. Un pasaule nesabrūk pēc šādas pauzes :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)