faktiski nozīmē mēģinājumu sagrābt kontroli savās rokās, vēlmi redzēt lietas kopumā, izrpast visu, izvērtēt visu.
Līdz ar to tas iet pretrunā ar uzticēšanās un paļaušanās jēdzienu.
Ne vienmēr un ne visur, bet par to der padomāt ?!
15.jūlijs
Iešāvās prātā doma, ka viens no lielākajiem šīs dzīves priekiem, protams, tikai atsevišķai psihopātu daļai ;) ir atklāt kādu jaunu savu grēku.
Kad esi nocīnījies ar saviem vecajiem, labi zināmajiem grēkiem, un esi nocīnījies ar visādām ikdienas nebūšanām un mēģinājumiem rast tām skaidrojumu un izeju no tām, tad ar prieku saņem apjausmu par kādu līdz šim nepazīstamu, bet pavisam reālu savu grēku. Piemēram, kādā visai neērtā un nepatīkamā situācijā tu atklāj, kāda patiesībā ir tava attieksme pret kaut kādiem cilvēkiem, kamēr līdz šim licies viss normāli. Un tad jau atkal ir jauns darba lauciņš, pie kā strādāt. Tas tādu zināmu svaigumu ievieš ikdienā.
Un prieciņš rodas.
Bet nu- to laikam sapratīs tikai trakie :) :D :8
8.jūlijs
Kā tur īsti ir ar to priecīgo dejošanu ar minimālu apģērbu Dieva šķirsta priekšā? 2.Samuēla 6.nodaļa.
Pirmajā reizē, kad Dāvids gribēja pārvest šķirstu, nekas tāds nepiedienīgs nenotika. Bet tad viņš sabijās, ak Dievs lika Uzam nomirt par mēģinājumu pieturēt šķirstu, un lika to vest prom uz citu namu. Tad, redzēdams, ka tas nams tiek svētīts, Dāvids atkal pārdomāja un veda šķirstu pie sevis. Un tikai šajā otrajā reizē viņš bija puspliks un nepiedienīgi apģērbies, tā kā sievietes kaunināja viņu. Stāsts nav par to, ka tā sieva viņu kaunināja- vai tas bija pareizi vai nepareizi, vai viņas sods bija taisnīgs vai netaisnīgs, bet stāsts ir par to, ka tā bija liekulība, kad Dāvids otrajā reizē veda šķristu pie sevis, tāpēc varbūt tā atkailināšanās bija saistīta ar šo liekulību?
7.jūlijs (3)
Dzīties pēc Dieva nenozīmē uzdot jautājumu-
Dievs, vai tas, ko es daru ir pareizi, vai tajā varbūt ir kaut kas nepareizs, vai tas ir tas, kā Tu gribi, lai es dzīvoju, vai mans dzīvesveids ir biblisks un Tev pieņemams?
Nē.
Dzīties pēc Dieva nozīmē uzdot jautājumu-
Kungs, ko Tu gribi, lai es daru, ko VĒL es varu darīt Tavā labā, no kā man atteikties, lai varētu labāk Tev pakalpot?
Pirmais jautājums atstāj Dievam faktiski tikai vienu atbildi- jā, bērniņ, ir jau labi, neko sliktu tu nedari. Un tas arī viss.
Savukārt otrais jautājums paver daudz plašākas iespējas Dievam parādīt, ko īsti Viņš gribētu, lai tu dari.
Pirmais jautājums ir turēšanās pie sava esošā dzīvesveida un prasīt tā novērtējumu, kamēr otrais jautājums ir gatavība atdot visu un darīt jebko, lai varētu labāk pakalpot Dievam.
7.jūlijs (2)
Parādi, kā tu dzīvo īpaši jomās, kam ir svars, un tas ir- sekss, nauda, vara, draudze, un es tev pateikšu, kam tu tici. Nesaki, ka tu tici uz Jēzus otro atnākšanu, parādi, kā tu reāli dzīvo, un es tev pateikšu, kam īsti tu tici.
/Wolfgang Simson/
7.jūlijs
Ja kaut kādai lietai pēkšņi piegriež finansējumu un tā rezultātā tā lieta nomirst, vai tā lieta bija radīta un uzturēta Svētā Gara spēkā?
Ja nauda pēkšņi vairs nav tur, un lieta sašķobās, tad cik daudz tajā ir bijis no Dieva?
/Wofgang Simson/
6.jūlijs (3)
Dzenieties pēc Dieva valstības! Dzenieties! Atmetiet visu, kas traucē, meklējiet Dievu, meklējiet Viņa prātu katrā lietā, ceriet uz Viņu visos jautājumos un neskaidrībās, ticiet, ka Viņš par visu gādā!
Jo tā ir taisnība :)
6.jūlijs (2)
Tā ir ilūzija, ka liela alga ir bagātība. Tā tiešām ir ilūzija. Un pavisam objektīva ilūzija, nevis tikai kaut kāds supergarīgais skatījums, kurš saka, ka naudai nav nozīmes, galvenais ir garīgums, mīlestība, cilvēku attiecības. Nē, tā ir pavisam reāla ilūzija.
Tas ir apmēram tā. Tev kontā ir 3200 Ls, un tu zini, ka pa to naudu jaunu mašīnu nopirkt nevar, bet toties var saremontēt esošo un noguldīt krājkontā jaunai mašīnai. Tas ir apmēram tas, ko es izdarīju. Iegrūdu remontā 1100 Ls, un pārējo noliku krājkontā. Es zinu, ka man vienalga ir diezgan daudz naudas, un es varu nopirkt to un šito. Un man pietiks tam un šitam. Visam nepietiks, bet diezgan daudz kam pietiks. Tāda sava veida bagātības apziņa ir. Apziņa, ka naudas izsīkuma robeža tomēr ir diezgan tālu. Vai ne? Tāda diezgan pazīstama situācija.
Bet ir iespējama arī pavisam cita situācija.
Tev algas nav nekādas, uzkrājumu nav nekādu, kabatā tikai daži lati, lai aizietu uz kino un nopirktu saldējumu, ja sagribēsies. It kā neko daudz nevar savā dzīvē plānot. Nav jau resursu, ar ko operēt.
BET- tu zini, ka tavam tētim ir milzīgas naudas summas bankas kontā un ka viņš iedos tev savu bankas karti ar visu kodu ik reiz, kad tev kaut ko vajadzēs. Ja tev vajadzēs saremontēt mašīnu, viņš iedos savu karti un varēsi bez satraukumiem doties uz dārgāko servisu remontēt, ja vajadzēs nopirkt jaunu auto, viņš iedos karti un tu varēsi nopirkt tādu mašīnu, kāda tev būs nepieciešama, piemēram, Ņiva braucieniem uz Zanti ;)
Lūk- tā ir neierobežotas bagātības sajūta. Tā ir reāla bagātība. Kad tu pats nemaz nezini, cik īsti naudas ir tajā tēta kontā, bet zini, ka tad, kad gribēsi ar viņa karti kaut ko nopirkt, tev pietiks.
Līdz ar to ir diezgan muļķīgi visu laiku pārskaitīt tos savus nožēlojamos 3200 Ls savā kontā un savā prātā šurpu turpu, ja tev ir pieejami daudz lielāki un neierobežoti resursi.
6.jūlijs
Liecība. Beidzot arī man ir liecība.
Dzīvoju es savu nodrošināto dzīvi, strādāju, pelnīju naudu, ziedoju baznīcai, kalpoju draudzē, apmeklēju garīgās izaugsmes seminārus, palīdzēju tiem, kas vajadzībās. Skaisti. Jauki. Brīnišķīgi.
Tad iemīlējos Dievā, un tā ne pa jokam iemīlējos. Sapratu, ka nekas cits šai dzīvē mani neintersē tik ļoti kā būt Viņa klātbūtnē, izprast Viņu un piedzīvot Viņu.
Darbs foršs, kolēģi ideāli, viss štokos- dzīve tieši tāda, kādu esmu vēlējusies kopš sava apzinātā vecuma. Tiešām īstais darbs, īstā draudze, īstā vieta.
Bet gribas Dievam atvēlēt vairāk vietas.
Aizgāju uz Gregorskolu.
Viss mierīgi. Pabeidzu Gregorskolu. Jau pirms skolas un skolas laikā biju diezgan daudz saklausījusies visādus stāstus par cilvēkiem, kam nav regulāri ienākumu avoti, kas dzīvo no tā, kas šobrīd ir, nezin, kad būs nākamie ienākumi, nezin, ko rīt ēdīs, nezin, kā parīt apmaksās rēķinus, bet Dievs viņiem iedod naudu un ēdamo tieši tad, kad nepieciešams, un tieši tik lielā apmērā, cik nepieciešams.
Pārsvarā tie stāsti ir diezgan tādi attāli, par cilvēkiem, kas nav labi pazīstami, kas nav satikti, par kuriem ir tikai dzirdēts. Bet tad bija Janita, kuru reāli pazinu un satiku arī Lēnās. Un viņa stāstīja par to, ka reiz viņiem nav bijis, ko ēst, un viņiem atveduši maisu kartupeļiem. Citu reizi nav bijis naudas, ar ko apmaksāt kaut kādu rēķinu, un kāds iedod tāpat vien naudu vajadzīgajā daudzumā.
Man šādi gadījumi parauj skaudību. Es arī piedzīvot tādus brīnumus, es gribu piedzīvot kaut ko reālu no Dieva, ne tikai teorētisku ticību, kas arī, protams, ir laba- ticēt, kaut arī nav redzējuši.
Tad nu tagad pienāca tas brīdis.
Visu otro semestri es ar savu mašīnu braukāju uz Zanti pie bērniem praksē. Ceļš vienkārši briesmīgs. Asfalts ar milzīgām bedrēm no vienas vietas un vēlāk grants ceļš. Raudāju es gaužas asaras par savu mīļo mašīnīti, ka viņai nākas braukt pa tādiem ceļiem. Bail bija iedomāties, kas notiks, kad būs jāved uz apkopi.
Neko. Neilgi pēc skolas jūtu, ka mašīnai sāk kaut kas čīkstēt. Ne visu laiku, bet ik pa laikam, un tā, ka salonā var ļoti skaidri dzirdēt, bet, kad atver logu, tad vispār pa visu pilsētu čīkst.
Neko darīt, jādomā kā tikt pie naudas, lai saremontētu.
Varētu jau meklēt kaut kādu lēto servisu, bet kaut kā nevelk uz kaktu servisiem. Sajūta tāda, ka jābrauc uz savu mīļo Wess Motors, lai cik dārgs viņš arī nebūtu. Plus vēl tā rakstu vieta no 78.psalma par to, ka nevajag kaitināt Dievu, ka Viņš var iedot tikai ūdeni un ne maizi un gaļu. Šajā gadījumā es par ūdeni uztvēru lēto kaktu servisu, bet par gaļu Wess Motors.
Tā nu nolēmu, ka gribu "notestēt" Dievu. Vai Viņš parūpēsies par šo manu vajadzību, vai kā būs? Galvenā motivācija, protams, bija, nevis parādīt, ka es neticu, ka Dievs var samaksāt Wess Motors rēķinu, bet gan piedzīvot tādus brīnumus, par kuriem biju dzirdējusi.
Tā nu saņēmu dūšu un ar 30 Ls kabatā devos remontēt mašīnu uz Wess Motors. Vairāk naudas nebija, bija kredītkarte, bet es skaidri pateicu Dievam, ka es negribu līst parādos. Bet sava veida garantija tā bija. Domāju visādus variantus, kas varētu notikt. Viens, protams, ka ar Dieva svētību nekas nopietns mašīnai nebūs jāremontē, otrs, Dievs nometīs no debesīm naudu lielākam remontam, trešais, Dievs gribēs kaut ko vairāk man iemācīt no šīs situācijas- parādīs, kas man jādara šajā situācijā- būs jālūdz kādam nauda, jāsaprot, ka nevajag šitā kārdināt Dievu vai vēl kaut kādu mācību man iedos un man būs kaut kā jāreaģē.
Tad nu tā. Ar gatavību uz visu, dodos uz Wess motors.
Sākumā lika parakstīties par pārbaudīšanas tāmi 8Ls apmērā, pēc 10 minūtēm teica, ka būs jāveic bremžu tīrīšana, kas maksās 13 Ls, un ja būs nepieciešams, tad būs jāveic vēl kāds remonts, ieļļošana utml. tad būs vēl jāpiemaksā. Tā nu domāju- kas tad nu tagad būs. Man ir tikai 30 Ls, ja tur atklāsies kaut kas nopietns remontējams, tad Dievam būs jānāk palīgā ar saviem brīnumiem, jo man reāli nav citu variantu kā paļauties uz Viņu. Tā nu gaidu.
Beigās meistars saka, ka jā, tur esot bijis jāveic remontiņš, arī detaļas jāeļļo, vēl kaut kas jāpielabo un tā. Es klausos, un domāju- tagad jau vairs atpakaļ ceļa vairs nav. Viss ir izdarīts, man būs jāmaksā, lai cik arī tas nemaksāja.
Un še tev- kopējais rēķins 27,72 Ls. Alleluja!
Pēc visiem Zantes braucieniem, zinot, ka iepriekš es par bremžu remontu esmu maksājusi simtiem latu, zinot, ka man nebija citu variantu- rēķins iekļāvās 30 Ls.
Pasakiet vēl tikai, ka tā nav Dieva žēlastība. Dievs apliecināja savu vēlmi par mani parūpēties par visiem 100% :)))) ja tā, drīkst teikt. :)
Kā var neiemīlēties tādā Dievā līdz ausīm?
4.jūlijs (2)
Jautājums par to, vai cilvēkam sirdī ir tas pārdabiskais, pārcilvēcīgais prieks, par ko bieži runā kristiešu sabiedrībā, kas pastāv neatkarīgi no apstākļiem, faktiski nav saistīts ar to, ko cilvēks dara, vai kāds cilvēks ir. Tas ir atkarīgs tikai no tā, ko cilvēks domā, kādas ir Dieva domas par viņu. Ja cilvēks uzskata, ka Dievs uz viņu ir dusmīgs un grib viņu sodīt, sūtīt trimdā uz Bābeli vai tam līdzīgi, ka viņš gan ir sūdzējis savus grēkus, cik patiesi spējis, bet vienalga viņa grēcīgā daba ir tik liela, ka Dievs vienalga ir dusmīgs, tad tādam cilvēkam, pat ja viņš ies uz privāto bikti katru dienu un to tik vien darīs kā kalpos Dievam visādos veidos, vienalga nebūs sirdī prieks. Savukārt ja cilvēks notic Dieva vārdiem, ka viņam ir piedots un viss ir piedots, kas noticis,” kaut visa bijis daudz” kā dzied Indrišonoks, ka viņš ir nomazgāts, ka viņš ir Dieva mīļais bērns kā Dāvids, kā Noa, kā Estere, kā Jēzus pats galu galā, tad gan cilvēks var riktīgi priecāties.
Es ilgi domāju par ko ir šis lielais prieks- vai par izglābšanu no nāves, vai par sataisīto vietu debesīs vai par ko. Tagad es sapratu, ka prieks ir par to, ka Dievs mani mīl, ka es viņam patīku, Viņš patiesi priecājas „par katru manu žestu”, un ka es neesmu Paija viņa acīs, bet gan mīļā Maija. Kristus dēļ protams.
4.jūlijs
Privātā bikts faktiski nebūtu nemaz vajadzīga, ja vien
1. Kopīgajā grēksūdzē cilvēki tiešām dzirdētu absolūciju, ko pasaka mācītājs un spētu noticēt, ka viņu grēki ir patiešām piedoti kā 1.Jāņa vēstulē 1.nodaļā, un pēc piecām minūtēm atkal nelūgtu grēku piedošanu par tiem pašiem grēkiem
2. Cilvēki nedzīvotu ilūzijā, ka viņi savus grēkus var noslēpt no apkārtējiem, vai ka viņu grēki ir kaut kas tik šausmīgs, ka nevar teikt nevienam, vai ka labāk ir, ja apkārtējie nezina viņu grēkus. Kas, protams, ir meli.
Ja cilvēki nedzīvotu šajā ilūzijā par savu privātumu un klausītos to, ko viņiem saka dievkalpojuma grēksūdzē, es uzskatu, privātā bikts nemaz nebūtu vajadzīga. Tad grēkus sūdzētu viens otram un nevajadzētu personīgu pārliecināšanu, ka tiešām tavi grēki tev ir piedoti vienkārši tāpēc, ka tu tos atzīsti Dieva priekšā kā tas arī ir rakstīts Bībelē.
3.jūlijs (2)
Nekaitiniet Dievu! Nespēlējieties ar uguni!
Nopietni!
Psalms 78:19-22 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami:
"Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?
Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?"
Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu, jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību.
Nekaitiniet Dievu! Kā jums patiktu, ja jūsu padotie darbā visu laiku jums teiktu- tu neko nemāki, tu neko neproti, tavs bizness tūlīt noies pa burbuli, jo tu nemāki parūpēties par visu nepieciešamo, mēs pa vakariem piestrādāsim vēl kaut kur citur, gadījumā, ja tev iekodīs muša un tu pēc stundas mūs atlaidīsi. Un vispār- tu esi spējis novadīt šo uzņēmumu līdz šim, bet nav nekādas garantijas, ka tu spēsi izvadīt to cauri krīzei, mēs tev neticam, mums šķiet, ka tu tāpat visu nolaidīsi šķērsām, tāpēc mēs nemaz nesākam ar tevi nopietni strādāt.
Tas ir apmēram tas, ko Israēls pateica Dievam tuksnesī, un tas ir apmēram tas pats, ko mēs pasakām Dievam šodien, baidoties, vai pietiks ar dievbijību, lai pārdzīvotu krīzi, vai nevajag meklēt padomu pie vēl kādiem gudrajiem.
Bet Vecajā Derībā ir skaidri pateikts- krīze nenāk tāpēc, ka cilvēki nemāk organizēt savus finanšu resursus un neefektīvi saimnieko. Krīze nāk tāpēc, ka cilvēki grimst savos grēkos, nemeklē Dievu un netic Dieva palīdzībai. Tāpēc ir krīze. Un jo ilgāk palīdzība tiks meklēta pie pasaules gudrajiem un nenotiks atgriešanās no grēkiem un saukšana uz Dievu, tikmēr būs krīze. Un bezdarbam nav nekāda sakara ar izglītotību, pieredzi vai veiksmi.
Tā visa ir tikai un vienīgi dievbijība un paļāvība uz Dievu, kas visu nosaka.
Vot tā. Esmu nikna atkal, protams, kā jau var just ;)
3.jūlijs
Ja tu dusmojies uz Dievu, ka Viņš dara tā vai nedara šitā, tu faktiski nostādi sevi muļķa lomā, norādīdams, kas, tavuprāt, ir pareizākais un labākais, kam vajadzētu notikt, jo beigu beigās tāpat izrādīsies, ka Dieva lēmums bijis pareizais. Un tu izskatīsies pēc muļķa, kurš ne tikai gribēja nepareizo variantu, bet vēl dusmojās uz Dievu, kurš zināja un gribēja pareizo variantu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)