3.septembris

Ir jāizvēlas- vai es gribu dzīvot pēc taisnības, godīguma, pareizuma, vienlīdzības, pašaizsardzības principiem vai pēc mīlestības.

Mīlestība nekad nedomā, kas ir taisnīgi, kas pienākas, tā domā tikai par to, kā stiprināt otru, kā pacelt otru kā iedrošināt otru un palīdzēt otram, pat ja tas nav taisnīgi, pat ja pašam īstenībā pienāktos saņemt kādu novērtējumu, pat ja otrs būtu pelnījis sodu un novēršanos, pat ja otrs pat neplāno mainīties, kur nu vēl atdarīt. Vienalga. Mīlestība vienkārši visu laiku dod. Un dod to vislabāko, nepieminot ļaunu, nepieminot sāpes, nepieminot parādus. Vienkārši dod, vienkārši sāp līdzi otra sāpei, vienkārši meklē otra labumu.

Mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā nerīkojas taisnīgi, ka tā dod tam, kam nepienākas un neatņem no tā, kas zaudējis uzticēšanos, mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā upurē sevi, norādot, ka tas nav vajadzīgs, mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā nedomā par sevi, neparūpējas par savām vajadzībām, mīlestībai vienmēr pārmetīs neprātu un aklumu.

Bet tikai mīlestība ir tā, kas redz, ko tā būvē, ja nav mīlestības, tad nav acu, un tad var tikai sagraut jau uzbūvēto.

Tavu mīlestību izdziedāt es gribu, tavu mīlestību izdziedāt es gribu.

Kā man saprast, ka tev vienmēr, kā man saprast, ka tev vienmēr manis dēļ tās nepietrūks?

Manis dēļ tās nepietrūks?

:)

30.augusts

Mīli mani visstiprāk tad, kad esmu to vismazāk pelnījis, jo tad tas man ir visvairāk vajadzīgs. /diemžēl neatceros autoru/

Dievs to tiešām tā arī dara- mīl un svētī mani visvairāk tad, kad esmu to vismazāk pelnījusi, vismazāk Viņu lūgusi, meklējusi utml.

Un ja to daram viens pret otru, tad sāk notikt brīnumi :)

9.augusts

Gregora skolas Misijas aģentūra rīkoja nometni Jaunaucē ar mērķi uzrunāt vietējos ļaudis, aprūpēt tos, dot viņiem kādu iedrošinājumu, palīdzību, utt. Uz nometni ataicinājām arī Lutriņu bērnu nama "Rūķītis" bērnus. Ar šim bērniem esmu jau vairākkārt kopā darījusi visādas lietas- braukusi uz nometnēm kopā ar viņiem un vienkārši ciemos pie viņiem. Skolas laikā braucām pie bērniem krīzes centrā Zantē. Tā nu ir sanācis daudz domāt par bērniem bez vecākiem un bērniem bez vecākiem, kas spētu un gribētu par viņiem parūpēties. Ir vairākas drūmas atziņas:

• lielākā daļa bērnu no parastajiem bērnu namiem ir ļoti nepiemēroti dzīvei un izvēlas ātrāko naudas pelnīšanas un izdzīvošanas veidu, proti, prostitūciju un noziedzību. Tādejādi turpinot šo ķēdīti, dodot dzīvību bērniem, par kuriem viņi arī nevarēs parūpēties, un kas visticamāk nonāks atkal bērnu namā.
• 18.gadu dzimšanas diena bērnu nama bērniem noteikti ir pati drūmākā diena mūžā, jo tad tevi ne tikai apsveic dzimšanas dienā, bet arī pasaka: "nu, lūdzu, tagad sakravā savas mantiņas un izvācies no šejienes, mēs par tevi vairs nevaram rūpēties, tiec pats galā ar visu" (protams, materiālie labumi tiek iedoti, bet tas neglābj situāciju)
• ir daudz cilvēku, kas grib adoptēt vai ņemt aizbildniecībā bērnus, taču diemžēl reti kurš grib ņemt pie sevis uz mājām pusaudžus, pieprasījums ir pēc mazākiem bērniem.

Jaunauces nometnē Lutriņu bērni bija sagatavojuši priekšnesumu- vairākas dziesmas un viena meitene nolasīja savu dzejoli. Esmu ļoti skeptiska pret dzeju. Man ir nācies sastapties pārsvarā tikai ar tādu drūmo, skumjo, depresīvo dzeju, kura tiešām smeldz sāpēs. Taču šis dzejolis, it kā arī nebija nekāds priecīgais, taču viennozīmīgi uz pozitīvas un cerību pilnas nots uzrakstīts, ar skaidru skatu nākotnē, nevis ar skumjām par notikušo vai pagājušo. Tas tiešām mani aizkustināja, ka maza meitene var uzrakstīt dzejoli, kas sit pušu daudzus citus. Varbūt kādreiz nopublicēs to.

Tad vēl viņi dziedāja vairākas dziesmas, tajā skaitā "Māmiņ, vai dzirdi", kas ir viņu mīļākā dziesma. Un diezgan saprotamu iemeslu dēļ.

Un vispār visu nometnes laiku viņi uzvedās tik labi, un vispār- cik es viņus esmu sastapusi un bijusi kopā- viņi ir tik forši bērni. Nevienā brīdī negribēju viņus nosaukt par neaudzinātiem, nevaldāmiem vai riebīgiem. Tādas domas pat prātā nenāca. Viņi varbūt bija pat veselīgāki kā dažs labs ģimenē uzaugušais. Bet tas droši vien bija nevis veselīgums, bet gan briedums, kas viņos ir labi redzams. Ar viņiem var visu sarunāt kā ar pieaugušajiem, nav nekādu nesaprotamu stiķu un kaprīžu.

Tad nu es domāju- kāpēc tā ir, ka tik maz cilvēku grib parūpēties par šiem padsmitgadīgajiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka aizbildņi un adoptētāji grib ņemt bērnu, kuru viņi varētu uztvert kā savējo, audzināt kā savu bērnu utml. Bet šajā gadījumā tas pat nav vajadzīgs. Vienīgais, kas ir vajadzīgs, ir, lai viņi iemācītos nostāties uz savām kājām šajā dzīvē, ka viņi saņemtu personīgu attieksmi un ieinteresētību īstā ceļa atrašanai- izglītības iegūšanai, profesijas izvēlei. Tur ir nepieciešams tēta un mammas atbalsts, to nevar sniegt bērnu nams. Ka viņi varētu aiziet tētim vai mammai līdz uz darbu, redzēt, ko nozīmē strādāt, ka viņi varētu ar viņiem pārrunāt dažādus darba aspektus, kāpēc vecākiem patīk tāds vai citāds darbs, ko kurš darbs sevī ietver, utml. Ka vecāki varētu iedziļināties bērna personā un izprast, kas būtu viņam vispiemērotākais, aicinātu viņu pamēģināt dažādas lietas, lai bērns pats labāk saprastu, kas viņam patīk. Tas viss nav iespējams bērnu namā, vismaz ne tādā kvalitātē.

Un otra lieta, kas ir sāpīga, ir tā, ka neviens īsti nestrādā ar tām māmiņām, kas ir atstājušas savus bērnus, kas nemāk par viņiem rūpēties. Bērnu nams nevar darīt arī to pa īstam.

Bet ir cilvēki, kas to varētu gan darīt. Un tā būtu bērna audžu ģimene vai viņa aizbildņi, pie kā viņš dzīvo. Tad īstie vecāki varētu mācīties ne tikai teorētiski, kā ir jāaudzina bērni, kā par viņiem jārūpējas, bet viņi to varētu redzēt praksē un tieši kā tas tiek darīts attiecībā uz viņu bērnu. To es redzu kā labāko veidu, kā palīdzēt nelabvēlīgajām ģimenēm ieraudzīt, cik skaisti tomēr ir rūpēties par bērnu, cik tas ir svarīgi, novērtēt savu bērnu kā vērtību, iemācīties rūpēties par viņu.

Kaut kā tā es domāju.

16.jūlijs

Uzdot jautājumu: Dievs, kāpēc notiek tā un tā, kāpēc nenotiek tā un šitā?

faktiski nozīmē mēģinājumu sagrābt kontroli savās rokās, vēlmi redzēt lietas kopumā, izrpast visu, izvērtēt visu.

Līdz ar to tas iet pretrunā ar uzticēšanās un paļaušanās jēdzienu.

Ne vienmēr un ne visur, bet par to der padomāt ?!

15.jūlijs

Iešāvās prātā doma, ka viens no lielākajiem šīs dzīves priekiem, protams, tikai atsevišķai psihopātu daļai ;) ir atklāt kādu jaunu savu grēku.

Kad esi nocīnījies ar saviem vecajiem, labi zināmajiem grēkiem, un esi nocīnījies ar visādām ikdienas nebūšanām un mēģinājumiem rast tām skaidrojumu un izeju no tām, tad ar prieku saņem apjausmu par kādu līdz šim nepazīstamu, bet pavisam reālu savu grēku. Piemēram, kādā visai neērtā un nepatīkamā situācijā tu atklāj, kāda patiesībā ir tava attieksme pret kaut kādiem cilvēkiem, kamēr līdz šim licies viss normāli. Un tad jau atkal ir jauns darba lauciņš, pie kā strādāt. Tas tādu zināmu svaigumu ievieš ikdienā.

Un prieciņš rodas.

Bet nu- to laikam sapratīs tikai trakie :) :D :8

8.jūlijs

Kā tur īsti ir ar to priecīgo dejošanu ar minimālu apģērbu Dieva šķirsta priekšā? 2.Samuēla 6.nodaļa.

Pirmajā reizē, kad Dāvids gribēja pārvest šķirstu, nekas tāds nepiedienīgs nenotika. Bet tad viņš sabijās, ak Dievs lika Uzam nomirt par mēģinājumu pieturēt šķirstu, un lika to vest prom uz citu namu. Tad, redzēdams, ka tas nams tiek svētīts, Dāvids atkal pārdomāja un veda šķirstu pie sevis. Un tikai šajā otrajā reizē viņš bija puspliks un nepiedienīgi apģērbies, tā kā sievietes kaunināja viņu. Stāsts nav par to, ka tā sieva viņu kaunināja- vai tas bija pareizi vai nepareizi, vai viņas sods bija taisnīgs vai netaisnīgs, bet stāsts ir par to, ka tā bija liekulība, kad Dāvids otrajā reizē veda šķristu pie sevis, tāpēc varbūt tā atkailināšanās bija saistīta ar šo liekulību?

7.jūlijs (3)

Dzīties pēc Dieva nenozīmē uzdot jautājumu-

Dievs, vai tas, ko es daru ir pareizi, vai tajā varbūt ir kaut kas nepareizs, vai tas ir tas, kā Tu gribi, lai es dzīvoju, vai mans dzīvesveids ir biblisks un Tev pieņemams?

Nē.

Dzīties pēc Dieva nozīmē uzdot jautājumu-

Kungs, ko Tu gribi, lai es daru, ko VĒL es varu darīt Tavā labā, no kā man atteikties, lai varētu labāk Tev pakalpot?

Pirmais jautājums atstāj Dievam faktiski tikai vienu atbildi- jā, bērniņ, ir jau labi, neko sliktu tu nedari. Un tas arī viss.

Savukārt otrais jautājums paver daudz plašākas iespējas Dievam parādīt, ko īsti Viņš gribētu, lai tu dari.

Pirmais jautājums ir turēšanās pie sava esošā dzīvesveida un prasīt tā novērtējumu, kamēr otrais jautājums ir gatavība atdot visu un darīt jebko, lai varētu labāk pakalpot Dievam.

7.jūlijs (2)

Parādi, kā tu dzīvo īpaši jomās, kam ir svars, un tas ir- sekss, nauda, vara, draudze, un es tev pateikšu, kam tu tici. Nesaki, ka tu tici uz Jēzus otro atnākšanu, parādi, kā tu reāli dzīvo, un es tev pateikšu, kam īsti tu tici.

/Wolfgang Simson/

7.jūlijs

Ja kaut kādai lietai pēkšņi piegriež finansējumu un tā rezultātā tā lieta nomirst, vai tā lieta bija radīta un uzturēta Svētā Gara spēkā?

Ja nauda pēkšņi vairs nav tur, un lieta sašķobās, tad cik daudz tajā ir bijis no Dieva?

/Wofgang Simson/

6.jūlijs (3)

Dzenieties pēc Dieva valstības! Dzenieties! Atmetiet visu, kas traucē, meklējiet Dievu, meklējiet Viņa prātu katrā lietā, ceriet uz Viņu visos jautājumos un neskaidrībās, ticiet, ka Viņš par visu gādā!

Jo tā ir taisnība :)

6.jūlijs (2)

Tā ir ilūzija, ka liela alga ir bagātība. Tā tiešām ir ilūzija. Un pavisam objektīva ilūzija, nevis tikai kaut kāds supergarīgais skatījums, kurš saka, ka naudai nav nozīmes, galvenais ir garīgums, mīlestība, cilvēku attiecības. Nē, tā ir pavisam reāla ilūzija.

Tas ir apmēram tā. Tev kontā ir 3200 Ls, un tu zini, ka pa to naudu jaunu mašīnu nopirkt nevar, bet toties var saremontēt esošo un noguldīt krājkontā jaunai mašīnai. Tas ir apmēram tas, ko es izdarīju. Iegrūdu remontā 1100 Ls, un pārējo noliku krājkontā. Es zinu, ka man vienalga ir diezgan daudz naudas, un es varu nopirkt to un šito. Un man pietiks tam un šitam. Visam nepietiks, bet diezgan daudz kam pietiks. Tāda sava veida bagātības apziņa ir. Apziņa, ka naudas izsīkuma robeža tomēr ir diezgan tālu. Vai ne? Tāda diezgan pazīstama situācija.

Bet ir iespējama arī pavisam cita situācija.

Tev algas nav nekādas, uzkrājumu nav nekādu, kabatā tikai daži lati, lai aizietu uz kino un nopirktu saldējumu, ja sagribēsies. It kā neko daudz nevar savā dzīvē plānot. Nav jau resursu, ar ko operēt.

BET- tu zini, ka tavam tētim ir milzīgas naudas summas bankas kontā un ka viņš iedos tev savu bankas karti ar visu kodu ik reiz, kad tev kaut ko vajadzēs. Ja tev vajadzēs saremontēt mašīnu, viņš iedos savu karti un varēsi bez satraukumiem doties uz dārgāko servisu remontēt, ja vajadzēs nopirkt jaunu auto, viņš iedos karti un tu varēsi nopirkt tādu mašīnu, kāda tev būs nepieciešama, piemēram, Ņiva braucieniem uz Zanti ;)

Lūk- tā ir neierobežotas bagātības sajūta. Tā ir reāla bagātība. Kad tu pats nemaz nezini, cik īsti naudas ir tajā tēta kontā, bet zini, ka tad, kad gribēsi ar viņa karti kaut ko nopirkt, tev pietiks.

Līdz ar to ir diezgan muļķīgi visu laiku pārskaitīt tos savus nožēlojamos 3200 Ls savā kontā un savā prātā šurpu turpu, ja tev ir pieejami daudz lielāki un neierobežoti resursi.

6.jūlijs

Liecība. Beidzot arī man ir liecība.

Dzīvoju es savu nodrošināto dzīvi, strādāju, pelnīju naudu, ziedoju baznīcai, kalpoju draudzē, apmeklēju garīgās izaugsmes seminārus, palīdzēju tiem, kas vajadzībās. Skaisti. Jauki. Brīnišķīgi.

Tad iemīlējos Dievā, un tā ne pa jokam iemīlējos. Sapratu, ka nekas cits šai dzīvē mani neintersē tik ļoti kā būt Viņa klātbūtnē, izprast Viņu un piedzīvot Viņu.

Darbs foršs, kolēģi ideāli, viss štokos- dzīve tieši tāda, kādu esmu vēlējusies kopš sava apzinātā vecuma. Tiešām īstais darbs, īstā draudze, īstā vieta.

Bet gribas Dievam atvēlēt vairāk vietas.

Aizgāju uz Gregorskolu.

Viss mierīgi. Pabeidzu Gregorskolu. Jau pirms skolas un skolas laikā biju diezgan daudz saklausījusies visādus stāstus par cilvēkiem, kam nav regulāri ienākumu avoti, kas dzīvo no tā, kas šobrīd ir, nezin, kad būs nākamie ienākumi, nezin, ko rīt ēdīs, nezin, kā parīt apmaksās rēķinus, bet Dievs viņiem iedod naudu un ēdamo tieši tad, kad nepieciešams, un tieši tik lielā apmērā, cik nepieciešams.

Pārsvarā tie stāsti ir diezgan tādi attāli, par cilvēkiem, kas nav labi pazīstami, kas nav satikti, par kuriem ir tikai dzirdēts. Bet tad bija Janita, kuru reāli pazinu un satiku arī Lēnās. Un viņa stāstīja par to, ka reiz viņiem nav bijis, ko ēst, un viņiem atveduši maisu kartupeļiem. Citu reizi nav bijis naudas, ar ko apmaksāt kaut kādu rēķinu, un kāds iedod tāpat vien naudu vajadzīgajā daudzumā.

Man šādi gadījumi parauj skaudību. Es arī piedzīvot tādus brīnumus, es gribu piedzīvot kaut ko reālu no Dieva, ne tikai teorētisku ticību, kas arī, protams, ir laba- ticēt, kaut arī nav redzējuši.

Tad nu tagad pienāca tas brīdis.

Visu otro semestri es ar savu mašīnu braukāju uz Zanti pie bērniem praksē. Ceļš vienkārši briesmīgs. Asfalts ar milzīgām bedrēm no vienas vietas un vēlāk grants ceļš. Raudāju es gaužas asaras par savu mīļo mašīnīti, ka viņai nākas braukt pa tādiem ceļiem. Bail bija iedomāties, kas notiks, kad būs jāved uz apkopi.

Neko. Neilgi pēc skolas jūtu, ka mašīnai sāk kaut kas čīkstēt. Ne visu laiku, bet ik pa laikam, un tā, ka salonā var ļoti skaidri dzirdēt, bet, kad atver logu, tad vispār pa visu pilsētu čīkst.

Neko darīt, jādomā kā tikt pie naudas, lai saremontētu.

Varētu jau meklēt kaut kādu lēto servisu, bet kaut kā nevelk uz kaktu servisiem. Sajūta tāda, ka jābrauc uz savu mīļo Wess Motors, lai cik dārgs viņš arī nebūtu. Plus vēl tā rakstu vieta no 78.psalma par to, ka nevajag kaitināt Dievu, ka Viņš var iedot tikai ūdeni un ne maizi un gaļu. Šajā gadījumā es par ūdeni uztvēru lēto kaktu servisu, bet par gaļu Wess Motors.

Tā nu nolēmu, ka gribu "notestēt" Dievu. Vai Viņš parūpēsies par šo manu vajadzību, vai kā būs? Galvenā motivācija, protams, bija, nevis parādīt, ka es neticu, ka Dievs var samaksāt Wess Motors rēķinu, bet gan piedzīvot tādus brīnumus, par kuriem biju dzirdējusi.

Tā nu saņēmu dūšu un ar 30 Ls kabatā devos remontēt mašīnu uz Wess Motors. Vairāk naudas nebija, bija kredītkarte, bet es skaidri pateicu Dievam, ka es negribu līst parādos. Bet sava veida garantija tā bija. Domāju visādus variantus, kas varētu notikt. Viens, protams, ka ar Dieva svētību nekas nopietns mašīnai nebūs jāremontē, otrs, Dievs nometīs no debesīm naudu lielākam remontam, trešais, Dievs gribēs kaut ko vairāk man iemācīt no šīs situācijas- parādīs, kas man jādara šajā situācijā- būs jālūdz kādam nauda, jāsaprot, ka nevajag šitā kārdināt Dievu vai vēl kaut kādu mācību man iedos un man būs kaut kā jāreaģē.

Tad nu tā. Ar gatavību uz visu, dodos uz Wess motors.

Sākumā lika parakstīties par pārbaudīšanas tāmi 8Ls apmērā, pēc 10 minūtēm teica, ka būs jāveic bremžu tīrīšana, kas maksās 13 Ls, un ja būs nepieciešams, tad būs jāveic vēl kāds remonts, ieļļošana utml. tad būs vēl jāpiemaksā. Tā nu domāju- kas tad nu tagad būs. Man ir tikai 30 Ls, ja tur atklāsies kaut kas nopietns remontējams, tad Dievam būs jānāk palīgā ar saviem brīnumiem, jo man reāli nav citu variantu kā paļauties uz Viņu. Tā nu gaidu.

Beigās meistars saka, ka jā, tur esot bijis jāveic remontiņš, arī detaļas jāeļļo, vēl kaut kas jāpielabo un tā. Es klausos, un domāju- tagad jau vairs atpakaļ ceļa vairs nav. Viss ir izdarīts, man būs jāmaksā, lai cik arī tas nemaksāja.

Un še tev- kopējais rēķins 27,72 Ls. Alleluja!

Pēc visiem Zantes braucieniem, zinot, ka iepriekš es par bremžu remontu esmu maksājusi simtiem latu, zinot, ka man nebija citu variantu- rēķins iekļāvās 30 Ls.

Pasakiet vēl tikai, ka tā nav Dieva žēlastība. Dievs apliecināja savu vēlmi par mani parūpēties par visiem 100% :)))) ja tā, drīkst teikt. :)

Kā var neiemīlēties tādā Dievā līdz ausīm?

4.jūlijs (2)

Jautājums par to, vai cilvēkam sirdī ir tas pārdabiskais, pārcilvēcīgais prieks, par ko bieži runā kristiešu sabiedrībā, kas pastāv neatkarīgi no apstākļiem, faktiski nav saistīts ar to, ko cilvēks dara, vai kāds cilvēks ir. Tas ir atkarīgs tikai no tā, ko cilvēks domā, kādas ir Dieva domas par viņu. Ja cilvēks uzskata, ka Dievs uz viņu ir dusmīgs un grib viņu sodīt, sūtīt trimdā uz Bābeli vai tam līdzīgi, ka viņš gan ir sūdzējis savus grēkus, cik patiesi spējis, bet vienalga viņa grēcīgā daba ir tik liela, ka Dievs vienalga ir dusmīgs, tad tādam cilvēkam, pat ja viņš ies uz privāto bikti katru dienu un to tik vien darīs kā kalpos Dievam visādos veidos, vienalga nebūs sirdī prieks. Savukārt ja cilvēks notic Dieva vārdiem, ka viņam ir piedots un viss ir piedots, kas noticis,” kaut visa bijis daudz” kā dzied Indrišonoks, ka viņš ir nomazgāts, ka viņš ir Dieva mīļais bērns kā Dāvids, kā Noa, kā Estere, kā Jēzus pats galu galā, tad gan cilvēks var riktīgi priecāties.

Es ilgi domāju par ko ir šis lielais prieks- vai par izglābšanu no nāves, vai par sataisīto vietu debesīs vai par ko. Tagad es sapratu, ka prieks ir par to, ka Dievs mani mīl, ka es viņam patīku, Viņš patiesi priecājas „par katru manu žestu”, un ka es neesmu Paija viņa acīs, bet gan mīļā Maija. Kristus dēļ protams.

4.jūlijs

Privātā bikts faktiski nebūtu nemaz vajadzīga, ja vien

1. Kopīgajā grēksūdzē cilvēki tiešām dzirdētu absolūciju, ko pasaka mācītājs un spētu noticēt, ka viņu grēki ir patiešām piedoti kā 1.Jāņa vēstulē 1.nodaļā, un pēc piecām minūtēm atkal nelūgtu grēku piedošanu par tiem pašiem grēkiem

2. Cilvēki nedzīvotu ilūzijā, ka viņi savus grēkus var noslēpt no apkārtējiem, vai ka viņu grēki ir kaut kas tik šausmīgs, ka nevar teikt nevienam, vai ka labāk ir, ja apkārtējie nezina viņu grēkus. Kas, protams, ir meli.

Ja cilvēki nedzīvotu šajā ilūzijā par savu privātumu un klausītos to, ko viņiem saka dievkalpojuma grēksūdzē, es uzskatu, privātā bikts nemaz nebūtu vajadzīga. Tad grēkus sūdzētu viens otram un nevajadzētu personīgu pārliecināšanu, ka tiešām tavi grēki tev ir piedoti vienkārši tāpēc, ka tu tos atzīsti Dieva priekšā kā tas arī ir rakstīts Bībelē.

3.jūlijs (2)

Nekaitiniet Dievu! Nespēlējieties ar uguni!

Nopietni!

Psalms 78:19-22 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami:

"Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?

Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?"

Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu, jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību.

Nekaitiniet Dievu! Kā jums patiktu, ja jūsu padotie darbā visu laiku jums teiktu- tu neko nemāki, tu neko neproti, tavs bizness tūlīt noies pa burbuli, jo tu nemāki parūpēties par visu nepieciešamo, mēs pa vakariem piestrādāsim vēl kaut kur citur, gadījumā, ja tev iekodīs muša un tu pēc stundas mūs atlaidīsi. Un vispār- tu esi spējis novadīt šo uzņēmumu līdz šim, bet nav nekādas garantijas, ka tu spēsi izvadīt to cauri krīzei, mēs tev neticam, mums šķiet, ka tu tāpat visu nolaidīsi šķērsām, tāpēc mēs nemaz nesākam ar tevi nopietni strādāt.

Tas ir apmēram tas, ko Israēls pateica Dievam tuksnesī, un tas ir apmēram tas pats, ko mēs pasakām Dievam šodien, baidoties, vai pietiks ar dievbijību, lai pārdzīvotu krīzi, vai nevajag meklēt padomu pie vēl kādiem gudrajiem.

Bet Vecajā Derībā ir skaidri pateikts- krīze nenāk tāpēc, ka cilvēki nemāk organizēt savus finanšu resursus un neefektīvi saimnieko. Krīze nāk tāpēc, ka cilvēki grimst savos grēkos, nemeklē Dievu un netic Dieva palīdzībai. Tāpēc ir krīze. Un jo ilgāk palīdzība tiks meklēta pie pasaules gudrajiem un nenotiks atgriešanās no grēkiem un saukšana uz Dievu, tikmēr būs krīze. Un bezdarbam nav nekāda sakara ar izglītotību, pieredzi vai veiksmi.

Tā visa ir tikai un vienīgi dievbijība un paļāvība uz Dievu, kas visu nosaka.

Vot tā. Esmu nikna atkal, protams, kā jau var just ;)

3.jūlijs

Ja tu dusmojies uz Dievu, ka Viņš dara tā vai nedara šitā, tu faktiski nostādi sevi muļķa lomā, norādīdams, kas, tavuprāt, ir pareizākais un labākais, kam vajadzētu notikt, jo beigu beigās tāpat izrādīsies, ka Dieva lēmums bijis pareizais. Un tu izskatīsies pēc muļķa, kurš ne tikai gribēja nepareizo variantu, bet vēl dusmojās uz Dievu, kurš zināja un gribēja pareizo variantu.

30.jūnijs

Disciples multiply not what they say, but they multiply who they are.
Mācekļi nekad nedara par mācekļiem caur to, ko saka un māca, bet caur to, kas viņi paši ir. Līdz ar to pats svarīgākais ir- pēc kādiem standartiem tu pats dzīvo, tādi būs arī tavi mācekļi.
/Konference Spokanā. Wolfgang Simson/

29.jūnijs (2)

Mīlestībai nav nekāda sakara ar prāta gudrību. Vai nu viens, vai nu otrs. Izvēlies.
/šo domu dzirdēju kādā radio programmā/

29.jūnijs

Dievs NAV kašķīga sieva, kas, kad vīrs pārnāk mājās ar milzīgu rožu klēpi un uzaicinājumu pavadīt skaistu vakaru restorānā vai kādā citā īpašā vietā, tā vietā, lai priecātos par to, sāk skaitīt, cik tas maksā, sāk pārmest vīram, ka tas nebija prātīgi tā šķiesties ar naudu, jo makā ir atlicis tikai tik un tik, un vīram nav nekādu tālāko plānu kā savilkt galus līdz mēneša beigām, un ka vispār viņa rīt nevārīs viņam zupu un viņam būs jāmirst badā, jo visa nauda ir iztērēta puķēs.

Nē, Dievs grib, lai mēs darām dullas lietas Viņa dēļ, jo galu galā, Viņš dara pavisam dullas lietas mūsu dēļ. Visas atbildētās lūgšanas- tās ir nepelnītas, neracionālas, nesaprātīgas dāvanas, jo mēs taču esam grēcinieki, kas pelnījuši sodu un izsūtīšanu trimdā uz Bābeli. Turklāt kronis visam- Dievs pats pakļauj sevi ciešanām mūsu dēļ un mirst par mūsu grēkiem, turklāt vēl PIRMS tam, kad mēs nožēlojam savus grēkus.

Mēs vēl neesam neko izdarījuši Viņa labā, bet Viņš JAU dara tik nesaprātīgas lietas mūsu dēļ.

Nesaprātīgi, bet lielā mīlestībā. Un tas ir tas pats, uz ko Dievs aicina mūs- rīkoties nesaprātīgi (pēc pasaules standartiem), bet lielā mīlestībā uz Viņu, lielā patiecībā par to, cik brīnišķīgs ir Dievs.
Buča :)

28.jūnijs

Nekāda cilvēku atzinība, cieņa, mīlestība, draudzība nav samērojama ar to laimi, ko sniedz pilnīga grēku piedošana Jēzus žēlastības pilnā upura dēļ.

25.jūnijs

Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk es domāju, jo pie spēcīgākas pārliecības nonāku, ka mūsdienu tradicionālā kristieša lielākā nelaime vai maldi, kuros visbiežāk ļaunais mēģina un ar sekmēm ievila ir šie:
Man jābūt pareizam kristietim, man jācīnās ar savu grēku, man jāizsūdz katrs grēks, man jānāk Dieva priekšā ar kaut kādu noteiktu sirds stāvokli, ko raksturo viss iepriekš minētais plus vēl tam jābūt tādam savdabīgi dievbijīgam stāvoklim, kuru varētu raksturot tā- man jābūt tādā stāvoklī, ka jāatstāj visas pasaulīgās rūpes un vajadzības, jākļūst par supergarīgu būtni, jāmīl Dievs vairāk par visu, jānoliedz sevi, arvienvārdsakot- man jātuvojas Dievam ar dievbijīgu sirdi.
Muļķības. Pilnīgas muļķības.
Ja tu varētu tuvoties Dievam ar dievbijīgu sirdi, tad tev Dievs nemaz nebūtu vajadzīgs.
patiesībā tev jāiet pie Dieva ar tādu sirdi, kāda tā ir un punkts.

No šiem meliem par šķietamo nepieciešamību kļūt svētam un bezgrēcīgam pirms tuvoties un kaut ko uzdrošināties lūgt Dievam izriet otra vēl slimīgāka un vairāk kaitējoša nelaime.
Proti, tāda iekšēja sajūta, kas pārņem daudz maz nobriedušus kristiešus, ka manas cilvēcīgās vajadzības, manas dziļi cilvēciskās īpašības, rakstura iezīmes, manas fizioloģiskās vajadzības, mani sapņi un ilgas, ir kaut kas pārāk cilvēcisks, grēcīgs un tālu esošs no šī iepriekš minētā dievbijīgā profila, kas jāiegūst katram cilvēkam. Rodas sajūta, ka Dievam interesē tikai mūsu dievbijīgā sirds un punkts.

Bet arī tās muļķības.
Un tāpēc ka kristieši grib uzlikt šo dievbijības masku un ignorēt savas sirds vēlmes, viņi nespēj piedzīvot, CIK ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI Dievs patiesībā viņus MĪL.
Bet tanī brīdī, kad tu pie Dieva aizej ar visiem saviem grēkiem un apziņu, ka visticamāk tāpat turpināsi grēkot, jo tu tāds vienkārši esi, ka grēko katru dienu un arvien tos pašus grēkus, un nespēj sevi izmainīt, lai negrēkotu, kad tu atklāti Dievam atzīsti savu nespēku, savu neprasmi saganīt sev finansējumu, neprasmi izdarīt savus darba pienākumus, neprasmi aprūpēt savus ģimenes locekļus, neprasmi vispār dzīvot šo dzīvi, kad tu aizej pie Dieva ar pilnīgu fiasko, atzīstot, ka īsti pat nepazīsti to Dievu, ar kuru tagad sarunājies, jo tik sen neesi lūdzies, vai sen neesi tā dziļi un dikti lūdzies, neesi ar pietiekamu atdevi un ieinteresētību lasījis Bībeli, kad tu atzīsti Dievam cik ļoti tev gribās to vai citu lietu savā dzīvē, cik ļoti tev negribās darīt kaut kādas lietas, jo tās tev nepadodas, bet tev gribas darīt kaut ko, kas tev patīk kaut kādu īsti nesaprotamu iemeslu dēļ, kad tu atzīsti Dievam savu nespēju dzīvot bez kaut kādām cilvēciskām lietām,
TAD
tieši tad ir tas brīdis, kad Dievs atbild uz lūgšanu, un tu saproti, ka Dievs tevi pieņem PRECĪZI tādu, kāds tu esi, bez cepures ar nosaukumu "es labošos, kļūšu dievbijīgāks rīt". To cepuri atstāj teātra izrādei. Te viss ir pa īstam. Dievs tevi pieņem, un dod visu, kas tev ir vajadzīgs. Viņš atbild uz tavām lūgšanām daudz precīzāk nekā pats esi spējis noformulēt savu vēlmi. Viņš ņem vērā katru tavas personības šūnu, jo galu galā- viņš taču tevi radīja un pazīst tevi vēl labāk nekā tu pats.
Un tad ir tas brīdis, kad tu saproti, CIK ĻOTI Dievs tevi mīl. Un reizē arī- cik ļoti nepelnīta ir šī mīlestība.
Un tad nekas cits neatliek kā dziedāt slavas dziesmas Dievam un mīlēt Viņu par visu vairāk šajā pasaulē, turklāt apzinoties, ka Viņš nav kaut kur tālu, bet pavisam cieši blakus, jo atbild uz tavām pavisam ikdienišķām, pavisam cilvēciskām lūgšanām.
Aleluja! :)))

21.jūnijs

Ja gribi tikt pie tā, kas tev nekad nav bijis, tad jādara tas, ko nekad neesi darījis.
Vai ne?

20.jūnijs

Dievs ir daudz pacietīgāks ar mums, nekā mums liekas.
Dievs no mums prasa daudz mazāk, nekā mums liekas.
Dievs dod mums daudz vairāk, nekā mums liekas.
"Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!" Ps.42.6
Tā ir visfantastiskākā pieredze, kad grūtībās un neziņā skaidri zini vienu- ka pienāks brīdis, kad pateiksies par visu Dievam, jo arī šobrīd Viņš strādā pie tevis svētīšanas un glābšanas plāna :)

18.jūnijs

Atcerējos sen dzirdētu padomu kā atšķirt, kas ir grēks un kas nav grēks. Proti, ja to lietu tu neieteiktu darīt citiem, tad visticamāk tas ir grēks.

16.jūnijs

Nesanāca. Plāns bija, viss izskatījās tik skaisti. Viss forši. Tagad tikai uz priekšu. Es tik ilgu to plānoju, tik karsti to gribēju, bet nekā. Čiks vien sanāca. Kaut kas nogāja greizi. Štruntīga sajūta, vai ne?
Bet patiesībā, ja kaut kas noiet greizi, vai ja tu kaut ko plāno, bet satraucies, kas notiks, ja nenotiks kā plānots, tad faktiski ir liels iemesls priecāties. Faktiski kristietim vienmēr bezzaudējumu situācija. Tu plāno kaut ko, un ceri, ka tā arī notiks. Taču dzīvē jau visādi gadās. Vienmēr ir 2 varianti. Vai nu notiks tā, kā ir plānots, vai arī tā nenotiks. Pirmajā gadījumā prieks ir par to, ka tiešām viss notiek, jo cilvēks jau nekad neko sliktu neplāno, tātad var priecāties, ka labā lieta notiek, savukārt, ja plānotais nerealizējās, tas nozīmē, ka Dievs ir pasargājis no kaut kāda kompromisa un gatavo kaut ko labāku. Dieva plāns vienmēr ir labāks par mūsējo, un ja Viņš attur mūsu plānu īstenošanos, tas nozīmē, ka īstenosies Dieva plāns, kurš ir superīgāks. Tātad atkal iemesls priecāties. Līdz ar to- lai kas arī notiktu- vienmēr jāpriecājas. Faktiski vairāk jāpriecājas gadījumos, ja mūsu plāni nepiepildās, jo tad ir mazāks risks, ka Dievam vienkārši ir apnicis ņemties ar mūsu cietpaurību un viņš ir nožēlā nolaidis rokas un noteicis- nu, labi, lai notiek tavs prāts.
Brāļi priecājieties Kungā! Māsas priecājieties Kungā! Jo Viņa žēlastība ir liela un uzticība mūžīga! Alleluja!

10.aprīlis

Domāju es domas skarbas, sarkastiskas. Un tās pašas ko katru gadu šajā laikā.
Ziemassvētkos svinam īsāko dienu un garāko nakti, pēc kā sekos dienas pagarināšanās un nakts saīsināšanās. Pēc tādām svinībām, turklāt visticamāk skaistām, jo ārā snieg sniegs un ir patīkams saltums, protams, ir nepieciešama brīvdiena, vismaz viena.
Jāņos svinam gada īsāko nakti un garāko dienu, kas, protams, arī ir kārtīgi jāatzīmē svaigā zālē, pie dabas, saulrietu pavadot un saullēktu sagaidot, un tam, neapšaubāmi, ir nepieciešama brīvdiena.
Tāpat arī valsts svētkus nedrīkst aizmirst, jo valsts, kā saka senie grieķu domātāji, faktiski ir vienīgais veids, kā cilvēks var sasniegt augstāko labumu- vienīgi dzīvojot sabiedrībā un konkrēti- valstī. Lai to atcerētos, neapšaubāmi, ir nepieciešama brīvdiena.
Tāpat arī atzīmējam pavasara un rudens saulgriežus, kad zvaigznes un saule maina kaut kādu savu izkārtojumu, tas ir gana nozīmīgs pasākums, lai atzīmētu ar visādām izdarībām, taču tam nav nepieciešama brīvdiena.
Bet Lieldienas?
Kas tas ir par zvēru?
Kāpēc tas zaķis dēj tās olas katru gadu citā datumā?
Nekādā sakarā ne ar sauli, ne zvaigznēm, na vēsturiskiem notikumiem, ne datumiem.
Nekā tam līdzīga.
Un kāpēc ir vajadzīga brīvdiena piektdienā un pēc tam vēl pirmdienā?
Un kāpēc vienmēr tieši piektdienā un pirmdienā?
Kāpēc vienu gadu martā, bet citu gadu aprīlī?
Turklāt arī laiks ārā parasti ir draņķīgs-ne silts, ne auksts, visticamāk dubļains un drēgns.
Kas tie tādi ir par svētkiem, ko mēs te atzīmējam, ja neatzīmējam Kristus krustā piesišanu un augšāmcelšanos?
Kas tas ir par teātri, kāds ir tā visa pamatojums, kas te notiek?
Pat halovīnam un valentīndienai ir skaidrāka koncepcija.

19.februāris

Nu, man bija lielas bažas par šo reizi Zantes krīzes centrā. Jo pēc visām teorijām, kas runā par komandas veidošanu, procesu norisi un tam līdzīgi, saka, ka pirmā reize vai pirmā fāze vienmēr iet uz Urrā!, bet pēc tam otrā fāze ir dziļš kritiens, vilšanās, grūtības, pēc kurām komanda atkal sāk lēnām rāpties uz augšu līdz sasniedz savu maksimumu. Tad nu tāpēc satraucos par šodienu, jo šī būtu mūsu otrā reize. Pirmā tiešām aizgāja uz lielu Urrā! Bet šodien nebija nemaz tik traki, kā es domāju. Ja neskaita to, ka visu to laiku, kamēr mēs ņēmāmies ar bērniem, bija nenormāls troksnis- gan bērnu izraisīts, gan mūsu pašu, gan darbinieku, tad kopumā ņemot mums viss izdevās. Pastāstījām bērniem par to, kas ir Bībele, izdevās arī neliela diskusija par to, kas tur rakstīts, parunājām par Dievu kā par labo ganu, kas rūpējas par katru savu aitiņu, un kad aicināju bērnus izvēlēties- izkrāsot zīmējumu vai rakstīt vēstuli labākajam draugam (tāpat kā Dievs rakstīja mums Bībeli kā mīlestības vēstuli), tad man par lielu pārsteigumu tomēr daži bērni, tajā skaitā vairāki puikas izvēlējās rakstīt vēstuli. Vēl bija šādi tādi atklātības brīži no bērnu puses, tāpēc palika tāda laba sajūta beigās.

18.februāris

V.Veinrihs turpināja lekciju par dogmatiju, jeb par to, kā pareizi runāt par Dievu. Nu, interesanti. Tāda smadzeņu mežģīšana pa filozofu modei jau gan ir, bet interesanti. Man gan labāk patiktu tā virpināt terminus, lasot kādu atbilstošu grāmatu, nevis klausoties lekciju ar tulkojumu, bet ir OK. Tā galvenā doma tāda, ka mums par Dievu jārunā tā, kā viņš uz mums ir runājis. Un tas ir Jēzus. Un otra lieta- par Dievu mēs zinām pēc viņa darbiem, nevis pēc kaut kādiem jēdzieniem, idejām vai tam līdzīgi.
Īstenībā viņš diezgan asi iestājās pret mums, kad mēs mēģinājām lietot pierastos vārdus "liels Dievs", radītājs, mūžīgā dzīvība kā dzīves mērķis, norādot uz daudz dziļāku, ar Dievu saistītāku jēgu šajos vārdos.
Taču līdz ar to man radās jautājums- labi, man arī patīk spēlēties ar jēdzieniem un precīzi definēt katru jēdzienu, tas ir viens no maniem hobijiem, jo ticu, ka daudz pārpratumu cilvēku komunikācijā rodas dēļ neskaidri nodefinētiem jēdzieniem, bet kā lai es pasaku bērniem, kas ir Dievs, ja es nevaru teikt, ka viņš ir visa radītājs, lielāks par visu utml. tradicionālos skaidrojumus. Man patīk jēdzienu debates, bet visas manas kristīgās dzīves laikā es ļoti, ļoti, ļoti reti esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem ir jēga par kaut ko tādu diskutēt, kuriem tas interesē. Pārsvarā cilvēkiem tomēr vajadzīga praktiskā kristietība, praktiskā mīlestība. Diemžēl. Diemžēl augsto ideju un precīzo jēdzienu apfilozofēšana nav īsti modē.... :(

17.februāris

Garīgā cīņa. Cīņa par ticību, cīņa par Dievu. Varbūt izklausās drusku teoloģiski nepareiza varbūt pat kļūdaina frāze. Ko tad nu cilvēks daudz var izcīnīt. Dievs jau nav nekāds sakņu dārzs, kas ir jāieņem, kuru var uzvarēt. Dievs pats nāk pie cilvēka un dara visas lietas.
Tomēr nereti es jūtos tā, it kā es karotu par Dievu. Sajūta, ka nekas man apkārt un manī neliecina par Dieva eksistenci, nav nekādu brīnumu, nav nekādas Dieva klātbūtnes sajūtas, nav īsti iemesla ticēt Dievam un skatīt pasauli, dzīvi un sevi caur Dieva prizmu, nav motivācijas pildīt baušļus, bet galvenais- ir tāda tā kā apātija tajā, ka viss jau ir kaut kā daudz maz labi, un Dievam īsti nav vietas. Aktuālos jautājumus var atrisināt ar drusku pasmadzeņošanu.
Un tad manī parādās kaut kāds nenormāls spīts, kaut kāda stūrgalvīga apņemšanās, kuru nevaru nekā citādi pamatot kā vien ar kaut kādu abstraktu ideju, ka Dievs ir, ka Dievs ir svarīgs un ka viss ir jānodod Dievam, un ka jādara viss pēc Dieva gribas. Tā sajūta ir tā, ka nevis es to gribu un sajūtu, ka tas ir labi un tā piederas, bet ka es to daru aiz kaut kāda spīta, stūrgalvības. Jūs, pasaule, notikumi, sajūtas, domas varat teikt man, ko jūs gribat, bet es vienalga ticēšu uz Dievu. Diezgan tāda vardarbīga attieksme pret sevi.
Man nav nekādas spilgtas lietas notikušas manā dzīvē, par kurām es varētu slavēt Dievu, bet es slavēšu. Slavēšu par to, kas rakstīts Bībelē par Dievu, pat ja es to neizjūtu uz savas ādas un pat ja man nav tāds iekšējs pamudinājums to darīt. Bet es to darīšu. Darīšu tāpēc, ka negribas to darīt, bet savā stūrgalvībā esmu pārliecināta, ka tas jādara.

13.februāris

Valentīndiena neiet garām arī Gregora skolai ;)
Sprediķa tēma- 1.vēstule korintiešiem 13.nodaļa. Mīlestība. Cilvēku mīlestība.
Mareks stāstīja par kādu puisi, kurš draudzējoties vai esot jau saderinājies ar meiteni, par kuru viņa draugi teikuši: nu, kur tad tu tādu krokodilu esi atradis? Uz ko šis puisis atbildējis: tas ir mans mīļais krokodīlītis.
Šis man atkal lika atcerēties manu mīļo teicienu:
Beauty is in the eye of the beholder. Skaistums ir skatītāja acī. To, cik skaists kaut kas ir, nosaka tas, kas uz to skatās.
:)

12.februāris

Pirmā reālā prakses diena Zantes krīzes centrā. Vienā vārdā- FANTASTISKI!
Tiešām, tik labi nekad nav gājis nevienā praksē. Tā nebija nekāda misijas prakse, bet fantastiska izklaide! Tie bērni tik brīnišķīgi! Tik draudzīgi, smaidīgi, atsaucīgi, mīļi.... utt. utjp.
Sākumā izgājām laukā pastaigāties pa apkārtni. Tiešām skaista vieta. Netālu bijusi kaut kāda muiža, kurai apkārt iekārtots ļoti skaits parks. Turklāt tajā dienā bija sasnidzis pavisam svaigs sniedziņš, un skats bija burvīgs.
Tā kā bija lielas aizdomas, ka bērni, kas dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, maz ko zinās par Dievu, baznīcu un ticību, mēs sākām ar pašu sākumu- ar to, ka Dievs radīja pasauli, sauli, zvaigznes un visus dzīvnieciņus un augus. Bija arī atbilstoša dziesma par šo tēmu ar visām kustībām, bet viena dziesma, kā izrādījās, ir daudz par maz, tad nu spēlējām un dziedājām vairākas no vietas, kad nu bijām kārtīgi izņēmušies, ķērāmies klāt pie zīmēšanas.
Iepriekš darbinieces bija ieteikušās, ka droši vien jau sadalīs bērnus starp mums, un tad mēs katra varēsim darboties ar saviem 4-5 bērniem. Man, protams, aukstas kājas. Es labi ja zinu, ko darīt ar vienu bērnu, bet ko ar 5, kas atstāti manā ziņā?!?! Taču viss izvērtās pavisam skaisti. Sēdējām, zīmējām- ko nu kurš zīmēja. Kā sanāca kā ne viens puika sāka man stāstīt visādus interesantus faktus par ģeogrāfiju un rādīt man enciklopēdijas, kuras izlasījis. Otrs puika visu laiku gribēja pievērst manu uzmanību mazam motoriņam un baterijai, uz kuras tas darbojas, lai arī es pieliekot pirkstus pie vadiņiem ;) Ar trešo bijām sākuši pļāpāt jau pastaigas laikā un kontakts jau bija nodibināts. Ceturtais izskatījās vienkārši laimīgs, ka var būt starp mums. Tad, kā gadījās, kā ne, man ienāca prātā doma, ja jau reiz viņiem ir motoriņš, ir baterija, ir vadiņi, un ir pat kaut kas laivai līdzīgs no putuplasta izgriezts, tad kauns un negods, ka motoriņam nav piestiprināta dzenskrūve, kas piešķirtu visai tai uzpariktei kaut kādu jēgu. Tad nu ierosināju uztaisīt dzenskrūvi. Atlika man tikai izteikt domu par materiālu, no kā gatavot, kad jau tika pienests kartons, no kura veikli vien izgriezām spārnus. Tikmēr piektais puika, vērodams, kā es māžojos ar dzenskrūves modelēšanu, pats uzzīmēja riktīgu dzenskrūvi un izgrieza. Tad nu bija lielie prieki- ka varēja skraidīt apkārt ar virpuļjošām dzenskrūvēm :)
Vismīļākais brīdis, protams, bija, kad šis pats piektais puika paprasīja, vai mēs paliksim centrā pa nakti pie viņiem....

11.februāris

Šķīstība. Mārtiņš un Gunta Irbes vadība Bībeles studiju par šķīstību. Saruna gan vairāk bija par kontracepciju, īstā cilvēka atrašanu un sirds sargāšanu, ne tik daudz par pašu šķīstību un to, ko nozīmē šķīsta dzīve šī vārda dziļākā nozīmē, kaut gan tā gluži arī nebija, ka izpalika galvenais temats :)
Nezinu, man nav īsti ko komentēt.
Vienīgi smagais jautājums par to, kā pateikt cilvēkiem, kam ikdienā jāstrādā ar bērniem, ko ir pametušas bezatbildīgas mātes, ka tomēr tas nav Dieva plāns- mēģināt pierunāt šīs sievietes likt spirāli, jo spirāle principā ir aborts, jo izmet jau apaugļotu olšūnu.

11.februāris (2)

Viena lieta man patika un palika prātā no šīs lekcijas. Saistībā ar kontracepciju. Viņi teica tā- ja tu negribi bērnus, tad nedari to, ko Dievs ir devis, lai radītu bērnus. Pat īstenojot kaut kādu ģimenes plānošanas sistēmu, esi gatavs kļūt par māti/tēvu. Ja tu izsargājies tāpēc, ka bērnu uzskati par nevēlamu vai sliktu, tad nedari to vispār.

10.februāris (3)

Bībeles studija šoreiz bija tematiskā saistībā ar 14.februāri, kas ir mīlestības diena. Tad nu šoreiz runājām par D.Bonhēfera izpratni par garīgām un dvēseliskām attiecībām vai mīlestību starp cilvēkeim. Pirmajās attiecībās cilvēki ir saistīti pastarpināti caur Kristu, kamēr otrajās nepastarpināti- tieši viens otram. Tas izraisa to, ka cilvēks ielaužas pārāk dziļi otrā cilvēkā un vēlas viņu vardarbīgi izmainīt, nedodot cilvēkam viņam pienākošos brīvību. Garīgajās attiecībās savukārt cilvēks mīl otru Kristus dēļ, lūdz par viņu, kalpo viņam un dod viņam brīvību.
Bībeles studija beidzās ar diezgan asiņainu diskusiju par to, kā izturēties pret cilvēku, kas aiz sevis nenomazgā krūzīti- vai dot viņam brīvību nemazgāt krūzīti, vai cerēt, ka tomēr kādreiz viņš to krūzīti nomazgās, vai nomazgāt viņa vietā, vai izskaidroties par šo tēmu. Pie konkrētas atbildes tā arī nenonācām. Secinājām, ka situācijas un cilvēki ir dažādi, līdz ar to arī risinājumi.

10.februāris (2)

Draudzība. Draugi. Pieķeršanās draugiem. Atšķirtība no draugiem. Kā saprast, vai esi pieķēries draugiem? Ilgi nevarēju saprast, cik lielā mērā es esmu pašpietiekama, vai mani interesē cilvēki apkārt, vai man viņi ir vajadzīgi, vai es viņiem esmu pieķērusies, vai cilvēki apkārt ir tikai kalpošanas un palīdzēšanas vai (gluži pretēji) tiesāšanas un pamācīšanas objekti. Vai es esmu gatava cīnīties par draugiem, kad ir grūti? Ilgu laiku domāju, ka man nav pietiekama interese par cilvēkiem, ka esmu ļoti lielā mērā pašpietiekama. Taču šodien sapratu, ja man līdzās nav tuvu draugu, ja nav personīgu attiecību, bet tiešām personīgu attiecību, personīgas uzmanības saņemšana un došana, tad es kļūstu nīgra un kašķīga, tad mani kaitina viss un visi, un es sevī nespēju atrast vairs ne grama siltuma pret mazāk pazīstamiem cilvēkiem. Esmu mēģinājusi šo nīgrumu apkarot ar garīgām metodēm, veltot vairāk sevis, sava laika Dievam, lūdzoties, kad tas notiek, taču tagad domāju, ja blakus ir draugi, tas ir daudz vieglāk un veiksmīgāk, tas neļauj nocietināties arī pret pārējiem cilvēkiem. Tā lūk. Tā kā pat man ir vajadzīgi tuvi draugi ;)

10.februāris

Finanses. Atkal šī tēma, kas mūs kaut uz brīdi atgriež realitātē. Tas, neapšaubāmi ir diezgan skumji, nomācoši un traumatiski- domāt par to, kā savākt atbalstu vismaz 600 Ls mēnesī. Tā ir summa, ko pa visiem kopā sarēķinājām nepieciešama, lai varētu dzīvot ilgtermiņā (neknapinoties vai nedzīvojot uz iepriekš nopirktā) un varētu veltīt kādus 200 Ls tīri kalpošanas izdevumiem, t.sk. orgainzējamo pasākumu reklāmai. Diezgan loģiski, saskaroties ar šādu realitāti, gribas tomēr strādāt kādu algotu darbu un kalpošanā iesaistīties tikai no darba brīvajā laikā. Tāpēc ir tik forši, ka ir tāda pasniedzēja kā Kristīna Ēce, kas mūs burtiski spiež domāt par šo tēmu jau tagad, februārī, lai mēs nekristu izmisumā jūnijā. Tomēr pāri visam pats svarīgākais ir skaidri saprast savu aicinājumu. Kad esi sapratis to, esi pārliecināts, ka tieši šī ir tā kalpošana, uz kuru Dievs tevi aicina, tad vari arī uz pilnu banku strādāt pie finansējuma piesaistīšanas. Tāpēc tagad aktīvi lūdzos par aicinājuma sadzirdēšanu un pastāvēšanu uz tā.

9.februāris (2)

Burvīgā Agra mums noorganizēja sadraudzības vakaru Saldus Mākslas skolā, kur mūs ne tikai izstāstīja par vadītājas ģimeni un par centra darbību, bet arī iemācīja veidot tādu interesantu puķveidīgu rotājumu no papīra un izdaiļot uz papīra uzzīmētu plaukstas siluetu. Tad nu pūlējāmies vaigu sviedros. Ar tādu sparu ķēros klāt visām lietām, ka saplēsu vienu no skolas vadītājas diplomdarba gleznām. Nu, labi, saplēsu stiklu, glezna un rāmis palika veseli, bet vienalga- kauns pa visu ģīmi- Gregora skola nemāk uzvesties :((((
Puķe un roka gan izdevās tīri tā neko ;)

9.februāris

Cik interesanti! Pēc nesanajām pārdomām par to, vai strīdi un konflikti palīdz vai nepalīdz attiecībās, tieši šodien bija lekcija par komandas veidošanu un tās niansēm. Interesantā veidā pasniedzējs paņēma 1.vēstuli korintiešiem 12.nodaļu, kur Pāvils runā par miesu un dažādiem tās locekļiem, un vārda "miesa" vietā viņš ielika vārdu "komanda".

Tad nu lūk. Piecas veselīgas komandas pazīmes:

1. viņi atzīst savas vājības un kļūdas.
2. viņi lūdz pēc palīdzības.
3. viņi pieņem jautājumus un ieteikumus par viņu atbildības sfērām.
4. viņi atļauj šaubīties pirms nonākt pie negatīva slēdziena. (šito līdz galam nesapratu)
5. viņi uzņemās risku, piedāvājot novērtējumu un palīdzību.

Pieskārāmies arī tēmai par to, ka konflikti un strīdi palīdz veidot dziļākas attiecības, taču diemžēl šī tēma netika attīstīta pietiekami dziļi, lai būtu kādas papildus vērā neņamas pārdomas šajā sakarā :(

8.februāris

pielūgsme ir tad, kad atstāj pilnīgi visu- gan labo, kas ir tavā dzīvē, gan grūto, gan nesaprotamo, gan jauno un aizraujošo. pielūgsmē tu pasaki Kristum, ka Viņš ir vissvarīgākais, un viss cits pagaidīs, kamēr es būšu Kristus klātbūtnē viens pret viens.

7.janvāris

Cik tas ir fantastiski, kad vari būt veselu dienu viens pats! Beigusies visa tā kņada skolā, visi studenti aizbraukuši prom vai vismaz viņus nemana, vadības nav, neviena nav. Miers. Var sakārtot savas domas, un galvenais- savu datoru ;)

6.februāris

Dusmas. Dusmošanās uz tuvajiem cilvēkiem. Vai tas ir kaut kas, no kā ir jācenšas izvairīties, vai tieši caur dusmām un strīdiem cilvēki var nonākt dziļākā attiecību līmenī, izveidot patiesi personiskas attiecības. Faktiski šīs pārdomas pavadīja mūs visu nedēļu.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas par katru cenu izvairīsies ko strīdiem un konfliktiem, taču tajā pašā laikā apzinos, ka līdz ar to arī uzbūvēju kaut kādu sienu pret cilvēkiem. Iemesls, kāpēc ir bail izrādīt savas dusmas uz citiem visbiežāk bailes pazaudēt to cilvēku pavisam, pazaudēt vēlmi veidot ar viņu attiecības, saglābt tās pēc strīda. Taču vai tā ir? Vai tāds tiešām ir rezultāts strīdiem?
Vai savu dusmu, savas neapmierinātības slēpšana un runāšana ar cilvēku tikai tad, kad esi jau "pazemībā" ticis pāri savām dusmām, neapslāpē personīgu attiecību veidošanu?

5.februāris (2)

Kā nu gadījās kā ne, bet mūsu sākotnējais plāns doties praksē uz dienas centru "Sirdsgaisma" izčibēja, toties vietā nāca pavisam fantastisks piedāvājums doties praksē uz Zantes krīzes centru ģimenēm un bērniem. Aizbraucām un visas bijām sajūsmā. Kaut arī centrs neskaitās kristīgs, taču viss liecina par patiesām mīlestības attiecībām, kas valda visu starpā, īpaši pret bērniem. Atšķirībā no daudzām citām vietām, šeit fizisks kontakts un apmīļošana bērniem netiek liegta, gluži pretēji tiek veicināta, nebaidoties par kaut kādas "nevēlamas" pieķeršanās izveidošanos. Ņemot vērā, ka mūs sagaidīja ar atplestām rokām, plātsmaizi un ļoti siltu tempteratūru iekštelpās (skolā vēl joprojām ir saglabāšanas temperatūra), tad mums bija viennozīmīgi skaidrs, ka mēs iesim praksē šeit.
Centrā nonāk bērni, kas cietuši no visāda veida vardarbības, ielu bērni, jaunās māmiņas un citi. Viņu uzturēšanās laiks centrā diemžēl ir tikai 30 dienas, kuru laikā centrs, bāriņtiesa un citas institūcijas atrisina tālāko bērnu likteni, sameklējot audžu ģimenes uz laiku, novērojot situāciju pašu ģimenē un izvērtējot iespēju tur atgriezties un meklējot citus risinājumus. Tas viss ir pa nopietno, jo centrs no savas puses palīdz arī tiesas procesā, ja ir bijis vardarbības gadījums.
Arvienvārdsakot- visu cieņu centra darbiniekiem par to, ar kādu dedzību un uz cik daudz un dažādām pusēm viņi strādā, lai rūpētos par šiem nelaimīgajiem bērniem.

5.februāris

Beidzot tiku pie Bībeles izpētes. Riktīgi interesēja, kas īsti Bībelē ir čūska. Čūska bija tā, kas pievīla Ievu un Ādamu Ēdenē, čūsku Mozus uzcēla, lai izraēlieši nemirtu, ja uz to skatītos, Jēzus māca būt gudriem kā čūskām. Kas tad īsti ir čūska? Interesanti, ka 4.Mozus 21:8-9 Dievs dod Mozum pavēli celt čūsku, kur lietots vārds H8314, kas ir tas pats, kas serafs Jesajas 6:1-2 slavēja Kungu, taču kad Mozus uzceļ čūsku, viņš uzceļ ar to vārdu, kas Ēdenē bija H 5175.
Interesanti. Kopumā ņemot jautājums vēl nav atbildēts.

4.februāris

Ha! ha! Hā!
Man atkal ir dators! Un par baltu velti, ja neskaita ceļa izdevumus 3 reizes uz Dobeli un atpakaļ!
Var jau būt, ka tam ir arī savi negatīvie blakus efekti, kad darbojos ar datoru, taču motivācija izdarīt lietas, kas ir jāizdara gan draudzē, gan skolā, gan citās jomās, ievērojami palielinās, kad varu strādāt ar savu labo datoriņu :)

3.februāris (3)

Tad vēl mēs šo to parunājām par īpašībām, ko sagaida no otras puses. Man šķiet tā- ir kaut kādas īpašības, kas tevi piesaista tajā otrā cilvēkā, ir kaut kādas īpašības, kuras tu vēlies redzēt viņā, un ja tās redzi, tad tevī uzplaukst simpātijas, taču būtiskākais jautājums, uz kuru jāatbild, un tajā atbilde var nesaskanēt ar jautājumu par īpašībām, ir: vai šis cilvēks spēj tevi darīt laimīgu un vai tu esi gatavs ziedot savu dzīvi, lai darītu šo cilvēku laimīgu. Man šķiet, tad vairs nav nozīmes kaut kādam īpašību sarakstam. Tad var būt tā, ka viss vēlamo īpašību saraksts ir apmierināts, bet uz šo jautājumu atbilde ir “nē”, un var būt tā, ka šis īpašību saraksts nav pilnīgs, bet uz šo jautājumu vari droši atbildēt “jā”. Tas ir tāds labs filtrs, kurš diezgan veikli parāda, ko tu īsti domā par to cilvēku, un cik nopietni tas ir.
No otras puses, protams, ne man par to spriest. Ne es esmu nodzīvojusi mūžu laulībā, ne man ir kāda cita būtiska pieredze.

3.februāris (2)

Pēc Marka drāmas aizbraucām pie Astriņas drauga Raimonda uz sālsmaizi jaunajā dzīvoklī. Jau iepriekšējā vakarā bijām izmēģinājuši kā tas ir- 16 cilvēkiem satilpt 14kvm istabā, kura turklāt ir pilna ar mēbelēm, tad nu šodien amats jau bija rokā un itin veikli sagūlāmies viens otram virsū. Tā kā bija otrdiena, tad izveicām arī Bībeles studiju par vēstuli efeziešiem. Šoreiz gadījās tēma par sievām un vīriem. Diemžēl visā šajā kompānijā bija tikai 3 precētas personas, kurām arī nebija īpaši daudz ko teikt, tāpēc tas viss izvērtās par tādu diezgan teorētisku spriedelēšanu. Pārsteidzošā kārtā, ņemot vērā to, cik noslēgti un pašpietiekami sevī ir šī gada studenti, panesās diskusija arī par iemīlēšanos.
Šo un to izdiskutējām.
Man gan palika prātā tikai viena doma, kas man jau bija diezgan sen, bet šoreiz no jauna pacēlās. Proti, kāds stāstīja par 28 gadus vecu sievieti, kura esot apprecējusi vīrieti ne tik daudz tāpēc, ka viņš bijis viņas īstais, bet tāpēc, ka viņai licies, ka viņa ir pārāk veca, lai vēl ilgāk gaidītu. Var jau, protams, saprast, taču man vienmēr jājautā- vai tādām sievietēm nav bail, ka pēc apprecēšanās, pēc kādiem 4-5 gadiem viņas dzīvē uzradīsies cilvēks, kas būs īstais, kas būs viņas otrā puse, kurš spēs darīt viņu patiesi laimīgu, un pret kuru viņai būs daudz spēcīgākas jūtas nekā pret vīru. Un tad, apzinoties to, ka šis cilvēks nav tikai kāds simpātisks, valdzinošs cilvēks, bet ir viņas patiesi īstais, viņa būs vēl nelaimīgāka, nekā viņa būtu, ja tos 4-5 gadus būtu dzīvojusi vientulībā. Man jau šķiet, ka tas risks ir pārāk liels, jo tad tiešām dzīvei zūd jēga, turklāt ja pats apzinies, ka esi izvēlējies cilvēku tikai nepacietības dēļ. Ja izvēlies tāpēc, ka tanī brīdī šķiet, ka tas ir īstais, bet vēlāk atnāk kāds īstāks, tad tas varētu būt pat vieglāk. Bet ja apzināti esi izvēlējies ne ar visu sirdi, tad ir riktīgi grūti. Tā kaut kā.

3.februāris

Aizbraucām visi uz Jelgavu uz LLU noskatīties Latvijas Kristīgās studentu brālības izrādi “Marka drāma”, kurā padsmit jaunieši izspēlēja Marka evaņģēliju. Tiešām ļoti labi izveidota izrāde, nav brīnums, ka viņi ar to braukā apkārt pa visu pasauli. Sākumā jau likās drusku dīvaini un pat smieklīgi, kad tādi parasti studentiņi parastās studentu drēbēs izliekas par apustuļiem, Jēzu un farizejiem, taču tas viss bija tik pārdomāti- teksti, kustības, pauzes, laika plānojums, gaismas utt., ka es atkal biju aizkustināta līdz asarām. Tomēr pāri visam tā galvenākā un vērtīgākā atziņa bija tā, ka šī dzīve īstenībā nav par mums. Šī pasaule īstenībā ir par Jēzu. Jēzus ir pasaules un dzīves centrā, un nav nekā svarīgāka par Viņu, par to, ko Viņš dara, ko Viņš saka, kas Viņš ir.

31.janvāris

Kamēr mans dators guļ komā, un līdz ar viņu arī mans radošais gars, aktīva rakstīšana notiek Arta blogā par to, kā viņiem iet Ugandā.
http://www.druvietis.com/blog/
Un Aija
http://www.misijauganda.blogspot.com/
:)

13.janvāris

Finanses. Finansiālā atbalsta piesaistīšana misionāra darbā. Kristīnas Ēces lekcija.
Nu, no tā laikam nevarēs izvairīties, būs vien ar to jānodarbojas. Turklāt, pēc Kristīnas sacītā, jo apzinātāk tu ar to nodarbosies, necerot vienkārši uz "gan jau kaut kā", jo labāk. Nav ko kautrēties, jo galvenais- tie jau nav cilvēki, kas tev dod naudu, lai tu varētu izdzīvot, tā ir Dieva žēlastība, tas ir Viņš, kas dod tev pēc Sava prāta. Savukārt tie cilvēki, kuri ziedo, viņi jau neziedo tev kā personai, bet Dievam, Dieva darbam, viņi grib nodot saņemtās dāvanas atpakaļ Dievam. Tā teikt- tās ir vertikālas attiecības: ziedotājs ziedo Dievam, un Dievs piešķir kalpotājam.
Līdz ar to tiek noņemts slogs no pleciem, ka rezultāts nav atkarīgs no manām pārliecināšanas spējām, bet ka viss ir Dieva rokā- Viņš piešķirs tik, cik vajadzīgs. Turklāt to Viņš ir pierādījis neskaitāmos veidos iepriekš, tāpēc nav iemesla neticēt Viņam, ka Viņš dos visas lietas īstā laikā, tajā skaitā finansiālo nodrošinājumu. Lūk.

12.janvāris (2)

Šodien mums bija iespēja izvēlēties- kādas lekcijas apmeklēt: kalpošana bērniem vai kalpošana jauniešiem. Man vienmēr ir licies, ka es esmu pārāk nopietna un pieaugusi, lai kaut kādā mērā identificētos ar trakajiem pusaudžiem (traka es gan esmu, bet ne tādā veidā), turklāt tagad arī tīri objektīvi esmu jau gana veca, lai pusaudži vairs nespētu mani uztvert kā līdzīgu, bet tas ir svarīgi jauniešu kalpošanā. Turklāt man nekad nav bijusi nekāda lielā darīšana ar bērniem, un tas man liekas kā lauciņš, kurā patiešām viss, kas tev ir iekšā, tiek izgriezts uz āru, un tā tad arī ir reāla pieaugšana, tas tad arī būtu reāls izaicinājums. Tāpēc nu es izvēlējos bērnu kalpošanu. Redzēs, kā ies, jo līdz kursa beigām būs jāsagatavo kaut kāda programmiņa bērnu pasākuma novadīšanai. Lūk, tas ir kaut kas patiešām jauns priekš manis šajā skolā. Visas pārējās kalpošanas ir savā starpā tomēr samērā līdzīgas un kaut kādas prasmes no vienas vietas var pārcelt uz citu un pielietot tur, pat slimnīcas kalpošanā varēja balstīties uz kaut kādām līdzšinējām pieredzēm citās kalpošanas vietās. Tad nu bērnu kalpošana, man šķiet, ir tāda, kurai nav nekā līdzīga.
Un tas ir forši :)

12.janvāris

Tas nu beidzot ir noticis- esmu kļuvusi par mirstīgo cilvēku. Proti, šodien nometu zemē savu klēpjdatoru. Nu, vairs nestrādā. Atdevu remontā, bet, ej nu sazini, vai vispār varēs salabot un kad tas notiks. Viens ir skaidrs, ka visi dati, dokumenti, fotogrāfijas, lekciju pieraksti, programmas un citi labumi, kas bija datorā, nu ir zuduši uz neatgriešanos- tā teica datorfirmā...
Neko darīt- tā sacīt- Gregorskolā jau nav sakritību... :)

11.janvāris

Reizēm tas ir nenoliedzami, kad tu atklāj sevī kaut kādas labas lietas- kaut kādus talantus, dotumus, spējas vai tam līdzīgi. Nav ko slēpties aiz kautrīguma maskas un to noliegt. Tā tas tik tiešām ir.
Taču lai cik spoža arī nebūtu tā pērle, tā vienalga ir tikai un vienīgi lauska no tā, kas ir Dievā. Dievā tās visas lietas ir pilnībā, un manī varbūt ir tikai kāda drupača no tā, lauska. Īsta lauska, ar visām oriģināla īpašībām, taču tikai lauska.

9.janvāris

Gribējāt lielākus izaicinājumus? Gribējāt stresainas situācijas, lai iemācītos nomest maskas?
Tad nu dabūjāt!
Vadība izdomāja, ka šajā semestrī pa prakses grupiņām mums būs jāsadalās pašiem. Ceturtdien uztaisījām tādu kā aptauju, kurā katrs sevi ieklasificējām vienā no 3 cilvēku kategorijām: vadītājs, darītājs, vērotājs. Tagad mēs saņēmām uzdevumu sadalīties pa četri četrās grupās, turklāt tā, ka katrā grupā ir vismaz pa vienam no katras šīs kategorijas. Turklāt tas jāizdara mums pašiem bez nekādas vadības koordinācijas vai tam līdzīgas iejaukšanās.
Mēs jau domājam, ka ceturtdienas vakara slavēšana nebija nekāda sakritība. Tā bija akūta nepieciešamība, lai šodien varētu sākt pildīt šo uzdevumu.
Un tiešām. Varēja vien nobrīnīties, cik harmoniski, cik draudzīgi, bet tajā pašā laikā atklāti un godīgi mēs izrunājām, kurš ar kuru gribētu vai negribētu būt vienā grupiņā un kāpēc.
Mums vēl ir laiks līdz trešdienas pusdienām, lai novestu šo procesu līdz galam.
Fantastiski!

8.janvāris

Vakar (šorīt) aizgājām gulēt ar stingru pārliecību, ka Dievs ir precīzs, mīlošs un gudrs. Sirdī milzu pateicība un prieks. Taču, kaut arī prātā ienāca doma, ka 3:15 vajadzētu iet uz kapelu slavēt Dievu par to, tomēr neaizgājām un aizmigām.
Toties šodien gan! Vadība jau sen bija pazudusi no skolas, atstājusi mums projektoru, lai varam vakarā skatīties kādu filmu, jo regulārā ceturtdienu braukšana uz prakses vietām vēl nav sākusies un nekāda cita programma nav izdomāta.
Bet mums ne prātā nenāk skatīties kaut kādu Holiwoodas filmu! Mēs iesim un uzrīkosim paši sev slavēšanas vakaru kapelā!
Un izdarījām arī! Projektors, dziesmas, sveces, lūgšanas un lasījumi.
Tāds slavēšanas vakars, kāds sen nebija piedzīvots! Turklāt bez ne viena skolas vadības darbinieka!
Viss tas beidzās ar pilnīgu Jēzus vārdu piepildījumu:
"Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū." Mateja 18:20
es pat teiktu- burtisku šo vārdu piepildījumu :))))))))

7.janvāris

Nu, līdz 3:15 rītā es vēl nekad nebiju runājusi. Bet tagad esmu :)
Un tas ir tik brīnišķīgi, kad tu satiec cilvēku, kuram vari visu uzticēt, kuram atklājot savas sirds jūtīgākās vietas, tu jūties pilnīgi droši, un ne tikai droši, bet pat ielīksmots, mierinājumu un iedrošinājumu saņēmis.
Tā ir, kā mēs rudenī runājām- mēs esam viens otram Jēzus. Tā nav, ka mēs runājam ar Dievu, vai Dievs runā ar mums tikai lūgšanā. Mūsu brāļi un māsas Kristū ir Jēzus. Runājot ar viņiem, mēs runājam ar Jēzu. Ne vienmēr, protams, taču tā ir.
Nu lūk, izrunājām visas mūsu sirds sāpes, visas bažas, raizes, ilgas un sapņus, pārrunājām esošo situāciju un nonācām pie secinājuma. Turklāt ne tikai vienreiz. Mēs secinājām, ka Dievs ir nenormāli precīzs plānotājs un organizētājs. Nekas mūsu dzīvēs nav sakritība, tas ir viss ir nenormāli precīzs Dieva plāns, turklāt Dievs pazīst mūsu sirdis līdz pēdējai, mazākai stīgai, ievēro to, uzklausa katru visklusāko lūgšanu un kārto lietas, lai svētītu mūs līdz pēdējai šūnai.
Tu cīnies, mocies, tev sāp, ir grūti, bet Dievs īstenībā rūpējas par tevi visos sīkumos. Viņš nav paviršības Dievs, Viņš ir ārkārtīgi precīzs.
Un kad tu atklāj šo Viņa precizitāti vienā situācijā pēc otras, un vēl un vēl, tad nekas cits neatliek kā slavēt, pateikties un līksmot līdz trakumam. Un tas ir pavisam cits prieks. Tas ir tāds prieks, kas liek Tev pacelties virs zemes un lidot uz Dieva mīlestības spārniem.

6.janvāris (2)

Saistībā ar askēzi Bitāns, protams, runāja arī par pašu dievbijību, par dzīšanos pēc Dieva.
Un kā lielisku ilustrāciju viņš minēja, ka cilvēkam ir tāda dedzība pēc Dieva, un Dievs cilvēkam dot kaut ko tik lielu, tik svarīgu, tik dārgu un brīnišķīgu, ka cilvēks ir gatavs atteikties no daudz kā, PAT no kautrības par kaut kādām pagātnes lietām.
Tas man likās tik spilgti. Man šķiet, ka tā tiešām ir viena no lielākajām lietām, no kā cilvēks atsakās, lai varētu pietuvoties Dievam. Tas ir gluži kā izklāties kā palagam Dieva priekšā, neslēpjot neko, jo tu zini, ka tu Dievu varēsi piedzīvot vairāk, ja atklāsies Viņam vairāk. Un kad tu atklājies Dievam pilnībā, tad pazūd arī stress par atklāšanos cilvēku priekšā.
Jā, atmest kautrīgumu par pagātnes lietām- tā ir laba pazīme tam, ka cilvēks dzenas pēc Dieva.

6.janvāris

Pirms Bitāna lekcijas par askēzi biju jau nobriedusi uzdot viņam vienu jautājumu. Drusku šo to esmu lasījusi par askēzi, taču par speciālistu sevi noteikti nesauktu. Tāpēc man iešāvās prātā jautājums- vai tā arī ir askēze, kad tu pakāpeniski, dabiski, pats no sevis atsakies no dažādām dzīves greznībām- smalkiem ēdieniem, našķiem, izklaidēm, citām nodarbēm un paradumiem, kas nekalpo garīgai pieaugsmei, vai arī askēze ir tikai tādi "mākslīgi" paradumu maiņas centieni, kad tu nolem kaut ko mainīt un tad centies to īstenot.
Taču kā bija, kā nebija- jau pašā sākumā Bitāns norādīja, ka askēze ir vingrināšanās. Un vingrināšanās, jeb trenniņš nekad nav par kaut ko, kas sanāk dabiski, bez piepūles.
Tātad askēze ir tikai par lietām, kurām nepieciešama piepūle. Ja ir lietas, no kurām atsakāmies bez piepūles, tad tā nav īsti askēze šī vārda primārajā nozīmē.

5.janvāris

Uh!
Jaunais semestris sācies ne pa knapo!
Sadraudzības vakarā panesās runas par to, ka kaut kas ir jādara, lai mēs sāktu mācīties kaut ko par attiecībām praksē. Daži studenti teica, ka šajā semestrī viņi vairs neslēpsies aiz maskām un par visiem teiks visu, ko domā, ka būs neērti citiem, jo tas ir arī veids, kā atklāt sevi, kā būt godīgam pret sevi un kā pieaugt, mācīties. Daži studenti teica, ka pirmais semestris ir bijs tik saulains un rožains, bez nekādiem asumiem, ka liekas, ka nav nekādas izaugsmes, nav rīvēšanās- nav izaicinājumu- nav progresa. Daži studenti teica, ka vajadzīgas vairāk izaicinājumu pilnas situācijas, jo tikai tajās mēs lienam ārā no savām maskām. Taču diemžēl bija arī pretestība par to, ka attiecības ir jāmācās dabiskā ceļā, jāskatās uz sevi, jāmaina pašiem sevi, un nevajag meklēt kaut kādas nepilnības sistēmā, nevajag mainīt sistēmu, nevajag mākslīgi radīt izaicinājumus vai t.s. atklātās stundas, kurās izrunātu visādas lietas.
Arvienvārdsakot, ļoti dziļa saruna par to, ka visi saskata kaut kādu problēmu vai drīzāk nepilnību mūsu sadraudzībā, un iespējams ir vajadzīgs kaut kāds lielāks izaicinājums, lai mēs uzlabotu arī sadraudzību.

4.janvāris

Pirmā skolas diena. Pirmā atziņa šajā gadā. Cilvēks savā dzīvē karo par Dieva klātbūtni, par to, lai citas lietas neaizēnotu Viņa skaistumu, Viņa spēku un visvarenību. Tā ir cīņa, tas nenotiek tāpatās. Tas ir līdzīgi kā ar mazu krabīti, kurš izmisīgi rāpo uz jūru, lai nenomirtu slāpēs, lai nenonīktu no noguruma. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi, taču jūra ir TIK tālu! Šķiet, ka viņš to nekad nespēs sasniegt.
Taču tad nāk paisums un aiznes krabīti lielajā okeānā. Un viņš var atkal dzīvot! Taču nekad nevar zināt, cik lielā mērā tas bija krabīša nopelns, un cik lielā mērā tas bija vienkārši paisums. Iespējams, ka krabītis nekad nebūtu aizrāpojis līdz jūrai. Taču iespējams, ka jūras vilnis nebūtu sasniedzis krabīti, ja viņš nebūtu norāpojis savus dažus centimetrus. Iespējams, krabītis jau bija palaidis garām vairākus jūras viļņus, kas būtu viņu ieskalojuši jūrā, ja vien būtu aizrāpojis tik tālu.
Tāpat arī cilvēkiem. Ja cilvēks ir ilgi un grūti rāpojis pie Dieva, cīnījies par Dieva klātbūtni, tad pietiek ar mazu vilnīti, lai viņš atkal peldētu Dieva žēlastībā. Taču vienalga tas ir Dievs, kas nāk pie cilvēka. Tas ir Dievs, kas atveldzē cilvēku. Cilvēka pūles lai cik lielas tās būtu ir niecīgas salīdzinot ar Dieva žēlastību un Viņa tuvošanos cilvēkam.

3.janvāris

Šodien atkal draudzē Bībeles studija. Lasījām Jēzus norādījumus mācekļiem iet pa pilsētām, bet ja kādā namā viņus neuzņem, tad iet tālāk, nokratot no kājām tās mājas putekļus.
Paralēlā rakstu vieta bija Lk 10:16
"Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis."
Tas man lika aizdomāties, ka kristieši nereti uztver neticīgo neatsaucīgo attieksmi pret Labo Vēsti kā kaut ko personīgu, kristiešiem iesāpas kaut kas, rodas nepatīkamas sajūtas, stress tādā situācijā. Pārspīlēti, protams, bet doma tāda- kristiešus nekrata tas, ka viņiem nav pati smalkākā mašīna un viņi nezina, kā atrisināsies viņu patreizējā problēma, bet viņus vienmēr krata, kad viņi iet pie kāda ar Labo Vēsti, bet cilvēki nevēlas to uzņemt, maigi izsakoties.
Tad nu no šiem Jēzus vārdiem sapratu, ka arī šīs lietas mums nav jāuztver personīgi, arī tam nevajadzētu mūs kratīt, jo runa nav par mums, bet par Kristu. Faktiski šī cīņa notiek nevis starp ticīgo un neticīgo, bet gan starp Kristu un neticīgo. Kristīgais šajā cīņā vienkārši ir klātesošs, iespējams tādā veidā klātesošs kā zeme, uz kuras notiek kara darbība. Tā nepaliek nejūtīga, taču cīņā neiet zeme un uz viņas pleciem negulstas uzvaras atbildība.
Tas viss ir par Kristu.

1.janvāris

Cik skaisti sākts gads! Saulaina, ziemīga diena, draugi, suņi, jūra un saule- ko vēl vairāk var vēlēties?

Un neko īpašu nevajag darīt. Vienkārši ir labi tāpat- ir labi tā vienkārši būt kopā :)