Mīlestība nekad nedomā, kas ir taisnīgi, kas pienākas, tā domā tikai par to, kā stiprināt otru, kā pacelt otru kā iedrošināt otru un palīdzēt otram, pat ja tas nav taisnīgi, pat ja pašam īstenībā pienāktos saņemt kādu novērtējumu, pat ja otrs būtu pelnījis sodu un novēršanos, pat ja otrs pat neplāno mainīties, kur nu vēl atdarīt. Vienalga. Mīlestība vienkārši visu laiku dod. Un dod to vislabāko, nepieminot ļaunu, nepieminot sāpes, nepieminot parādus. Vienkārši dod, vienkārši sāp līdzi otra sāpei, vienkārši meklē otra labumu.
Mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā nerīkojas taisnīgi, ka tā dod tam, kam nepienākas un neatņem no tā, kas zaudējis uzticēšanos, mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā upurē sevi, norādot, ka tas nav vajadzīgs, mīlestībai vienmēr pārmetīs, ka tā nedomā par sevi, neparūpējas par savām vajadzībām, mīlestībai vienmēr pārmetīs neprātu un aklumu.
Bet tikai mīlestība ir tā, kas redz, ko tā būvē, ja nav mīlestības, tad nav acu, un tad var tikai sagraut jau uzbūvēto.
