Brīnumi

Mani tomēr nepamet viena doma attiecībā uz jautājumu- kāpēc mēs redzam tik maz brīnumus sev visapkārt? Īpaši tādus brīnumus, kas ir spēcīgi un pat neticīgajam skaidri redzami.

Proti, ja mēs nedarām neko traku Dieva dēļ, tikai dzīvojam miermīlīgu dzīvi, baidoties sašūpot esošo stāvokli, kādu aizvainot, kaut ko nojaukt, kaut ko sabiedrībā (ticīgo sabiedrībā) nepieņemamu izdarīt, kaut ko, kas prasa aklu ticību Dievam bez nekādiem veselā saprāta, fizikas un ekonomikas likumu pamatojumiem, tad arī Dievs neko ārkārtēju mūsu dzīvēs nedara.

Cik miermīlīga ir mūsu ticības dzīve, tik nemanāmi un miermīlīgi ir Dieva brīnumi.

Eh, kā gribas sašūpot kādu laivu !!!!!!!!!!!!!!

Bērni

Reizēm Dievs ir kā tēvs, kurš ātrumā sajauc, kā kuru bērnu sauc :)
Tu lūdz, lai Dievs parāda, cik ļoti Viņš mīl tavu brāli vai māsu, lai tu arī varētu viņu mīlēt kā Dievs mīl, bet Viņš parāda, cik ļoti Viņš mīl tevi pašu.

Brāļi un māsas

Ja Jēzus būtu gribējis, lai attiecības starp Viņa draudzes locekļiem būtu tādas, kādas tās ir šodien, nu, vismaz lielākajā daļā luterāņu draudžu, tad JD kristieši netiktu apzīmētu ar vārdiem brālis un māsa vai draugi.
Tad mēs tiktu saukti par vienaudžiem, cilvēkiem ar atsevišķos jautājumos līdzīgiem uzskatiem, vienas ēkas uzturēšanas sponsoriem, viens otra pakauša aplūkotājiem vai tam līdzīgi.
Brālis, māsa, draugi- nu, tas ir kaut kas pavisam cits praktiskā dzīvē, ja tā padomā.

Viena miesa

Beidzot sapratu, ko tas nozīmē, ka debesīs nebūs precēšanās.
Jau tagad ir rakstīts, ka mēs visi esam viena miesa (Kristus). Tomēr piedzīvot to varam tikai laulībā tikai ar 1 cilvēku. Ar pārējiem šī būšana vienā miesā tomēr vēl ir nepilnīga. Faktiski jau arī laulībā kaut kas traucē pilnībai, bet ne par to stāsts.
Debesīs būs tā, ka mums būs laulība ar visiem- tāda intimitāte un tik dziļas personīgas attiecības ar visiem, kādas šobrīd spējam (daļēji) iedomāties tikai laulībā, jo tik tuvas attiecības nav iespējamas ar daudziem cilvēkiem vīrs zemes. Diemžēl.
Bet debesīs nebūs jāskumst, ka nevaram būt tuvi apkārtējiem. Tāpēc debesīs nevajadzēs laulību. Cilvēka ilgas pēc dziļām attiecībām būs vairāk nekā apmierinātas. Un šī vienotība tad arī ir Kristus.
Mēs esam Viņā. Mēs esam viens gluži kā Jēzus un Tēvs ir viens. Viena miesa. Kristus miesa.
Gribi ar mani precēties? Pagaidi līdz debesīm, tad precēsimies :)

Gani

Lasu Jauno Derību. Ko darīja Jēzus?
Mateja evaņģēlija 8 nodaļās:

Jēzus atnāk pie Jāņa kristīties
Jēzus aizvests tuksnesī gavē
Jēzus runā ar velnu
Jēzus sludina
Jēzus aicina zvejniekus viņam sekot
Jēzus pārstaigā visu Galileju
Jēzus māca sinagogās
Jēzus sludina Valstības evaņģēliju
Jēzus dziedina slimos un vārgos
Jēzus uzkāpj kalnā un māca ļaužu pūļus
Jēzus dziedina spitālīgo
Jēzus uzteic centuriona ticību
Jēzus dziedina centuriona kalpu
Jēzus pieskaras Pētera sievasmātei un dziedina
Jēzus izdzen garus ar vārdu
Jēzus dziedina visus neveselos
Jēzus atsaka rakstu mācītājam sekot viņam
Jēzus aicina mācekli sekot
Jēzus apsauc vējus un jūru
Jēzus izdzen demonus no cilvēkiem cūkās

Ja tiešām vajag, lai man būtu garīgais vadītājs (lai es nenomaldos herēzēs), tad es gribu tādu garīgo vadītāju, kas dara visas (vairumu) šīs lietas. Ja ne, tad es labāk pati mēģinu tās darīt bez garīgā vadītāja.
Bet man nav vajadzīgs garīgais vadītājs, kurš dara tikai 1 vai 2 lietas no šī saraksta un nemudina savas avis darīt visas šīs lietas.
Es gribu būt kā Jēzus māceklis, kas redz šīs lietas dzīvē, kas mācās no piemēra.
Es negribu par tām tikai klausīties teorētiskus, psiholoģiskus utml. apcerējumus.

Izdomāju, kāpēc ir tā, ka, lūdzot pēc kādām konkrētām lietām un uzskaitot šīs vēlamās lietas vēlamās īpašības, ja kādu aizmirstas uzskaitīt lūgšanā Dievam, tad, saņemot šo lietu kā atbildi uz lūgšanu, kā likums aizmirstā lieta ir tieši pretēja tam, kādu mēs gribējām. Tas bieži liek domāt, ka ar Dievu kaut kas nav kārtībā.
Man šķiet, ka šeit parādās, ka ar cilvēku kaut kas nav kārtībā. Pirmkārt, kāpēc cilvēkam vispār ir nepieciešams tik smalki uzskaitīt visas īpašības Dieva priekšā? Loģiski, ja tavs bērns tev detalizēti sāktu skaitīt, kādu džemperi viņš vēlas, un aizmirstu patiekt, ka vēlas, lai džemperis būtu viņa izmēra, tu par spīti nepirktu viņam vairākus izmērus par lielu vai par mazu. Tu zinātu, kas vajadzīgs.
Otrkārt, nereti tieši tā izmainītā lieta ir vienīgā iespēja Dievam iedot tev kaut ko patiešām labu, nevis to, ko pats gribi.
Uzticēties Dievam, netaisīt līgumu ar 120.punktiem, kuros visu atrunāt līdz pēdējam punktam.

Patiesā draudze

Ja es pareizi atceros, tad Vecajā Derībā tika teikts, ka visiem ticīgajiem uz templi jāiet 3 reizes gadā.
Tad sanāk, ka tie cilvēki, kas mūsdienās iet uz baznīcas ēku 3 reizes gadā uz Ziemassvētkiem, Lieldienām un Vasarsvētkiem, pilnībā izpilda dievbijīga cilvēka pienākumu un ir patiesā Dieva draudze.
Kā zināms, Jaunajā Derībā neviens vispār negāja uz Templi. Jo tā tempļa vienkārši vairs nebija, un jaunais Templis ir Jēzus Kristus, proti, visi ticīgie.

Gaidīšana

Trenniņā, kad trenneris rāda vingrojumus, kurus pildīt- tagad šo, tagad šo un tagad šo, pēc kāda laika liekas, ka esmu pavisam tizla, ka šis trenniņš nav priekš manis. Bet, kad pārejam uz nākamo daļu trenniņā, jādara ir citi vingrojumi, tad vienmēr nodomāju- īstenībā nemaz nebija tik nepanesami, es būtu varējusi vēl kādu laiciņu turpināt, ja es būtu zinājusi, ka beigas pienāks tik ātri.
Tāpat es domāju būs ar Jēzus otro atnākšanu. Kad tas notiks, man liksies, ka īstenībā ir pagājis tikai pavisam īss laika sprīdis un Viņš ir klāt, bet šobrīd liekas, ka gaidīšana ir ilga. Bet kas tad tas ir- 2000 gadi? Ja Jēzus atnāktu rīt, vai tad tas nebūtu drīz? Uz mūžības fona Viņš faktiski atnāktu uzreiz pēc pirmās atnākšanas.

Svētdiena

Svētdiena ir tāda diena, kuras faktiski nav. Svētdienā netiek darīti nekādi algotā darba darbi, netiek darītas nekādas kalpošanas- pat ja kādai no šīm lietām termiņš spiež. Vienkārši šīs dienas kalendārā nav, un neesošā dienā neviens neko nevar izdarīt, nevar aizpildīt nevienu caurumu. Arī savus hobijus, ko nav sanācis īstenot citās dienās laika trūkuma dēļ, svētdienās nedara. Šīs dienas kā laika resursa vienkārši nav. Šī diena paiet brīvā plūdumā, faktiski neko konkrētu vai plānotu nedarot. Vienkārši- atdusēties.

P.s. Tāpēc reizēm ir svētīgi paslimot- tad tu saproti, ka tomēr tas ir iespējams- veselu dienu neko nedarīt, nedarīt neko no tā, kas jādara. Un pasaule nesabrūk pēc šādas pauzes :)

Gavēnis

Gavēnis nav nekas cits kā saņemties, apsēsties pretī savam mīļotajam cilvēkam, par kuru dārgāka neviena nav, un kurš tevi mīl un mīlēs, ieskatīties acīs un pajautāt- ko es daru tādu, kas tev īsti nepatīk, vai esmu tevi kaut kā sāpinājusi, par ko neapzinos?
Un tad klausīties- klausīties, kas otram patiešām sāp. Un pārsvarā gadījumu tās nav lietas, ko esam līdz šim paši pamanījuši un par ko uztraucamies. Tās ir pavisam citas lietas. Tāpēc svarīgi uzdot jautājumu un klausīties.

Diēta

Tas nav nekas viegls- ievērot diētu un atteikties no kādiem pierastiem, garšīgiem ēdieniem.
Viena no labākajām, ja ne pati labākā metode diētas ievērošanai, manuprāt, ir, sev neko neaizliegt, neatteikties no bulciņām vispār, bet gan ierobežot skaitu. Piemēram: dienā apēdīšu 2 bulciņas. Gribas vēl? Nu, dabūšu vēl, tikai jāsagaida rītdiena. Tas nav tik nomokoši kā gaidīt 6 mēnešus, kamēr būs nomests vajadzīgais kilogramu skaits, lai pēc tam beidzot nobaudītu kādu bulciņu.

Tāpat ar uztraukšanos. Jā, ir problēmas, ir grūtības, lietas nenotiek tā, kā gribētos, Dievs nez' kāpēc neatbild, lūgšanas pa tukšo, ticība šķobās, dzīvei nav jēgas, apkārt arī visi dara tikai sliktu, neviens nelabojas. Jā, protams, jāuztraucas. Bet arī to ar mēru: šodien uztraukšos līdz plkst. 18:00, pēc tam vairāk neuztraukšos, šodienas norma ir iztērēta. Ja gribas vēl uztraukties, tad jāatceļ uz nākamo dienu- šodien vairāk ne, rīt no rīta turpināšu. Ierobežojam uztraukšanos (zūdīšanās) apjomu.