19.februāris
Nu, man bija lielas bažas par šo reizi Zantes krīzes centrā. Jo pēc visām teorijām, kas runā par komandas veidošanu, procesu norisi un tam līdzīgi, saka, ka pirmā reize vai pirmā fāze vienmēr iet uz Urrā!, bet pēc tam otrā fāze ir dziļš kritiens, vilšanās, grūtības, pēc kurām komanda atkal sāk lēnām rāpties uz augšu līdz sasniedz savu maksimumu. Tad nu tāpēc satraucos par šodienu, jo šī būtu mūsu otrā reize. Pirmā tiešām aizgāja uz lielu Urrā! Bet šodien nebija nemaz tik traki, kā es domāju. Ja neskaita to, ka visu to laiku, kamēr mēs ņēmāmies ar bērniem, bija nenormāls troksnis- gan bērnu izraisīts, gan mūsu pašu, gan darbinieku, tad kopumā ņemot mums viss izdevās. Pastāstījām bērniem par to, kas ir Bībele, izdevās arī neliela diskusija par to, kas tur rakstīts, parunājām par Dievu kā par labo ganu, kas rūpējas par katru savu aitiņu, un kad aicināju bērnus izvēlēties- izkrāsot zīmējumu vai rakstīt vēstuli labākajam draugam (tāpat kā Dievs rakstīja mums Bībeli kā mīlestības vēstuli), tad man par lielu pārsteigumu tomēr daži bērni, tajā skaitā vairāki puikas izvēlējās rakstīt vēstuli. Vēl bija šādi tādi atklātības brīži no bērnu puses, tāpēc palika tāda laba sajūta beigās.
18.februāris
V.Veinrihs turpināja lekciju par dogmatiju, jeb par to, kā pareizi runāt par Dievu. Nu, interesanti. Tāda smadzeņu mežģīšana pa filozofu modei jau gan ir, bet interesanti. Man gan labāk patiktu tā virpināt terminus, lasot kādu atbilstošu grāmatu, nevis klausoties lekciju ar tulkojumu, bet ir OK. Tā galvenā doma tāda, ka mums par Dievu jārunā tā, kā viņš uz mums ir runājis. Un tas ir Jēzus. Un otra lieta- par Dievu mēs zinām pēc viņa darbiem, nevis pēc kaut kādiem jēdzieniem, idejām vai tam līdzīgi.
Īstenībā viņš diezgan asi iestājās pret mums, kad mēs mēģinājām lietot pierastos vārdus "liels Dievs", radītājs, mūžīgā dzīvība kā dzīves mērķis, norādot uz daudz dziļāku, ar Dievu saistītāku jēgu šajos vārdos.
Taču līdz ar to man radās jautājums- labi, man arī patīk spēlēties ar jēdzieniem un precīzi definēt katru jēdzienu, tas ir viens no maniem hobijiem, jo ticu, ka daudz pārpratumu cilvēku komunikācijā rodas dēļ neskaidri nodefinētiem jēdzieniem, bet kā lai es pasaku bērniem, kas ir Dievs, ja es nevaru teikt, ka viņš ir visa radītājs, lielāks par visu utml. tradicionālos skaidrojumus. Man patīk jēdzienu debates, bet visas manas kristīgās dzīves laikā es ļoti, ļoti, ļoti reti esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem ir jēga par kaut ko tādu diskutēt, kuriem tas interesē. Pārsvarā cilvēkiem tomēr vajadzīga praktiskā kristietība, praktiskā mīlestība. Diemžēl. Diemžēl augsto ideju un precīzo jēdzienu apfilozofēšana nav īsti modē.... :(
Īstenībā viņš diezgan asi iestājās pret mums, kad mēs mēģinājām lietot pierastos vārdus "liels Dievs", radītājs, mūžīgā dzīvība kā dzīves mērķis, norādot uz daudz dziļāku, ar Dievu saistītāku jēgu šajos vārdos.
Taču līdz ar to man radās jautājums- labi, man arī patīk spēlēties ar jēdzieniem un precīzi definēt katru jēdzienu, tas ir viens no maniem hobijiem, jo ticu, ka daudz pārpratumu cilvēku komunikācijā rodas dēļ neskaidri nodefinētiem jēdzieniem, bet kā lai es pasaku bērniem, kas ir Dievs, ja es nevaru teikt, ka viņš ir visa radītājs, lielāks par visu utml. tradicionālos skaidrojumus. Man patīk jēdzienu debates, bet visas manas kristīgās dzīves laikā es ļoti, ļoti, ļoti reti esmu atradusi cilvēkus, ar kuriem ir jēga par kaut ko tādu diskutēt, kuriem tas interesē. Pārsvarā cilvēkiem tomēr vajadzīga praktiskā kristietība, praktiskā mīlestība. Diemžēl. Diemžēl augsto ideju un precīzo jēdzienu apfilozofēšana nav īsti modē.... :(
17.februāris
Garīgā cīņa. Cīņa par ticību, cīņa par Dievu. Varbūt izklausās drusku teoloģiski nepareiza varbūt pat kļūdaina frāze. Ko tad nu cilvēks daudz var izcīnīt. Dievs jau nav nekāds sakņu dārzs, kas ir jāieņem, kuru var uzvarēt. Dievs pats nāk pie cilvēka un dara visas lietas.
Tomēr nereti es jūtos tā, it kā es karotu par Dievu. Sajūta, ka nekas man apkārt un manī neliecina par Dieva eksistenci, nav nekādu brīnumu, nav nekādas Dieva klātbūtnes sajūtas, nav īsti iemesla ticēt Dievam un skatīt pasauli, dzīvi un sevi caur Dieva prizmu, nav motivācijas pildīt baušļus, bet galvenais- ir tāda tā kā apātija tajā, ka viss jau ir kaut kā daudz maz labi, un Dievam īsti nav vietas. Aktuālos jautājumus var atrisināt ar drusku pasmadzeņošanu.
Un tad manī parādās kaut kāds nenormāls spīts, kaut kāda stūrgalvīga apņemšanās, kuru nevaru nekā citādi pamatot kā vien ar kaut kādu abstraktu ideju, ka Dievs ir, ka Dievs ir svarīgs un ka viss ir jānodod Dievam, un ka jādara viss pēc Dieva gribas. Tā sajūta ir tā, ka nevis es to gribu un sajūtu, ka tas ir labi un tā piederas, bet ka es to daru aiz kaut kāda spīta, stūrgalvības. Jūs, pasaule, notikumi, sajūtas, domas varat teikt man, ko jūs gribat, bet es vienalga ticēšu uz Dievu. Diezgan tāda vardarbīga attieksme pret sevi.
Man nav nekādas spilgtas lietas notikušas manā dzīvē, par kurām es varētu slavēt Dievu, bet es slavēšu. Slavēšu par to, kas rakstīts Bībelē par Dievu, pat ja es to neizjūtu uz savas ādas un pat ja man nav tāds iekšējs pamudinājums to darīt. Bet es to darīšu. Darīšu tāpēc, ka negribas to darīt, bet savā stūrgalvībā esmu pārliecināta, ka tas jādara.
Tomēr nereti es jūtos tā, it kā es karotu par Dievu. Sajūta, ka nekas man apkārt un manī neliecina par Dieva eksistenci, nav nekādu brīnumu, nav nekādas Dieva klātbūtnes sajūtas, nav īsti iemesla ticēt Dievam un skatīt pasauli, dzīvi un sevi caur Dieva prizmu, nav motivācijas pildīt baušļus, bet galvenais- ir tāda tā kā apātija tajā, ka viss jau ir kaut kā daudz maz labi, un Dievam īsti nav vietas. Aktuālos jautājumus var atrisināt ar drusku pasmadzeņošanu.
Un tad manī parādās kaut kāds nenormāls spīts, kaut kāda stūrgalvīga apņemšanās, kuru nevaru nekā citādi pamatot kā vien ar kaut kādu abstraktu ideju, ka Dievs ir, ka Dievs ir svarīgs un ka viss ir jānodod Dievam, un ka jādara viss pēc Dieva gribas. Tā sajūta ir tā, ka nevis es to gribu un sajūtu, ka tas ir labi un tā piederas, bet ka es to daru aiz kaut kāda spīta, stūrgalvības. Jūs, pasaule, notikumi, sajūtas, domas varat teikt man, ko jūs gribat, bet es vienalga ticēšu uz Dievu. Diezgan tāda vardarbīga attieksme pret sevi.
Man nav nekādas spilgtas lietas notikušas manā dzīvē, par kurām es varētu slavēt Dievu, bet es slavēšu. Slavēšu par to, kas rakstīts Bībelē par Dievu, pat ja es to neizjūtu uz savas ādas un pat ja man nav tāds iekšējs pamudinājums to darīt. Bet es to darīšu. Darīšu tāpēc, ka negribas to darīt, bet savā stūrgalvībā esmu pārliecināta, ka tas jādara.
13.februāris
Valentīndiena neiet garām arī Gregora skolai ;)
Sprediķa tēma- 1.vēstule korintiešiem 13.nodaļa. Mīlestība. Cilvēku mīlestība.
Mareks stāstīja par kādu puisi, kurš draudzējoties vai esot jau saderinājies ar meiteni, par kuru viņa draugi teikuši: nu, kur tad tu tādu krokodilu esi atradis? Uz ko šis puisis atbildējis: tas ir mans mīļais krokodīlītis.
Šis man atkal lika atcerēties manu mīļo teicienu:
Beauty is in the eye of the beholder. Skaistums ir skatītāja acī. To, cik skaists kaut kas ir, nosaka tas, kas uz to skatās.
:)
Sprediķa tēma- 1.vēstule korintiešiem 13.nodaļa. Mīlestība. Cilvēku mīlestība.
Mareks stāstīja par kādu puisi, kurš draudzējoties vai esot jau saderinājies ar meiteni, par kuru viņa draugi teikuši: nu, kur tad tu tādu krokodilu esi atradis? Uz ko šis puisis atbildējis: tas ir mans mīļais krokodīlītis.
Šis man atkal lika atcerēties manu mīļo teicienu:
Beauty is in the eye of the beholder. Skaistums ir skatītāja acī. To, cik skaists kaut kas ir, nosaka tas, kas uz to skatās.
:)
12.februāris
Pirmā reālā prakses diena Zantes krīzes centrā. Vienā vārdā- FANTASTISKI!
Tiešām, tik labi nekad nav gājis nevienā praksē. Tā nebija nekāda misijas prakse, bet fantastiska izklaide! Tie bērni tik brīnišķīgi! Tik draudzīgi, smaidīgi, atsaucīgi, mīļi.... utt. utjp.
Sākumā izgājām laukā pastaigāties pa apkārtni. Tiešām skaista vieta. Netālu bijusi kaut kāda muiža, kurai apkārt iekārtots ļoti skaits parks. Turklāt tajā dienā bija sasnidzis pavisam svaigs sniedziņš, un skats bija burvīgs.
Tā kā bija lielas aizdomas, ka bērni, kas dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, maz ko zinās par Dievu, baznīcu un ticību, mēs sākām ar pašu sākumu- ar to, ka Dievs radīja pasauli, sauli, zvaigznes un visus dzīvnieciņus un augus. Bija arī atbilstoša dziesma par šo tēmu ar visām kustībām, bet viena dziesma, kā izrādījās, ir daudz par maz, tad nu spēlējām un dziedājām vairākas no vietas, kad nu bijām kārtīgi izņēmušies, ķērāmies klāt pie zīmēšanas.
Iepriekš darbinieces bija ieteikušās, ka droši vien jau sadalīs bērnus starp mums, un tad mēs katra varēsim darboties ar saviem 4-5 bērniem. Man, protams, aukstas kājas. Es labi ja zinu, ko darīt ar vienu bērnu, bet ko ar 5, kas atstāti manā ziņā?!?! Taču viss izvērtās pavisam skaisti. Sēdējām, zīmējām- ko nu kurš zīmēja. Kā sanāca kā ne viens puika sāka man stāstīt visādus interesantus faktus par ģeogrāfiju un rādīt man enciklopēdijas, kuras izlasījis. Otrs puika visu laiku gribēja pievērst manu uzmanību mazam motoriņam un baterijai, uz kuras tas darbojas, lai arī es pieliekot pirkstus pie vadiņiem ;) Ar trešo bijām sākuši pļāpāt jau pastaigas laikā un kontakts jau bija nodibināts. Ceturtais izskatījās vienkārši laimīgs, ka var būt starp mums. Tad, kā gadījās, kā ne, man ienāca prātā doma, ja jau reiz viņiem ir motoriņš, ir baterija, ir vadiņi, un ir pat kaut kas laivai līdzīgs no putuplasta izgriezts, tad kauns un negods, ka motoriņam nav piestiprināta dzenskrūve, kas piešķirtu visai tai uzpariktei kaut kādu jēgu. Tad nu ierosināju uztaisīt dzenskrūvi. Atlika man tikai izteikt domu par materiālu, no kā gatavot, kad jau tika pienests kartons, no kura veikli vien izgriezām spārnus. Tikmēr piektais puika, vērodams, kā es māžojos ar dzenskrūves modelēšanu, pats uzzīmēja riktīgu dzenskrūvi un izgrieza. Tad nu bija lielie prieki- ka varēja skraidīt apkārt ar virpuļjošām dzenskrūvēm :)
Vismīļākais brīdis, protams, bija, kad šis pats piektais puika paprasīja, vai mēs paliksim centrā pa nakti pie viņiem....
Tiešām, tik labi nekad nav gājis nevienā praksē. Tā nebija nekāda misijas prakse, bet fantastiska izklaide! Tie bērni tik brīnišķīgi! Tik draudzīgi, smaidīgi, atsaucīgi, mīļi.... utt. utjp.
Sākumā izgājām laukā pastaigāties pa apkārtni. Tiešām skaista vieta. Netālu bijusi kaut kāda muiža, kurai apkārt iekārtots ļoti skaits parks. Turklāt tajā dienā bija sasnidzis pavisam svaigs sniedziņš, un skats bija burvīgs.
Tā kā bija lielas aizdomas, ka bērni, kas dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, maz ko zinās par Dievu, baznīcu un ticību, mēs sākām ar pašu sākumu- ar to, ka Dievs radīja pasauli, sauli, zvaigznes un visus dzīvnieciņus un augus. Bija arī atbilstoša dziesma par šo tēmu ar visām kustībām, bet viena dziesma, kā izrādījās, ir daudz par maz, tad nu spēlējām un dziedājām vairākas no vietas, kad nu bijām kārtīgi izņēmušies, ķērāmies klāt pie zīmēšanas.
Iepriekš darbinieces bija ieteikušās, ka droši vien jau sadalīs bērnus starp mums, un tad mēs katra varēsim darboties ar saviem 4-5 bērniem. Man, protams, aukstas kājas. Es labi ja zinu, ko darīt ar vienu bērnu, bet ko ar 5, kas atstāti manā ziņā?!?! Taču viss izvērtās pavisam skaisti. Sēdējām, zīmējām- ko nu kurš zīmēja. Kā sanāca kā ne viens puika sāka man stāstīt visādus interesantus faktus par ģeogrāfiju un rādīt man enciklopēdijas, kuras izlasījis. Otrs puika visu laiku gribēja pievērst manu uzmanību mazam motoriņam un baterijai, uz kuras tas darbojas, lai arī es pieliekot pirkstus pie vadiņiem ;) Ar trešo bijām sākuši pļāpāt jau pastaigas laikā un kontakts jau bija nodibināts. Ceturtais izskatījās vienkārši laimīgs, ka var būt starp mums. Tad, kā gadījās, kā ne, man ienāca prātā doma, ja jau reiz viņiem ir motoriņš, ir baterija, ir vadiņi, un ir pat kaut kas laivai līdzīgs no putuplasta izgriezts, tad kauns un negods, ka motoriņam nav piestiprināta dzenskrūve, kas piešķirtu visai tai uzpariktei kaut kādu jēgu. Tad nu ierosināju uztaisīt dzenskrūvi. Atlika man tikai izteikt domu par materiālu, no kā gatavot, kad jau tika pienests kartons, no kura veikli vien izgriezām spārnus. Tikmēr piektais puika, vērodams, kā es māžojos ar dzenskrūves modelēšanu, pats uzzīmēja riktīgu dzenskrūvi un izgrieza. Tad nu bija lielie prieki- ka varēja skraidīt apkārt ar virpuļjošām dzenskrūvēm :)
Vismīļākais brīdis, protams, bija, kad šis pats piektais puika paprasīja, vai mēs paliksim centrā pa nakti pie viņiem....
11.februāris
Šķīstība. Mārtiņš un Gunta Irbes vadība Bībeles studiju par šķīstību. Saruna gan vairāk bija par kontracepciju, īstā cilvēka atrašanu un sirds sargāšanu, ne tik daudz par pašu šķīstību un to, ko nozīmē šķīsta dzīve šī vārda dziļākā nozīmē, kaut gan tā gluži arī nebija, ka izpalika galvenais temats :)
Nezinu, man nav īsti ko komentēt.
Vienīgi smagais jautājums par to, kā pateikt cilvēkiem, kam ikdienā jāstrādā ar bērniem, ko ir pametušas bezatbildīgas mātes, ka tomēr tas nav Dieva plāns- mēģināt pierunāt šīs sievietes likt spirāli, jo spirāle principā ir aborts, jo izmet jau apaugļotu olšūnu.
Nezinu, man nav īsti ko komentēt.
Vienīgi smagais jautājums par to, kā pateikt cilvēkiem, kam ikdienā jāstrādā ar bērniem, ko ir pametušas bezatbildīgas mātes, ka tomēr tas nav Dieva plāns- mēģināt pierunāt šīs sievietes likt spirāli, jo spirāle principā ir aborts, jo izmet jau apaugļotu olšūnu.
11.februāris (2)
Viena lieta man patika un palika prātā no šīs lekcijas. Saistībā ar kontracepciju. Viņi teica tā- ja tu negribi bērnus, tad nedari to, ko Dievs ir devis, lai radītu bērnus. Pat īstenojot kaut kādu ģimenes plānošanas sistēmu, esi gatavs kļūt par māti/tēvu. Ja tu izsargājies tāpēc, ka bērnu uzskati par nevēlamu vai sliktu, tad nedari to vispār.
10.februāris (3)
Bībeles studija šoreiz bija tematiskā saistībā ar 14.februāri, kas ir mīlestības diena. Tad nu šoreiz runājām par D.Bonhēfera izpratni par garīgām un dvēseliskām attiecībām vai mīlestību starp cilvēkeim. Pirmajās attiecībās cilvēki ir saistīti pastarpināti caur Kristu, kamēr otrajās nepastarpināti- tieši viens otram. Tas izraisa to, ka cilvēks ielaužas pārāk dziļi otrā cilvēkā un vēlas viņu vardarbīgi izmainīt, nedodot cilvēkam viņam pienākošos brīvību. Garīgajās attiecībās savukārt cilvēks mīl otru Kristus dēļ, lūdz par viņu, kalpo viņam un dod viņam brīvību.
Bībeles studija beidzās ar diezgan asiņainu diskusiju par to, kā izturēties pret cilvēku, kas aiz sevis nenomazgā krūzīti- vai dot viņam brīvību nemazgāt krūzīti, vai cerēt, ka tomēr kādreiz viņš to krūzīti nomazgās, vai nomazgāt viņa vietā, vai izskaidroties par šo tēmu. Pie konkrētas atbildes tā arī nenonācām. Secinājām, ka situācijas un cilvēki ir dažādi, līdz ar to arī risinājumi.
Bībeles studija beidzās ar diezgan asiņainu diskusiju par to, kā izturēties pret cilvēku, kas aiz sevis nenomazgā krūzīti- vai dot viņam brīvību nemazgāt krūzīti, vai cerēt, ka tomēr kādreiz viņš to krūzīti nomazgās, vai nomazgāt viņa vietā, vai izskaidroties par šo tēmu. Pie konkrētas atbildes tā arī nenonācām. Secinājām, ka situācijas un cilvēki ir dažādi, līdz ar to arī risinājumi.
10.februāris (2)
Draudzība. Draugi. Pieķeršanās draugiem. Atšķirtība no draugiem. Kā saprast, vai esi pieķēries draugiem? Ilgi nevarēju saprast, cik lielā mērā es esmu pašpietiekama, vai mani interesē cilvēki apkārt, vai man viņi ir vajadzīgi, vai es viņiem esmu pieķērusies, vai cilvēki apkārt ir tikai kalpošanas un palīdzēšanas vai (gluži pretēji) tiesāšanas un pamācīšanas objekti. Vai es esmu gatava cīnīties par draugiem, kad ir grūti? Ilgu laiku domāju, ka man nav pietiekama interese par cilvēkiem, ka esmu ļoti lielā mērā pašpietiekama. Taču šodien sapratu, ja man līdzās nav tuvu draugu, ja nav personīgu attiecību, bet tiešām personīgu attiecību, personīgas uzmanības saņemšana un došana, tad es kļūstu nīgra un kašķīga, tad mani kaitina viss un visi, un es sevī nespēju atrast vairs ne grama siltuma pret mazāk pazīstamiem cilvēkiem. Esmu mēģinājusi šo nīgrumu apkarot ar garīgām metodēm, veltot vairāk sevis, sava laika Dievam, lūdzoties, kad tas notiek, taču tagad domāju, ja blakus ir draugi, tas ir daudz vieglāk un veiksmīgāk, tas neļauj nocietināties arī pret pārējiem cilvēkiem. Tā lūk. Tā kā pat man ir vajadzīgi tuvi draugi ;)
10.februāris
Finanses. Atkal šī tēma, kas mūs kaut uz brīdi atgriež realitātē. Tas, neapšaubāmi ir diezgan skumji, nomācoši un traumatiski- domāt par to, kā savākt atbalstu vismaz 600 Ls mēnesī. Tā ir summa, ko pa visiem kopā sarēķinājām nepieciešama, lai varētu dzīvot ilgtermiņā (neknapinoties vai nedzīvojot uz iepriekš nopirktā) un varētu veltīt kādus 200 Ls tīri kalpošanas izdevumiem, t.sk. orgainzējamo pasākumu reklāmai. Diezgan loģiski, saskaroties ar šādu realitāti, gribas tomēr strādāt kādu algotu darbu un kalpošanā iesaistīties tikai no darba brīvajā laikā. Tāpēc ir tik forši, ka ir tāda pasniedzēja kā Kristīna Ēce, kas mūs burtiski spiež domāt par šo tēmu jau tagad, februārī, lai mēs nekristu izmisumā jūnijā. Tomēr pāri visam pats svarīgākais ir skaidri saprast savu aicinājumu. Kad esi sapratis to, esi pārliecināts, ka tieši šī ir tā kalpošana, uz kuru Dievs tevi aicina, tad vari arī uz pilnu banku strādāt pie finansējuma piesaistīšanas. Tāpēc tagad aktīvi lūdzos par aicinājuma sadzirdēšanu un pastāvēšanu uz tā.
9.februāris (2)
Burvīgā Agra mums noorganizēja sadraudzības vakaru Saldus Mākslas skolā, kur mūs ne tikai izstāstīja par vadītājas ģimeni un par centra darbību, bet arī iemācīja veidot tādu interesantu puķveidīgu rotājumu no papīra un izdaiļot uz papīra uzzīmētu plaukstas siluetu. Tad nu pūlējāmies vaigu sviedros. Ar tādu sparu ķēros klāt visām lietām, ka saplēsu vienu no skolas vadītājas diplomdarba gleznām. Nu, labi, saplēsu stiklu, glezna un rāmis palika veseli, bet vienalga- kauns pa visu ģīmi- Gregora skola nemāk uzvesties :((((
Puķe un roka gan izdevās tīri tā neko ;)
Puķe un roka gan izdevās tīri tā neko ;)
9.februāris
Cik interesanti! Pēc nesanajām pārdomām par to, vai strīdi un konflikti palīdz vai nepalīdz attiecībās, tieši šodien bija lekcija par komandas veidošanu un tās niansēm. Interesantā veidā pasniedzējs paņēma 1.vēstuli korintiešiem 12.nodaļu, kur Pāvils runā par miesu un dažādiem tās locekļiem, un vārda "miesa" vietā viņš ielika vārdu "komanda".
Tad nu lūk. Piecas veselīgas komandas pazīmes:
Tad nu lūk. Piecas veselīgas komandas pazīmes:
- viņi atzīst savas vājības un kļūdas.
- viņi lūdz pēc palīdzības.
- viņi pieņem jautājumus un ieteikumus par viņu atbildības sfērām.
- viņi atļauj šaubīties pirms nonākt pie negatīva slēdziena. (šito līdz galam nesapratu)
- viņi uzņemās risku, piedāvājot novērtējumu un palīdzību.
Pieskārāmies arī tēmai par to, ka konflikti un strīdi palīdz veidot dziļākas attiecības, taču diemžēl šī tēma netika attīstīta pietiekami dziļi, lai būtu kādas papildus vērā neņamas pārdomas šajā sakarā :(
8.februāris
pielūgsme ir tad, kad atstāj pilnīgi visu- gan labo, kas ir tavā dzīvē, gan grūto, gan nesaprotamo, gan jauno un aizraujošo. pielūgsmē tu pasaki Kristum, ka Viņš ir vissvarīgākais, un viss cits pagaidīs, kamēr es būšu Kristus klātbūtnē viens pret viens.
7.janvāris
Cik tas ir fantastiski, kad vari būt veselu dienu viens pats! Beigusies visa tā kņada skolā, visi studenti aizbraukuši prom vai vismaz viņus nemana, vadības nav, neviena nav. Miers. Var sakārtot savas domas, un galvenais- savu datoru ;)
6.februāris
Dusmas. Dusmošanās uz tuvajiem cilvēkiem. Vai tas ir kaut kas, no kā ir jācenšas izvairīties, vai tieši caur dusmām un strīdiem cilvēki var nonākt dziļākā attiecību līmenī, izveidot patiesi personiskas attiecības. Faktiski šīs pārdomas pavadīja mūs visu nedēļu.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas par katru cenu izvairīsies ko strīdiem un konfliktiem, taču tajā pašā laikā apzinos, ka līdz ar to arī uzbūvēju kaut kādu sienu pret cilvēkiem. Iemesls, kāpēc ir bail izrādīt savas dusmas uz citiem visbiežāk bailes pazaudēt to cilvēku pavisam, pazaudēt vēlmi veidot ar viņu attiecības, saglābt tās pēc strīda. Taču vai tā ir? Vai tāds tiešām ir rezultāts strīdiem?
Vai savu dusmu, savas neapmierinātības slēpšana un runāšana ar cilvēku tikai tad, kad esi jau "pazemībā" ticis pāri savām dusmām, neapslāpē personīgu attiecību veidošanu?
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas par katru cenu izvairīsies ko strīdiem un konfliktiem, taču tajā pašā laikā apzinos, ka līdz ar to arī uzbūvēju kaut kādu sienu pret cilvēkiem. Iemesls, kāpēc ir bail izrādīt savas dusmas uz citiem visbiežāk bailes pazaudēt to cilvēku pavisam, pazaudēt vēlmi veidot ar viņu attiecības, saglābt tās pēc strīda. Taču vai tā ir? Vai tāds tiešām ir rezultāts strīdiem?
Vai savu dusmu, savas neapmierinātības slēpšana un runāšana ar cilvēku tikai tad, kad esi jau "pazemībā" ticis pāri savām dusmām, neapslāpē personīgu attiecību veidošanu?
5.februāris (2)
Kā nu gadījās kā ne, bet mūsu sākotnējais plāns doties praksē uz dienas centru "Sirdsgaisma" izčibēja, toties vietā nāca pavisam fantastisks piedāvājums doties praksē uz Zantes krīzes centru ģimenēm un bērniem. Aizbraucām un visas bijām sajūsmā. Kaut arī centrs neskaitās kristīgs, taču viss liecina par patiesām mīlestības attiecībām, kas valda visu starpā, īpaši pret bērniem. Atšķirībā no daudzām citām vietām, šeit fizisks kontakts un apmīļošana bērniem netiek liegta, gluži pretēji tiek veicināta, nebaidoties par kaut kādas "nevēlamas" pieķeršanās izveidošanos. Ņemot vērā, ka mūs sagaidīja ar atplestām rokām, plātsmaizi un ļoti siltu tempteratūru iekštelpās (skolā vēl joprojām ir saglabāšanas temperatūra), tad mums bija viennozīmīgi skaidrs, ka mēs iesim praksē šeit.
Centrā nonāk bērni, kas cietuši no visāda veida vardarbības, ielu bērni, jaunās māmiņas un citi. Viņu uzturēšanās laiks centrā diemžēl ir tikai 30 dienas, kuru laikā centrs, bāriņtiesa un citas institūcijas atrisina tālāko bērnu likteni, sameklējot audžu ģimenes uz laiku, novērojot situāciju pašu ģimenē un izvērtējot iespēju tur atgriezties un meklējot citus risinājumus. Tas viss ir pa nopietno, jo centrs no savas puses palīdz arī tiesas procesā, ja ir bijis vardarbības gadījums.
Arvienvārdsakot- visu cieņu centra darbiniekiem par to, ar kādu dedzību un uz cik daudz un dažādām pusēm viņi strādā, lai rūpētos par šiem nelaimīgajiem bērniem.
Centrā nonāk bērni, kas cietuši no visāda veida vardarbības, ielu bērni, jaunās māmiņas un citi. Viņu uzturēšanās laiks centrā diemžēl ir tikai 30 dienas, kuru laikā centrs, bāriņtiesa un citas institūcijas atrisina tālāko bērnu likteni, sameklējot audžu ģimenes uz laiku, novērojot situāciju pašu ģimenē un izvērtējot iespēju tur atgriezties un meklējot citus risinājumus. Tas viss ir pa nopietno, jo centrs no savas puses palīdz arī tiesas procesā, ja ir bijis vardarbības gadījums.
Arvienvārdsakot- visu cieņu centra darbiniekiem par to, ar kādu dedzību un uz cik daudz un dažādām pusēm viņi strādā, lai rūpētos par šiem nelaimīgajiem bērniem.
5.februāris
Beidzot tiku pie Bībeles izpētes. Riktīgi interesēja, kas īsti Bībelē ir čūska. Čūska bija tā, kas pievīla Ievu un Ādamu Ēdenē, čūsku Mozus uzcēla, lai izraēlieši nemirtu, ja uz to skatītos, Jēzus māca būt gudriem kā čūskām. Kas tad īsti ir čūska? Interesanti, ka 4.Mozus 21:8-9 Dievs dod Mozum pavēli celt čūsku, kur lietots vārds H8314, kas ir tas pats, kas serafs Jesajas 6:1-2 slavēja Kungu, taču kad Mozus uzceļ čūsku, viņš uzceļ ar to vārdu, kas Ēdenē bija H 5175.
Interesanti. Kopumā ņemot jautājums vēl nav atbildēts.
Interesanti. Kopumā ņemot jautājums vēl nav atbildēts.
4.februāris
Ha! ha! Hā!
Man atkal ir dators! Un par baltu velti, ja neskaita ceļa izdevumus 3 reizes uz Dobeli un atpakaļ!
Var jau būt, ka tam ir arī savi negatīvie blakus efekti, kad darbojos ar datoru, taču motivācija izdarīt lietas, kas ir jāizdara gan draudzē, gan skolā, gan citās jomās, ievērojami palielinās, kad varu strādāt ar savu labo datoriņu :)
Man atkal ir dators! Un par baltu velti, ja neskaita ceļa izdevumus 3 reizes uz Dobeli un atpakaļ!
Var jau būt, ka tam ir arī savi negatīvie blakus efekti, kad darbojos ar datoru, taču motivācija izdarīt lietas, kas ir jāizdara gan draudzē, gan skolā, gan citās jomās, ievērojami palielinās, kad varu strādāt ar savu labo datoriņu :)
3.februāris (3)
Tad vēl mēs šo to parunājām par īpašībām, ko sagaida no otras puses. Man šķiet tā- ir kaut kādas īpašības, kas tevi piesaista tajā otrā cilvēkā, ir kaut kādas īpašības, kuras tu vēlies redzēt viņā, un ja tās redzi, tad tevī uzplaukst simpātijas, taču būtiskākais jautājums, uz kuru jāatbild, un tajā atbilde var nesaskanēt ar jautājumu par īpašībām, ir: vai šis cilvēks spēj tevi darīt laimīgu un vai tu esi gatavs ziedot savu dzīvi, lai darītu šo cilvēku laimīgu. Man šķiet, tad vairs nav nozīmes kaut kādam īpašību sarakstam. Tad var būt tā, ka viss vēlamo īpašību saraksts ir apmierināts, bet uz šo jautājumu atbilde ir “nē”, un var būt tā, ka šis īpašību saraksts nav pilnīgs, bet uz šo jautājumu vari droši atbildēt “jā”. Tas ir tāds labs filtrs, kurš diezgan veikli parāda, ko tu īsti domā par to cilvēku, un cik nopietni tas ir.
No otras puses, protams, ne man par to spriest. Ne es esmu nodzīvojusi mūžu laulībā, ne man ir kāda cita būtiska pieredze.
No otras puses, protams, ne man par to spriest. Ne es esmu nodzīvojusi mūžu laulībā, ne man ir kāda cita būtiska pieredze.
3.februāris (2)
Pēc Marka drāmas aizbraucām pie Astriņas drauga Raimonda uz sālsmaizi jaunajā dzīvoklī. Jau iepriekšējā vakarā bijām izmēģinājuši kā tas ir- 16 cilvēkiem satilpt 14kvm istabā, kura turklāt ir pilna ar mēbelēm, tad nu šodien amats jau bija rokā un itin veikli sagūlāmies viens otram virsū. Tā kā bija otrdiena, tad izveicām arī Bībeles studiju par vēstuli efeziešiem. Šoreiz gadījās tēma par sievām un vīriem. Diemžēl visā šajā kompānijā bija tikai 3 precētas personas, kurām arī nebija īpaši daudz ko teikt, tāpēc tas viss izvērtās par tādu diezgan teorētisku spriedelēšanu. Pārsteidzošā kārtā, ņemot vērā to, cik noslēgti un pašpietiekami sevī ir šī gada studenti, panesās diskusija arī par iemīlēšanos.
Šo un to izdiskutējām.
Man gan palika prātā tikai viena doma, kas man jau bija diezgan sen, bet šoreiz no jauna pacēlās. Proti, kāds stāstīja par 28 gadus vecu sievieti, kura esot apprecējusi vīrieti ne tik daudz tāpēc, ka viņš bijis viņas īstais, bet tāpēc, ka viņai licies, ka viņa ir pārāk veca, lai vēl ilgāk gaidītu. Var jau, protams, saprast, taču man vienmēr jājautā- vai tādām sievietēm nav bail, ka pēc apprecēšanās, pēc kādiem 4-5 gadiem viņas dzīvē uzradīsies cilvēks, kas būs īstais, kas būs viņas otrā puse, kurš spēs darīt viņu patiesi laimīgu, un pret kuru viņai būs daudz spēcīgākas jūtas nekā pret vīru. Un tad, apzinoties to, ka šis cilvēks nav tikai kāds simpātisks, valdzinošs cilvēks, bet ir viņas patiesi īstais, viņa būs vēl nelaimīgāka, nekā viņa būtu, ja tos 4-5 gadus būtu dzīvojusi vientulībā. Man jau šķiet, ka tas risks ir pārāk liels, jo tad tiešām dzīvei zūd jēga, turklāt ja pats apzinies, ka esi izvēlējies cilvēku tikai nepacietības dēļ. Ja izvēlies tāpēc, ka tanī brīdī šķiet, ka tas ir īstais, bet vēlāk atnāk kāds īstāks, tad tas varētu būt pat vieglāk. Bet ja apzināti esi izvēlējies ne ar visu sirdi, tad ir riktīgi grūti. Tā kaut kā.
Šo un to izdiskutējām.
Man gan palika prātā tikai viena doma, kas man jau bija diezgan sen, bet šoreiz no jauna pacēlās. Proti, kāds stāstīja par 28 gadus vecu sievieti, kura esot apprecējusi vīrieti ne tik daudz tāpēc, ka viņš bijis viņas īstais, bet tāpēc, ka viņai licies, ka viņa ir pārāk veca, lai vēl ilgāk gaidītu. Var jau, protams, saprast, taču man vienmēr jājautā- vai tādām sievietēm nav bail, ka pēc apprecēšanās, pēc kādiem 4-5 gadiem viņas dzīvē uzradīsies cilvēks, kas būs īstais, kas būs viņas otrā puse, kurš spēs darīt viņu patiesi laimīgu, un pret kuru viņai būs daudz spēcīgākas jūtas nekā pret vīru. Un tad, apzinoties to, ka šis cilvēks nav tikai kāds simpātisks, valdzinošs cilvēks, bet ir viņas patiesi īstais, viņa būs vēl nelaimīgāka, nekā viņa būtu, ja tos 4-5 gadus būtu dzīvojusi vientulībā. Man jau šķiet, ka tas risks ir pārāk liels, jo tad tiešām dzīvei zūd jēga, turklāt ja pats apzinies, ka esi izvēlējies cilvēku tikai nepacietības dēļ. Ja izvēlies tāpēc, ka tanī brīdī šķiet, ka tas ir īstais, bet vēlāk atnāk kāds īstāks, tad tas varētu būt pat vieglāk. Bet ja apzināti esi izvēlējies ne ar visu sirdi, tad ir riktīgi grūti. Tā kaut kā.
3.februāris
Aizbraucām visi uz Jelgavu uz LLU noskatīties Latvijas Kristīgās studentu brālības izrādi “Marka drāma”, kurā padsmit jaunieši izspēlēja Marka evaņģēliju. Tiešām ļoti labi izveidota izrāde, nav brīnums, ka viņi ar to braukā apkārt pa visu pasauli. Sākumā jau likās drusku dīvaini un pat smieklīgi, kad tādi parasti studentiņi parastās studentu drēbēs izliekas par apustuļiem, Jēzu un farizejiem, taču tas viss bija tik pārdomāti- teksti, kustības, pauzes, laika plānojums, gaismas utt., ka es atkal biju aizkustināta līdz asarām. Tomēr pāri visam tā galvenākā un vērtīgākā atziņa bija tā, ka šī dzīve īstenībā nav par mums. Šī pasaule īstenībā ir par Jēzu. Jēzus ir pasaules un dzīves centrā, un nav nekā svarīgāka par Viņu, par to, ko Viņš dara, ko Viņš saka, kas Viņš ir.
Abonēt:
Ziņas (Atom)