12.februāris (2)

Mēs lūdzam Dievam visādas lietas. Lūdzam labu veselību, lūdzam izdošanos mācībās, lūdzam labas attiecības ar tuviniekiem, lūdzam atrisināt problēmas darbā, lūdzam miegu naktī un skaidru prātu pa dienu, utt.

Un tad, ja Dievs nesadzird kādu lūgumu vai vairākus vai daudzus no šiem lūgumiem, tad mēs uzmetam lūpu.

Bet Dieva acīs tie taču ir sīkumi.

Ja paskatāmies no otras puses, no Dieva puses, tad bilde izskatās šāda:

Dievs jau 6000 gadus lūdzas cilvēkiem, lai viņi meklētu Viņu, lai viņi izpildītu Viņa 10 baušļus, lai lūgtos bez mitēšanās, lai mīlētu viens otram, lai piedotu katram, kas nodarījis pāri, lai nedusmotos, bet izlīdzinātos, lai kalpotu, lai nemeklētu savu labumu, bet otra, lai dziedātu Dievam jaunas dziesmas, lai pienestu pateicību par visu.

Cilvēkam daudzas no šīm lietām šķiet nesvarīgas. Nav taču svarīgi gluži katru dienu lūgt, nav taču svarīgi, ka ar ne gluži pateicīgām sirdīm slavējam Viņu, nav taču svarīgi, ka nepateicamies par visu, ko Dievs dod. Man taču galu galā ir taisnība, kāpēc es nevarētu dusmoties uz otru, viņš taču bija vainīgs, kāpēc man jāiet izlīdzināties, šis cilvēks man īsti nepatīk, es nevēlos viņam pakalpot, es pakalpošu citam. Reizēm pasakāmies, reizēm slavējam, reizēm kalpojam, bet ne jau tik uzcītīgi- reizēm izlaižam kādas lietas, domājot- Dievs taču sapratīs, gabals neatkritīs.

Tad nu faktiski jābrīnās, ka Dievs vispār atbild kādu lūgšanu. Ja jau pat mūsu centieni nav uz pilnību, nav uz pilnīgu savas dzīves atdošanu Viņam, kāpēc tad lai Viņš sakārtotu pilnīgi visu mūsu dzīvi?

Tikai tad, kad dzīvē notiek lieli satricinājumi, tad esam gatavi Dieva dēļ darīt jebko. Līdz tam- kompromisi. Tad nu Dievs bišķi mūs paspīdzina, lai mēs gribētu darīt jebko, ko Viņš teiks, lai tikai atlaiž sāpes.

12.februāris

Izdomāju par tiem cietumiem.

Cietumi faktiski varētu pat būt Dieva svētīta padarīšana. To pat varētu nosaukt par īpašu Dieva ieroci, lai atgrieztu cilvēkus. Cietums ir lielisks veids kā misionāriem satikties ar noziedzniekiem. Pilnīgi izskatās tā, it kā Dievs, redzēdams, ka cilvēkiem bail uzrunāt noziedzniekus, kas ir brīvībā, un redzēdams, ka viņi paši arī nevēlas klausīties, izdomāja cietumus, kur tā kā uz paplātes viņus pienest, lai viņiem varētu pastāstīt par Kristu. Pilnīgi ideāls instruments. Izolētā, konkrētā vidē, kur nav īpaši daudz traucējoši blakusfaktori, bet ir pietiekami liels spiediens tomēr izvēlēties labo dzīvē, ielikt īpaši svarīgus cilvēkus, kam jādzird Dieva Vārds.

Tiešām kā uz paplātes pienesti misionāriem. Tikai jāķeras klāt un jārunājas ar viņiem. Tā ir Dieva iespēja, nevis kaut kāds briesmīgs cilvēku bojāšanas kantoris, kā rakstīju iepriekš.

Es gan pati, protams, vēl ne reizi neesmu bijusi cietumā runāt par Dievu, bet šitāda doma par to paplāti man radās :)