Mani tomēr nepamet viena doma attiecībā uz jautājumu- kāpēc mēs redzam tik maz brīnumus sev visapkārt? Īpaši tādus brīnumus, kas ir spēcīgi un pat neticīgajam skaidri redzami.
Proti, ja mēs nedarām neko traku Dieva dēļ, tikai dzīvojam miermīlīgu dzīvi, baidoties sašūpot esošo stāvokli, kādu aizvainot, kaut ko nojaukt, kaut ko sabiedrībā (ticīgo sabiedrībā) nepieņemamu izdarīt, kaut ko, kas prasa aklu ticību Dievam bez nekādiem veselā saprāta, fizikas un ekonomikas likumu pamatojumiem, tad arī Dievs neko ārkārtēju mūsu dzīvēs nedara.
Cik miermīlīga ir mūsu ticības dzīve, tik nemanāmi un miermīlīgi ir Dieva brīnumi.
Eh, kā gribas sašūpot kādu laivu !!!!!!!!!!!!!!
Bērni
Reizēm Dievs ir kā tēvs, kurš ātrumā sajauc, kā kuru bērnu sauc :)
Tu lūdz, lai Dievs parāda, cik ļoti Viņš mīl tavu brāli vai māsu, lai tu arī varētu viņu mīlēt kā Dievs mīl, bet Viņš parāda, cik ļoti Viņš mīl tevi pašu.
Tu lūdz, lai Dievs parāda, cik ļoti Viņš mīl tavu brāli vai māsu, lai tu arī varētu viņu mīlēt kā Dievs mīl, bet Viņš parāda, cik ļoti Viņš mīl tevi pašu.
Brāļi un māsas
Ja Jēzus būtu gribējis, lai attiecības starp Viņa draudzes locekļiem būtu tādas, kādas tās ir šodien, nu, vismaz lielākajā daļā luterāņu draudžu, tad JD kristieši netiktu apzīmētu ar vārdiem brālis un māsa vai draugi.
Tad mēs tiktu saukti par vienaudžiem, cilvēkiem ar atsevišķos jautājumos līdzīgiem uzskatiem, vienas ēkas uzturēšanas sponsoriem, viens otra pakauša aplūkotājiem vai tam līdzīgi.
Brālis, māsa, draugi- nu, tas ir kaut kas pavisam cits praktiskā dzīvē, ja tā padomā.
Tad mēs tiktu saukti par vienaudžiem, cilvēkiem ar atsevišķos jautājumos līdzīgiem uzskatiem, vienas ēkas uzturēšanas sponsoriem, viens otra pakauša aplūkotājiem vai tam līdzīgi.
Brālis, māsa, draugi- nu, tas ir kaut kas pavisam cits praktiskā dzīvē, ja tā padomā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)