Tavu mīlestību izdziedāt es gribu, tavu mīlestību izdziedāt es gribu.

Kā man saprast, ka tev vienmēr, kā man saprast, ka tev vienmēr manis dēļ tās nepietrūks?

Manis dēļ tās nepietrūks?

:)

30.augusts

Mīli mani visstiprāk tad, kad esmu to vismazāk pelnījis, jo tad tas man ir visvairāk vajadzīgs. /diemžēl neatceros autoru/

Dievs to tiešām tā arī dara- mīl un svētī mani visvairāk tad, kad esmu to vismazāk pelnījusi, vismazāk Viņu lūgusi, meklējusi utml.

Un ja to daram viens pret otru, tad sāk notikt brīnumi :)

9.augusts

Gregora skolas Misijas aģentūra rīkoja nometni Jaunaucē ar mērķi uzrunāt vietējos ļaudis, aprūpēt tos, dot viņiem kādu iedrošinājumu, palīdzību, utt. Uz nometni ataicinājām arī Lutriņu bērnu nama "Rūķītis" bērnus. Ar šim bērniem esmu jau vairākkārt kopā darījusi visādas lietas- braukusi uz nometnēm kopā ar viņiem un vienkārši ciemos pie viņiem. Skolas laikā braucām pie bērniem krīzes centrā Zantē. Tā nu ir sanācis daudz domāt par bērniem bez vecākiem un bērniem bez vecākiem, kas spētu un gribētu par viņiem parūpēties. Ir vairākas drūmas atziņas:

• lielākā daļa bērnu no parastajiem bērnu namiem ir ļoti nepiemēroti dzīvei un izvēlas ātrāko naudas pelnīšanas un izdzīvošanas veidu, proti, prostitūciju un noziedzību. Tādejādi turpinot šo ķēdīti, dodot dzīvību bērniem, par kuriem viņi arī nevarēs parūpēties, un kas visticamāk nonāks atkal bērnu namā.
• 18.gadu dzimšanas diena bērnu nama bērniem noteikti ir pati drūmākā diena mūžā, jo tad tevi ne tikai apsveic dzimšanas dienā, bet arī pasaka: "nu, lūdzu, tagad sakravā savas mantiņas un izvācies no šejienes, mēs par tevi vairs nevaram rūpēties, tiec pats galā ar visu" (protams, materiālie labumi tiek iedoti, bet tas neglābj situāciju)
• ir daudz cilvēku, kas grib adoptēt vai ņemt aizbildniecībā bērnus, taču diemžēl reti kurš grib ņemt pie sevis uz mājām pusaudžus, pieprasījums ir pēc mazākiem bērniem.

Jaunauces nometnē Lutriņu bērni bija sagatavojuši priekšnesumu- vairākas dziesmas un viena meitene nolasīja savu dzejoli. Esmu ļoti skeptiska pret dzeju. Man ir nācies sastapties pārsvarā tikai ar tādu drūmo, skumjo, depresīvo dzeju, kura tiešām smeldz sāpēs. Taču šis dzejolis, it kā arī nebija nekāds priecīgais, taču viennozīmīgi uz pozitīvas un cerību pilnas nots uzrakstīts, ar skaidru skatu nākotnē, nevis ar skumjām par notikušo vai pagājušo. Tas tiešām mani aizkustināja, ka maza meitene var uzrakstīt dzejoli, kas sit pušu daudzus citus. Varbūt kādreiz nopublicēs to.

Tad vēl viņi dziedāja vairākas dziesmas, tajā skaitā "Māmiņ, vai dzirdi", kas ir viņu mīļākā dziesma. Un diezgan saprotamu iemeslu dēļ.

Un vispār visu nometnes laiku viņi uzvedās tik labi, un vispār- cik es viņus esmu sastapusi un bijusi kopā- viņi ir tik forši bērni. Nevienā brīdī negribēju viņus nosaukt par neaudzinātiem, nevaldāmiem vai riebīgiem. Tādas domas pat prātā nenāca. Viņi varbūt bija pat veselīgāki kā dažs labs ģimenē uzaugušais. Bet tas droši vien bija nevis veselīgums, bet gan briedums, kas viņos ir labi redzams. Ar viņiem var visu sarunāt kā ar pieaugušajiem, nav nekādu nesaprotamu stiķu un kaprīžu.

Tad nu es domāju- kāpēc tā ir, ka tik maz cilvēku grib parūpēties par šiem padsmitgadīgajiem. Varbūt tas ir tāpēc, ka aizbildņi un adoptētāji grib ņemt bērnu, kuru viņi varētu uztvert kā savējo, audzināt kā savu bērnu utml. Bet šajā gadījumā tas pat nav vajadzīgs. Vienīgais, kas ir vajadzīgs, ir, lai viņi iemācītos nostāties uz savām kājām šajā dzīvē, ka viņi saņemtu personīgu attieksmi un ieinteresētību īstā ceļa atrašanai- izglītības iegūšanai, profesijas izvēlei. Tur ir nepieciešams tēta un mammas atbalsts, to nevar sniegt bērnu nams. Ka viņi varētu aiziet tētim vai mammai līdz uz darbu, redzēt, ko nozīmē strādāt, ka viņi varētu ar viņiem pārrunāt dažādus darba aspektus, kāpēc vecākiem patīk tāds vai citāds darbs, ko kurš darbs sevī ietver, utml. Ka vecāki varētu iedziļināties bērna personā un izprast, kas būtu viņam vispiemērotākais, aicinātu viņu pamēģināt dažādas lietas, lai bērns pats labāk saprastu, kas viņam patīk. Tas viss nav iespējams bērnu namā, vismaz ne tādā kvalitātē.

Un otra lieta, kas ir sāpīga, ir tā, ka neviens īsti nestrādā ar tām māmiņām, kas ir atstājušas savus bērnus, kas nemāk par viņiem rūpēties. Bērnu nams nevar darīt arī to pa īstam.

Bet ir cilvēki, kas to varētu gan darīt. Un tā būtu bērna audžu ģimene vai viņa aizbildņi, pie kā viņš dzīvo. Tad īstie vecāki varētu mācīties ne tikai teorētiski, kā ir jāaudzina bērni, kā par viņiem jārūpējas, bet viņi to varētu redzēt praksē un tieši kā tas tiek darīts attiecībā uz viņu bērnu. To es redzu kā labāko veidu, kā palīdzēt nelabvēlīgajām ģimenēm ieraudzīt, cik skaisti tomēr ir rūpēties par bērnu, cik tas ir svarīgi, novērtēt savu bērnu kā vērtību, iemācīties rūpēties par viņu.

Kaut kā tā es domāju.