Svētdien Imantā mums bija kalpotāju tikšanās kā jau katru trešo mēneša svētdienu. Edmunds, vadot šo Bībeles studiju, man stipri atgādināja mani pašu, kas mīl izrakņāt lērumu ar paralēlajām rakstu vietām pētāmajai rakstu vietai. Tiešām prieks, ka irtāds Edmunds, kurš ir tik pat traks uz Bībeles izrakņāšanu.
Bet tā galvenā atziņa no svētdienas nāca no Arta, kurš deva ļoti foršu definīciju, kas tad īsti ir tas krusts, kurš mums ir jānes. Jēzus tik bieži piemin to, ka mums ir jāņem savs krusts un jāseko viņam, bet ja to nedarām, tad nevarām būt Viņa cienīgi. No otras puses, Jēzus pats tika pie krusta nonāvēts. No trešās puses manā dzīvē nav nekā tāda, ko parasti cilvēki sauc par krustu, piemēram, vīrs alkoholiķis, slimas nieres, vai ģimenes nosodījums un noraidījums. Salīdzinājumā ar tādiem dzīves stāstiem mana dzīve tiešām ir kā rožu lauks- skaists un smaržīgs. Tad lūk, Artis teica tā: krusts pēc savas būtības ir nāvessoda ierocis. Jēzus tika piesists krustā un tur nomira, tas bija Viņa nāvessods. Tad tas krusts, kas ir jānes man ir Dieva piespriestais nāvessods manam miesīgajam cilvēkam. Dievs piesit to grēcīgo dabu krustā un dzīve faktiski ir šī grēcīgā cilvēka miršana pie krusta.
Līdz ar to krusts var būt jebkas, jebkādi notikumi un apstākļi, kas liek mirt manam grēcīgajam cilvēkam. Tam nav jābūt kaut kam vienam un konkrētam, tas var būt jebkas. Dievs ik pa laikam iecērt kādu naglu kādā loceklī, lai tas atmirst, proti, kāda daļa no manas grēcīgās dabas mirst. Un tā top skaidri vārdi par nomiršanu un dzīvošanu Kristū.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru