24.septembris

Skuška tas ir baigais frukts! Visu dienu pie viņa lekcijas, un visu dienu viena vienīga smiešanās! Cik viņš kolorīti māk pasniegt notikumus Bībelē. Ar tādiem sulīgiem komentāriem un ilustrācijām. To grūti atstāstīt. Varbūt arī savā ziņā tas ir tas, ko viņš stāstīja par sludinātājiem Jēzus laikā. Tajā laikā sludinātāji nepierakstīja savas lekcijas, jo ticēja, ka konkrētais runātais teksts ir domāts tieši tai auditorijai tajā vietā un tajā laikā, un ka citā vietā vai laikā tas teksts nebūs īstais, vairs nenesīs to vēsti, kas tam jānes. Varbūt arī tāpēc Skuškas lekciju kolorītumu nevēlos atstāstīt šeit.

Taču vienu stāstu gan atstāstīšu. Kāds jauns mūks vēršas pie kāda vecāka mūka ar jautājumu: Saki man, es lasu Rakstus, taču man tāda sajūta, ka nekas mani neuzrunā, es neko neatceros, nekas arī nemainās manā dzīvē. Es īsti neredzu jēgu tai lasīšanai. Saki, kāpēc jālasa Raksti, ja no tā nav nekādas jēgas, nav nekādu izmaiņu? Cik, galu galā, var lasīt pa tukšo?
Vecais mūks viņam atbild: Paņem rīt no rīta to te grozu, ej uz upi, pasmel ūdeni un nes atpkaļ uz māju un ielej tai te baļļā. Kad nu tu būsi visu dienu nesis, un kaut ko būsi sanesis, tad atnāc pie manis, un es tev pateikšu, kāpēc jālasa Raksti.
Labi, jaunais mūks tā arī dara. Protams, neko daudz viņš nespēj atnest ar to grozu. Lielākā daļa, ja ne viss iztek pa spraugām zemē pa ceļam uz māju. Tad nu vakarā šis atnāk atkal pie vecā mūka un lūdz atbildi.
Vecais mūks saka tā: Paskaties uz to grozu- kāds bija no rīta? No rīta bija melns, jo mēs taču nesam ogles ar to. Bet tagad tas ir tīrs, jo tu viņu skalināji upes ūdenī. Tāpat ar Dievu vārdu. Nekas daudz jau nepaliek no tā vārda mūsos, mūsu atmiņā, bet viņš mūs izskalo, iztīra, un atšķirība ir redzama. Tu nemani nemaz kā viņš tevī skalojas, bet viņš izmazgā tavu dvēseli tīru.