Diemžēl nevarēju piedalīties rekolekcijās no sākuma līdz beigām, un noklausījos tikai pēdējo lekciju. Taču pēdējā lekcija deva stingru pārliecību, ka tomēr ir jāmēģina sakārtot savas lietas tā, lai varētu tikt uz rekolekcijām pilnībā. Rekolekciju tēma bija "Atmoda kā misijas instruments". Daudzi pārmet Artim un Gregora skolai kopumā pārāk pārspīlēto orientāciju uz misiju un misijas lietām, paužot vēlmi dzirdēt kaut ko vairāk par cilvēka iekšējās dzīves sakārtošanas jautājumiem utml. Taču man liekas, ka cilvēks nekad savu iekšējo dzīvi nespēs sakārtot tik pilnīgu, ka viņš vienā reizē spēs pateikt- tā, tagad esmu ticis ar sevi galā, tagad varu nodarboties ar kalpošanu citiem. Realitātē ir tā, ka to, kas tev tavā dzīvē īsti nav kārtībā tu pa īsta ieraugi tikai tad, kad dodies pie cilvēkiem viņiem kalpot un viņiem stāstīt par Dievu. Jau labu laiku atpakaļ es zaudējusi spēju vilties, ja redzu, ka kāds pasākums nav plaši apmeklēts. Tas mani vienkārši vairāk nekrata. Tāpat arī šajās rekolekcijās varbūt kāds žēlotos, ka būtu bijis vairāk, ja tēmas nosaukums nebūtu tik garlaicīgs, taču man pietika ar pēdējo lekciju, lai saprastu, ka es gribu būt rekolekcijās un dzirdēt to, kas tur tiek runāts.
Tad nu lūk, pēdējā lekcija bija par tēmu, ko darīt ar cilvēkiem, kas ir tikko nākuši pie Dieva, viņu kristīgās dzīves pirmajos mirkļos, kā arī par to, pēc kādām pazīmēm var atpazīt, kad cilvēks sāk atkrist no Dieva. Ceru dabūt kādreiz lekcijas videoierakstu un sarakstīt visus tos punktus, bet, klausoties tajā visā, es guvu lielu mierinājumu, ka es neesmu atkritusi, vismaz pēc manas saprašanas, ka neviena no tām atkrišanas pazīmēm man šobrīd nav, taču skaidri apzinājos, ka pavisam nesen vēl daudzas no tām bija reālas manā dzīvē. Tātad no vienas puses ieguvu mieru, ka šobrīd neesmu tālu prom no Dieva, ka varu dzīvot mierā, bet no otras puses ieguvu lielu nemieru par to, ka negribu nekad to zaudēt, ka negribu, lai manā dzīvē ienāk kaut kādas lietas, kas nomāktu šīs labās Dieva klātbūtnes, jeb pareizāk sakot- atrašanās pie Dieva, lietas. Lai visā, ko daru, ko domāju, ko ceru un ilgojos, Dieva klātbūtnes un piedzīvojums būtu pirmā vietā.
1 komentārs:
uz vecumu (paejot laikam) vispār pāriet uztraukšanās par kādām lietām un mainās aktualitātes un lietas, kam pievēršam uzmanību. prieks, ka Tu to piemini.
Ierakstīt komentāru