Didzis Skuška vienreiz kārtīgi izskaidroja krusta kā upura nozīmi. Nereti nākas dzirdēt izaicinājuma pilnus viedokļus, ka tā ir tāda pašapkalpošanās sistēma, kad Dievs pats izgudro, ka cilvēks ir grēkojis, pats grib piespriest nāvessodu, bet tad, lai pats paliktu apmierināts ar sevi, pats samaksā, atdodams savu dēlu, lai cilvēks nemirtu, bet pats arī būtu apmierināts, ka kāds ir sūtīts. Tad nu lūk, Skukška šito izskaidroja.
Dievs nav upura adresāts, bet ir autors. Upuris nav domāts Dievam, viņam nevajag kādu nosist, lai viņš varētu piedot. Dievs saka, lai mēs piedodam tā, kā Dievs mums ir piedevis, jo tad mums arī vajadzētu kādu upurēt, lai varētu piedot. Krusts ir domāts cilvēkam, un Kristus mirst nevis tādēļ, ka tas ir vajadzīgs Dievam, bet gan mums. Dievs nepieprasa sodu kādam, bet piepilda taisnību tādā veidā, kādā cilvēks nevar piepildīt bauslību. Cilvēks to nevar piepildīt, Jēzus var.
Dievs saka: man nevajag asinis, bet man vajag, lai taisnība ir piepildīta (man vajag, lai istaba ir tīra), un Jēzus piepilda šo bauslību.
Tas ir upuris, ko Dievs pienes, bet viņš to nepienes sev. Tā ir tāda kā pašuzupurēšanās. Līdzīgi kā rūpējoties par mazu bērnu, mēs atdodam savu laiku un enerģiju. Vienkārši ieguldi sevi, pašuzupurējies, tas nav upuris klasiskā nozīmē. Dievs nevis pienes upuri sev, bet iegulda sevi lietas labā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru