Sēdēju es katoļu baznīcā un domāju par Jēzu. Nekur citur īsti nevar tā labi padomāt. Faktiski spiedu sevi domāt par Jēzu. Ir tik daudz lietu, par ko šeit var domāt. Ir tik daudz lietas, ko var darīt, ir tik daudz cilvēki, ar kuriem parunāties, ir tik daudz izklaides, kuraš iesaistīties. Un visas tik jēdzīgas, ka ir tiešām sevi jāspiež domāt par Jēzu. Un domāt nevis tā virspusēji, bet pēc būtības par to, kāpēc Jēzum jābūt man svarīgam. Tā nu aizdomājos līdz ciešanām, kuras Viņš uzņēmies mūsu labā.
Ciešanas un gaidīšana uz palīdzību šajās ciešanās mīkstina sirdi labāk nekā jebkas cits. Tikai tā var iegūt sirdi, kas ir jūtīga gan uz Dieva vārdu, gan uz cilvēku vajadzībām. Ja viss norit ātri un bez ciešanām, tad mēs neiemācāmies kā just līdzi, kā iedrošināt un kā izprast otru, pat ja otrs necieš to pašu, ko tu, vienalga. Ciešanās iegūsti sirdi, kas spēj just līdzi arī tādās ciešanās, kuras tev pašam nav nācies piedzīvot.
Turklāt bez ciešanām nevar īsti pateikties Jēzum par viņa upuri, ja nav kaut mazākās nojēgas par to, kas ir ciešanas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru