Mūžīgā tēma- mīlestība. Kas tas ir? Kā mīlēt? Kā vajadzētu mīlēt cilvēkus? Vai es mīlu cilvēkus?
Sēdēju jaunajā katoļu baznīcā un domāju. Smuka baznīca. Un altārglezna arī tāda, kas veicina pārdomas par mīlestību, nevis par upuri.
Domāju par draudzenēm, kas čubinās un raud viena otrai uz pleca ik pa laikam. Man nav bijušas tādas draudzenes, ar kurām būtu tāda veida attiecības, kurās būtu tāda emocionālā pieķeršanās.
Vai es nemīlu savus draugus? Ko Jēzus par to saka? Kā ir jāizpaužas mūsu mīlestībai? Nu, te nu ir vienkārša atbilde. Bībelē skaidri un gaiši rakstīts- dari labu, piedod, palīdzi, netiesā. Tā ir mīlestība. Tur nav teikts- apčubinies un ķiķinies. Tad varbūt tomēr es mīlu savus draugus?!
Tad es nonācu pie nākamās domas, atceroties filmu "Visuvarenais Brūss", proti, ka mīlestības viena no būtiskākajām iezīmēm ir ļaut cilvēkiem dzīvot savu dzīvi, ļaut pieņemt lēmumus pašiem. Kā Mārtiņš Freimanis dzied "kā gribētu, lai savas lomas iestudētu es pats". Tas ir tik forši, kad cilvēks var dzīvot pats savu dzīvi, pats saprast savu dzīvi, savus plānus, savu stāvokli, iespējas un vēlmes, ka tajā nejaucas apkārtējie cilvēki. Šajā brīvībā ir kaut kāda milzīga burvība.
Turklāt arī vieglāk un daudz patīkamāk ir mīlēt cilvēkus, kas dzīvo paši savu dzīvi, nevis, kuri dzīvo dzīvi, kuru tu esi viņiem iestudējis. Tas ir tik burvīgi, kad redzi, kā cilvēks dzīvo pats savu dzīvi, kad redzi, kā Dievs darbojas viņa dzīvē, kā Dievs mīl šo cilvēku. Vot- tā ir pati skaistākā glezna- skatīties, kā Dievs mīl savu bērnu. Pie sevis šo Dieva mīlestību TĀ nevar redzēt, bet pie cilvēkiem sev apkārt- gan :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru