10.februāris (2)
Draudzība. Draugi. Pieķeršanās draugiem. Atšķirtība no draugiem. Kā saprast, vai esi pieķēries draugiem? Ilgi nevarēju saprast, cik lielā mērā es esmu pašpietiekama, vai mani interesē cilvēki apkārt, vai man viņi ir vajadzīgi, vai es viņiem esmu pieķērusies, vai cilvēki apkārt ir tikai kalpošanas un palīdzēšanas vai (gluži pretēji) tiesāšanas un pamācīšanas objekti. Vai es esmu gatava cīnīties par draugiem, kad ir grūti? Ilgu laiku domāju, ka man nav pietiekama interese par cilvēkiem, ka esmu ļoti lielā mērā pašpietiekama. Taču šodien sapratu, ja man līdzās nav tuvu draugu, ja nav personīgu attiecību, bet tiešām personīgu attiecību, personīgas uzmanības saņemšana un došana, tad es kļūstu nīgra un kašķīga, tad mani kaitina viss un visi, un es sevī nespēju atrast vairs ne grama siltuma pret mazāk pazīstamiem cilvēkiem. Esmu mēģinājusi šo nīgrumu apkarot ar garīgām metodēm, veltot vairāk sevis, sava laika Dievam, lūdzoties, kad tas notiek, taču tagad domāju, ja blakus ir draugi, tas ir daudz vieglāk un veiksmīgāk, tas neļauj nocietināties arī pret pārējiem cilvēkiem. Tā lūk. Tā kā pat man ir vajadzīgi tuvi draugi ;)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
1 komentārs:
Es jau kādu laiku domāju par to (un cenšos īsti saprast, kā tas ir), ka kristietis jau nemaz nevar būt pavisam pašpietiekams. Vismaz ne tādā nozīmē, ka varētu iztikt bez attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ne velti ir sacīts - kur divi vai trīs ir kopā manā vārdā, tur es esmu viņu vidū - veidojot attiecības ar otru kristieti, es veidoju attiecības ar Kristu. Mēs mīlam Dievu, kad mīlam citus cilvēkus. Tāpēc ir vajadzīgi gan laiks sev, gan draugiem. Vai arī?
Ierakstīt komentāru