Pirmā reālā prakses diena Zantes krīzes centrā. Vienā vārdā- FANTASTISKI!
Tiešām, tik labi nekad nav gājis nevienā praksē. Tā nebija nekāda misijas prakse, bet fantastiska izklaide! Tie bērni tik brīnišķīgi! Tik draudzīgi, smaidīgi, atsaucīgi, mīļi.... utt. utjp.
Sākumā izgājām laukā pastaigāties pa apkārtni. Tiešām skaista vieta. Netālu bijusi kaut kāda muiža, kurai apkārt iekārtots ļoti skaits parks. Turklāt tajā dienā bija sasnidzis pavisam svaigs sniedziņš, un skats bija burvīgs.
Tā kā bija lielas aizdomas, ka bērni, kas dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, maz ko zinās par Dievu, baznīcu un ticību, mēs sākām ar pašu sākumu- ar to, ka Dievs radīja pasauli, sauli, zvaigznes un visus dzīvnieciņus un augus. Bija arī atbilstoša dziesma par šo tēmu ar visām kustībām, bet viena dziesma, kā izrādījās, ir daudz par maz, tad nu spēlējām un dziedājām vairākas no vietas, kad nu bijām kārtīgi izņēmušies, ķērāmies klāt pie zīmēšanas.
Iepriekš darbinieces bija ieteikušās, ka droši vien jau sadalīs bērnus starp mums, un tad mēs katra varēsim darboties ar saviem 4-5 bērniem. Man, protams, aukstas kājas. Es labi ja zinu, ko darīt ar vienu bērnu, bet ko ar 5, kas atstāti manā ziņā?!?! Taču viss izvērtās pavisam skaisti. Sēdējām, zīmējām- ko nu kurš zīmēja. Kā sanāca kā ne viens puika sāka man stāstīt visādus interesantus faktus par ģeogrāfiju un rādīt man enciklopēdijas, kuras izlasījis. Otrs puika visu laiku gribēja pievērst manu uzmanību mazam motoriņam un baterijai, uz kuras tas darbojas, lai arī es pieliekot pirkstus pie vadiņiem ;) Ar trešo bijām sākuši pļāpāt jau pastaigas laikā un kontakts jau bija nodibināts. Ceturtais izskatījās vienkārši laimīgs, ka var būt starp mums. Tad, kā gadījās, kā ne, man ienāca prātā doma, ja jau reiz viņiem ir motoriņš, ir baterija, ir vadiņi, un ir pat kaut kas laivai līdzīgs no putuplasta izgriezts, tad kauns un negods, ka motoriņam nav piestiprināta dzenskrūve, kas piešķirtu visai tai uzpariktei kaut kādu jēgu. Tad nu ierosināju uztaisīt dzenskrūvi. Atlika man tikai izteikt domu par materiālu, no kā gatavot, kad jau tika pienests kartons, no kura veikli vien izgriezām spārnus. Tikmēr piektais puika, vērodams, kā es māžojos ar dzenskrūves modelēšanu, pats uzzīmēja riktīgu dzenskrūvi un izgrieza. Tad nu bija lielie prieki- ka varēja skraidīt apkārt ar virpuļjošām dzenskrūvēm :)
Vismīļākais brīdis, protams, bija, kad šis pats piektais puika paprasīja, vai mēs paliksim centrā pa nakti pie viņiem....
Tiešām, tik labi nekad nav gājis nevienā praksē. Tā nebija nekāda misijas prakse, bet fantastiska izklaide! Tie bērni tik brīnišķīgi! Tik draudzīgi, smaidīgi, atsaucīgi, mīļi.... utt. utjp.
Sākumā izgājām laukā pastaigāties pa apkārtni. Tiešām skaista vieta. Netālu bijusi kaut kāda muiža, kurai apkārt iekārtots ļoti skaits parks. Turklāt tajā dienā bija sasnidzis pavisam svaigs sniedziņš, un skats bija burvīgs.
Tā kā bija lielas aizdomas, ka bērni, kas dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, maz ko zinās par Dievu, baznīcu un ticību, mēs sākām ar pašu sākumu- ar to, ka Dievs radīja pasauli, sauli, zvaigznes un visus dzīvnieciņus un augus. Bija arī atbilstoša dziesma par šo tēmu ar visām kustībām, bet viena dziesma, kā izrādījās, ir daudz par maz, tad nu spēlējām un dziedājām vairākas no vietas, kad nu bijām kārtīgi izņēmušies, ķērāmies klāt pie zīmēšanas.
Iepriekš darbinieces bija ieteikušās, ka droši vien jau sadalīs bērnus starp mums, un tad mēs katra varēsim darboties ar saviem 4-5 bērniem. Man, protams, aukstas kājas. Es labi ja zinu, ko darīt ar vienu bērnu, bet ko ar 5, kas atstāti manā ziņā?!?! Taču viss izvērtās pavisam skaisti. Sēdējām, zīmējām- ko nu kurš zīmēja. Kā sanāca kā ne viens puika sāka man stāstīt visādus interesantus faktus par ģeogrāfiju un rādīt man enciklopēdijas, kuras izlasījis. Otrs puika visu laiku gribēja pievērst manu uzmanību mazam motoriņam un baterijai, uz kuras tas darbojas, lai arī es pieliekot pirkstus pie vadiņiem ;) Ar trešo bijām sākuši pļāpāt jau pastaigas laikā un kontakts jau bija nodibināts. Ceturtais izskatījās vienkārši laimīgs, ka var būt starp mums. Tad, kā gadījās, kā ne, man ienāca prātā doma, ja jau reiz viņiem ir motoriņš, ir baterija, ir vadiņi, un ir pat kaut kas laivai līdzīgs no putuplasta izgriezts, tad kauns un negods, ka motoriņam nav piestiprināta dzenskrūve, kas piešķirtu visai tai uzpariktei kaut kādu jēgu. Tad nu ierosināju uztaisīt dzenskrūvi. Atlika man tikai izteikt domu par materiālu, no kā gatavot, kad jau tika pienests kartons, no kura veikli vien izgriezām spārnus. Tikmēr piektais puika, vērodams, kā es māžojos ar dzenskrūves modelēšanu, pats uzzīmēja riktīgu dzenskrūvi un izgrieza. Tad nu bija lielie prieki- ka varēja skraidīt apkārt ar virpuļjošām dzenskrūvēm :)
Vismīļākais brīdis, protams, bija, kad šis pats piektais puika paprasīja, vai mēs paliksim centrā pa nakti pie viņiem....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru