Dievs NAV kašķīga sieva, kas, kad vīrs pārnāk mājās ar milzīgu rožu klēpi un uzaicinājumu pavadīt skaistu vakaru restorānā vai kādā citā īpašā vietā, tā vietā, lai priecātos par to, sāk skaitīt, cik tas maksā, sāk pārmest vīram, ka tas nebija prātīgi tā šķiesties ar naudu, jo makā ir atlicis tikai tik un tik, un vīram nav nekādu tālāko plānu kā savilkt galus līdz mēneša beigām, un ka vispār viņa rīt nevārīs viņam zupu un viņam būs jāmirst badā, jo visa nauda ir iztērēta puķēs.
Nē, Dievs grib, lai mēs darām dullas lietas Viņa dēļ, jo galu galā, Viņš dara pavisam dullas lietas mūsu dēļ. Visas atbildētās lūgšanas- tās ir nepelnītas, neracionālas, nesaprātīgas dāvanas, jo mēs taču esam grēcinieki, kas pelnījuši sodu un izsūtīšanu trimdā uz Bābeli. Turklāt kronis visam- Dievs pats pakļauj sevi ciešanām mūsu dēļ un mirst par mūsu grēkiem, turklāt vēl PIRMS tam, kad mēs nožēlojam savus grēkus.
Mēs vēl neesam neko izdarījuši Viņa labā, bet Viņš JAU dara tik nesaprātīgas lietas mūsu dēļ.
Nesaprātīgi, bet lielā mīlestībā. Un tas ir tas pats, uz ko Dievs aicina mūs- rīkoties nesaprātīgi (pēc pasaules standartiem), bet lielā mīlestībā uz Viņu, lielā patiecībā par to, cik brīnišķīgs ir Dievs.
Buča :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru