Ja gribi kādam notikumam, kādām sajūtām, kādam viedoklim vai vienalga kam piešķirt ļoti lielu svaru, ļoti lielu spēku, pataisīt to par daudz nozīmīgāku nekā tas ir patiesībā, tad iestāsti sev un citiem, ka tas ir liels noslēpums un dari visu iespējamo, lai to turētu noslēpumā un, ja tomēr sanāk to atklāt, tad dari to tikai ļoti slepenā čukstus variantā.
Tāpat līdzīgi varam iztēloties situāciju. Uzņēmējs. Liels uzņēmējs. Viņam ir kaut kāds skelets skapī, proti, noslēpumā turēti slikti darbi vai kaut kas cits slikts par uzņēmēju. Kādu dienu šis noslēpums top zināms kādam cilvēkam, piemēram, kādam žurnālistam, kurš to varētu izsludināt pa visu publisko telpu, un uzņēmēju reputācija būtu sagrauta. Taču, ja šo slikto ziņu uzņēmējs paspēj pats pastāstīt medijos pirmais- gluži vienkārši kā parastu neveiksmi vai kā vienkāršu atzīšanos kaut kādās lietās tāpat vien, tad visticamāk tas nekādu reputāciju nenograus, varbūt pat neviens to nepamanīs, un katrā ziņā ātri aizmirsīs. Turpretī, ja to pateiks žurnālists, viņš to pasniegs kā noslēpumu, un tam jau būs pavisam cits svars. Tāpēc ļoti svarīgi ir neko neturēt noslēpumā.
Tad lietām pieaug pārāk liels spēks, kuru tās nemaz nav pelnījušas, un tādā veidā tiek izkropļota realitāte.
Par pozitīvām lietām runājot, par piemēru varētu minēt iemīlēšanos. Ja tev šķiet, ka esi iemīlējies kādā cilvēkā, un to turi stiprā noslēpumā, centies to nevienam neatklāt, tad visticamāk drīz vien tev liksies, ka šis cilvēks ir kaut kas nenormāli īpašs un svarīgs, bez kura nevari dzīvot vispār, un ka nekad mūžā neesi tik spēcīgi iemīlējies. Savukārt, ja to atklāsi tam cilvēkam pašam un varbūt vēl kādiem citiem cilvēkiem, tad varēsi objektīvāk novērtēt, vai tiešām tas ir tik nopietni. Un visbiežāk secināsi, ka nav vis. Lūk. Tāpēc nevajag ne no viena slēpt, ka esi iemīlējies, citādāk salauzīsi pats sev sirdi, uzpūšot iemīlēšanās burbuli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru