Sēdēju es tradicionālā luterāņu dievkalpojumā un domāju par Simsonu un līdzīgajiem, kas ir sacepušies par mājas draudzēm un to, ka tradicionālais dievkalpojums nav tas, kādai būtu jābūt draudzes dzīvei. Proti, draudzes dzīvei jābūt tur, kur tā (tie) dzīvo- mājās.
Nu ja, bet jautājums- kāpēc Dievs vienalga svētī tradicionālos dievkalpojumus?
Un izdomāju- varbūt šie dievkalpojumi ir svētāmi nevis tāpēc, ka tā ir patiesa draudzes dzīve, bet gan tāpēc, ka tas ir kaut kas ļoti līdzīgs klusajam laikam ar Dievu, kad mēs noliekam nost visas ikdienas skriešanas un raizes, noliekam nost savas domas un plānus un vienkārši sēžam un klausāmies, ko Dievs grib mums pateikt.
Un klusais laiks, kā zinām, ir stūrakmens kristīgai dzīvei. Lūk, tas varētu būt iemesls, kāpēc Dievs grib svētīt dievkalpojumu.
Protams, tas neatceļ to, ka kaut kur ir jārealizē īstā draudzes dzīve ar dalīšanos, aizlūgšanu, pravietošanu, kalpošanu vienam otram utt. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru