Templis

Esmu beidzot atgriezusies pie Vecās Derības studēšanas. Tā sanāca, ka lasīju Samuēla grāmatas, kur Dāvids gribēja, Sālamans uzcēla templi, lasīju Ezras un Hagaja grāmatu, kur trimdinieki atjauno templi. Kopējais iespaids tāds, ka templis tiešām bija kas ļoti īpašs jūdiem. Tā bija centrālā vieta. Vieta, kur tika pienesti upuri Dievam, vieta, kur pats Dievs mājoja. Dievs pats lika ļaudīm celt templi.Templi cēla vairākus gadus, tam atdeva pašu labāko, dārgāko. Tas bija tautas lolojums. Bet protams, pats galvenais- tā bija vieta, kur mājoja Dievs.
Hagaja 2:18-19 "Tad nu raugaities uz to, kas notiks turpmāk, skaitot no šās dienas un vēl drusku atpakaļ, proti, sākot ar devītā mēneša divdesmit ceturto dienu- dienu, kad Tā Kunga namam likts pamats; raugaities un vērojiet uzmanīgi, vai sēklas labība joprojām vēl paliek klētī un vai vīna un vīģes koks, granātābele un eļļas koks arī turpmāk vēl nenes nekādus augļus. Ar šo dienu sākot, Es gribu jums piešķirt svētību." Dievs svētīja tautu tikai tāpēc vien, ka tā atjaunoja templi.
Un tagad- iedomājieties- viens vīrelis no Nācaretes apgalvo, ka noplēsīšot šo svēto vietu un uzcelšot 3 dienās.
Nav nekāds brīnums, ka jūdu mācītāji gribēja viņu piesist krustā un to sauca par zaimošanu. Tiešām to ir viegli saprast. Arī mūsdienās tik bieži aizstāvam kādas lietas kā svētas, un esam gatavi sist kādu krustā, ja kāds uzdrošināsies aizskart šīs svētās lietas, kas patiešām ir svētas- gluži kā templis Jeruzālemē.
Taču galvenais paliek- neļaut templim aizēnot skatu uz Dievu pašu, ka neredzam Kristū Dieva Dēlu, jo esam tik ļoti sakoncentrējušies uz tempļa aizsardzību. Dievs pats pasargās savu templi un atkal to uzcels, ja vajadzēs.