Tad, kad beidzas vēlme doties pie cilvēkiem, viņus uzklausīt, iepriecināt, sadraudzēties, kad pietrūkst drosmes pirmajai uzrunāt cilvēku un uzsmaidīt viņam, kad sāk gribēties, lai pie manis nāk, lai man piezvana, lai mani iepriecina, bet neienāk prātā doma, ka varētu vienkārši aizbraukt pie kāda ciemos un gan sniegt, gan saņemt prieku, tad ir skaidrs- man pietrūkst laika ar Dievu. Jo, kad ir Dievs, tad to vien gribas:
"..kad mēs spēsim skumjos ielīksmot, lai viņos ielītu prieks... gaismu svinēsim mēs..." :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru