Reizēm ir dzirdēti stāsti par ģimenēm, kur aug pusaugu bērni, kurus vecāki grib aizsūtīt uz kādu nometni vai pie kāda vecvecāka- katrā ziņā kaut kur pie dabas, prom no pilsētas izklaidēm, prom no draugiem, uz kādu garlaicīgu vietu vismaz to konkrēto pusaudžu acīs.
Viņi, protams, pretojas, jo tā šķiet vismokošākā vasaras pavadīšana, visgarlaicīgākā, vissāpīgākā, jo prom no draugiem un ierastajām izklaidēm. Taču ne reti izrādās, ka beigās tas ir visaizraujošākais piedzīvojums viņu dzīvē, kas izmaina daudzas lietas viņu dzīvēs.
Tāpat ar laiku ar Dievu. Viņš vienkārši tevi paņem un noliek uz lāpstiņām un pasaka- viss, tagad tev nebūs vecie draugi, tev nebūs vecās izklaides, tagad es gribu, lai tu parunājies ar mani. Tu spirinies, spirinies, kamēr beigās negribi braukt prom no tās nometnes :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru