Ir vēl viens ļoti populārs stāsts, kas ir dziļi iesēdies vismaz manā apziņā, un tikai tagad saprotu, ka tas man traucē dzīvot.
Proti stāsts par 2 vardēm, kuras abas tika iemestas katra savā krējuma kannā. Viena padevās un noslīka, otra ķepurojās, ķepurojās, kamēr sakūla krējumu sviestā uz izleca laukā.
TV redzēju epizodi no kaut kādas filmas, kur rādīja cilvēkus, kas brauc pa amerikāņu kalniņiem. Nonākuši pašā kalna virsotnē un metoties zemē mežonīgā ātrumā nezināmā virzienā viņi atlaiž rokas un sajūsmā spiedz. Kāpēc viņi atlaiž rokas? Tāpēc, lai izbaudītu to, ka viņus nes, ka viņus ved, ka viņi var ļauties neprognozējamām sajūtām un neplānotiem pagriezieniem. Bet kā? Tas taču ir bīstami- gāzties tādā ātrumā no kalna lejā, nezinot uz kurieni ceļš aizvedīs un kāda būs piezemēšanās! Bet kāpēc tomēr viņi atlaiž rokas?
Kaut mēs biežāk brauktu pa amerikāņu kalniņiem un mazāk sēdētu pie sava 4 riteņu auto stūres, tad varbūt labāk saprastu :(
Stāsts, protams, ir par kontroli. Tas īstenībā ir kaifīgi- palaist rokas vaļā un uzticēties, ka tas vagoniņš nenokritīs, bet tevi droši novedīs līdz lejai un pēc tam atkal pacels augšā. Tik pat kaifīgas sajūtas ir tad, kad dzīves situācijās, kad redzam, ka mūsu ceļš iet pa taisno bezdibenī, un mēs pat īsti neredzam, kur sliedes nogriežas, uzticēties, ka tas, kas izgudroja šo vagoniņu, kas iesēdināja mani tur iekšā, nogādās mani droši līdz tai vietai, kur vajag. Un ka šis īstenībā ir kaifīgs lidojums lejup :)
Vai tad tas būtu kaifīgi- braukt pa amerikāņu kalniņiem, iekrampējoties drošības siksnās vai rokturos? Nē taču. Tam nebūtu jēgas!
Laižam vaļā tās rokas!
Tas varžu stāsts iet pretrunā ar šo, jo liek par katru cenu krampjaini rāpties pa vagoniņu atpakaļ, lai tikai nekristu bezdibenī, bet tur jau ir tā sāls!- krist kopā ar Dievu!
- pat ja arī staigāju tumšā ielejā- taču ļaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis, tava gana vēzda un tavs gana zizlis mani iepriecina!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru