Reizēm man liekas, ka Dievam no visām manām lūgšanām ir viena mīļākā lūgšana. Un tā ir: "Tēt, iepriecini mani, lūdzu!"
Un katru reizi, kad to lūdzu, tā tiek atbildēta zibenīgā ātrumā un visdažādākajos, visbrīnišķīgākajos veidos. Tāda sajūta rodas, ka Viņš tikai to vien gaidītu, lai es palūgtu, lai Viņš mani iepriecina vai kaut ko uzdāvina.
Vēl ceturtdien ar sajūsmu stāstīju kā man patīk pa verandas logu skatīties milzu lietusgāzes uz meža fona, un še tev- šodien tāds lietus, ka kokus pat īsti nevarēja redzēt cauri. Un vēl lērums visādu sīku iepriecinājumu.
Sailgojos pēc daudz svaigām latviešu ogām- šodien dabūju pa pilnam un vēl ķīseli!
Bija uznācis tāds nogurums, ka gribējās vienkārši gulēt kaut kur pie dabas, bet negribējās ne gluži vienai, nedz arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā kaut kas jādara. Un tā arī dabūju- varēju gulēt, kamēr apkārtējie mierīgi apkārt čubinājās.
Braucu cauri apdzīvotai vietai. Parasti jau ieraugot balto pārsvītroto zīmi palielinu ātrumu tā, lai uz robežas jau būtu 70 km/h. Šodien kaut kā aizgulējos, un zīmi pamanīju tikai tad, kad jau braucu tai pati garām. Pabrīnījos, kāpēc tā aizgulējos, kad nākamajā mirklī 20m attālumā no manis pāri ceļam pārskrēja stirna.
Un vēl miljons visādu iepriecinājumu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru