Apgrēcināšana

Sēdēju pie viena galda ar kristieti. Runājām par dažādām tēmām. Nejauši pieskārāmies homoseksuālismam. Viņa norādīja, ka viņa agrāk arī esot bijusi ļoti kritiski un noraidoši noskaņota pret homoseksuālismu, bet tagad vairs ne.
Pavaicāju- kas tad notika, kas mainījās?
Viņa atbildēja, ka viņa iepazinusi dažus homoseksuāļus...
Es nezināju kā reaģēt, tāpēc klusēju, un saruna aizvirzījās citā gultnē.

Šodien domāju par to, cik ļoti mēs esam atkarīgi un ietekmējamies no mūsu tuvākajiem cilvēkiem. Cik liels ir kārdinājums to, ko dara kristieši, automātiski pieņemt par pareizu uzvedību. Mums kaut kā trūkst filtrs pret kristiešu uzvedības normām, kamēr pret neticīgo uzvedību mēs izturamies daudz kritiskāk. Saskaroties ar kristieti, ko mēs labi pazīstam, ko mēs mīlam, bet kurš grēko, mēs būsim pret viņu maigi un iejūtīgi, atradīsim kādu pavisam labdabīgu skaidrojumu viņa rīcībai un pieņemsim, ka galu galā- dažreiz taču var rīkoties arī tā.

Galu galā- šis homoseksuālistu pāris ir tik mīļš un mīlestības pilns, viņi dara tik daudz laba citiem cilvēkiem, un dzīvo tikumīgu dzīvi- kārtīgi strādā, nezog, nemelo, godā vecākus, varbūt par kalpo baznīcā. Cilvēki uz goda. Turklāt var redzēt, ka šīs attiecības tiešām nāk viņiem par svētību. Tāda svētība nevar būt, ja viņus kaut kādā veidā nav svētījis pats Dievs.

Galu galā- šim kristietim ir pilnīga taisnība, kad viņš stāsta par to otru kristieti, ka viņš pārkāpj baznīcas likumus un nepilda savus tiešos darba pienākumus. Tā ir taisnība, to visi zina, ka viņš tā dara. Tad jau par to var runāt un pārrunāt, jo redz, viņš grib pabrīdināt citus, ka šis otrs kristietis ir tāds neuzticams, lai citi savlaicīgi piesargās.

Sviests.
Turklāt bīstams sviests.
Šie ir ātrvilcieni uz brāļu un māsu apgrēcināšanu un pavedināšanu uz homoseksuālisma attaisnošanu un tiesāšanas un aprunāšanas izplatīšanos.