Runā, ka esot cilvēki, kas diezgan vieglprātīgi izturas pret grēkošanu. Sak, sagrēkošu, pēc tam nožēlošu, Dievs piedos, un atkal varēs visu no sākuma.
Man šķiet, ja ir tik viegla attieksme pret grēku, tad ar laiku pazūd vajadzība veikt nožēlošanu, jo tev jau sāk likties, ka tik traki nav, tā jau ir norma, Dievs tāpat visu saprot, priekš kam nožēlot. Un galu galā, ja jau tas ir tik dabiski, tad varbūt tas nemaz nav grēks.
Līdz ar to, var skatīties ilgtermiņā, vai grēksūdze ir patiesa vai nav, vai cilvēks uztur apziņu, kas ir grēks un kas nav, vai robeža pārbīdās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru