Pasākums Zvārdes baznīcā sākās ar braukšanu un netālu ezeru ar nosaukumu Čumka vai tam līdzīgi. Tur ezera krastā kādam eirodeputātam piederot zemes īpašums, ko šis ļaujot izmantot dažādām vajadzībām. Tad nu šoreiz mēs uzcirtām groziņu vakaru nojumītē, ugunskuru no slapjiem meža zariem un jaunieši uzspēlēja pāris spēles. Tā mīlīgi. Ezers tāds simpātisks, liktos varētu forši nopeldēties, ja vien nebūtu jādomā par mestajām mīnām.
Kad bija gana spēlēts, ēsts un pļāpāts, tad devāmies pakaļ mašīnām ar šoferīšiem pa dubļainiem lauku ceļiem atpakaļ uz Zvārdes baznīcu. Pa ceļam pāris dziesmas, vairākas fotosesijas un esam klāt! Mūs sagaidīja taciņa uz baznīcu, kas bija izrotāta ar bluķiem uz kuriem dega svecītes. Tā kā bija jau gandrīz melna nakts, tad efekts bija burvīgs. Vienu ideju varētu nošpikot. Vienam bluķim šķērsgriezumā bija izcirsts krusts un tas krusts dziļumā bluķī aizdedzināts.
Ienākot baznīcā, redzējām, ka gar palikušajām sienām, gan tāpat uz sagruvušajiem akmeņiem visur saliktas mazās svecītes. Un arī koka soli smuki apklāti ar baltiem pārklājiem, lai radītu pavisam svinīgu atmosfēru.
Dievkalpojums notika parastajā kārtībā, piedalījās mācītājs Uldis. Ļoti jauks mācītājs, tā šķita. Īpaša sajūta bija skaitīt ticības apliecību un skatīties zvaigžņotās debesīs: „…Tēvu, visa valdītāju, debess un zemes radītāju…”. Vēl jauniešu vadītāja nolasīja dzejoli, kas lika īpaši sajust, ka mēs stāvam vietā, kur mūsu senči gadsimtiem ilgi ir lūguši to pašu Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.
Bet ar to vēl pārsteigumi nebeidzās- kad mācītājs bija beidzis uzrunu, tad viņš teica, ka negribot teikt ‘āmen’, bet gribot dot vārdu kādam savam draugam, kas ir atbraucis pie viņa ciemos. Un priekšā iznāca Krists Kalniņš. Viņam uz džempera priekšpusē milzu burtiem bija rakstīts „sinner”- tas esot gan vairāk katram pašam, lai neaizmirstu, ka neatkarīgi no sava kā kristieša brieduma, mēs Dieva priekšā vienalga būsim un paliksim grēcinieki. Savukārt uz muguras viņam bija rakstīts „saved” . Tas esot, lai citi zinot, ka mēs esam izglābti. Man jau gan liekas, ka apkārtējiem varētu īpaši palīdzēt tas priekšpuses uzraksts- palīdzētu ar lielāku iecietību skatīties uz to cilvēku, nemēģinot viņu uz līdzenas vietas pārtaisīt par svēto- tādu pašu kā sevi.
Man ļoti patika, ko Krists teica par baznīcām. Mēs katrs esam kā tāda nopostīta baznīca, kura ir aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Taču Dievs mūs grib redzēt un veido par lielām, skaistām, tīrām un gaišām baznīcām. Pati gan es nepiedalījos, taču ļoti priecājos, ka šī gada jauniešu dienu tēma bija tieši baznīca. Man šķiet ir ļoti svarīgi uzsvērt, cik vajadzīga ir baznīca kā kristiešu kopums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru