Vēl svarīgi aspekti bija:
- mūsdienās cilvēkiem vajadzīga ļoti īsa un konkrēta komunikācija. Tiem, kas paliek mājās, interesē, kā jums iet misijas laukā, taču viņi nelasīs romānus. Te lieti noder fotogrāfijas. Šito es sajutu jau pirmajā dienā, kad ierados Saldū un nolēmu rakstīt šo dienasgrāmatu. Baigi gribās katrai dienai vai vismaz katram izbraukumam ārpus skolas pievienot bildi. Diemžēl man nav fotoaparāta, tad nu pacietīgi gaidu, kad līdz manim nonāks tās bildes, ko bildēja citi. Gan jau :)
- Bieži cilvēki, kas dzīvo Latvijā nemaz nezina par patieso stāvokli citās pasaules valstīs. Piemēram, nezina, ka Latvija nav starp nabadzīgākajām pasaules valstīm, bet ieņem 50.vietu bagātāko sarakstā. Tāpat cilvēki nezina, ka ir vajadzīgi tikai 15 Ls, lai viens āfrikāņu bērns varētu iet skolā mēnesī, un viņam būtu nodrošināts gan transports, ēdiens, mācības un apģērbs.
- Vēl viena lieta, par ko es jau sen biju pārliecināta. Abiem laulātajiem ir jābūt aicinājumam doties misijas darbā. Ja ir tikai vienam, tad labāk neprecēties. Skatījāmies atkal to filmu par misionāriem Dienvidamerikā, kur sievai bija pavisam cita izpratne par lietām, nekā vīram. Tās ir mocības, ja abiem nav viens aicinājums. Katram var būt dažādas dāvanas, kuras kopā labi strādā, bet abiem jābūt aicinājumam doties misijā. Es gan nezinu, kas es par misionāru esmu vai būšu, taču viens ir skaidrs- es pilnīgi droši labāk palieku neprecēta, nekā apprecos ar cilvēku, kuram nav tā pati vēlēšanās kalpot Kungam kā man. Tad laulība nav tā vērta. Viennozīmīgi.
- Vēl bija interesanti, ka ir svarīgi bērnus iesaistīt misijas darbā, ja vecāki ir misionāri. Bērniem vajag stāstīt par to, kā mums nebija mājvietas, mēs lūdzām un re- Dievs deva. Mums nebija naudiņas, mēs lūdzām Dievu- un Dievs iedeva. Stāstīt par to, cik slikti iet bērniem citās valstīs, par misijas darbu citās valstīs. Tādas lietas bērnu aizskar un viņam misijas darbs kļūst daudz tuvāks un viņš saprot, ka pasaule negrozās tikai ap viņu vien.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru