Šodien ceturtdiena. Prakses diena. Būtu bijis jābrauc uz Āgenskalna pansionātu, taču saņēmām ziņu, ka tā sieviete, kas organizē svētbrīžus tai pansionātā ir saslimusi ar botkinu, un mums labāk tur nerādīties. Visticamāk nevarēsim rādīties arī nākamajā ceturtdienā, jo viņai jāārstējas vismaz 10 dienas. Īstenībā 2 labumi no tā. Viens, ka šodien aizgājām apciemot slimniekus Saldus slimnīcā. Un otrs, ka iespējams tādā veidā atrisinās jautājums par Bībeles studiju Imantā, proti, ka es varēšu tur tikt uz nākamo reizi 25.septembrī. Bet nu- neskriesim vilcienam pa priekšu.
Slimnīcā gāja tā. Mēs bijām piecas, tajā skaitā prakses grupiņas vadītāja Ēva, Gregora skolas studentu audzinātāja. Mūs uzņēma vietējā ārste, laikam vārdā Aina, kura ir Jāņa draudzes locekle. Tagad slimnīcās esot tā, ka tur guļ tikai tie, kuri ir atvesti, lai kaut ko saārstētu un tad palaistu mājās, līdz ar to, ja cilvēks jau kaut cik normāli jūtas, viņš visticamāk tiks izrakstīts no slimnīcas. Līdz ar to ir apgrūtinoši rīkot kādus kolektīvos svētbrīžus slimnīcās, jo vairums slimnieku ir tādi, kuriem nav iespējams tajā piedalīties. Tāpēc mēs piedāvājām, ka varam aiziet un vienkārši parunāties ar cilvēkiem, kuri to vēlas. Tad nu šī dakterīte Aina jau bija paspējusi apprasīt visiem slimniekiem, vai viņi gribētu parunāties ar Gregora skolas studentiem, kad mēs atnāksim.
Smieklīgi sanāca ar vienu vīrieti. Viņš esot it kā teicis, ka gribēšot parunāties, taču, kad atnācām, viņš to noraidīja. Veriņa ienāca pie viņa palātā, stādījās priekšā un piedāvājās parunāties, taču šis noraidīja, bet Verai jau prom ejot tomēr teicis, nu, ja jau atnākusi, lai tad nu ienāk un parunājās.
Mēs pārējās aizgājām pie vienas tantes, kurai bija pat grūti piecelties gultā sēdus. Interesanti bija tas, ka viņa teica: "Es pazīstu Dievu Tēvu. Es pazīstu Dievu Dēlu. Bet Svēto Garu es nepazīstu." Uz ko Ēva ļoti trāpīgi atzīmēja, ka viņai pilnīgi noteikti ir Svētais Gars viņā iekšā, jo savādāk viņa nesauktu Dievu par Tēvu. Ēva apzīmēja viņas acis, ausis, rokas un kājas ar svētīgo eļļu, un mē aizlūdzām par viņu, un pēc tam viņa vēl ilgi turpināja pati lūgties balsī, lūdzoties par saviem tuviniekiem un citiem mīļiem cilvēkiem, tajā skaitā par mums. Tā lūdzoties viņa arī iemiga.
Tikmēr kāda cita kundzīte arī atvērās un vēlējās parunāties ar mums. Arī par viņu aizlūdzām. Viņa slimnīcā guļ jau kopš maija ar visādām kaitēm.
Ēva jau saka, ka slimnīcas apmeklējums nekad neatstāj vienaldzīgu un dod kaut kādu pacēlumu. Nevaru teikt, ka es kaut kā baigi īpaši sajutos, taču vienu gan es pilnīgi skaidri sapratu, ja es nevarētu lūgt Dievu par šiem cilvēkiem un ticēt, ka Dievs ir žēlīgs, ka Viņš uzklausa viņu lūgšanas un mīl viņus, ja es nevarētu cerēt uz Dievu kā sāpju vieglinātāju un sirds iepriecinātāju, tad es neredzētu jēgu iet pie šādiem cilvēkiem, vai arī tas varētu kļūt par kaut ko ļoti apgrūtinošu gan man, gan viņiem, jo grūti jau ir izvērtēt, ko un kā rīkoties esot kopā ar šādiem slimniekiem.
Aizmirsu pastāstīt, ka pašā sākumā, pirms vēl nonācām pie šiem cilvēkiem, mēs apciemojām arī bērnu nodaļu. Tur kādi 7 bērni jau mūs sagaidīja tādā kā rotaļu istabā, un bija ļoti atsaucīgi, kad kopā nodziedājām un nodejojām vienu dziesmu un vēlāk kopā paspēlējāmies un parunājāmies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru