Vēl dažas atziņas no slimnīcas apmeklējuma.
Man, protams, klausoties par to, ka agrāk slimnīcā ir noturēti svētbrīži, bet tagad vairs ne, zinot, ka Gregora skolas prakses ir kaut kur ārpus Saldus, redzot, ka īstenībā cilvēki, kuri ir pēkšņi nonākuši kādās veselības problēmās un tagad guļ slimnīcā, ir ļoti gatavi uzklausīt Kristus vēsti, turklāt viņiem ir arī tam laiks. To visu dzirdot man ieslēdzās pasaules glābēja sindroms- ka jā, vajag organizēt kaut kādu grupiņu, laiku un pasākumu, lai šeit varētu kaut kas regulāri notikt- lai būtu cilvēki, kas atnāk un paspēlējās ar bērniem, lai būtu cilvēki, kas atnāk un uzklausa tantes, kad tās grib izrunāties, lai būtu cilvēki, kas vienkārši pasēž blakus kādam, kam ļoti sāp.
Taču dzīve ir dzīve, un diemžēl to caurumu, kurus vajadzētu aizpildīt ir pārāk daudz. Un visticamāk, Gregora skola lems par labu klasiskai evaņģelizācijai nevis esošo sociālo problēmu risināšanai, ticot, ka evaņģelizācija un misijas darbs būs vilcējspēki, kas aiz sevis pavilks arī sociālo problēmu atrisīnājumus. Protams, diskutējams, bet jebkurā gadījumā smags jautājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru