Baigi interesanti tomēr, ja starp studentiem ir kāds citas konfesijas pārstāvis. No vienas puses drusku žēl to cilvēku, jo pasniedzēji ir pārsvarā ļoti pārliecināti luterāņi, un arī studenti ir nospiedošais vairākums luterāņi. Taču no otras puses tas ir par svētību, jo mēs ne tikai dzīvajā uzzinām un varam izanalizēt citu konfesiju viedokļus, bet arī iemācāmies ar cieņu izturēties pret citām konfesijām.
Dona Ričmana lekcijā par taisnošanu ticībā pacēlās jautājums par šķīstītavu, kā to saprot Romas katoļi. Tā doma esot tāda. Tie cilvēki, kuri ir atzīti par svētiem, ir izdarījuši savā dzīvē vairāk nekā nepieciešams labos darbus, piemēram, ja norma ir 1000, tad viņi ir izdarījuši 1500 labos darbus. Tad nu šie liekie 500 tiek pārcelti uz baznīcu, kur baznīca tos var piešķirt kādam grēciniekam, kurš nav izsūdzējis kādus savus grēkus, lai samazinātu šī grēcinieka šķīstīšanās laiku šķīstītavā. Taču šim grēciniekam ir jāsamaksā kaut kāda naudiņa par šiem 500 labajiem darbiem. Šis bija tas skaidrojums, kādu mums sniedza pats Dons Ričmans, es pieņemu, ka Romas katoļi paši to pasniegtu kaut kā drusku savādāk. Bet fakts paliek fakts- Bībelē šķīstītava nav pieminēta, turklāt ir teikts, ka darbi mums nekādā veidā nenes pestīšanu. Šķīstītava esot minēta apokrifos.
Pēc lekcijas ievēroju, ka Astra, mūsu vienīgā katoliete, vēl ilgi diskutēja ar pasniedzēju par šo tēmu. Nezinu, ko viņi runāja, un pie kāda slēdziena nonāca, bet katrā ziņā man šķita, ka tas bija vērtīgs trenniņš, mācoties izprast citu konfesiju viedokli.
1 komentārs:
Cik zinu, tai nav obligāti jābūt naudiņai.. bet varbūt es kļūdos. Gandarīšanas teoloģija kopumā laikam ir plašāka par mācību par šķīstītavu.
Ierakstīt komentāru