Vienu dienu šajā nedēļā man uznāca panikas lēkme par tēmu, kuru negribētu skaļi paust, un tas arī nav svarīgi, būtiskākais, ka bija liels nemiers par kādu lietu. Likās, ka gals klāt, ja kaut kas notiks vai nenotiks. Tā nu visu vakaru pavadīju izmisīgās lūgšanās, lūdzos, lūdzos, pat vēl aizmigt nevarēju. Beigās tomēr aizmigu, cenšoties uzticēties Dievam, ka gan jau Viņš zina, ko dara, un ne jau es būšu tā, kas noteiks, kas ir labs un kas ir slikts. Lūdzos, lai no vienas puses, varu paļauties uz Viņa vadību, lai kas arī notiktu, un no otras puses, lai situācija atrisinās labi un manam nemieram vairs nav pamata.
Kad nākamajā dienā jau pa dienas vidu uzzināju, ka ir noticis brīnišķīgs situācijas risinājums- tik ātri- jau nākamajā dienā, burtiski pēc dažām stundām, biju mēreni apjukusi, jo nezināju, kā to visu izskaidrot. Cik lielu nodevu pierakstīt manām lūgšanām, cik lielu daļu kaut kādiem neatkarīgiem notikumiem? Vai manas lūgšanas bija cēlonis vai sekas? Tas viss bija ļoti neskaidrs. Tikai nesen guvu kaut kādu skaidrojumu šim notikumam, un tāpēc to aprakstu tikai tagad. Proti, nemiers cilvēka sirdī par kādu lietu arī ir Dieva dots, tas ir Dievs, kas iedod tev nemieru par kaut ko, lai tu vari par to lūgties ar spēku. Ja man nebūtu bijis tik liels nemiers, diezvai es būtu tik sparīgi lūgusies. Līdz ar to, ja cilvēkam nav vēlmes par kaut ko lūgties, tam ir 2 sliktumi. Viens, ka kaut kādas lietas, par kurām šim cilvēkam būtu jālūdzās, varbūt nevar īstenoties, jo nav šo lūgšanu. Bet otrs- tas ir arī par nožēlu šim cilvēkam, ka Dievs nav svētījis viņu ar savu klātbūtni, savu pieskaršanos, dodot šo nemieru sirdī. Arvienvārdsakot, tā ir milzu svētība, ja Dievs sēj sirdī nemieru par kādu lietu, kā rezultātā tu vari daudz sparīgāk lūgties par to.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru